Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība A. Eglītis rakstniecībā ienāca 20. gs. 30. gados, kad mainījās literārās paaudzes un sevi spilgti pieteica vienaudži un domubiedri (Aleksandrs Čaks, Eriks Ādamsons, Mirdza Bendrupe u. c.). Viņa literārā jaunrade Otrā pasaules kara notikumu iespaidā sadalās divos posmos. Neatkarīgās Latvijas laikā tapa pirmie dzejoļi, stāsti, romāni un lugas; trimdas posmā daiļradē dominēja stāsti, noveles, tēlojumi, romāni un lugas, kas tapa, galvenokārt domājot par latviešu teātra attīstību svešumā. Izdotās grāmatas nereti papildināja rakstnieka ilustrācijas vai zīmējumi un grafiskais noformējums.
Latvijā bijis mākslas dzīves korespondents un apskatnieks, trimdā sevi atklāja jaunā jomā, kļūdams par jaunāko spēlfilmu recenzentu. Šīs recenzijas kļuvušas par kino nozares vēstures daļu.
A. Eglītis pamatoti dēvēts par ražīgāko latviešu trimdas autoru, kopumā autors vairāk par 50 grāmatām. Dažu gadu laikā strauji ienāca latviešu rakstniecībā, valdzinot lasītājus ar neparasti spilgtu un atjautīgu izteiksmi, precīziem raksturiem, kopā savijot smalku psiholoģisku cilvēka raksturojumu ar nemanāmu ironisku piesitienu. Prozas, tostarp īsprozas darbos apliecinājis sevi kā teicams psiholoģiskās analīzes meistars un saistošas fabulas, arī intrigas cienītājs. Rakstnieka stila izjūta atklājas filigrānā valodas lietojumā un izteiksmē. Dēvēts par vārdu virtuozu, ir izteikts pilsētas rakstnieks.

Anšlavs Eglītis pie rakstāmgalda. Rīga, 20. gs. 30. gadi.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Rakstniecībā debitēja ar dzejoli “Lords” 1926. gada 18. septembrī (laikrakstā “Brīvā Zeme”). Kopš 1930. gada laikrakstos “Latvijas Kareivis” un “Pēdējā Brīdī” publicēja rakstus par gleznu izstādēm un gleznotājiem. 1933. janvārī kā mākslinieks piedalījās Mūkusalas mākslinieku biedrības izstādē. Kopš 1935. gada dodas regulāros studiju braucienos uz Vāciju, Beļģiju, Holandi, Franciju, Angliju un Itāliju. Strādāja par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Beķeres meiteņu ģimnāzijā (1936–1938). Kā laikraksta “Jaunākās Ziņas” līdzstrādnieks (1938–1940) regulāri ceļoja uz ārzemēm, rakstīja korespondences, guva spilgtus mākslas pasaules iespaidus, kas rada atbalsi literāro darbu lappusēs.
No 1939. gada, galvenokārt ar pseidonīmu Leons Kadiķis, publicējās žurnālā “Atpūta”. 1941. gada 31. decembrī apprecējās ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu. V. Janelsiņa ir vairāku A. Eglīša grāmatu ilustrētāja, trimdā pievērsās arī literārai jaunradei. 20. gs. 40. gadu sākumā pievērsās lugu rakstniecībai. 1943. gadā Dailes teātrī pirmizrādi pieredzēja lugas “Kosma simfonija” iestudējums.
Pārmaiņas A. Eglīša literārā darbībā ieviesa Otrais pasaules karš. 1944. gada oktobra sākumā devās bēgļu gaitās uz Vāciju – pāris mēnešus dzīvoja Berlīnē, tad Švābijā Tailfingenas ciemā (1945–49), neilgi Fulingenā un izceļošanas nometnē Gronā pie Brēmenes. Ap Jāņiem 1949. gadā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Dzīvoja Oregonas pavalstī Seilemā; kopš 1952. gada vidus līdz mūža nogalei dzīvoja Losandželosas priekšpilsētā Pasifikpaliseidsā. Epizodiski strādāja dažādus darbus, kopš 1952. gada nodarbojās tikai ar rakstniecību.
Līdzās rakstniecībai darbojas žurnālistikā. 20. gs. 50. gados iesaistījās Holivudas Preses grupā (Hollywood Press Corps), regulāri apmeklēja jaunāko spēlfilmu pirmizrādes, rakstīja recenzijas latviešu laikrakstā “Laiks” slejā “Filmu apskats” un par kino forumiem “Zelta Globuss” (Golden Globe Award) un Amerikas Kinoakadēmijas balvu (Academy Awards). Šī nodarbe impulsēja literāros darbus, iestrādājot tajos atsevišķas epizodes no kino pasaules un vides. Grāmatai par filmu mākslu “Lielais mēmais” (1972) dots apakšvirsraksts “Filmu žurnālista piezīmes”.
Radošo un profesionālo pilnveidi veicināja iespaidi un pieredzētais Rīgā, Pirmā pasaules kara laikā Krievijā, aizvadītais laiks Leizenē, Šveices sanatorijā, pavadītās vasaras Cesvaines pusē pie radiem un pusmuižā Inciemā Turaidas pagastā, pieredzētais Otrā pasaules kara laikā, bēgļu gaitās un trimdā ASV, kas rada atbalsis un jaunas nokrāsas vides un cilvēku attiecību tēlojumos. Savus darbus laboja un papildināja līdz sasniedza vēlamo rezultātu. Nepabeigts, rokrakstā palicis romāns “Pēdējās dzīres” (1941; rokraksts Rakstniecība un mūzikas muzejā).