Krievijas Impērijas ierēdnis un sabiedriskais darbinieks.

K. Valdemārs bija viens no ievērojamākajiem jaunlatviešu kustības darbiniekiem, būtiski ietekmēja tās ideoloģisko un organizatorisko attīstību. Redzamākais latviešu politiķis 19. gs. Krievijas Impērijā. Asi vērsās pret Baltijas muižniecības privilēģijām, pārstāvējis latviešu nacionālās kustības intereses augstākajos varas ešelonos. Darbojās dažādos preses izdevumos kā izdevējs, redaktors un publicists. Devis lielu ieguldījumu jūrniecības un izglītības attīstībā. Aktīvi sekmējis rusifikācijas politiku Baltijas provincēs. Ierēdnis dažādās Krievijas Impērijas ministrijās. Ķeizariskās Krievu tirdzniecības un kuģniecības veicināšanas biedrības sekretārs. 

Dzimis rentnieka Mārtiņa Valdemāra un Marijas Valdemāres ģimenē. Brālis Heinrihs (Indriķis) Voldemārs – vācbaltiešu arhīvists un novadpētnieks, māsa Marija Medinska – latviešu rakstniece un muižas pārvaldniece.

Sākotnējo izglītību K. Valdemārs guva mājās, tad Sasmakas, Pūņu un Lubezeres skolās (1835–1840), turpināja pašmācības ceļā. Ar Baltijas ģenerālgubernatora Aleksandra Suvorova (Александр Аркадьевич Суворов) personisku atbalstu iestājās un mācījās Liepājas augstākajā apriņķa skolā (1849–1854). Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) studēja valsts pārvaldi un tautsaimniecību (1854–1859), iegūstot kandidāta grādu un tiesības iestāties valsts civildienestā. 

K. Valdemārs 18.02.1864. Sanktpēterburgā salaulājās ar Rīgas tirgotāja meitu, vācbaltiešu rakstnieci Luīzi Johannu fon Rammu. Tā kā savu bērnu viņiem nebija, ģimenē pieņēma trīs audžumeitas – Annu Stīgi, Esteri un Frensisu Klārkas.

Sākotnēji K. Valdemārs strādāja par skolotāju Sasmakā un Jelgavā, par pagasta rakstveža palīgu Rundālē, par pagasta rakstvedi Lielbērstelē un Ēdolē (1842–1848). Ēdolē izveidoja bibliotēku un jauniešu grupu – “Baltijas jūras izsmelšanas biedrība” (1847–1848). Liepājā sāka literāro darbību, izdodot grāmatu “300 stāsti” (1853) un rakstot dzeju gan latviešu, gan vācu valodā.

Tērbatas Universitātē izveidoja studentu kopu “Tērbatas latviešu vakari” (1855–1857), publiski uzsvēra savu latviešu tautību. Kādu laiku darbojās vāciskajās korporācijās “Curonia” un “Fraternitas Academica Dorpatensis”. Vēlāk ieņēma krasi noraidošu nostāju pret studentu korporācijām, atteicās pieņemt latviešu studentu korporācijas “Lettonia” filistra statusu.

Piedalījās neveiksmīgā mēģinājumā Rīgā izveidot pirmo legālo jaunlatviešu organizāciju (1860), parakstīja tās statūtus. Piedalījās Pēterburgas Latviešu lasīšanas biedrības izveidošanā (1863). Atbalstīja Rīgas Latviešu biedrības dibināšanu (1868), nodrošināja labvēlīgu Krievijas varas iestāžu attieksmi. Iedvesmoja Maskavas izglītoto latviešu pulcēšanos, izveidojot Maskavas latviešu lasāmos vakarus (1870). Atbalstīja Maskavas latviešu studentu vakaru dibināšanu un darbību (1883).

