J. Asars ir viens no 20. gs. sākuma spilgtākajiem literāro, kultūras un sabiedrisko procesu vērtētājiem. Viņš rakstīja apceres par rakstniecības un mākslas parādībām, jaunizdevumu, izrāžu un izstāžu apskatus, gatavoja referātus un publikācijas par aktuāliem sociāliem un politiskiem jautājumiem. Jau 19. gs. 90. gadu beigās J. Asars iesaistījās studentu nemieros, vēlāk bija aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks un izcils orators.

J. Asars mācījās Kauguru pagastskolā (1885–1888), Heines proģimnāzijā Valmierā (1888–1891), no 1891. gada Nikolaja ģimnāzijā Rīgā, ko beidza 1896. gadā. No 1896. gada līdz 1899. gadam studēja Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas nodaļā. Par iesaistīšanos studentu nemieros no institūta izslēgts, studijas turpināja no 1900. gada līdz 1902. gadam, aktīvi iesaistīdamies latviešu periodiskajos izdevumos. 

Kopš 1894. gada laikrakstā “Dienas Lapa” un citur tika publicētas J. Asara pirmās apceres, viņš lasīja arī lekcijas atturības biedrības “Auseklis” rīkotajos vakaros. 1899. gadā un 1900. gadā strādāja par mājskolotāju Igaunijā. 20. gs. sākumā, atgriezies Rīgā, J. Asars darbojā redaktora Pētera Zālītes vadītājos izdevumos, no 1901. gada strādāja “Dienas Lapā”, publicējās arī žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts”. 1902. gadā viņš tika apcietināts un 1903. gadā izcieta piespriesto četru mēnešu cietumsodu. 1905. gadā J. Asars strādāja laikraksta “Pēterburgas Latvietis” redakcijā, kas tobrīd atradās Rīgā, iesaistījās revolucionārajos notikumos, kopā ar Vili Dermani publicēja brošūru “Ko Andrievs Niedra mums sludina”. Novembrī J. Asars Rīgā piedalījās latviešu skolotāju kongresā, sarakstīja apceri “Mūsu tautskola” (1905), kurā izvirzīta prasība demokratizēt izglītības procesu. Kongresā pieņemta jauna, J. Asara izstrādāta mācību programma, kurā paredzēts skolās dzimtajā valodā mācīt dabas mācību, matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju un likumu pamatus. Sākoties soda ekspedīcijām, J. Asars devās uz Penzas guberņu, vēlāk uz Pēterburgu, bet 1906. gada beigās, vairoties no policijas vajāšanām, aizbrauca uz Somiju un apmetās Helsinkos. Viņš vadīja 1907. gadā dibināto žurnālu “Rīts”, sarakstīja vēsturisku apceri “Kā Baltijas muižniecība tikusi pie savām privilēģijām” un sastādīja Krievijas Valsts domē teikto runu krājumu par soda ekspedīcijām Latvijā “Spīdzināšanas Baltijā” (abi 1907. gadā). Saasinoties J. Asara nervu slimībai, 1908. gada sākumā brālis Hermanis Asars viņu iekārtoja Šēnfelda nervu klīnikā Rīgā; piespiedu kārtā J. Asars tika pārvietots uz Aleksandra Augstumu slimnīcu, kur 31. augustā mira.

