Pašorganizēšanās un sabiedrisko darbinieku pūles tomēr nevarēja pilnībā nomākt trimdinieku vēlēšanos pielāgoties jauno mītņu zemju sabiedrībai, valodai, kultūrai, izglītības sistēmai un ikdienas paražām. Kad 60. gadu sākumā parādījās pirmie latviešu zinātniskie pētījumi par trimdiniekiem, nācās konstatēt, ka daudzi trimdinieki, īpaši gados jaunākie, jau dzīvoja kā divkultūru cilvēki, līdzsvarojot sevī latviešu un jauno mītņu zemju identitātes. Tas nenozīmēja, ka latviešu asimilācija bija izteikti ātra, bet gan liecināja par neizbēgamām, lēnām un visumā neatgriezeniskām pārmaiņām trimdinieku kopējā dzīvē un domāšanā, it īpaši aizjūras mītņu zemēs. Tā kā emigrācija no Padomju Latvijas rietumu virzienā pēc Otrā pasaules kara gandrīz vairs nenotika, trimdinieku skaits atsevišķās mītņu zemēs varēja tikai samazināties. Novecošanās fenomens skāra visas trimdinieku kolonijas. Jau 60. gados organizācijās vadošos amatus sāka ieņemt tie, kuri iebraucot bija tikai pusaudži vai pat bērni. Jauktajām laulībām bija augsts īpatsvars visur, visvairāk skarot tieši mazās kolonijas. Skolnieku skaits trimdinieku organizētās papildskolās (nedēļas nogalēs) bija samērā stabils līdz pat 60. gadu beigām, bet tad sāka samazināties. Jau 50. gados sāka parādīties atšķirības vecākās un jaunāko paaudžu uzskatos par pareizo “trimdinieku stāju svešumā”, jo gados jaunākajos latviešos šīs “svešuma” izjūtas vairs nebija izteiktas. No bērnības gājuši mītņu zemju skolās un vēlāk izglītojušies koledžās un universitātēs, ar plašu draugu loku vietējā sabiedrībā un nevainojamu vietējās valodas (galvenokārt angļu) prasmi, jaunākā paaudze nemaz necentās turēties sāņus no nelatviešu vides. Arī tas, ka lielākā daļa no vecākās paaudzes jau līdz 60. gadiem bija pieņēmusi mītņu zemju pavalstniecību, liecināja par viņu vismaz daļēju asimilēšanos vietējā sabiedrībā. Lai arī pēc 60. gadiem latviešu organizācijas turpināja intensīvi strādāt, iegādājoties īpašumus (baznīcas, vasaras nometnes), svinot Dziesmu svēkus (Rietumeiropā un Ziemeļamerikā) vai Dziesmu dienas (Austrālijā), svinot 18. novembri un atzīmējot citas piemiņas dienas, un, lai arī atsevišķas latviešu ģimenes turpināja maksāt biedru naudas, abonēt latviešu laikrakstus, pirkt latviešu grāmatas un daudzos citos veidos uzturēt latvietību, pastāvēja arī trimdinieku daļa, kurā dominēja pārtautošanās procesi. Jau 80. gados latviešu trimdinieki dalījās tādos, kuri sevi uzskatīja par latviešu izcelsmes cilvēkiem, bet latviski nerunāja vai runāja vāji un parasti nepiedalījās latviešu pasākumos, un tādos, kuros ikdienas dzīvē latvietībai (ieskaitot valodas lietošanu) turpināja būt liela nozīme.