Latvijas valsts karogam vienotus lietošanas principus nosaka Latvijas valsts karoga likums (29.10.2009.). Latvijas valsts karogs ir karmīnsarkans ar baltu horizontālu svītru. Sarkanbaltsarkano svītru attiecības ir 2:1:2, platuma un garuma attiecība ir 1:2. Karoga krāsas saskaņā ar likuma noteikumiem atbilst Pantone krāsu skalas krāsām Pantone 201C un Pantone white.

Sarkanbaltsarkano krāsu lietošana, uzsverot to nacionālo nozīmi, saistāma ar 19. gs. 70. gadu sākumu, kad latviešu studenti pulcējās pie publicista, valodnieka Ata Kronvalda Tērbatas Latviešu rakstniecības vakaros. Vakarniekiem esot bijis dzeramais rags, kas rotāts ar sarkanbaltsarkanu lenti. Sarkanbaltsarkano krāsu popularizēšana notika, atsaucoties uz informāciju par latgaļu (letu) karoga krāsām 13. gs. Atskaņu hronikā (Älteste Livländische Reimchronik), kurā bija minēts cēsinieku karogs. Saskaņā ar Atskaņu hronikas vēstījumu zemgaļi valdnieka Nameiša vadībā gatavojuši karagājienu, lai atriebtos par Kuldīgas komtura nodedzināto Dobeli. Vācu ordeņa Livonijas atzara maršals Gerhards fon Kacenelnbogens (Gerhard von Katzenelnbogen), saņemot izlūku ziņas par iespējamo iebrukumu, aicinājis uz Rīgu papildspēkus, un no Cēsīm ieradies vācu ordeņa brālis ar simt letu zemessargiem zem sarkanbaltsarkana karoga. Atskaņu hronikā par to rakstīts:

“No Cēsīm Rīgā atnācis

bij brālis kāds un atvedis simt zemessargu sevim līdz, lai zemgaļus tie sakaut līdz. To dzirdējuši, nāca nu ar sarkanu tie karogu, kam vidū balta josla bija. To pirmo reizi ieraudzīja pie Cēsīm, tur tas zināms nācis un letu zemē plīvot sācis, kur sievas braši zirgos jāj un vīriem darbos līdzās stāj. Tik tiešām to jums sacīt varu, ko arī šajā brīdī daru, tas letu karogs ir paties.”

(atdzejojis Valdis Bisenieks, Rīga, 1998.)

Hronikā pieminētais latviešu karogs ir vienīgais no 13. gs. dokumentāri fiksētajiem tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošo sentautu karogiem, kam dots krāsu apraksts. Tā kā hronikā pie aprakstītā notikuma nav minēts gads, tad pētnieki min gan 1279. gadu, gan 1280. gadu. Tradicionāli skaidrojums par latviešu karoga izcelsmi balstījās uz Atskaņu hronikas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma izpētes rezultātiem, kas vēlāk arī iespaidoja likumdošanu par Latvijas valsts karogu. Līdztekus šādiem skaidrojumiem vēlāk bija arī citi. Vēsturnieks Valdemārs Ģinters 1968. gadā grāmatā “Karogi senajā Latvijā” secinājis, ka karoga izcelšanās ir neskaidra. Viņš pieļāva divas iespējas – tas varēja būt radies pirms vācu ordeņa laika Cēsu latviešu vidē vai arī ordeņa militārās iekārtas struktūrā, kurā cēsinieki bija iekļauti. Mūsdienās ir Livonijas viduslaiku vēstures pētnieki, kuri uzskata, ka Atskaņu hronika sarakstīta 14. gs. sākumā, un tur minēto latviešu karogu interpretē kā Cēsu pils bruņinieku karogu.

