Klaudijs Velks ir romāna centrālais tēls, kura dzīves gaitas un pārdomas caurvij visas tēlotās attiecības. Klaudijs ir inteliģents ideālists, kuru interesē rakstniecība un kultūra, tomēr viņš labi jūtas un veiksmīgi strādā tēva vadītajā uzņēmumā. Viņa tēvs Bernards Velks tēlots kā apņēmīgs un lietpratīgs direktors, kurš cieši seko arī savu padoto interesēm un vajadzībām. Vēlme aizstāvēt savus darbiniekus sniedzas pat tik tālu, ka direktors saglabā ticību reiz pieņemtajam sētniekam Gnēzem arī pēc tam, kad kļūst pieejama informācija par viņa līdzdalību komunistu rosinātajās aktivitātēs. Tā tomēr izrādās nepamatota uzticēšanās. A. Eglīša veidotajā romāna tēlu sistēmā Žanis Gnēze kļūst par Velku ģimenes pretpolu gan sava negodīguma un varaskāres dēļ, gan tāpēc, ka, atšķirībā no Bernarda un vēlāk Klaudija lietpratīgās vadības, Gnēze ir nespējīgs komunistu ieliktenis, kura karjera ir iespējama vienīgi okupācijas režīma apstākļos, kad par svarīgāko tiek uzskatīta lojalitāte valdošajai ideoloģijai. Klaudija Velka un Žaņa Gnēzes attiecību risinājums veido romāna galveno sižetisko asi, kam piekļaujas virkne sastapto cilvēku. Nozīmīga vieta romānā ir Klaudija senajiem paziņām: Orleāna kundzei un viņas diviem bērniem, Ingrīdai un Aleksim. Pēc Otrā pasaules kara attiecības ir sarežģījušās, jo Aleksis ir bijis izsūtījumā un pēc atgriešanās pamatoti nespēj pieņemt jauno realitāti, kā arī samierināties ar to, ka Klaudijs Velks turpina darbu padomju uzņēmumā. A. Eglīša tēlojumā redzams, ka ideoloģijas spaidi gan tiešā, gan netiešā veidā pastāvīgi ietekmē cilvēku dzīves, atsvešina vienu no otra, tostarp neļaujot rast Klaudija un Ingrīdas savulaik romantiski ievirzīto attiecību piepildījumu. Romānā atklāti arī vairāki trimdinieki, kuri ieradušies Latvijā ar ārzemju tūristu grupu. Viņu vidū ir mācītājs Kocēns, kurš piedalās Orleānu mājas viesībās un pauž samiernieciskas noskaņas padomju Latvijas un trimdas attiecību jautājumos, kā arī vulgārā Herta Velmane, kurai ir nekritiski idealizēts priekšstats par dzīves apstākļiem dzimtenē. Viņas viedoklis īsti nemainās pat pēc tam, kad Klaudijs ir aizvedis Hertu uz Zemgali, kur viņa sastopas ar savu māsu, kas nodarbināta vistu audzēšanā, un pati savām acīm skata reālos padomju lauku saimniecības apstākļus. Svarīga nozīme romānā ir neatkarīgi domājošajam Armandam Polam, ar kuru Klaudijs saprotas un visai vaļsirdīgi pārrunā arī padomju dzīves apstākļus. Tomēr Armandam tāpat ir grūti izprast daudzās dzimtenē notikušās pārvērtības. Viens no satiktajiem cilvēkiem ir Armanda onkulis, kurš pilnībā norobežojies no apkārtējās dzīves, ko uzskata par nepieņemamu.
