Rokoko – no franču rococo, atvasinājums, pēc analoģijas ar itāļu barocco, no rocaille – gliemežvāku motīviem rotāts klinšu grots parkā, 19. gs. sākumā, klasicisma pacēluma laikā, lietots ar nievājošu nozīmi, 19. gs. otrajā pusē kļuva par mākslas vēstures terminu.

Tēlotājā mākslā rokoko izpaudās Eiropas un Latīņamerikas 18. gs. pirmās puses un, atkarībā no reģiona, arī 18. gs. otrās puses dekoratīvajā glezniecībā un tēlniecībā (stuka un kokgriezuma tehnikās), stājglezniecībā (eļļas un pasteļa tehnikās) un stājtēlniecībā (marmora), sīkplastikā (t. sk. porcelāna), grafikas nozarēs (zīmējumos, iespiedgrafikā, grāmatu ilustrācijās). Rokoko tēlotājā mākslā īpaši uzskatāmi atklājās absolūtisma transformācijas apstākļu, bagāto privāto mākslas patērētāju radītā pieprasījuma un agrās apgaismības laikmeta ideju ietekmes, paužot aristokrātijas, galmu, bet arī birģeru augšslāņa hedonistiskās noskaņas un pieaugošo sekulārismu. Rokoko vispārējās estētiskās vērtības bija idilliskums, intimitāte, jutekliskums, rotaļība, izsmalcinātība, formveidē  kompozīcijas atektoniskums un asimetrija, liektu un vieglu formu dinamika, gleznieciskie apjomu mīkstinājumi, krāstoņu gaišums un niansētība. Glezniecībā stilam specifiskas bija figurālas kompozīcijas par antīkās mitoloģijas tēmām, priekšplānā izvirzoties skaistuma un erotiskas mīlestības dievietei Venērai un tās loka tēliem, augstāko aprindu bezrūpīgu sadzīves epizožu, idillisku ganu dzīves – pastorāļu atveide, teatrālu tēlu ainas. Tipiski bija idealizēti portreti, kuros tradicionālo reprezentāciju mazināja orientācija uz intīmāku modeļu interpetāciju. Rotaļīgi risināti bija grāmatu ilustrāciju sižeti izmeklētos mazformāta izdevumos. Rokoko tēlniecību pārstāv mitoloģiskas, atbilstoši stila estētikai veidotas apaļskulptūras un ciļņi, portretiski krūšu tēli. Visu žanru cilvēktēlu veidojumos tika uzsvērta grācija, elegance, smalkums, psiholoģiskajā sfērā mainīgu, nenoturīgu izteiksmju nianses. Satura visuresošā intimizācija izpaudās arī tendencē mazināt dekoratīvo un stājmākslas darbu mērogus. Rokoko tēlainības un formveides atsevišķas pazīmes atrodamas arī sadzīves žanros, klusajās dabās, kas vairāk atbilst 18. gs. reālistiskās mākslas strāvojumam, kā arī daudzās vēlīnā baroka baznīcu sakrālās vai valdnieku rezidenču alegoriski slavinošas tematikas kompozīcijās un atsevišķos tēlos. Ikonogrāfiski un formāli savdabīgs tematisks nozarojums ir brīvi Austrumāzijas (ķīniešu) mākslas atdarinājumi. Tēlnieki un gleznotāji piedalījās dažādās radošuma un amatnieciskuma pakāpēs rokoko ansambļu veidošanā, darinot ne tikai figurālus papildinājumus, bet arī ornamentālu plastiku un gleznojumus, kuros variēti pieminētā rokaja, augu valsts un faunas motīvi, pakārtojot tos kapriciozi kustīgam S vai C līniju ritmam.

Tēlotājā mākslā rokoko stils radās un viskonsekventāko izpausmi guva Francijā. Stila pirmās izpausmes konstatētas jau 18. gs. sākumā dekoratoru un sadzīves žanra gleznotāju darbos, bet tā pirmā attīstības stadija bieži un nosacīti saukta par rēģentības stilu (1715-1730), piesaistot to politiskās varas izmaiņām pēc karaļa Luija XIV nāves, hercoga Orleānas Fīlipa un Luija XV valdīšanas pirmajos gados, laikā, kad vājinājās politiskā centralizācija un pieauga liberālisms kultūrā un sadzīvē. Šī posma centrālā stila figūra un Eiropas mērogā izcilākais rokoko gleznotājs bija Antuāns Vato (Jean Antoine Watteau), kas pilnveidoja rokoko ikonogrāfijā svarīgo “lauku svētku” (fête champêtre) variantu, “galanto svētku” (fête galante) žanru – sacerētas dāmu un kavalieru izklaides, pastaigu, deju, muzicēšanas, flirta sižetus parku ainavās, kuru idille viņa individuālā interpretācijā iekrāsojās ar viegli elēģisku toni, bet formveidē izsmalcinātais un variētais kolorīts vēl saglabāja daudz silto toņu. Delikāta detaļu izstrāde savienojās ar gleznieciskām masām (“Mīlestības svētki”, La Fête d’Amour, 1718-1719, Vecmeistaru glezniecības galerija Drēzdenē, Gemäldegalerie Alte Meister; “Svētceļojums uz Kitēras salu”, Le Pèlerinage à l’île de Cythère, 1717, Luvras muzejs Parīzē, Musée du Louvre).

