K. G. Grasa vārds Latvijas kultūrā un kultūras vēsturē ir zināms kopš 18./19. gs. mijas. Viņš bija savam laikam raksturīgais literāts un mākslinieks vienā personā, bez profesionālās izglītības. Glezniecībā K. G. Grass ir atzīstams par 19. gs. sākuma ievērojamāko ainavas gleznotāju Latvijas mākslas vēsturē; viņa gleznām raksturīgas personīgas romantiskas noskaņas; to kompozīcija ir tuva franču klasicisma glezniecības meistara Kloda Lorēna (Claude Lorrain) iedibinātajai tradīcijai.

Mūsdienu pētījumos K. G. Grass atklājas kā viena no interesantākajām sava laika radošajām personībām, kas saista literatūras un mākslas pētnieku interesi arī ārpus Latvijas un Igaunijas.

K. G. Grass ir plaši sazarotas dzimtas pēctecis, kas Vidzemē zināma no 18. gs. sākuma. K. G. Grasa dzimtas sencis Pēteris Grass (Peter Grass) Vidzemē ieradās ap 1700. gadu. Viņš bija muižas pārvaldnieks Madlienas pusē. K. G. Grasa tēvs Karls Johans Grass (Karl Johann Grass) studēja teoloģiju Jēnas Universitātē (Universität Jena), kur iepazinās ar luterānisma kustību – piētismu. Pēc studijām atgriezies dzimtenē, K. G. Grasa tēvs kļuva par Dzērbenes mācītāju (no 1764). Vēsturē  viņš ir pazīstams kā apgaismības kustības pārstāvis Latvijas teritorijā, kurš zināja latviešu valodu, atbalstījis hernhūtiešus, vācis latviešu tautasdziesmas.

K. G. Grass ir vecākais no pieciem bērniem ģimenē. Vispirms viņš mācījās mājās pie tēva, pēc tam – Rīgas Ķeizariskajā licejā (Kaiserliches Lyzeum zu Riga, 1782–1786). Tajā vairākus priekšmetus pasniedza liceja konrektors Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze), viņa desmit sējumu manuskriptā “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājums” (Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente, Prospecte, Münzen, Wappen etc., 1771–1818; pazīstams arī ar nosaukumu “Monumente”) ir ievietots K. G. Grasa zīmējums “Skats uz Dzērbenes baznīcu un tās apkārtni” (Die Serbensche Kirche mit der umliegenden Gegend, 1786).

18. un 19. gs. mācītāju dēli no Kurzemes un Vidzemes bieži studēja teoloģiju, lai varētu turpināt tēva darbu un pārņemt tēva draudzi un dzimtas mājvietu – mācītājmuižu. K. G. Grass sekoja tēva pēdās un 1786. gadā devās apgūt teoloģiju uz Jēnu. Ceļā gūtie iespaidi Berlīnē un jo īpaši Drēzdenē veicināja viņa interesi par tēlotāju mākslu. Studijas Jēnā viņš uzsāka 1787. gada pašā sākumā (matrikula izsniegta 05.01.1787.). 1789. gadā K. G. Grass gatavojās studijas turpināt Getingenā, bet, uzzinot, ka Frīdrihs Šillers (Johann Christiph Friedrich von Schiller) sāks darbu Jēnas Universitātē, viņš izvēlējās palikt Jēnā. Nav dokumentu, kas apliecinātu K. G. Grasa studiju pārtraukšanu vai sekmīgu absolvēšanu.

1790. gadā K. G. Grass no Jēnas devās ceļojumā uz Itāliju, bet viņa ceļojums beidzās jau Šveicē. Pēc ceļojuma K. G. Grass atgriezās Rīgā, kur aizvadīja piecus gadus (1791–1796), pelnot iztiku kā mājskolotājs. K. G. Grasam šajā laika bija dilemma – kalpot par mācītāju, izpildot pienākumu pret tēvu, ģimeni un sabiedrību, vai būt brīvam un radošam cilvēkam.

Rīgas neformālajā sabiedriskajā dzīvē K. G. Grasam vistuvākais ir “Praviešu klubs” (Prophetenklub), brīvību mīlošu un apgaismības idejām tuvu intelektuāļu grupa, ar kuru kontakti bija sākušies jau 1786. gadā. Klubu raksturoja gan priekšlasījumi un nopietni disputi par aktuālo literatūrā un sabiedriskajās norisēs, gan bohēma. Darbība klubā rosināja K. G. Grasa draugu Garlību Merķeli (Garlieb Helwig Merkel) uzsākt darbu pie grāmatas “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimta beigās” (Die Letten vorzüglich in Liefland, am Ende des philosophischen Jahrhunderts, 1796). Dzīvojot Rīgā, K. G. Grass ieguva draugu – mājskolotāju Johanu Vilhelmu Krauzi (Johann Wilhelm Krause), vēlāko Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitātes, Tartu Ülikool) profesoru.

