R. Sutas personība bija trauksmaina un neaprēķināma radošajos meklējumos un neparedzētos ikdienas dzīves sarežģījumos. Visos mākslas veidos, kuriem ideju pilnais R. Suta ar kaismīgu apņēmību nodevās, viņš strādāja ar milzīgu aizrautību, mērķtiecīgi, spilgti un talantīgi, gūstot vērā ņemamus panākumus. Impulsīvās personas radikālo uzskatu kareivīgums nereti sarežģīja attiecības ar līdzcilvēkiem, taču mākslā R. Suta ir paliekoši izvirzījies starp latviešu klasiskā modernisma celmlaužiem, novatoriskiem un brīvdomīgiem gariem.

Dzimis veikalnieka Jēkaba Sutas un viņa sievas Natālijas Amālijas ģimenē. Mācījās Valkas pamatskolā un Pleskavas reālskolā. 1910. gadā ar brāli Reinholdu Sutu aizbēga no mājām un gadu strādāja uz kuģa par jungu. 1913. gadā R. Suta kā eksternis pabeidza reālskolu, dažus mēnešus mācījās Jūlija Madernieka mākslas studijā. Iesniedza savus zīmējumus Rīgas pilsētas mākslas skolā, tika uzņemts 2. kursā un mācījās pie Vilhelma Purvīša un Jāņa Roberta Tillberga. Pirmā pasaules kara dēļ 1915. gadā skolu slēdza, un R. Suta kopā ar draugu Jēkabu Kazaku līdz 1917. gadam turpināja mācības Penzas mākslas skolā (Пензенское художественное училище), kur valdīja stingras 19. gs. beigu krievu reālisma glezniecības tradīcijas. Brīvlaikā R. Suta iepazina franču moderno glezniecību Sergeja Ščukina mākslas galerijā (Художественная галерея С. И. Щукина) Maskavā. Penzas skolā R. Suta iepazinās ar Aleksandru Beļcovu, kura 1919. gadā ieradās Rīgā un 1922. gadā kļuva par mākslinieka dzīvesbiedri; meita Tatjana Suta – mākslas zinātniece.

Izstādēs R. Suta piedalījās no 1915. gada. 1917. gada augustā kā brīvprātīgais iestājas 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. 1919. gada vasarā kopā ar Ģedertu Eliasu, J. Kazaku, Oto Skulmi, Niklāvu Strunki, Valdemāru Toni un Konrādu Ubānu nodibināja Ekspresionistu grupu (no 1920. gada – Rīgas mākslinieku grupa). Par jauno mākslinieku un literātu tikšanās vietu kļuva R. Sutas mātes veģetārā ēdnīca “Sukubs” Merķeļa ielā. Nevaldāmais raksturs un nerēķināšanās ar kolēģiem, no kopējās kases bez attaisnojuma izņemot prāvu naudas summu, radīja situāciju, ka 21.11.1925. R. Suta vienbalsīgi tika izslēgts no grupas. No 1929. līdz 1934. gadam viņš bija Rīgas Grafiķu biedrības biedrs.

R. Sutas agrīnajā glezniecībā valda formu vienkāršojums, kurā kubisma stūrainība iezīmējas gan spēcīgāk (“Baznīcā”, 1917; “Divas sievietes pie galda”, ap 1917–1918; “Klusā daba ar nazi”, 1918; “Divas figūras”, 1919), gan mērenāk (“Pašportrets ar pīpi”, 1919; “Iela”, ap 1920), liecinot par neatslābstošajiem izteiksmes veida meklējumiem. Pēc ceļojuma uz Parīzi 1922. gadā R. Sutas glezniecībā vēl izteiktāk atklājas kubisma principi (“Sieviete ar ģitāru”, 1923; “Klusā daba ar trīsstūra lineālu”, 1924). Taču ap 1930. gadu viņa izteiksmes veids radikāli mainījās, izceļot vieglu, brīvu, eļļas krāsai diezgan neraksturīgu pludinājumu un mīkstas kontūras (“Biljarda istaba”, 1932; “Hipodroms”, 1933). Laikabiedri augstu vērtēja R. Sutas tušas zīmētāja talantu – ar dažiem spalvas vai otiņas pieskārieniem viņš spēja uzburt atraisītas dzīves ainas (“Parīzes krodziņš”, 1922; “Pie piestātnes”, 1927; “Ormanis”, 1930).