Otra viņa svarīgākā tēma bija analoģiski traktētas ainas ar itāļu komēdijas aktieriem (“Pjero”, Pierrot, 1718-1719, Luvras muzejs). Augsti novērtēti A. Vato krītiņu tehnikā darinātie figūru zīmējumi. Šai posmā atsevišķas rokoko pazīmes atrastas arī oficiālajā akadēmiskajā glezniecībā, un stils sāka dominēt galma un augstāko aprindu patērētajā mākslā nākamajā tā attīstības stadijā līdz pat 18. gs. 50. gadiem (t. s. Luija XV stils). Šai laikā izceļas vadošais un daudzpusīgais galma mākslinieks Fransuā Bušē (François Boucher), virtuozi gleznotu erotisku mitoloģisku ainu, pastorāļu, pasūtījumu portretu autors (“Venēras triumfs”, Le Triomphe de Vénus, 1740, Nacionālais muzejs Stokholmā, Nationalmuseum; “Marķīzes de Pompadūras portrets”, Portrait de la marquise de Pompadour, 1756, Vecā pinakotēka Minhenē, Alte Pinakothek). Tipveidīgi idealizēto rokoko portretu produkciju pārstāv Žana Marka Natjē (Jean-Marc Nattier) gleznojumi, t. sk. modeļu pasniegums antīko dieviešu veidolos, individualizētāki tēli saglabājās pastelista Žana Batista Perono (Jean-Baptiste Perronneau) un zviedru izcelsmes parīzieša Aleksandra Roslina (Alexander Roslin) portretos. Rokoko laikmeta sadzīves vizuālā hronika atklājas grafiķa Gabriela de Sentobēna (Gabriel de Saint-Aubin) skicveidīgos zīmējumos, akvareļos, ofortos, kā arī daudzo franču ilustratoru veikumos. Rokoko valdīšanas periodā vairākas vispārīgās tēlveides un formas pazīmes (psiholoģiskā un koloristiskā niansētība) piemīt arī reālista Žana Batista Simeona Šardēna (Jean-Baptiste-Siméon Chardin) sadzīves ainām un klusajām dabām, kā arī apgaismotāju aprindām tuvā pastelista Morīsa  de Latūra (Maurice de La Tour) portretiem. Uz monumentālās klasicizējošā vēlā baroka tēlniecības fona rokoko izpaudās stāj- un sīkplastikā, tēlniekiem pievēršoties graciozu un sensuālu mitoloģisku kailfigūru veidojumam, intimizētām mainīgu modeļa mīmiku fiksējošām portretiskām bistēm. Attīstība no vēlīnā baroka uz rokoko un agro klasicismu vērojama Žana Batista Lemuāna (Jean-Baptiste Lemoyne), Edmē Bušardona (Edmé Bouchardon), Etjēna Morisa Falkonē (Étienne Maurice Falconet) plastikā. Rokoko noslēgumu franču skolas ietvaros iezīmē Žana Onorē Fragonāra (Jean-Honoré Fragonard) brīvi gleznotas, koloristiskas, dinamizētas, gaismēnas efektiem pārpilnas kompozīcijas, kurās augstākās sabiedrība personāžu erotisku piedzīvojumu tēlojums citkārt papildināts ar tautiskākiem tēliem (“Šūpoles”, L’Escarpolette, 1767-1768, Volesa kolekcija Londonā, The Wallace Collection; “Nozagtais skūpsts”, Le Baiser à la dérobée, ap 1760, Metropolitena mākslas muzejs Ņujorkā, The Metropolitan Museum of Art), kā arī Mišēla Kloda (Klodiona) (Michel Claude, Clodion) rotaļīgu bakhanāļu dalībnieku figūru veidojumi terakotas tehnikā. Vairākas rokoko stila pazīmes attiecināmas uz itāļu tēlotāju mākslu, visvairāk uz Venēcijas skolas glezniecību, kurā rokoko tēlainība ar tipisko idilliskumu un rotaļību atrodama Pjetro Longi (Pietro Longhi) karnevāliskās sadzīves ainās, ceļojošās pastelistes Rozalbas Karjēras (Rosalba Carriera) idealizēto portretu maigā formu modelējumā, vērienīgajās Džovanni Batistas Tjepolo (Giovanni Battista Tiepolo) freskās ar to biežo bezrūpīga svētdienīguma noskaņu, sensuālo tēlu virknējumiem, gaišo un vieglo gleznojumu (“Kleopatras dzīres”, Il banchetto di Cleopatra, 1747-1748, palaco Labia Venēcijā, Palazzo Labia), kā arī migrējošā tēlnieka Antonio Koradīni (Antonio Corradini) aizplīvuroto sieviešu figūru plastikā. Vācijas tālaika valstīs specifiskais rokoko stils ienāca franču paraugu ietekmes rezultātā. Prūsijas valdnieku galma gleznotājs Antuāns Pens (Antoine Pesne) ieviesa rokoko stilu reprezentatīvajos portretos, darināja dekoratīvus gleznojumus pilīs un “galanto svētku” žanra ainas. Dienvidvācijas zemēs rokoko bija saistīts ar baroku un izpaudās gan laicīgajā, gan sakrālajā mākslā. Tēlu jūtelība, figūru manierīga grācija, pieaugošais kolorīta gaišums un toņu tuvinājums glezniecībā raksturīgs daudziem stukā, kokgriezumos un freskas tehnikā darinātiem tēlotājas mākslas papildinājumiem baznīcu un piļu ansambļos, kur mitoloģisku, alegorisku, reliģisku kompozīciju tēli iekļāvās pārbagātā vēlīnā baroka un rokoko dekorā. Šādu nosacīto vācu rokoko mākslu pārstāv Minhenes tēlnieki Johans Baptists Štraubs (Johann Baptist Straub), Ignacs Ginters (Ignaz Günther), Vesobrunas skolas tēlnieks Jozefs Antons Feihtmaijers (Joseph Anton Feuchtmayer), tās pašas skolas gleznotājs un stuka meistars Johans Baptists Cimmermans (Johann Baptist Zimmermann) un citi.  Rokoko pilnībā valdīja sadzīviski rotaļīgajā, krāsainajā porcelāna sīkplastikā, ievērojamākie meistari –  Meisenes un Nimfenburgas manufaktūru tēlnieki Johans Kendlers (Johann Kändler), Francs Antons Bustelli (Franz Anton Bustelli). Analogi attīstījās ar vācu un itāļu skolu saistītā Austrijas ķeizarvalsts tēlotāja māksla 18. gs. Vēlīnā baroka, rokoko, agrā klasisicisma elementu sakausējumu uzskatāmi pārstāv virtuozā un ražīgā Franca Antona Maulberča (Franz Anton Maulbertsch) gleznojumi. Katoliskajā Spānijā laicīgā satura rokoko pazīmes atklājas galvenokārt dažu sadzīves ainu gleznotāju darbos, kuru izcilākie piemēri rodami agrajos Francisko Goijas (Francisco Goya) tautiskos metos gobelēniem (“Saulessargs”, El quitasol, 1777, Prado muzejs Madridē, Museo del Prado), rokoko formveides elementi tiek saskatīti arī vēlajā plastiskajā čurigereska dekorā.