1796. gada sākumā K. G. Grass tika apstiprināts par mācītāju Suntažu draudzē, tomēr viņš atteicās no teoloģijas un turpmāko dzīvi veltīja radošajai darbībai, dodoties prom no dzimtenes uz Romu. Pirms tam, no 1796. līdz 1803. gadam, K. G. Grass dzīvoja Šveicē, kur rakstīja dzeju, ceļojuma piezīmes un gleznoja. Cīrihē viņš sadarbojās ar Šveices ainavu gleznotāju Ludvigu Hesu (Ludwig Hess). K. G. Grass arī bija dzejnieka Johana Gaudenca fon Zalisa-Zēvisa  (Johann Gaudenz von Salis-Seewis) viesis Kūrā.

1803. gada nogalē K. G. Grass aizceļoja uz Itāliju, kur par viņa pastāvīgo dzīves vietu kļuva Roma. Tur pavadītais laiks (1803–1814) viņa radošajā darbībā bija visnozīmīgākais, jo K. G. Grass pilnībā pievērsās literatūrai un mākslai. Lai gūtu ienākumus gleznošanai, viņš nodarbojās ar rakstniecību – vairākiem izdevumiem iesūtīja korespondences par notikumiem Itālijā, mākslas pasaulē, par saviem ceļojumiem, rakstīja arī prozu un dzeju. Dzīvojot Romā, K. G. Grass iekļāvās mākslas pasaulē, kurā bija daudz no Eiropas ieceļojušu pazīstamu mākslinieku. Satikšanās ar vācu Minhenes skolas mākslinieku Johanu Dillisu (Johann Georg Dillis) ļāva viņam papildināt iemaņas glezniecībā. K. G. Grasa vēstules māksliniekam J. Dillisam ar virsrakstu “Saglabājušās Karla Grasa vēstules” (Hinterlassene Briefe von Carl Graß) ir publicētas laikraksta Morgenblatt für gebildete Stände pielikumā Kunst-Blatt (no 1826. gada aprīļa). Šajā laikā K. G. Grass nezaudēja sakarus arī ar dzimteni, par to liecina gan viņa sarakste, gan kontakti ar Romā ieceļojušiem baltiešiem. 

1812. gadā K. G. Grass salaulājas ar atraitni Antoniju Mariju Grasi (Maria Antonia Grassi), ģimenē piedzima dēls Gustavs. 1814. gada oktobrī K. G. Grass aizgāja mūžībā.

Iepazīstoties ar mākslas muzejiem un iegūstot kontaktus ar māksliniekiem un literātiem, K. G. Grass zīmēja un rakstīja dzeju.

Divi Šveices iespaidā tapuši dzejoļi 1792. gadā ir publicēti Šillera izdevuma “Jaunā Tālija” (Neue Thalia) divos sējumos. Dzejolī “Jauna gleznotāja atmiņas par Šveici” (Erinnerungen an die Schweitz von einem jungen Mahler) K. G. Grass pauž sajūsmu par brīvo Šveici, izsaka nožēlu par verdzību dzimtenē.

Rīgas periodā K. G. Grass zīmēja, gleznoja un rakstīja. Kopā ar J. K. Broci viņš  apceļoja, vēroja un zīmēja Vidzemes ainavas, tapa arī citi zīmējumi, kas visbiežāk tika kolorēti ar akvareli. Pateicoties sadarbībai ar J. K. Broci, K. G. Grasa zīmējumi ievietoti manuskriptā “Monumente”, kurā ir saglabājies lielākais viņa jaunības darbu oriģinālu (8) un kopiju (30) krājums Latvijā. Zīmējumos redzama K. G. Grasa interese gan par konkrēto dzimtenes ainavu, gan par zemnieku dzīves brīžiem.

K. G. Grasa kā mākslinieka biogrāfijā nozīmīga kļuva viņa sadarbībā Cīrihē ar mākslinieku L. Hesu, pirmo ainavu gleznotāju Šveicē, ar kuru viņi bija iepazinušies K. G. Grasa pirmā Šveices ceļojuma laikā. Pie L. Hesa viņš papildinājās ainavas tēlojumā, abi kopīgi ceļoja un gleznoja kalnos. Šveicē K. G. Grass sevi pieteica arī kā mākslas vērtētājs: jau 1800. gadā tika publicēts L. Hesam veltīts izdevums – “Sešas gravētas ainavas. L. Hesa mantojums ar K. G. Grasa paskaidrojumiem” (Sechs radierte Naturprospekte. Ein Nachlass von L. Hess mit Erklärungen von K. Grass). Pēc L. Hesa nāves K. G. Grass pētījis viņa radošo mantojumu un sarakstījis monogrāfiju “Eseja par mākslinieku Ludvigu Hesu un viņa mākslu. Piemineklis draudzībai. Viņa piemiņai un ainavu mākslas studiju veicināšanai (Versuch über Ludwig Heß, den Künstler und seine Kunst. Ein Denkmal der Freundschaft. Seinem Andenken, und zur Erförderung des Studiumes der Landschaftskunst, 1800); monogrāfija nav publicēta.

