19. gs. Baltijas vācu sabiedrībā attīstījās kultūrvēsturiski novadpētnieciska interese par vietējās mākslas pieminekļiem un to autoriem. Šo tendenci veicināja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst, 1815) Jelgavā un Krievijas Baltijas provinču vēstures un senatnes pētītāju biedrība (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands, 1834) Rīgā. Jelgavas gleznotājs Jūliuss Dērings (Julius Döring) no 1855. gada līdz 1897. gadam apkopoja materiālus biogrāfiskai vārdnīcai “Austrumbaltijas mākslinieku leksikons” (Ostbaltisches Künstler-Lexikon). Par mākslas vērtību zinātniskas izpētes pamatlicēju un galveno virzītāju Latvijā un Igaunijā līdz valstiskās neatkarības sākumam kļuva arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann). 1887. gadā Tallinā iznāca viņa pirmā grāmata “Pārskats par tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturi Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai” (Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts). 1892. gadā Leipcigas Universitāte Neimanim par to piešķīra doktora grādu, un šim darbam sekoja daudz citu viņa publikāciju par reģiona mākslas vēstures jautājumiem – t. sk. “Viduslaiku Rīga” (Das mittelalterliche Riga, 1892), “Baltijas gleznotāji un tēlnieki 19. gadsimtā” (Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts, 1902), “Sv. Marijas Doms Rīgā” (Der Dom zu St. Marien in Riga, 1912) un uz Dēringa savākto ziņu bāzes sastādītais “Baltijas mākslinieku leksikons” (Lexikon baltischer Künstler, 1908). 1895. gadā Neimanis atstāja Daugavpils pilsētas arhitekta amatu un pārcēlās uz Rīgu, kur pārņēma Doma restaurācijas vadību un no 1905. gada līdz 1919. gadam bija paša projektētā un izveidotā Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors. Straujš mākslinieku un mākslas izstāžu skaita pieaugums Latvijā kopš 19. gs. 90. gadu beigām vienlaikus ar drukātās preses uzplaukumu veicināja mākslas kritikas attīstību trijās vietējās valodās (vācu, latviešu un krievu). Vācu valodā Rīgā sāka iznākt turpinājumizdevumi par mākslu – Kunstbeilage des Rigaer Tageblatts (1906–1914; 1913–1914 ar nosaukumu Kunstnachrichten) un gadagrāmata Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen (7 laidieni, 1907–1913), vairāki latviešu žurnāli (“Mājas Viesa Mēnešraksts”, “Vērotājs”, “Stari”, “Druva” u. c.) izveidoja mākslas nodaļas. Liela daļa rakstītāju bija mākslinieki – Janis Rozentāls, Jūlijs Madernieks, Jānis Jaunsudrabiņš, Frīdrihs Morics (Friedrich Moritz), Gerhards fon Rozens (Gerhard von Rosen), Zuza Valtere (Susa Walter) un citi. Latvijas jaunākās mākslas popularizēšanā 19.–20. gs. mijā ar rakstiem un lekcijām daudz paveica Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein, 1870) aktīvists Roderihs fon Engelharts (Roderich von Engelhardt). Ietekmīgi latviešu mākslas teorijas un kritikas veidotāji bija Jānis Asars, Miķelis Valters un pirmais diplomētais latvietis mākslas vēsturnieka profesijā – Oļģerds Grosvalds, kas 1912. gadā Minhenes Universitātē ieguva doktora grādu par disertāciju “Augsburgas un Nirnbergas vara grebums 18. gs.”. Latviešu autoriem svarīgs papilduzdevums bija mākslas terminoloģijas izkopšana dzimtajā valodā. Pirmās nozīmīgās biogrāfiskās apceres par saviem kolēģiem latviešu presē no 1903. gada līdz 1905. gadam sarakstīja J. Rozentāls. 1912 J. Jaunsudrabiņš Latviešu mākslas veicināšanas biedrības (1911) uzdevumā sagatavoja priekšlasījumu “Mūsu māksla” (publicēts 1914. gadā žurnālā “Druva”) – pirmo nacionālās mākslas attīstības kopsavilkumu. Krievu avangarda vēsturē būtiski ir latviešu mākslinieka Voldemāra Matveja teorētiskie darbi – “Daiļrades principi plastiskajās mākslā. Faktūra” (Принципы творчества в пластических искусствах. Фактура, 1914), “Lieldienu salas māksla” (Искусство острова Пасхи, 1914), “Nēģeru māksla” (Искусство негров, 1919) un citi.