Laika posms no 19. gs. 70. gadiem līdz Pirmajam pasaules karam jāuzskata par latviešu tautas jeb nacionālā karoga un Latvijas valsts karoga veidošanās periodu. Sarkanbalto krāsu lietojums studentu korporāciju atribūtikā, Dziesmu svētku “Līgo” karogā un dzejnieku daiļradē bija epizodisks, piemēram, Ausekļa dzejoļos “Gaismas pils” (“Kurzemes teika”; 1875. gada beigas vai 1876. gada sākums), “Cimzes Dāvam” (1875); Andreja Pumpura dzejoļos “Ziemeļa meita”, “Saules meitas un Dievu dēli”. Nozīmīgs latviešu nacionālā karoga izveides process notika Pirmā pasaules kara laikā. Nacionālo krāsu meklējumus rosināja 1915. gadā izveidotie latviešu strēlnieku bataljoni, kuru statūtos karaspēka vienībām bija paredzēti karogi, un līdzās krievu valodai un Krievijas valsts simboliem atļāva izmantot arī latviešu valodu un simbolus. Strēlnieku bataljonu karogu izveide aktualizēja pievēršanos Atskaņu hronikā minētajam sarkanbaltsarkanajam karogam. Sarkanbaltsarkanā karoga krāsas parādās ne tikai šī laika publicistikā, bet arī atsevišķos karogu metos. Viens no aktīvākajiem nacionālo krāsu popularizētājiem bija pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš, kurš kara laikā darbojās Valmierā. Pēc viņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, vēlāk skolotāja Marianna Straumane. Tas ir pirmais zināmais latviešu nacionālais karogs, kas saglabājies līdz mūsdienām un tagad atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā. Šis karogs ir spilgti sarkans, un augšējā kreisajā stūrī tam ir dzeltena saulīte. J. Lapiņš uzskatīja, ka karoga krāsu proporcijās jāievēro mākslā pieņemtais zelta griezuma princips, kur baltā svītra būtu 1/3 no sarkano svītru kopējā platuma jeb 1/4 no karoga platuma. Ar J. Lapiņa izstrādāto karogu iepazinās daudzi latviešu kultūras darbinieki, kuri viesojās viņa dzīvoklī Valmierā, bet 1917. gada martā, kad sanāca Vidzemes zemes sapulce, karogs tika pacelts virs Valmieras Latviešu biedrības nama.

Laiks pēc 1917. gada Februāra revolūcijas parādīja, ka daudzi latvieši ātri atpazina un pieņēma par savām Atskaņu hronikā minētās latviešu karoga krāsas. Spriežot pēc dažādām liecībām, karogi pārsvarā bijuši spilgti sarkani ar dažāda platuma balto svītru. Sarkanās krāsas toņu izvēlē šai laikā liela nozīme bija auduma pieejamībai, tādēļ sarkanā krāsa bieži bija līdzīga ugunīgajam revolūcijas karogam. Tā kā līdz tam nebija izveidojušās vispārzināmas noteiktas sarkanās un baltās krāsas proporciju tradīcijas, tad karogu darināšanā bija sastopama liela dažādība. Baltās svītras platums svārstījās no ļoti šauras joslas līdz apmēram trešdaļai karoga platuma. Dažkārt nacionālos karogus greznoja uzšūti vai uzkrāsoti, retāk izšūti saules vai citi simboli un uzraksti. Arī karogu izmēri bija dažādi.

Polemika par latviešu karogu presē aizsākās, kad pirmie nacionālie karogi parādījās sarīkojumos un demonstrācijās 03.1917. Laikraksta “Līduma” slejās šo domu apmaiņu ierosināja ārsta Oskara Voita publikācija “Latviešu nacionālās krāsas”. Rakstnieks Linards Laicens un O. Voits bija pirmie, kuri presē popularizēja tumšsarkano krāsu kā iespējamo Latvijas valsts karoga pamatkrāsu, kamēr citi polemikas dalībnieki un laikrakstu korespondenti apsprieda latviešu tautas jeb nacionālo karogu. Valodnieks un orientālists Pēteris Šmits iebilda arī pret Matīsa Siliņa Atskaņu hronikas tulkojuma variantu, kurā latviešu karogs bijis tikai ar vienu baltu svītru. P. Šmits uzskatīja, ka Atskaņu hronikā minētais cēsnieku karogs bijis ar vairākām baltām svītrām.

Mākslinieku apspriešanai, kuri pulcējās Rīgā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības valdes sēdē 05.1917., tika piedāvāts gan mākslas zinātnieka Oļģerda Grosvalda karoga mets krāsu proporcijās 1:1:1, gan fotogrāfa Jāņa Rieksta un mākslinieka Anša Cīruļa, kā arī mākslinieka Valdemāra Tones ieteiktie meti ar sarkanbaltsarkano krāsu attiecību 2:1:2. Sēdes dalībnieki vienojās, ka turpmāk baltā svītra būs 1/5 daļa no karoga platuma. Lai gan diskusijā vēl netika radīts Latvijas karogs, kurā būtu apvienoti vēlāk ar likumu apstiprinātie krāsu toņi un svītru proporcijas, tomēr tas bija solis tuvāk viena karoga izveidē. Ieteiktais A. Cīruļa mets 1918. gada decembra sākumā, realizēts fotogrāfa J. Rieksta pastkartēs, padarīja krāsu proporciju 2:1:2 par tautā vispopulārāko. Tas redzams gan tā laika fotogrāfijās, gan arī trauku apgleznojumos, kur izmantoti šo pastkaršu motīvi.