K. Valdemārs pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā (1858–1867) un Maskavā (1867–1891). Strādāja dažādos ierēdņa amatos Krievijas Impērijas Finanšu ministrijā, Domēņu (valsts īpašumu pārvaldes) ministrijā un Tautas apgaismības (izglītības) ministrijā. Dažādu iestāžu uzdevumā apceļoja un pētīja Azovas, Baltās, Baltijas, Melnās un Kaspijas jūras piekrasti Krievijas Impērijā. Nolūkā vākt informāciju par jūrniecības un vispārējās izglītības sistēmas attīstību apmeklēja arī Vāciju, Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju, Lielbritāniju, Beļģiju un Nīderlandi. Iesniedza valsts iestādēm dienesta ziņojumus un memorandus par iegūtās pieredzes izmantošanu.

Pēc K. Valdemāra iniciatīvas Krievijas Impērijā tika izveidota 41 jūrskola, ieskaitot 11 Vidzemes un Kurzemes guberņu robežās. Pirmā no tām bija Ainažu jūrskola (1864). K. Valdemārs ierosināja pieņemt Krievijas jūrskolu likumu un izstrādāja tā projektu (1867). Bija viens no Ķeizariskās Krievu tirdzniecības un kuģniecības veicināšanas biedrības dibinātājiem, ilggadējs biedrības sekretārs un tās žurnāla redaktors (1873–1891).

Dažādos Krievijas Impērijas preses izdevumos publicējis neskaitāmus rakstus krievu, vācu, franču, latviešu, somu un igauņu valodā. Izdeva jaunlatviešu laikrakstu “Pēterburgas Avīzes” (1862–1865), bija tā sākotnējais redaktors un cenzors. Maskavas vācu laikraksta Moskauer Deutsche Zeitung faktiskais redaktors (1870–1871), cieši sadarbojās ar krievu liberālo nacionālistu (slavofilu) izdevumiem, sevišķi ar Mihaila Katkova (Михаил Никифорович Катков) vadīto laikrakstu “Moskovskije Vedomosti” (Московские ведомости). Nozīmīgākie K. Valdemāra raksti izdoti arī atsevišķās brošūrās.

K. Valdemārs neveiksmīgi iesaistījās politiski motivētos uzņēmējdarbības pasākumos. Iegādājās lielas zemes platības Novgorodas apkārtnē un organizēja Kurzemes zemnieku pārceļošanu uz šiem īpašumiem (1864–1865). Lielākā daļa pārceļotāju izputēja un bija spiesti atgriezties Kurzemē, bet K. Valdemārs nonāca bankrota situācijā un tika iesaistīts ilgstošā tiesvedībā. Pēc viņa ierosmes tika izveidotas kuģniecības akciju sabiedrības “Dundaga” un “Kurzeme” (1881), kas ātri beidza savu darbību. Ilgāku laiku pastāvēja vienīgi K. Valdemāra iedvesmotā kuģniecības sabiedrība “Austra” (1882), kas apvienoja 1200 paju biedrus (1885). Tās komerciālie panākumi nebija lieli, neveiksmes lielā mērā noteica K. Valdemāra uzsvars uz burukuģu izmantošanu laikmetā, kad strauji attīstījās tvaikoņu flote.

K. Valdemāra uzskatus noteica 19. gs. Eiropas liberālisma ideju ietekme. Viņš uzsvēra liberālisma ekonomisko dimensiju un sīkražotāju kooperācijas idejas. Latviešu nacionālās kustības politisko mērķu īstenošana K. Valdemāra priekšstatā bija atkarīga no latviešu zemnieku masas ekonomiskās emancipācijas. Tas noteica uzsvaru uz agrāro reformu īstenošanu, kas izpaudās anonīmi publicētajā brošūrā “Baltijas, sevišķi Vidzemes, zemnieku stāvoklis” (Baltische, namentlich livlandische Bauernzustande, 1862). K. Valdemārs uzskatīja par nepieciešamu Baltijas provincēs radīt sīko zemes īpašnieku slāni, turklāt viņa ideāls bija saimniecības, ko saviem spēkiem apstrādā zemnieka ģimenes locekļi bez algota darbaspēka. Faktiski tas nozīmēja visu zemnieku apgādāšanu ar zemi, novēršot lauku iedzīvotāju paliekošu sadalīšanos saimnieku un kalpu slāņos. Otrs risinājums K. Valdemāra priekšstatā bija jaunu ekonomikas nozaru – sevišķi jūrniecības – attīstība. To viņš sāka propagandēt brošūrā “Par latviešu un igauņu piesaistīšanu jūrniecībai” (Über die Heranziehung der Letten und Esten zum Seewesen, 1857) un turpināja izplatīt daudzās citās publikācijās.