Dažādās izpausmju pakāpēs rokoko iezīmes konstatējamas Eiropas ziemeļu reģionos – Nīderlandē Jakoba De Vita (Jacob de Wit) dekoratīvajās kompozīcijās, Kornelisa Trosta (Cornelis Troost) sadzīves ainās, Lielbritānijā Viļjama Hogarta satīrisko žanru gleznieciskajā formveidē un teorētiskajās nostādnēs, kā arī Tomasa Geinsboro (Thomas Gainsborough) glezniecībā, Dānijā – galma gleznotāja Karla Gustafa Pilo (Carl Gustaf Pilo) portretos, Zviedrijā – Lorensa Paša (Lorens Pasch) šī paša žanra darbos. Katoliskajā Polijas-Lietuvas ūnijas valstī rokoko pazīmes atrodamas gleznotāja Marčello Bačarelli (Marcello Bacciarelli) portretos, tēlnieciskā un gleznieciskā dekora pārpildītajās baznīcās un pilīs; daudzo autoru vidū izceļama Johana Georga Plerša (Johann Georg Plersch) plastika un oriģinālā Lembergas (Ļvivas) “ekspresionistiskā rokoko” tēlniecība, kuru pārstāv Antonijs Osinskis (Antoni Osiński), Johans Georgs Pincels (Johann Georg Pinzel) un citi. Krievijā rokoko motīvi piepilda 18. gs. vidus barokālo piļu dekoru, stājmākslā stila estētika attiecināma visvairāk uz vairāku ieceļojošu un lokālo portretistu – Pjetro Rotari (Pietro Rotari), Fjodora Rokotova (Фёдор Степанович Рокотов), Dmitrija Levicka (Дмитрий Григорьевич Левицкий) – devumu. Latvijā izteiktākie rokoko paraugi ir Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas iekārtas kokgriezumi (18. gs. vidus) un Berlīnes-Potsdamas skolas tēlnieka Johana Mihaēla Grafa (Johann Michael Graff) un viņa brigādes darinātā dekoratīvā stuka tēlniecība Rundāles pilī (1765-1770). Ārpus Eiropas rokoko pazīmes mākslas vēsturnieki saskata arī krāšņajā 18. gs. Latīņamerikas baznīcu dekorā.