Pirmie nozīmīgākie sarkanbaltsarkano krāsu lietojumi LR saistāmi ar valsts proklamēšanas aktu Latvju operas (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) ēkā Rīgā 18.11.1918. Par to, ka sarkanbaltsarkanais karogs kļuvis par valsts simbolu, liecināja arī mākslinieka Jāņa Kugas dekorētā zāle, kas fiksēta fotogrāfa Viļa Rīdzenieka fotouzņēmumā. Latvijas Neatkarības kara cīņās, kas sākās 1918. gadā un noslēdzās ar uzvaru 1920. gadā, sarkanbaltsarkanais karogs pārliecinoši bija kļuvis par Latvijas valsts simbolu. Sarkanbaltsarkanās krāsas tika ietvertas gan armijas formas tērpos, gan arī atsevišķu karaspēka vienību karogos. Atbrīvošanas kara laikā gadījumu skaits, kad lietoja sarkanbaltsarkanās krāsas, palielinājās arī ārvalstīs, kur nacionālo krāsu propaganda tika sākta vēl pirms Latvijas Republikas proklamēšanas. Nozīmīgu ieguldījumu Latvijas karoga popularizēšanā deva Urālu, Sibīrijas un Tālo Austrumu Latviešu Nacionālās padomes darbinieki, kā arī latviešu sabiedriskās aktivitātes citviet bijušās Krievija Impērijas teritorijā. Tālajos Austrumos tika izdotas pastkartes ar sarkanbaltsarkanā karoga attēlu, Latvijas karogu popularizēja latviešu karaspēka vienības – Imantas pulks un Troickas bataljons.

Pirmie likumdošanas dokumenti par valsts karogu bija ministriju un departamentu rīkojumi un pavēles, kas izdoti 1918. gada beigās un 1919. gadā. Pirmais likumdošanas dokuments, kurā sarkanbaltsarkanās krāsas uzskatītas par valsts karoga krāsām, bija “Iekšlietu Ministrijas Iekšējās Apsardzības Departamenta Apkārtraksts Nr. 132 no 19. dec. 1918. g.”, kurā dots apsardzības kārtībnieka nozīmes apraksts. Pirmais valdības dokuments, kas noteica tieši karoga lietošanu, bija iekšlietu ministra Miķeļa Valtera 03.03.1919. Liepājā parakstītais Rīkojums par valsts karoga lietošanu. 15.06.1921. Satversmes sapulcē pieņemtā Likuma par Latvijas Republikas karogu un ģerboni referents Marģers Skujenieks norādīja uz Latvijas karoga saistību ar tā idejisko prototipu – 13. gs. cēsnieku karogu. Tādējādi pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara cīņu metamorfozēm sarkanbaltsarkanais karogs beidzot kļuva par 18.11.1918. dibinātās LR oficiālo karogu. Konstitucionāli Latvijas Satversmē valsts karogu nostiprināja Satversmes sapulce 15.02.1922. Latvijas valsts karoga un no tā atvasināto karogu sistēmas izveidošanas process tika noslēgts 20.01.1923., kad valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja Likumu par Latvijas valsts, tirdzniecības, amatu personu un atsevišķu iestāžu un karakuģu karogiem. Apmēram pusgadsimtu ilgušajā karoga izveides procesā latvieši bija radījuši starptautiskajā veksilloloģijas praksē pamatotu un vienotu Latvijas valsts, tirdzniecības, amatpersonu, iestāžu un karakuģu karogu sistēmu. Gan valsts, gan arī citi apstiprinātie karogi pastāvēja līdz padomju okupācijai 1940. gadā. LR laikā pirms Otrā pasaules kara tika izkoptas Latvijas valsts karoga lietošanas tradīcijas.

1940. gada padomju okupācija apturēja Latvijas valsts attīstību uz piecdesmit gadiem. Kaut sākotnēji okupācijas varas iestādes propagandas nolūkos pieļāva Latvijas karoga izmantošanu, tad drīz to aizliedza, un sarkanbaltsarkano krāsu karoga vai lentītes popularizētāji tika uzskatīti par jaunai varai nelojāliem un tika pakļauti represijām. Pēc Latvijas okupācijas 25.08.1940. tika pieņemta Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) konstitūcija, kuras 117. pantā tika noteikts LPSR karogs. 1941. gada vācu okupācijas pirmajās nedēļās iedzīvotāji, cerēdami uz Latvijas valsts atjaunošanu, izkāra sarkanbaltsarkanos karogus un citādi pielietoja valsts karoga krāsas. Turpmāk bez vācu varas iestāžu īpašas atļaujas bija aizliegts izkārt Latvijas valsts karogu un izmantot sarkanbaltsarkano simboliku. 1942. gada beigās vācu varas iestāžu pārstāvju izpratnē Latvijas karogu labākajā gadījumā varēja uzskatīt par vietējās pašpārvaldes karogu, jo vairs nebija Latvijas valsts vai tās pēcteces. Politisku apsvērumu dēļ Latvijas karogam kā latviešu tautas karogam vācu varas izpratnē pienāktos likumīga aizsardzība, jo latviešu brīvprātīgie zem šī karoga cīnījās vācu pusē pret lieliniekiem. Svētkos un publiskos pasākumos līdz ar Latvijas karogu bija jāizkar nacistiskās Vācijas karogs ar kāškrustu. Ar latviešu leģionu formēšanos 1943. gadā plašāku pielietojumu guva nacionālā simbolika, jo uz leģionāru formastērpa piedurknes bija auduma vairodziņš Latvijas karoga krāsās ar uzrakstu “Latvija”.

