Laika posms no 19. gs. 70. gadiem līdz Pirmajam pasaules karam jāuzskata par latviešu tautas jeb nacionālā karoga un Latvijas valsts karoga veidošanās periodu. Sarkanbalto krāsu lietojums studentu korporāciju atribūtikā, Dziesmu svētku “Līgo” karogā un dzejnieku daiļradē bija epizodisks, piemēram, Ausekļa dzejoļos “Gaismas pils” (“Kurzemes teika”; 1875. gada beigas vai 1876. gada sākums), “Cimzes Dāvam” (1875); Andreja Pumpura dzejoļos “Ziemeļa meita”, “Saules meitas un Dievu dēli”. Nozīmīgs latviešu nacionālā karoga izveides process notika Pirmā pasaules kara laikā. Nacionālo krāsu meklējumus rosināja 1915. gadā izveidotie latviešu strēlnieku bataljoni, kuru statūtos karaspēka vienībām bija paredzēti karogi, un līdzās krievu valodai un Krievijas valsts simboliem atļāva izmantot arī latviešu valodu un simbolus. Strēlnieku bataljonu karogu izveide aktualizēja pievēršanos Atskaņu hronikā minētajam sarkanbaltsarkanajam karogam. Sarkanbaltsarkanā karoga krāsas parādās ne tikai šī laika publicistikā, bet arī atsevišķos karogu metos. Viens no aktīvākajiem nacionālo krāsu popularizētājiem bija pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš, kurš kara laikā darbojās Valmierā. Pēc viņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, vēlāk skolotāja Marianna Straumane. Tas ir pirmais zināmais latviešu nacionālais karogs, kas saglabājies līdz mūsdienām un tagad atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā. Šis karogs ir spilgti sarkans, un augšējā kreisajā stūrī tam ir dzeltena saulīte. J. Lapiņš uzskatīja, ka karoga krāsu proporcijās jāievēro mākslā pieņemtais zelta griezuma princips, kur baltā svītra būtu 1/3 no sarkano svītru kopējā platuma jeb 1/4 no karoga platuma. Ar J. Lapiņa izstrādāto karogu iepazinās daudzi latviešu kultūras darbinieki, kuri viesojās viņa dzīvoklī Valmierā, bet 1917. gada martā, kad sanāca Vidzemes zemes sapulce, karogs tika pacelts virs Valmieras Latviešu biedrības nama.
Laiks pēc 1917. gada Februāra revolūcijas parādīja, ka daudzi latvieši ātri atpazina un pieņēma par savām Atskaņu hronikā minētās latviešu karoga krāsas. Spriežot pēc dažādām liecībām, karogi pārsvarā bijuši spilgti sarkani ar dažāda platuma balto svītru. Sarkanās krāsas toņu izvēlē šai laikā liela nozīme bija auduma pieejamībai, tādēļ sarkanā krāsa bieži bija līdzīga ugunīgajam revolūcijas karogam. Tā kā līdz tam nebija izveidojušās vispārzināmas noteiktas sarkanās un baltās krāsas proporciju tradīcijas, tad karogu darināšanā bija sastopama liela dažādība. Baltās svītras platums svārstījās no ļoti šauras joslas līdz apmēram trešdaļai karoga platuma. Dažkārt nacionālos karogus greznoja uzšūti vai uzkrāsoti, retāk izšūti saules vai citi simboli un uzraksti. Arī karogu izmēri bija dažādi.
Polemika par latviešu karogu presē aizsākās, kad pirmie nacionālie karogi parādījās sarīkojumos un demonstrācijās 03.1917. Laikraksta “Līduma” slejās šo domu apmaiņu ierosināja ārsta Oskara Voita publikācija “Latviešu nacionālās krāsas”. Rakstnieks Linards Laicens un O. Voits bija pirmie, kuri presē popularizēja tumšsarkano krāsu kā iespējamo Latvijas valsts karoga pamatkrāsu, kamēr citi polemikas dalībnieki un laikrakstu korespondenti apsprieda latviešu tautas jeb nacionālo karogu. Valodnieks un orientālists Pēteris Šmits iebilda arī pret Matīsa Siliņa Atskaņu hronikas tulkojuma variantu, kurā latviešu karogs bijis tikai ar vienu baltu svītru. P. Šmits uzskatīja, ka Atskaņu hronikā minētais cēsnieku karogs bijis ar vairākām baltām svītrām.
Mākslinieku apspriešanai, kuri pulcējās Rīgā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības valdes sēdē 05.1917., tika piedāvāts gan mākslas zinātnieka Oļģerda Grosvalda karoga mets krāsu proporcijās 1:1:1, gan fotogrāfa Jāņa Rieksta un mākslinieka Anša Cīruļa, kā arī mākslinieka Valdemāra Tones ieteiktie meti ar sarkanbaltsarkano krāsu attiecību 2:1:2. Sēdes dalībnieki vienojās, ka turpmāk baltā svītra būs 1/5 daļa no karoga platuma. Lai gan diskusijā vēl netika radīts Latvijas karogs, kurā būtu apvienoti vēlāk ar likumu apstiprinātie krāsu toņi un svītru proporcijas, tomēr tas bija solis tuvāk viena karoga izveidē. Ieteiktais A. Cīruļa mets 1918. gada decembra sākumā, realizēts fotogrāfa J. Rieksta pastkartēs, padarīja krāsu proporciju 2:1:2 par tautā vispopulārāko. Tas redzams gan tā laika fotogrāfijās, gan arī trauku apgleznojumos, kur izmantoti šo pastkaršu motīvi.
Pirmie nozīmīgākie sarkanbaltsarkano krāsu lietojumi LR saistāmi ar valsts proklamēšanas aktu Latvju operas (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) ēkā Rīgā 18.11.1918. Par to, ka sarkanbaltsarkanais karogs kļuvis par valsts simbolu, liecināja arī mākslinieka Jāņa Kugas dekorētā zāle, kas fiksēta fotogrāfa Viļa Rīdzenieka fotouzņēmumā. Latvijas Neatkarības kara cīņās, kas sākās 1918. gadā un noslēdzās ar uzvaru 1920. gadā, sarkanbaltsarkanais karogs pārliecinoši bija kļuvis par Latvijas valsts simbolu. Sarkanbaltsarkanās krāsas tika ietvertas gan armijas formas tērpos, gan arī atsevišķu karaspēka vienību karogos. Atbrīvošanas kara laikā gadījumu skaits, kad lietoja sarkanbaltsarkanās krāsas, palielinājās arī ārvalstīs, kur nacionālo krāsu propaganda tika sākta vēl pirms Latvijas Republikas proklamēšanas. Nozīmīgu ieguldījumu Latvijas karoga popularizēšanā deva Urālu, Sibīrijas un Tālo Austrumu Latviešu Nacionālās padomes darbinieki, kā arī latviešu sabiedriskās aktivitātes citviet bijušās Krievija Impērijas teritorijā. Tālajos Austrumos tika izdotas pastkartes ar sarkanbaltsarkanā karoga attēlu, Latvijas karogu popularizēja latviešu karaspēka vienības – Imantas pulks un Troickas bataljons.