Par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem K. G. Grasa dzīvē un radošajā darbībā kļūst Sicīlijas ceļojums (1803). Ceļojuma laikā tapa zīmējumi, kas vēlāk tika iekļauti mākslinieka  aprakstos par ceļojumu; tie tika publicēti pēc viņa nāves. Sicīlija rosināja K. G. Grasu īpaši pievērsties glezniecībai, kļūstot par galveno tēmu viņa mākslā. 

Glezniecībā nozīmīgākais K. G. Grasa veikums ir četras Sicīlijas ainavas, kas 1809. gadā tika eksponētas izstādē Kapitolija muzejos (Musei Capitolini) Romā. Rīgā tās bija eksponētas Rīgas pilsētas mākslas muzejā un līdz 1939. gadam atradās tā pastāvīgajā ekspozīcijā. Izceļojot baltvāciešiem, divas gleznas tika izvestas, to atrašanās vieta nav zināma. Viena zināmā glezna “Karkači ūdenskritums pie Aderno Etnas pakājē”  (Der Wasserfall von Carracci bei Aderno am Aetna, 1808) atrodas Rīgā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM)  pastāvīgajā ekspozīcijā, otra – “Pavasara rīts Santandželo di Brolo ielejā” (Frühlingsmorgen im Tal  S. Angelo di Brolo, 1908–1909) atrodas privātkolekcijā.

18. gs. beigās un 19. gs. sākumā tika izdoti K. G. Grasa ceļojumu apraksti: “Karla Grasa Šveices ceļojumu fragmenti, līdz ar trīs vara grebumiem (kas izgatavoti) pēc rūpīgi precīziem zīmējumiem” (Fragmente von Wanderungen in der Schweiz von Carl Grass nebst drei Kupfern vom Rheinfall, nach sorgfältig genauen Handzeichnungen, 1797) un “K. Grass. Sicīlijas ceļojums jeb ainavista dienasgrāmatas fragmenti. 1. un 2. daļa” (C. Grass. Sizilische Reise, oder Auszüge aus dem Tagebuch eines Landschaftsmalers, T. 1 -2., 1815).

LNMM 1998. gadā bija skatāma K. G. Grasa piemiņas izstāde “No Dzērbenes līdz Sicīlijai” ar 51 eksponātu. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 2017. gadā bija izstāde “Gleznains ceļojums no Dzērbenes līdz Sicīlijai. Karls Gothards Grass”. K. G. Grasa darbi bija nozīmīga daļa izstādē “Ilgas pēc kalniem. Šveices ainavas Baltijas mākslā” (Igatsedes magesid. Šveitsi maastikud Balti kunstis; Sehnsucht nach den Bergen. Schweizer Landschften in der baltischen Kunst, 2008) Tallinā.

K. G. Grasa personības un radošās darbības nozīme ir vērtējama vairākos aspektos. 20. gs. sākumā galvenokārt tika akcentēta viņa draudzība un sarakste vēstulēs ar F. Šilleru un viņa sievu Šarloti (Charlotte Schiller), viņš pazina Johanu Volfgangu fon Gēti (Johann Wolfgang von Goethe) un citas 18. un 19. gs. mijā nozīmīgas kultūras personības.

21. gs. ir mainījušies K. G. Grasa izpētes aspekti – notiek pievēršanās viņa personībai un noraidošajai nostājai pret dzimtbūšanu, viņa atteikšanās faktam no mācītāja amata, lai veltītu dzīvi mākslai. Tiek izvērtēts K. G. Grasa devums rakstniecībā un tēlotājmākslā, kur viņš pārstāv savam laikam raksturīgo amatiermākslinieku, kuram nav profesionālas izglītības, bet kura talants un mērķtiecīgais darbs ir devis profesionāļiem līdzvērtīgus rezultātus.

Kā augstākais K. G. Grasa glezniecības novērtējums viņa dzīves laikā bija 1809. gada izstādē Kapitolija muzejos, Romā; atzinīgi ir novērtētās četras Sicīlijas cikla gleznas, kuras gribēja nopirkt Neapoles karaļa Joahima I (Joachim Murat) kolekcijai.

K. G. Grasa literārie darbi – dzeja, ceļojumu apraksti, proza – tika publicēti, bet īpašu vērību sabiedrībā neguva.