Virziens izveidojās franču skolas ietvaros laikā no 19. gs. 90. gadu beigām līdz 1905. gadam, sasniedza kulmināciju īsā posmā no 1905. līdz 1907. gadam, pēc tam sadalījās un transformējās, saglabājoties kā radoša tradīcija atsevišķu gleznotāju darbos. Franču fovisma paraugi kļuva par ierosinājumu daudziem citu mākslas skolu gleznotājiem. Fovisms turpināja Rietumu tēlotājas mākslas pārveides procesu, kas sākās 19. gs. beigās līdz ar impresionisma un postimpresionisma attīstību, ieviešot glezniecībā krasākas inovācijas un kļūstot par t. s. “klasiskā” modernisma sākumu.
Tas izpaudās galvenokārt pašvērtīgas (attiecībā pret tēlojumu) krāsas nozīmes kāpinājumā gleznā, kam tika pakļauti pārējie formveides elementi. Mākslinieki uzskatīja, ka krāsas sensuālā un ekspresīvā iedarbība ir svarīgāka par visām citām mākslas darba funkcijām. Atsakoties no vēlīnā impresionisma un puantilisma krāsu sadrumstalotības, no simbolistu vēstījumu mistikas, no gadsimtu mijai tipiskā pārsmalcinātā estētisma, fovisti tiecās radīt viengabalaināku, vitālāku mākslu, kas bija panākams, gleznotājam intuitīvi un operatīvi rīkojoties ar krāsu. Kolorīts veidojās kā spilgtu, intensīvu un kontrastējošu hromatisko krāstoņu (sarkano, oranžo, spilgti dzelteno, violeto, zilo, zaļo) attiecinājums, sasniedzot iespējami viendabīgu to piesātinājumu. Tas tika atvasināts no abstrahētu realitātes objektu vai (retāk) sacerētu kompozīciju tēlojuma. Hromatisku krāslaukumu dominēšana noteica nepieciešamību atteikties no apjomu modelēšanas ar gaismēnu, no ahromatiskiem toņiem, no atmosfēriskās perspektīvas. Līnijas, ja tās tika izmantotas, bija pagarinātiem triepieniem iezīmētas kontūras, faktiski pabiezas spilgtu krāsu joslas. Krāslaukumu robežas kļuva nelīdzenas, neregulāras, faktūra saglabāja ekspresīvas, impulsīvas, atraisītas gleznošanas pazīmes. Tēloto objektu izvēli noteica ierastā modeļu gleznošanas prakse darbnīcās, no impresionisma mantotā plenēra ainavu motīvu izmantošana krāsu efektiem, meklējot arī priekšmetisko pamatotību krāsainībai (iela ar svētku karodziņiem, pludmale ar raibām teltīm, ornamentēti tērpi un audumi, un citi). Retos gadījumos fovisti atgriezās pie simbolistu iecienītās mitoloģijas, interpretējot to atbilstoši savai krāsu vitalitātes estētikai. Rodoties virzienam, gleznotāji visvairāk ietekmējās no nozīmīgākajiem postimpresionistiem – Vinsenta van Goga (Vincent van Gogh), Pola Sezana (Paul Cézanne), Pola Gogēna (Paul Gauguin), kā arī no neoimpresionistiem. Dažiem fovistiem ierosmes avots bija afrikāņu tautas tēlniecība, kas tolaik Parīzes modernistu lokā kļuva arvien populārāka.