J. Asara ieguldījums literatūras un mākslas kritikā 20. gs. sākumā saistāms gan ar viņa daudzpusību un plašo interešu loku, gan izteiksmes noteiktību un skaidrību, gan galvenajām atziņām un principiem, kam viņš sekoja savās publikācijās. Svarīgākie kritēriji, ko J. Asars izvirzīja mākslas darbam, bija laikmeta prasībām atbilstošs idejiskais saturs, autora ieinteresētība un radoša aizrautība izvēlēto tēmu mākslinieciskajā atklāsmē, kā arī modernā indivīda pārdzīvojumu atklāsme. J. Asars uzskatīja, ka latviešu rakstniecībā šādas iezīmes visspilgtāk apvienotas Aspazijas daiļdarbos. Vērtētāja un vērtējuma objekta uzskatu tuvība par nozīmīgāko J. Asara publikāciju, kas veltīta latviešu rakstniecībai, padarījusi viņa apceri “Aspazija un viņas dzeja” (1904), kas iekļauta dzejnieces “Rakstu” pirmajā izdevumā Pēterburgā. Tajā J. Asars izvirzīja un spilgti pamatoja tēzi, ka Aspazijas darbi aizsāka latviešu modernās rakstniecības vēsturi. Savukārt 19. gs. Eiropas literatūrā kā vienu no centrālajām personībām J. Asars izcēla norvēģu dramatiķi Henriku Ibsenu (Henrik Ibsen), kura darbos sintezēta šī laikposma literāro virzienu attīstība un atklāta šķietami perifēras kultūras pārstāvja spēja kļūt par vienu no laikmetīgās kultūras virzītājiem. H. Ibsena nozīmi J. Asars vispārināja apcerē “Henriks Ibsens – jaunlaiku klasiķis” (1903) un atsevišķi aplūkoja arī vairākus norvēģu rakstnieka darbus. No literatūras vēstures skatpunkta vērtēts arī H. Ibsena laikabiedrs norvēģu kultūrā Bjernstjerne Bjernsons (Bjørnstjerne Bjørnson), franču naturālisma nozīmīgākais pārstāvis Emīls Zolā (Émile Zola), krievu reālisma klasiķis Nikolajs Gogolis (Николай Васильевич Гоголь) un citi. Kritiķis aktīvi sekoja arī rakstniecības attīstībai, pievērsās jaunākajām parādībām 19. un 20. gs. mijas literatūrā, tostarp Knuta Hamsuna (Knut Hamsun), Morisa Māterlinka (Maurice Maeterlinck), Gabriela D’Anuncio (Gabriele D’Annunzio), Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) un citu autoru darbiem, kuros spilgti atklāti laikmetīgie garīgie strāvojumi, modernā individualitāte, iezīmējusies jaunromantisma, impresionisma un simbolisma estētika. Interesi par cittautu literatūru apliecina arī J. Asara tulkojumi, kas publicēti jau no 1892. gada. 1903. gadā viņš latviskoja itāliešu rakstnieka G. D’Anuncio traģēdiju “Džokonda” (La Gioconda, 1899), 1905. gadā franču valodā tapušo beļģu autora M. Māterlinka lugu “Peleass un Melizande” (Pelléas et Mélisande, 1893). J. Asara publikācijās par autoriem, kuru daiļrade neatbilst viņa izvirzītajiem kritērijiem, ir arī daudz vienpusīgu spriedumu. Rūdolfa Blaumaņa dramaturģijas darbiem J. Asars pārmeta ideju trūkumu un piekāpšanos publikas gaumei. Savukārt Andrieva Niedras prozas vērtējumos daudz vietas ierādīts skarbai rakstnieka sabiedrisko uzskatu kritikai. Cenšoties aptvert daudzas mākslas nozares un parādības, līdzās recenzijām un rakstiem par atsevišķiem autoriem J. Asars rakstīja arī analītiskus pārskata apcerējumus, to vidū plašākais ir “Mākslas un kultūras sakars 19. gadu simtenī” (1901). Apkopojošas ievirzes veikums ir aizsāktā “Vispārīgā pasaules rakstniecības vēsture” (1907) ar konceptuālu ievadu, kurā skaidrota autora izvēlētā pieeja. No šī darba gan izstrādāts un publicēts tikai pirmais sējums, kas aptver literatūru no tās pirmsākumiem līdz viduslaikiem. Nozīmīgākie J. Asara apcerējumi un tulkojumi iekļauti viņa “Kopotu rakstu” izdevumā (1–4, 1908–1911; atsevišķiem sējumiem arī atkārtoti izdevumi).