Visus padomju okupācijas gadus bija cilvēki, kuri riskēja un izkāra sarkanbaltsarkano karogu, atgādinot līdzpilsoņiem par neatkarīgu Latvijas valsti. Neskatoties uz draudošajām nepatikšanām, daudzi slēpa gan karogus, gan priekšmetus un literatūru ar nacionālo simboliku. Ne tikai sarkanbaltsarkanais karogs, bet arī šo krāsu kombinācijas dažādos attēlos, priekšmetos un to pieminēšana tekstos simbolizēja zaudēto neatkarību. Tajā pašā laikā jebkāda šo simbolu publiskošana vai pat uzglabāšana draudēja ar okupācijas varas iestāžu represijām. Latvijas valsts karogs un cita veida nacionālā simbolika plaši tika lietota trimdā brīvajā pasaulē, kur tika veikts liels darbs, atgādinot par Latvijas valsts likteni. Trimdā nozīmīgas publikācijas par Latvijas karogu bija vēsturniekam V. Ģinteram, kurš aprakstīja latviešu karoga izcelsmi Eiropas viduslaiku vēstures kontekstā, un arhitektam, sabiedriskam darbiniekam Kārlim Dzirkalim, kurš turpināja jau 20. gs. 30. gados Latvijā aizsākto karoga vēstures izpētes un popularizēšanas darbu.

Neatkarības atjaunošanas laikā pakāpeniski sarkanbaltsarkanā karoga lietošana tika pieļauta un karogs kļuva nozīmīgs kā latviešu politiskais un kultūrvēsturiskais simbols, kas sākumā tika lietots līdzās LPSR simboliem. 14.06.1988. pirmo reizi okupētajā Latvijā demonstrācijas laikā grupas “Helsinki-86” biedrs Konstantīns Pupurs cauri visai Rīgai no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem nesa Latvijas sarkanbaltsarkano karogu.

07.1988. LPSR Augstākās Padomes (AP) Prezidijs izveidoja nacionālās simbolikas darba grupas apakškomisiju, kas akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā apkopoja Latvijas vēsturē nepieredzēti plašu tautas aptauju par latviešu kultūrvēsturisko simboliku. Līdz ar tautas diskusiju par Latvijas valsts karogu, kura prototips saistāms ar “Atskaņu hronikā” 13. gs. minēto cēsnieku latviešu karogu, parādījās pseidozinātniskas publikācijas gan par latviešu karoga slāvisko izcelsmi, gan uz sveštautu leģendām balstīto nostāstu par noasiņojošo kareivi uz baltā auduma. Turpmāk karoga lietošana norisinājās arvien drosmīgāk un biežāk. Sarkanbaltsarkanais karogs 1988. gada vasarā tika lietots starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica”, bet vēlāk pasākumos, ko organizēja Latvijas Tautas fronte un citas organizācijas, kuras cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

15.02.1990. LPSR AP pieņēma likumu un nolikumu par LPSR valsts karogu, nosakot, ka valsts karogs ir karmīnsarkans ar garenvirziena baltu svītru vidū. 16.01.1991. tika atjaunots Latvijas Republikas valsts karoga statuss. 24.11.1994. Saeima pieņēma likumu par Latvijas valsts karogu, bet 24.10.1995. tika izdoti Ministru Kabineta noteikumi Nr. 311 “Noteikumi par likuma “Par Latvijas valsts karoga” piemērošanu, valsts karoga izgatavošanas un lietošanas kārtību”. 29.10.2009. Saeima pieņēma Latvijas valsts karoga likumu, kas stājās spēkā 17.11.2009. Jaunais likums nosaka precīzas krāsu proporcijas Latvijas karogā, kā arī sarkanās krāsas toni, karogu izkārtojumu valsts vizīšu laikā, amatpersonu kabinetos, vēlēšanu dienās, svētku, atceres un atzīmējamās dienās, telpās un automašīnās, un dekoratīvos nolūkos. Likums paredz arī Latvijas karoga vimpeļa izmantošanas nosacījumus un izskatu. Tāpat likumā paredzēti gadījumi, kad valsts karogu lietot aizliegts. Šī likuma projekta un 27.04.2010. pieņemto Latvijas karoga likuma piemērošanas noteikumu projektu autore bija Latvijas Ārlietu ministrijas Valsts protokola otrā sekretāre Sintija Stipre.