Virziena izcelšanās, izveidošanās, attīstība. Nozīmīgākie autori Impresionisma dzimtenē Francijā virziena priekšgājēji un ievadītāji bija reālisma perioda ainavu gleznotāji, kas mīkstināja tēloto, gaismas un atmosfēras ietekmēto objektu formas – Kamils Koro (Camille Corot), Šarls Fransuā Dobiņī (Charles-François Daubigny) un Ežēns Budēns (Eugène Boudin). 19. g. 60. gados virziena veidošanos stimulēja Eduāra Manē (Édouard Manet) Parīzes sadzīves un konkrētu modeļu tieši tverts tēlojums ar estetizētu krāstoņu attiecībām (“Mūzika Tilrī”, La Musique aux Tuileries, 1862, Nacionālā galerija, The National Gallery, Londonā; “Olimpija”, Olympia, 1863, Orsē muzejs, Musée d’Orsay, Parīzē). Ap E. Manē kā novatoru pulcējās jaunie gleznotāji, kas meklēja jaunus ceļus mākslā un pie virziena koncepcijas realizācijas pakāpeniski nonāca 19. gs. 60. gadu beigās.
Franču impresionisma uzplaukums attiecināms uz 19. gs. 70. gadiem, kad mākslinieku sniegums stilistiski bija viengabalains. Šai laikā tas vēl netika atzīts, trūka atbalstītāju un mecenātu; to vidū izceļams Pols Dirāns-Riels (Paul Durand-Ruel). Impresionisti laika posmā no 1874. gada līdz 1886. gadam sarīkoja astoņas izstādes, gūdami arvien lielāku piekrišanu mākslas cienītāju vidē. 19. gs. 80. gados un vēlāk grupas dalībnieku stilistika sāka variēties un mainīties, virziens piedzīvoja sava veida krīzi un turpmāk attīstījās kā tradīcija. Īpaši aktīvs impresionisma koncepcijas īstenotājs bija K. Monē, kas Parīzes ielu, jūras krastu un upju ainavās izvērsa dinamisku, vibrējošu triepienu stilu un darbības vēlīnā posmā sasniedza objektu vizuālo dematerializāciju, gleznojot atkārtoti dažādos dienas laikos vienu motīvu un izkliedējot formas gaismā, gaisā un krāsās (“Impresija, saullēkts”, 1872, Marmotāna Monē muzejs, Musée Marmottan Monet, Parīzē, “Kapucīniešu bulvāris”, Boulevard des Capucines, 1873, A. Puškina tēlotājmākslas muzejs, Государственный музей изобразительных искусств имени А. С. Пушкина, Maskavā, “Ruānas katedrāle saulē”, La cathédrale de Rouen, plein soleil, 1894, Orsē muzejs).
Tēloto objektu pamatstruktūru vairāk saglabāja Kamils Pisaro (Camille Pissarro), kura darbos izceļas ne tikai pilsētas, bet arī laucinieciskas ainavas (“Iebraucamais ceļš Vuazēna ciematā”, Entrée du village de Voisins, 1872, Orsē muzejs). Klusināti liriskas mazpilsētu, kanālu, upju ainavas darināja Alfrēds Sislē (Alfred Sisley, “Laiva plūdos Portmarlī”, La barque pendant l’inondation, Port-Marly, 1876, Orsē muzejs). Pjērs Ogists Renuārs (Pierre-Auguste Renoir) impresionistiskā formveidē ietvēra izteikti idilliskas parīziešu sadzīves ainas (“Dejas Moulin de la Galette kafejnīcā”, Bal du Moulin de la Galette; 1876, Orsē muzejs). Edgars Degā (Edgar Degas) tiecās savienot klasiskā lineārā zīmējuma tradīciju ar impresionismu, tēlojot baletu, kafejnīcu dzīvi, hipodromu un ietverot kustīgas figūras izmeklēti fragmentārās kompozīcijās (“Absints”, L’Absinthe, 1876, Orsē muzejs, “Dejas mēģinājums”, The Rehearsal, 1877, Kelvingrova Mākslas galerija un muzejs, Kelvingrove Art Gallery and Museum, Glāzgovā), bet vēlīnā posmā pievēršoties tēlniecībai.

Pjērs-Ogists Renuārs. "Dejas Mulēndelagalē". 1876. gads.
Avots: Getty Images, 132701010.