J. Asara ieguldījums literatūras un mākslas kritikā 20. gs. sākumā saistāms gan ar viņa daudzpusību un plašo interešu loku, gan izteiksmes noteiktību un skaidrību, gan galvenajām atziņām un principiem, kam viņš sekoja savās publikācijās. Svarīgākie kritēriji, ko J. Asars izvirzīja mākslas darbam, bija laikmeta prasībām atbilstošs idejiskais saturs, autora ieinteresētība un radoša aizrautība izvēlēto tēmu mākslinieciskajā atklāsmē, kā arī modernā indivīda pārdzīvojumu atklāsme. J. Asars uzskatīja, ka latviešu rakstniecībā šādas iezīmes visspilgtāk apvienotas Aspazijas daiļdarbos. Vērtētāja un vērtējuma objekta uzskatu tuvība par nozīmīgāko J. Asara publikāciju, kas veltīta latviešu rakstniecībai, padarījusi viņa apceri “Aspazija un viņas dzeja” (1904), kas iekļauta dzejnieces “Rakstu” pirmajā izdevumā Pēterburgā. Tajā J. Asars izvirzīja un spilgti pamatoja tēzi, ka Aspazijas darbi aizsāka latviešu modernās rakstniecības vēsturi. Savukārt 19. gs. Eiropas literatūrā kā vienu no centrālajām personībām J. Asars izcēla norvēģu dramatiķi Henriku Ibsenu (Henrik Ibsen), kura darbos sintezēta šī laikposma literāro virzienu attīstība un atklāta šķietami perifēras kultūras pārstāvja spēja kļūt par vienu no laikmetīgās kultūras virzītājiem. H. Ibsena nozīmi J. Asars vispārināja apcerē “Henriks Ibsens – jaunlaiku klasiķis” (1903) un atsevišķi aplūkoja arī vairākus norvēģu rakstnieka darbus. No literatūras vēstures skatpunkta vērtēts arī H. Ibsena laikabiedrs norvēģu kultūrā Bjernstjerne Bjernsons (Bjørnstjerne Bjørnson), franču naturālisma nozīmīgākais pārstāvis Emīls Zolā (Émile Zola), krievu reālisma klasiķis Nikolajs Gogolis (Николай Васильевич Гоголь) un citi. Kritiķis aktīvi sekoja arī rakstniecības attīstībai, pievērsās jaunākajām parādībām 19. un 20. gs. mijas literatūrā, tostarp Knuta Hamsuna (Knut Hamsun), Morisa Māterlinka (Maurice Maeterlinck), Gabriela D’Anuncio (Gabriele D’Annunzio), Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) un citu autoru darbiem, kuros spilgti atklāti laikmetīgie garīgie strāvojumi, modernā individualitāte, iezīmējusies jaunromantisma, impresionisma un simbolisma estētika. Interesi par cittautu literatūru apliecina arī J. Asara tulkojumi, kas publicēti jau no 1892. gada. 1903. gadā viņš latviskoja itāliešu rakstnieka G. D’Anuncio traģēdiju “Džokonda” (La Gioconda, 1899), 1905. gadā franču valodā tapušo beļģu autora M. Māterlinka lugu “Peleass un Melizande” (Pelléas et Mélisande, 1893). J. Asara publikācijās par autoriem, kuru daiļrade neatbilst viņa izvirzītajiem kritērijiem, ir arī daudz vienpusīgu spriedumu. Rūdolfa Blaumaņa dramaturģijas darbiem J. Asars pārmeta ideju trūkumu un piekāpšanos publikas gaumei. Savukārt Andrieva Niedras prozas vērtējumos daudz vietas ierādīts skarbai rakstnieka sabiedrisko uzskatu kritikai. Cenšoties aptvert daudzas mākslas nozares un parādības, līdzās recenzijām un rakstiem par atsevišķiem autoriem J. Asars rakstīja arī analītiskus pārskata apcerējumus, to vidū plašākais ir “Mākslas un kultūras sakars 19. gadu simtenī” (1901). Apkopojošas ievirzes veikums ir aizsāktā “Vispārīgā pasaules rakstniecības vēsture” (1907) ar konceptuālu ievadu, kurā skaidrota autora izvēlētā pieeja. No šī darba gan izstrādāts un publicēts tikai pirmais sējums, kas aptver literatūru no tās pirmsākumiem līdz viduslaikiem. Nozīmīgākie J. Asara apcerējumi un tulkojumi iekļauti viņa “Kopotu rakstu” izdevumā (1–4, 1908–1911; atsevišķiem sējumiem arī atkārtoti izdevumi).  

J. Asara darbība apliecina, ka spilgta literatūras un mākslas kritika un publicistika spēj piesaistīt lasītāju interesi un aktīvi ietekmēt sociālos un kultūras procesus. Literatūras parādību vērtējumā nozīmīga loma ir mākslas darba saistībai ar sabiedrisko dzīvi. J. Asara pieeja ir radniecīga kultūrvēsturiskajai metodei, ko viņš, atbilstoši savai interesei par sabiedrības attīstības likumsakarībām, sintezēja ar socioloģisko pieeju, tiecoties izprast un ņemt vērā arī 19. un 20. gs. mijā aktuālās marksisma atziņas.

1926. gadā J. Asaram atklāts piemineklis Lielajos kapos Rīgā. Kopš 1930. gada (izņemot 1942.–1944. gadu) Ērgļu iela Grīziņkalnā pārdēvēta J. Asara vārdā.