Liberālās domas spektrā K. Valdemārs piederēja pie kreisā spārna. Viņš noraidīja idejas par latviešu pilsoniskās elites vai latviešu muižniecības veidošanos, uzsverot demokrātiskus vienlīdzības un solidaritātes principus. Šī pieeja noteica arī K. Valdemāra kraso opozīciju Baltijas guberņu autonomijai un vācbaltiešu augšslāņu privilēģijām, kuras viņš uzskatīja par vēsturisku ļaunumu. Latviešu tautas vēlamo attīstības virzienu K. Valdemārs saistīja ar integrāciju krievu sabiedrībā un ekonomiskajām iespējām, ko paver starpnieka loma starp milzīgo Krievijas tirgu un Vāciju. Tas atspoguļots sevišķi K. Valdemāra publikācijā “Latviešu nākotne krievu un vāciešu starpā” (1886).

Taču K. Valdemārs neuzskatīja, ka liela mēroga kultūras un ekonomikas procesos latviešu tauta var būt patstāvīgs lielums. Negācija pret Baltijas muižniecības privilēģijām noteica K. Valdemāra uzskatu, ka latvieši sasniegs labāku nākotni, pievēršoties krievu valodai un kultūrai. Tās izplatīšanu caur Baltijas skolu sistēmu viņš sāka propagandēt jau ar savā brošūrā “Par Baltijas novada mācību iestāžu saistību ar krievu valodu” (Об учебных заведениях Прибалтийского края в отношении к русскому языку, 1866). Praktisku apsvērumu dēļ K. Valdemārs atbalstīja latviešu valodas saglabāšanu pamatskolās, taču neuzskatīja par nepieciešamu latviešu vidusskolas dibināšanu, ko 19. gs. 70. gados rosināja Rīgas Latviešu biedrība (RLB). K. Valdemārs nekad nav paudis konkrētus uzskatus par latviešu tautas politisku patstāvību, pašpārvaldi vai autonomiju.

K. Valdemāra politiskā darbība balstījās beznosacījumu lojalitātē Krievijas monarhijai, cerībās uz valdības ieviestām reformām un sadarbību ar krievu liberālajiem nacionālistiem (slavofiliem). Tas noteica K. Valdemāra enerģisko atbalstu rusifikācijas politikai 19. gs. 80. gados, par ko viņu kritizēja ne vien jaunlatvieši Rīgā, bet arī tuvie līdzgaitnieki Maskavā Krišjānis Barons un Fricis Brīvzemnieks. Publiskajā telpā K. Valdemārs uzstājās kā patiess Krievijas patriots, atbalstot krievu nacionālistu nostādnes. Tas spilgti izpaudās brošūrā “Tēvu zeme un vispārderīgais” (Vaterländisches und Gemeinnütziges, 1871), kur autors vērsās pret vācbaltiešu un vāciešu ietekmi Krievijas valsts pārvaldē.

K. Valdemāra darbības nozīme izpaudās divos līmeņos: Baltijas provinču (mūsdienu Latvijas un Igaunijas) mērogā, kā arī Krievijas Impērijas kontekstā.

