19. gs. 30. gadu pirmajā pusē J. S. Roze mācījās Palsmanes draudzes skolā, tostarp arī skaitījās Palsmanē “pierakstīts” līdz 19. gs. 50. gadu vidum, kas nozīmēja, ka J. S. Rozem vienmēr bija nepieciešams rakstisks apliecinājums, ka pagastam nav iebildumu un tas atļauj dzīvot, mācīties vai strādāt cituviet.
Pēc skolas absolvēšanas J. S. Roze neilgi bija Palsmanes muižas pārvaldnieka māceklis, vēlāk strādāja par Sinoles muižas pārvaldnieku. Impulsīvā un ekspresīvā J. S. Rozes rakstura, kā arī intereses trūkuma dēļ viņš nekļuva par muižas pārvaldnieku. 19. gs. 40. gados viņš bija daiļkrāsotāja un kariešu lakotāja māceklis Rīgā; amatnieku vidē apguva pirmās stājglezniecības un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 1842. gadā J. S. Roze izkrāsoja Palsmanes muižas kungu māju un ieguva mācīta zeļļa tiesības. No 1842. līdz 1850. gadam tapa mākslinieka pirmie darbi glezniecībā. 19. gs. 50. gadu sākumā J. S. Roze pārcēlās uz Pēterburgu, kur privāti mācījās portretu glezniecību. 1854. gada 13. jūnijā Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā par Aleksandra Poļakova (Александр Сергеевич Поляков) portretu ieguva brīvmākslinieka nosaukumu.
Laikā no 1855. līdz 1857. gadam J. S. Roze devās pirmajā braucienā uz Rietumeiropu. No 1856. gada viņš mācījās un strādāja pie Bavārijas galma gleznotāja Jozefa Bernharta (Joseph Bernhardt) Minhenē, bet 1857. gada nogalē pirmo reizi ieradās Nicā, Francijā. Šajā laikā mākslinieks jau bija pieprasīts krievu aristokrātijas portretu gleznotājs; viņa portretu gleznotāja karjeru raksturo strauji panākumi. 1858. gada pavasarī J. S. Roze atgriezās Rīgā jau kā Johanns Stanislaus Roseé un kļuva par iecienītu portretistu. 1860. gada vasarā Liepājā viņš uzsāka darbu pie Krievijas imperatora Aleksandra II (Александр II Николаевич Романов) ģimenes locekļu portretiem; laikā no 1860. līdz 1862. gadam viņš pabeidza Aleksandra II portretu.
1861. gada 25. septembrī Pēterburgas Ķeizariskā Mākslas akadēmija J. S. Rozem piešķīra akadēmiķa nosaukumu par pašportretu, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Ķeizariskās Mākslas akadēmijas Rafaela zālē 1862. gadā tika izstādīts Latvijā dzimušā vācbaltiešu izcelsmes Krievijas Impērijas armijas ģenerālinženiera, cietokšņu būves speciālista un militārā teorētiķa, Franca Totlebēna (Franz Eduard Graf von Tottleben (Todleben)) portrets. Laika posmā no 1861. līdz 1862. gadam tika pabeigts “Aleksandra portrets Hoenfeldenā”, kas bija imperatora galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga (Александр Владимирович Адлерберг) portrets, un nezināmas personas portrets. Akadēmijas ikgadējā izstādē tika izstādīts arī mākslinieka pašportrets (1860–1861).
Ap 19. gs. 60. gadu sākumā J. S. Roze atgriezās Rīgā un kļuva par vienu no produktīvākajiem 19. gs. otrās puses portretistiem Latvijas mākslā, radot vairākus desmitus darbus gadā.
J. S. Roze ar portretu glezniecību aktīvi nodarbojās laikā, kad par vispārpieņemtu praksi bija kļuvusi fotogrāfiju kopēšana glezniecības tehnikās, jo gleznotā fotogrāfiskā portreta ražotājs varēja operatīvāk izpildīt gleznu pasūtījumus, samazināt izmaksas un veicināt gleznoto portretu plašāku pieprasījumu sabiedrībā. Piemēram, gleznas “Sieviete ar vistu” (19. gs. 60.–80. gadi, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM) ātrākai pabeigšanai gleznotājs sejas vietā ielīmēja fotogrāfiju, līmējuma vietu paslēpjot ar tumši un biezi uzgleznotu sievietes lakatu. Ar laiku, gleznojot pēc fotogrāfijām, mākslinieks nonāca galējībās, jo pārāk atklāti, izmantojot mazo attēlu palielināšanas tehniku, dažās gleznās zem plānā gleznojuma ir redzamas apakšā savilktās rūtiņas.
19. gs. 70. gados Rīgā (mūsdienās Teātra ielā 12) J. S. Roze atvēra savu glezniecības studiju, kur pirmās zināšanas mākslā ieguva vairāki vēlāk pazīstami latviešu mākslinieki: Arturs Baumanis, Staņislavs Jānis Birnbaums, Andreass Kristians Gotfrīds Lapiņš (arī André Lapine) u. c. 1878. gadā J. S. Roze sāka gleznot bijušos Rīgas Latviešu biedrības priekšnieku portretus. 1883.–1884. gadā tika darinātas gleznas pēc Igaunijā dzimušā vācbaltiešu mākslinieka Fridriha Ludviga fon Maidela (Ludwig von Maydel) gravīrām par Baltijas 12.–13. gs. vēstures tēmām. 1884. gadā J. S. Roze devās otrreiz uz Rietumeiropu, apmeklējot Hamburgu, Londonu, Parīzi, Romu, Sanremo. Līdz 1895. gadam J. S. Roze dzīvoja Nicā, kur portretēja krievu aristokrātus, tostarp Krievijas lielkņazus Mihailu (Великий князь Михаи́л Николаевич) un Konstantīnu (Великий князь Константин Константинович), viņu bērnus un citus Romanovu dinastijai piederīgos. 1895. gadā J. S. Roze atgriezās Rīgā, kur mūža nogali pavadīja nabadzībā gan pasūtījumu trūkuma, gan vairs neaktuālā glzenošanas stila dēļ.