Rokoko bija saistīts ar baroku, agrāk tika uzskatīts par vēlīnā baroka variantu, vēlāk mākslas vēsturē uzsvērta tā autonomija. Ar baroku tēlotājas mākslas rokoko vieno vairākas vispārējas formveides iezīmes (dinamika, S veida formu ritms, zināms gleznieciskums, mākslas veidu savienojums ansambļos, tematiskā orientācija uz biežo antīko mitoloģiju, atsevišķi ornamenta motīvi), kā arī sociālā aspektā atkarība no absolūtisma galmiem un aristokrātijas kā mākslas pasūtītājiem un patērētājiem. Vienlaikus rokoko ir būtiski atšķirīgs: tēlotājā mākslā īpaši raksturīga ir laicīga satura tematika (noteikta loka antīkā mitoloģija, sava laika sadzīve), reliģisko tēlu “laiciskošana”; pretstatā baroka pastāvīgajam dramatismam, politiskai vai reliģiskai retorikai rokoko pievēršas idilliski intīmām ainām un noskaņām. Baroka uzsvērti vitālo un emocionāli aktīvo tēlu vietā rokoko stilā dominē izsmalcināta, eleganta, bezrūpīga cilvēka ideāltips. Monumentalizētu mērogu samazinājumu apliecina sīkplastikas popularitāte, specifiska ir relatīvi nelielo panno, nevis plašo plafonu glezniecība. Kompozicionāli rokoko no baroka atšķir vairāk izteikta atektonika, biežāka asimetrija, vizuāli vieglākas formas, plūdenāks liekumu ritms, atteikšanās no gaismēnas kontrastiem par labu vairāk izlīdzinātai tonalitātei,  gaišāks, bieži vēsāks kolorīts. Tā sociālo pamatu veido arī tālaika pilsonības virsslānis, daudzie privātie mākslas mīļotāji. Kā principiāli idealizējošs stils rokoko būtiski nošķiras no 18. gs. reālistiskās mākslas strāvojuma, neraugoties uz laikmetiskām tēl- un formveides sakarībām. Kā atektonisks, nemierīgs, pašvērtīgi sarežģīts un dekoru pārsātināts stils tas atšķiras arī no racionālā,  kopumā  līdzsvarotāka skaidrāku formu klasicisma, kas 18. gs. otrajā pusē pakāpeniski kļuva par valdošo Rietumu mākslas pasaules stilu.

Agrīnais rokoko veidojās, saglabājot saites ar 17. gs. tēlotājmākslu, bet biežāk pievēršoties hedonistiskām tēmām, izmainot cilvēka tēla tipu un darbu emocionālo toni, vājinot dramatismu, bet kāpinot formu gleznieciskumu un koloristisko niansētību. Līdz gadsimta vidum Francijā, citur vēl vēlāk tas sasniedza stilistiskās izpausmes kulmināciju un pakāpeniski gadsimta beigās zaudēja savu nozīmi un izplatību, gan ietekmējot agrīno klasicismu un citkārt saistoties ar sentimentālistiskām un agrā romantisma parādībām. Stils kā historisma atzars – neorokoko atdzima 19. gadsimtā.

Rokoko tēlotāja māksla bija plašākas rokoko kultūras sastāvdaļa, kas vēlā absolūtisma (t. s. vecā režīma) laikmetā dominēja valdošo aprindu dzīves formās, apmierināja to estētiskās vajadzības, savdabīgi absorbējot arī apgaismības idejas. Stila izplatību sekmēja ne tikai tā akcepts valdnieku galmos un to lielo kolekciju veidošana, bet arī privāto patronu, tādu kā Parīzes baņķieris Pjērs Krozā (Pierre Crozat), radītā mākslas tirgus labvēlīgā konjunktūra. Kā vispārējo attīstību virzoša un 18. gs. pirmās puses jauna parādība, rokoko uzskatāms par aktīvu vēlīnā baroka un 18. gs. reālisma pārveidošanas faktoru.

Rokoko artefakti mūsdienu skatījumā pieder Eiropas un Amerikas kultūrvēsturei. Tā paraugi kļuvuši par vērtīgu eiropeiskās kultūras mantojuma sastāvdaļu, kas tiek saglabāta, sargāta un kopta.