Pirmkārt, K. Valdemārs bija izcils jaunlatviešu kustības organizators, faktiski tās vadītājs 19. gs. 50.–60. gadu mijā. K. Valdemārs saliedēja latviešu studentus Tērbatas Universitātē un sekmēja Rīgas jaunlatviešu centienus legalizēt savu darbību. Lielākais sasniegums bija “Pēterburgas Avīžu” izdošana. Šis laikraksts ne tikai propagandēja jaunlatviešu politiskās nostādnes, bet arī palīdzēja izveidot sakarus starp līdzīgi domājošiem aktīvistiem. “Pēterburgas Avīžu” metiens 1862. gadā sasniedza 4200 eksemplārus. Abonenti dzīvoja ne tikai Kurzemē un Vidzemē, bet arī Vitebskas guberņā, Pēterburgā un citur. Ar K. Valdemāra līdzdalību 1863. gadā izveidotā Pēterburgas Latviešu lasīšanas biedrība apvienoja vismaz 70 cilvēkus. Pēc pārcelšanās uz Maskavu 1867. gadā K. Valdemāra iesaiste organizatoriskajos procesos bija mazāka. Tomēr viņš aktīvi atbalstīja RLB veidošanos un darbību, sekmēja tās oficiālu apstiprināšanu.

Otrkārt, K. Valdemārs bija viens no jaunlatviešu politiskās stratēģijas noteicējiem. 19. gs. 70.–80. gados nacionālajai kustībai bija jāatrisina dilemma starp latviešu tautas emancipāciju Baltijas provinču autonomijas apstākļos, sadarbojoties ar vācbaltiešiem, vai integrāciju Krievijas valstī un sabiedrībā, sagraujot Baltijas autonomiju un asi konfrontējot ar Baltijas muižniecību. K. Valdemāra nostāja bija viens no faktoriem, kas noteica nacionālās kustības izvēli par labu otrajai iespējai un bezierunu pakļaušanos rusifikācijas politikai.

Treškārt, K. Valdemārs bija sekmīgs lobists un nacionālās kustības pārstāvis sakaros ar Krievijas valdošajām aprindām. Viņš izveidoja labus kontaktus ar impērijas flotes ģenerāladmirāli un jūrlietu ministru lielkņazu Konstantīnu Nikolajeviču (Великий князь Константин Николаевич), kā arī vairākiem citiem ministriem, ilgstoši baudīja to protekciju savos konfliktos ar Baltijas muižniecību. K. Valdemārs bija vienīgais 19. gs. latviešu politiķis, kuru 1872. gadā personiskā audiencē pieņēma imperators Aleksandrs II (Александр II Николаевич). Pirms Maneseina revīzijas Baltijas provincēs 1882. gadā K. Valdemāram bija iespēja tikties ar viņu, iesniegt savu memorandu un ietekmēt revīzijas norisi.

Ceturtkārt, K. Valdemārs bija ievērojams ekonomists un Krievijas Impērijas jūrniecības attīstības veicinātājs. Viņš ilgstoši bija Ķeizariskās Krievu tirdzniecības un jūrniecības veicināšanas biedrības sekretārs, rediģēja tās žurnālu, izdeva jūrniecības terminu vārdnīcas, vadīja līdzekļu vākšanas kampaņas, kas kumulēja vismaz 5 miljonu rubļu lielu kapitālu. Pēc K. Valdemāra ierosmes 1867. gadā tika pieņemts Krievijas Impērijas jūrskolu likums, izveidota 41 jūrskola, kurās līdz 1893. gadam izglītību ieguva 25 000 cilvēku.

Piektkārt, K. Valdemārs bija ievērojams publicists un sabiedriskās domas veidotājs. Rakstīja galvenokārt vācu un krievu valodā, bet latviešu presē viņa dzīves laikā publicēti aptuveni 90 viņa raksti. K. Valdemāra publikācijas galvenokārt veltītas tautsaimniecības, jūrniecības un agrāro reformu jautājumiem. Lai gan daudzu publikāciju autorība nav pilnīgi droši nosakāma, ir pietiekams pamats uzskatam, ka K. Valdemārs aktīvi sekmēja slavofilu preses kampaņu par Baltijas provinču autonomijas un Baltijas muižniecības privilēģiju atcelšanu, kā arī iesaistījās tajā personiski.

