Lai arī Ģ. Muižnieka jaunrade ir visai noturīga, noteiktu evolūciju tajā iezīmē tematisku ciklu ienākšana kopš 21. gs. sākuma. Tā personālizstāde “Parādes portreti” (“Rīgas Galerija”, 2003) atklāja Parīzes iespaidu un vēsturiskās glezniecības interpretācijas 20. gs. mākslas valodā. Savukārt ap 2006.–2007. gadu mākslinieks aizsāka ciklu Bébé Jumeau, ko rosināja Parīzes sīkumtirgū nopirktas lelles tēls; tas attīstījās līdz matu tēmai personālizstādē “Mati” (“Galerija 21”, 2009). Atklājas arī augoša tendence pārkāpt gleznas tradicionālā četrstūra ierobežoto telpu, “ietinot” lielformāta audeklos visu ekspozīcijas zāli, kas ļauj spēcīgāk uzrunāt skatītāja emocijas; viens no spilgtākajiem šādiem piemēriem bija personālizstāde “5. 7. 32. 34” (Mūkusalas Mākslas salons, 2013). Savukārt personālizstādē “Baltais mērkaķis” (kopā ar Kasparu Zariņu, “Māksla XO” galerija, 2014) dzīvnieka skulptūriņas, melnraibu flīžu raksta un indiešu kultūrā aizgūto mandalu salikumus griezīgās zili rozā krāsu attiecībās autors ir raksturojis ar vēlmi “radīt gleznas, kas nepatīk publikai”. Personālizstādē “Red Shift” (kopā ar Leonardu Laganovski, “Māksla XO” galerija, 2018) līniju mudžinājumi un plati otas vēzieni kombinējās ar uzrakstiem un vairāk vai mazāk precīziem apļiem. Cēsu Mākslas festivālā (2021) turpinājās telpas transformācijas prakse ar lielformāta audekliem, šoreiz apspēlējot Bībeles tekstā aizgūto moto “Leopards nevar mainīt savus plankumus”. Atsauces uz redīmeidu un kolāžas tradīcijām ar reālu priekšmetu iekļāvumiem kāpinājās personālizstādē “Jūrmala” (“Māksla XO” galerija, 2023) ar, piemēram, veclaicīgām durvīm un sandalēm uz plauktiņiem. Mazinoties kaligrāfisku līniju lomai, vairāk tiek izvērstas robustu triepienu attiecības ar savstarpēji pārklājošiem, aplikatīviem laukumiem un faktūrām, kā arī šķietami mehāniski atkārtotām sīkformām. Paraupji ikdienišķais iespaids attāli līdzinās popārta mākslinieka Roberta Raušenberga (Robert Rauschenberg) tā dēvētājiem kombinējumiem (combine paintings). Tas ļauj pamanīt Ģ. Muižnieka jaunākajos darbos sirreāli abstrakto impulsu pārtapšanu ikdienai tuvākās neopopārta vai postpopārta variācijās.
Ģ. Muižnieka izkoptā mīklaini “peldošu” formu un atbrīvotu krāsu eksplozija spontānā zīmēšanas un gleznošanas procesā bija būtisks solis latviešu mākslas robežu paplašināšanā. Lai arī viņa tēlus var dažkārt salīdzināt ar brutālista Žana Dibifē (Jean Dubuffet) primitīvajiem veidoliem, Saja Tvomblija (Cy Twombly) skribelējumu kaligrāfiju vai Žana Mišela Baskjā (Jean-Michel Basquiat) ekspresīvajiem grafiti, noskaņas nav tik radikāli izaicinošas vai biedējoši dramatiskas, akcentējot eleganti graciozas, harmonizētas līniju un krāslaukumu saspēles.