Memuāru literatūrā, populārās un zinātniskās publikācijās par K. Valdemāru atrodamas divas interpretācijas: mītiskā un kritiskā. Pirmo atbalstīja K. Valdemāra kādreizējie līdzgaitnieki Maskavā Jēkabs Velme, Jānis Kreicbergs, Augusts Zandbergs, Ansis Bandrēvičs, kā arī Āronu Matīss, Pēteris Dreimanis un Edgars Šillers. Šīs autoru grupas uzskatus izteica Līgotņu Jēkabs. Proti, viņa vērtējumā K. Valdemārs bija nacionālās atmodas kustības ciltstēvs, lielākais latviešu politiķis un diplomāts 19. gs., pirmā nacionāli demokrātiskā laikraksta garīgais vadītājs, latviešu folkloras krāšanas pirmais iedvesmotājs, nepiekusis publicists, kā arī latviešu nacionālās kultūras un Latvijas valsts pamatlicējs, latviešu glābējs no pārvācošanas.
Kritiskā virziena redzamākie pārstāvji bija Antons Birkerts, Alfrēds Goba, Ernests Blanks un Arveds Švābe. Šie autori K. Valdemāra rīcības motivāciju saistīja galvenokārt ar liberāliem un demokrātiskiem centieniem, bet ne tālejošu stratēģiju. Par K. Valdemāra stipro pusi viņi uzskatīja saimnieciska un sociāla progresa veicināšanu, liekot lietā izcilu taktisku veiklību un iemaņas.
Padomju okupācijas perioda autoru (sevišķi Georga Libermaņa un Paula Dzērves) nostāja bija labvēlīga K. Valdemāram, oficiālā vēstures zinātne viņu atzina par progresīvu sabiedrisku darbinieku, pozitīvi vērtēja orientāciju uz sadarbību ar Krievijas valsti un krievu tautu, kā arī konsekvento cīņu pret Baltijas provinču autonomiju un Baltijas muižniecības privilēģijām. Vienlaicīgi Jānis Krastiņš un Kārlis Strazdiņš kritizēja K. Valdemāru kā buržuāzijas ideologu un reformistu, kurš stāvējis tālu no marksisma un revolucionāriem centieniem.