Presē mākslinieks kļuva par kvēlu modernisma sludinātāju, karojot pret iesīkstējušām tradīcijām un propagandējot franču moderno glezniecību. Viņš publicēja divus rakstus par latviešu mākslu franču pūristu žurnālā L’Esprit Nouveau (1921, 1924) un 1923. gadā ar Ārlietu ministrijas atbalstu Leipcigā izdeva grāmatu 60 Jahre lettischer Kunst (“Latviešu mākslas 60 gadi”).

1924. gadā R. Sutas, A. Beļcovas un Sigismunda Vidberga dibinātā porcelāna apgleznošanas darbnīca “Baltars” saistās ar vienu no spilgtākajām epizodēm latviešu dekoratīvās mākslas vēsturē. R. Sutas iztēle dekoratīvajos šķīvjos un vāzēs, kuru apgleznojumus virsglazūras tehnikā izpildīja meistars Dmitrijs Abrosimovs, atklāj plašu tēmu loku no senlatviešu vēstures (“Kāzas”, 1928), bēgļu gaitām (“Bēgļi”, 1925) un dzīvespriecīgiem notikumiem (“Godam sveiki. Zāļu vakars”, 1927) līdz 1905. gada revolūcijai (“Revolūcija”, 1927). Stilistiski izmantots gan atturīgs formu vienkāršojums, gan kubisma ģeometrizācija (“Mīlestība”, 1928) līdz pat abstrakcionismam (“Konstrukcija”, 1925). 30. gados R. Suta zīmēja apgleznojumu metus māla traukiem a/s “M. S. Kuzņecovs” un kristāla slīpējumiem Iļģuciema stikla fabrikai. Vienlaikus viņš vadīja Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studiju (1929–1934) un privāto mākslas studiju (1934–1940).

1940. gadā R. Suta kļuva par mākslinieku Rīgas kinostudijas pirmajai spēlfilmai “Kaugurieši”, kuras pirmizrāde notika padomju okupācijas laikā. 1941. gada jūnijā, kad atkāpās Sarkanā armija un tika evakuēta kinostudija, R. Suta devās uz PSRS un atrada darbu Gruzijas PSR kinostudijā. 1943. gadā R. Sutam piesprieda cietumsodu, apsūdzot pārtikas kartiņu viltošanā, bet 1944. gadā bez tiesas sprieduma izpildīja nāvessodu. 

No 1922. gada R. Suta piedalījies dažādās izstādēs Berlīnē, Parīzē, Tallinā, Tērbatā, Stokholmā, Oslo, Ļeņingradā, Maskavā, Briselē, Prāgā. 1930. gadā “Baltara” trauki tika izstādīti Ņujorkā un Vašingtonā, ASV. Mākslinieka darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un tā filiālēs – 2008. gadā dibinātajā Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, Nacionālajā Sevras keramikas muzejā (Musée national de Céramique-Sèvres) Parīzē, Tukuma muzejā un privātkolekcijās.

R. Sutas, nemierīgākā gara starp latviešu klasiskā modernisma pamatlicējiem, daudzveidīgais radošais mantojums – novatoriskā kubisma glezniecība, unikālie darbnīcas “Baltars” porcelāna trauku apgleznojumi, atraktīvie tušas zīmējumi, kvēlie raksti presē un aizrautīgā dalība latviešu kino tapšanā – ietver nezūdoši stabilas mūsu mākslas vēstures vērtības.

1925. gadā – bronzas medaļa Pasaules dekoratīvās mākslas un modernās industrijas izstādē (Exposition internationale des Arts décoratifs et industriels modernes) Parīzē. 1937. gadā – Grand Prix starptautiskajā izstādē “Mākslas un tehnikas nozīme modernajā dzīvē” (Exposition internationale “Arts et Techniques dans la Vie moderne”) Parīzē.