Augstā renesanse Augstās renesanses jēdziens radies 19. gs. sākumā vācu kultūras lokā (vācu Hochrenaissance), norādot uz kvatročento izvirzīto mērķu sasniegšanu un koncentrējoties galvenokārt uz trīs izcilo meistaru Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci), Mikelandželo (Michelangelo Buonarroti) un Rafaela (Raffaello Sanzio) sniegumu. Par augstās renesanses jēdzienu tika diskutēts, un tas tika kritizēts, sevišķi kopš 20. gs. beigām.
Kvatročento sagatavoja augsni augstajai renesansei, tomēr abiem renesanses posmiem piemīt atšķirības formveidē. Agrajai renesansei raksturīga tieksme uz naturālismu, vienkāršība, plastisko apjomu robežu skaidrība, zināma formu sasīkumotība. Augstā renesanse pārņēma agrās renesanses sasniegumus telpiskā dziļuma atveidojumā, tos pilnveidoja un izvirzīja jaunus uzdevumus (Mikelandželo Siksta kapellas, Cappella Sistina, plafona freskas, 1508–1512, Roma, Vatikāna muzejs, Musei Vaticani), nonākot līdz risinājumiem, kurus vēlāk attīstīja baroka māksla. Cilvēka figūras atveidojumā tika radīts sava veida ideāls tēls (Mikelandželo “Dāvids”, David, 1501–1504, Rafaela “Galatejas triumfs”, Trionfo di Galatea, 1512, Farnezina villā, Villa Farnesina, Romā). Glezniecības darbos nozīmīga kļuva atsevišķo elementu pakļaušana galvenajam, kompozicionāla saliedētība un noslēgtība, simetrija, horizontālā un vertikālā elementa līdzsvarotība. Pieauga figūru izmēri (Rafaela “Jaunavas Marijas salaulāšana”, Sposalizio della Vergine), ļaujot atteikties no agrajai renesansei nereti raksturīgās formu sadrumstalotības un ornamentālisma. Augstās renesanses māksla ar tai piemītošo harmoniju un līdzsvarotību bieži raksturota kā klasiska.
Salīdzinot ar lokālo krāsu dominanti agrās renesanses darbos, augstās renesanses kolorītā pieauga tonālo attiecību, gaismēnas un kontrastu loma. Glezniecībā jauninājums bija L. da Vinči ieviestā sfumato tehnika. Tēlniecībā un glezniecībā raksturīga kļuva piramidāla kompozīcija (L. da Vinči “Madonna ar Bērnu un Sv Annu”, Sant'Anna con la Vergine e il Bambino, sākts ap 1503. gadu, turpināts līdz 1519. gadam), Mikelandželo “Pieta” (Pieàta, 1479–1499, Sv. Pētera bazilika, Romā, Vatikānā, Basilica di San Pietro in Vaticano), būtiska loma tika piešķirta atveidoto tēlu psiholoģiskajam noskaņojumam (L. da Vinči “Džokonda, Mona Liza”, Gioconda, Monna Lisa, 1503–1504), kas uzsvērts ar kompozicionāliem līdzekļiem (L. da Vinči jauktā tehnikā gleznotais “Svētais vakarēdiens” (Il Cenacolo Vinciano arī L'Ultima Cena, 1494–1498) Milānā, Santa Maria delle Grazie klostera ēdamistabā, Rafaela freska “Atēnu skola” (Scuola di Atene, 1509–1511), Roma, Vatikāna muzejs Stanza della Segnatura).
Rafaela 1509.–1511. gadā gleznotā freska "Atēnu skola" Vatikāna muzejā Romā, 2020. gads.
Fotogrāfe Alessandra Tarantino. Avots: Scanpix/AP.
Augstās renesanses galvenais māksliniecisko ideju centrs bija Roma. 16. gs. pirmajās desmitgadēs perioda nozīmīgāko mākslinieku (L. da Vinči un Rafaela) aiziešanas mūžībā, kā arī Kārļa V (Carlos I) karaspēka iebrukums Romā un tās izpostīšana (Sacco di Roma) 1527. gadā, kas iezīmēja lūzuma punktu humānisma ideālos, pārtrauca augstās renesanses stilu. Pārmaiņas atspoguļojas arī Mikelandželo vēlīnajos darbos (“Pastarā tiesa”, Il Giudizio universale, 1534–1541), Siksta kapellā (Cappella Sistina), Romā, Vatikāna muzejā.
Spilgtas izpausmes augstās renesanses periodā raksturo Venēcijas (Džordžone, Giorgione, īstajā vārdā Džordžo Barbarelli da Kastelfranko, Giorgio Barbarelli da Castelfranco, Ticiāns Večellio, Tiziano Vecellio) un Emīlijas-Romaņjas apgabala glezniecību (Korredžo, Correggio, pilnā vārdā Antonio Allegri da Korredžo, Antonio Allegri da Correggio). Šajā Itālijas reģionā mākslas attīstība kopš agrās renesanses ievirzījās atšķirīgā gultnē, to raksturo izsmalcināts kolorīts, īpašs ikonogrāfisko tēmu loks, kurā reliģisko un mitoloģisko tēmu kontekstā iekļaujas poētisks cilvēka un dabas vides atveidojums (Džordžone “Dusošā Venēra”, Venere dormiente, 1507–1511; Ticiāna “Lauku koncerts”, Concerto campestre, 1509), priekšmetiskās pasaules un Venēcijas krāšņās dzīves atainojums (Ticiāns “Asunta”, Asunta, 1515) Santa Maria Gloriosa dei Frari baznīcā (Basilica di Santa Maria Gloriosa dei Frari) Venēcijā.
Renesanses klasiskais stils Venēcijā saglabājās arī 16. gs. otrajā pusē, (Ticiāns, Paolo Veronēze, Paolo Veronese), iegūstot komplicētākas izpausmes formas, dažkārt dēvēts par vēlo renesansi.