20. gs. 70. gados Rietumvalstu un PSRS attiecībās Baltijas valstu okupācijas jautājums neatradās aktuālāko politisko jautājumu lokā, vienlaikus Rietumvalstīm turpinot uzsvērt, ka tās neatzīst Baltijas valstu okupāciju de iure un tas ir pretrunā ar starptautisko tiesību normām. Šo valstu vidū bija arī Austrālija, kurā pēc Otrā pasaules kara bija apmetušies ap 36 500 baltiešu kara bēgļu no Eiropas. Situācija mainījās 03.08.1974., kad publiski kļuva zināms par Austrālijas ministru prezidenta Gofa Vitlama (Edward Gough Whitlam) vadītās Austrālijas valdības lēmumu atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā de iure.
Austrālijas valdības lēmums varēja iedragāt baltiešu trimdas sabiedrības un Latvijas Republikas (LR) diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību turpmāko pastāvēšanu, kļūstot par katalizatoru arī citām Rietumeiropas valstīm mainīt nostāju Baltijas valstu okupācijas de iure neatzīšanā. G. Vitlama valdības lēmums izsauca Austrālijas vēsturē nepieredzēti plašas baltiešu minoritātes protesta akcijas, gūstot atbalstu Austrālijas un citu Rietumu valstu sabiedrībā. Baltiešu trimdas organizācijas no 08.1974. līdz 12.1975. rīkoja protestu gājienus un demonstrācijas, rakstīja petīcijas, vērsās pie Austrālijas valdības un senāta pārstāvjiem, pievēršot Rietumu valstu sabiedrības un politiķu uzmanību Baltijas valstu jautājumam. Vienlaikus baltiešu trimdas sabiedrība piedzīvoja spilgtu nacionālās apziņas uzplaukuma posmu un politisko aktivitāšu kulminācijas brīdi. Pateicoties šīm aktivitātēm, kā arī iegūtajam politiskajam atbalstam opozīcijā, akcijas iznākums bija baltiešiem pozitīvs – 12.1975. jaunā Malkolma Freizera (John Malcolm Fraser) vadītā liberāļu un nacionālās partijas koalīcijas valdība atcēla G. Vitlama valdības lēmumu. Baltijas valstu okupācijas un aneksijas de iure atzīšanas atcelšana bija unikāls gadījums starptautisko tiesību praksē. Šim lēmumam un tā atcelšanai bija tālejošas, lai arī tobrīd tieši neredzamas sekas.