Berta Morizo (Berthe Morisot) gleznoja gaišus, liriskus plenēra un interjera motīvus ar sieviešu un bērnu figūrām (“Šūpulis”, Le berceau, 1872, Orsē muzejs). Parīzes impresionistu grupējumā iekļāvās E. Degā tuvu stāvošā, ievērojamākā amerikāņu meistarīgā impresioniste Mērija Kasata (Mary Cassatt). Nozīmīgākais 19. gs. beigu franču tēlnieks Ogists Rodēns (Auguste Rodin) izmantoja impresionistisko formu uzirdinājumu un fragmentārismu savos stilistiski komplicētajos darbos (“Piemineklis Balzakam”, Monument à Balzac, 1892–1897, Rodēna muzejs, Musée Rodin, Parīzē). Parīzē ilgstoši strādājošais itāļu tēlnieks Medardo Roso (Medardo Rosso) savos portretos un žanros sasniedza irdenās un plūstošās plastikas galējības (“Vārtsardze”, Portinaia, 1883, Modernās mākslas galerija, Galleria d’Arte Moderna, Milāna).
Sākot no 19. gs. 60. gadiem, impresionismam tuvojās itāļu virziena “makjajoli” (atvasināts no itāļu valodas macchia ‘traips’) pārstāvji: Telemako Sinjorīni (Telemaco Signorini), Silvestro Lega (Silvestro Lega) un Džovanni Fatori (Giovanni Fattori). Spānijā jūrmalas ļaužu sadzīvi plenērā spilgti gleznoja Hoakins Sorolja (Joaquin Sorolla). Vācijā sociāli skarbs reālisms pārvērtās par virtuozu impresionismu Maksa Lībermana (Max Liebermann) mākslā. Tematiski daudzpusīgs bija vitāli ekspresīvais gleznotājs un grafiķis Loviss Korints (Lovis Corinth). Ciešā saistībā ar franču skolu un lokālām reālisma tradīcijām attīstījās nīderlandiešu pirmsimpresionisms un impresionisms (Johans Bartolds Jonkinds, Johan Barthold Jongkind, Georgs Breitners, Georg Breitner), kā arī beļģu “luminista” Emils Klausa (Emile Claus) sniegumi. Franču impresionistu ietekmēti, nozīmīgākie britu šī virziena meistari bija Vilsons Stīrs (Wilson Steer) un Volters Sikerts (Walter Sickert). Nosacīti ar impresionismu ir saistāms Londonā dzīvojošais amerikānis Džeimss Maknīls Vistlers (James McNeill Whistler), kas gleznoja krēslainas ainavas un portretus izmeklēti saskaņotā kolorītā (“Noktirne zilā un zeltā. Vecais Batersī tilts”, Nocturne in Blue and Gold: Old Battersea Bridge, 1872, Teita galerijā, Tate Modern, Londonā, “Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 1. Mākslinieka mātes portrets”, Arrangement en gris et noir n°1. Portrait de la mère de l'artiste, 1871, Orsē muzejs). Impresionistisks nacionālais reālisms uzplauka 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Skandināvijas valstīs un Somijā (Peders Severins Krejers, Peder Severin Krøyer, Anderss Corns, Anders Zorn, Alberts Edelfelts, Albert Edelfelt).
Šai pašā laikā virziens izplatījās arī Viduseiropas un Austrumeiropas centros. Polijā šo virzienu ieviesa gleznotājs Vladislavs Podkovinskis (Władysław Podkowinski), Čehijā to pārstāvēja Antonīns Slavīčeks (Antonín Slavíček), Krievijā – gleznotājs Konstantīns Korovins (Константин Алексеевич Коровин) un tēlnieks Pāvels Trubeckojs (Павел Петрович Трубецкой). Absorbējot Parīzes impresionisma ietekmes, virziens arī izplatījās Amerikas Savienotajās Valstīs (Teodors Robinsons, Theodore Robinson), Kanādā (Helēna Maknikola, Helen McNicol), Latīņamerikas zemēs (Martins Maljaro, Martín Malharro), Austrālijā (Artūrs Strītons, Arthur Streaton).
Latvijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā impresionisms kā atsevišķs virziens neveidojās, bet tā vairāk vai mazāk izteiktas pazīmes atrodamas daudzu gleznotāju J. Rozentāla, Johana Valtera, Vilhelma Purvīša, tēlnieku Gustava Šķiltera, Teodora Zaļkalna, Burkarda Dzeņa darbos.