Vēsturiskajā atmiņā un publiskajā telpā K. Valdemāra tēls saistīts galvenokārt ar jūrniecību un jūrskolām, kas pozitīvi vērtēta dažādos politiskajos režīmos. K. Valdemāra vārdā nosaukta Rīgas jūrskola (1920–1945), Ainažu pamatskola (1936) un Jumpravas pamatskola (1934). K. Valdemāram uzstādītas piemiņas zīmes Rīgā un Ventspilī (2000). Rīgā un 13 citās pilsētās viņa vārdā nosauktas ielas, kā arī uzņēmumi, piemēram, SIA “Valdemāra centrs” Rīgā. Sasmakas pilsēta pārdēvēta par Valdemārpili (1926). K. Valdemāra vārdā tika nosaukts arī Latvijas vienīgais ledlauzis (1926–1941).

Latvijas Valsts izdevniecība, Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas Zinību biedrība izveidoja K. Valdemāra prēmiju (1989). Latvijas Banka laidusi apgrozībā K. Valdemāram veltītu jubilejas monētu viena lata nominālvērtībā (2006). Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera izveidojusi K. Valdemāra balvu “Latvji, brauciet jūriņā” par eksporta veicināšanu un K. Valdemāra fondu pilsoniskās sabiedrības attīstībai, kultūras veicināšanai, ekonomikas un tautsaimniecības pētījumu izstrādei (2014). K. Valdemāra portrets parādās uz Latvijas pastmarkām (2001. un 2018. gadā).

K. Valdemāra vārdā nosaukta studentu konkordija “Valdemārija” (1927), ar viņa personību savus pirmsākumus saista arī akadēmiskā vienība “Austrums” (1883) un studentu korporācija “Fraternitas Lettica” (1902).

Memuāru literatūrā, populārās un zinātniskās publikācijās par K. Valdemāru atrodamas divas interpretācijas: mītiskā un kritiskā. Pirmo atbalstīja K. Valdemāra kādreizējie līdzgaitnieki Maskavā Jēkabs Velme, Jānis Kreicbergs, Augusts Zandbergs, Ansis Bandrēvičs, kā arī Āronu Matīss, Pēteris Dreimanis un Edgars Šillers. Šīs autoru grupas uzskatus izteica Līgotņu Jēkabs. Proti, viņa vērtējumā K. Valdemārs bija nacionālās atmodas kustības ciltstēvs, lielākais latviešu politiķis un diplomāts 19. gs., pirmā nacionāli demokrātiskā laikraksta garīgais vadītājs, latviešu folkloras krāšanas pirmais iedvesmotājs, nepiekusis publicists, kā arī latviešu nacionālās kultūras un Latvijas valsts pamatlicējs, latviešu glābējs no pārvācošanas.

Kritiskā virziena redzamākie pārstāvji bija Antons Birkerts, Alfrēds Goba, Ernests Blanks un Arveds Švābe. Šie autori K. Valdemāra rīcības motivāciju saistīja galvenokārt ar liberāliem un demokrātiskiem centieniem, bet ne tālejošu stratēģiju. Par K. Valdemāra stipro pusi viņi uzskatīja saimnieciska un sociāla progresa veicināšanu, liekot lietā izcilu taktisku veiklību un iemaņas.

Padomju okupācijas perioda autoru (sevišķi Georga Libermaņa un Paula Dzērves) nostāja bija labvēlīga K. Valdemāram, oficiālā vēstures zinātne viņu atzina par progresīvu sabiedrisku darbinieku, pozitīvi vērtēja orientāciju uz sadarbību ar Krievijas valsti un krievu tautu, kā arī konsekvento cīņu pret Baltijas provinču autonomiju un Baltijas muižniecības privilēģijām. Vienlaicīgi Jānis Krastiņš un Kārlis Strazdiņš kritizēja K. Valdemāru kā buržuāzijas ideologu un reformistu, kurš stāvējis tālu no marksisma un revolucionāriem centieniem.