Lietuvas Republikas karogs ir taisnstūrveida, to veido trīs vienāda platuma horizontālas joslas. Augšējā josla ir dzeltena, vidējā – zaļa un apakšējā – sarkana. Dzeltenā krāsa simbolizē sauli, gaismu un labklājību, zaļā – dabas skaistumu, brīvību un cerību, bet sarkanā – zemi, drosmi, Tēvzemes labā izlietās asinis. Karoga platuma un garuma attiecība ir 3:5. Karoga krāsas saskaņā ar likuma noteikumiem atbilst krāsām Pantone skalā 15-0955 TP/1235 C/U, 19-6026 TP/349 C/U, 19-1664 TP/180 C/U.

Lietuvas dižkunigaitijas senākais vēsturiskais karogs zināms no 15. gs. sākuma, kad tas 1410. gadā tika izmantots Grunvaldes kaujā kā dižkunigaitijas karaspēka kaujas karogs. Tajā uz sarkana lauka ir attēlots sudrabkrāsas jātnieks – Vītis (Vytis).

Lietuvas nacionālais un valsts karogs veidojies daudz vēlāk. Ņemot vērā Lietuvas atrašanos Krievijas impērijas sastāvā un lietuviešu aktīvo dalību pret impēriju vērstajās sacelšanās kustībās 18. gs. beigās un 19. gs., vienota nacionālo krāsu pieņemšana un leģitimizācija pašā Lietuvā bija apgrūtināta. Tikai 19. gs. otrajā pusē nacionālā karoga projektus sāka veidot lietuviešu diasporas ārzemēs. Īpaši daudz karogu un nacionālo krāsu projektu šajā laikā izveidoja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) lietuviešu biedrības, ierosinātajos priekšlikumos bija pārstāvētas visdažādākās krāsu kombinācijas. Vienotu lēmumu par karoga izveidi traucēja pieņemt diasporas sašķeltība un šo organizāciju savstarpējās sadarbības neesamība. Nozīmīgākas debates par vienotu nacionālo karogu pašā Lietuvā sākās tikai 1905. gadā, kad Lielajā Viļņas Seimā vēsturnieks un nacionālās atmodas dalībnieks Jons Basanavičs (Jonas Basanavičius) ierosināja atzīt vēsturisko 15. gs. sarkano karogu ar baltu bruņinieku sarkanā laukā par Lietuvas karogu. Ņemot vērā tā laika sarkanās krāsas asociācijas ar sociālisma idejām un revolūciju, priekšlikums tika noraidīts. Diskusijas par valsts karogu atjaunojās tikai 1917. gadā, kad parādījās reālas izredzes atjaunot Lietuvas valstiskumu. Lai gan J. Basanavičs turpināja virzīt priekšlikumu par vēsturiskā sarkanā karoga atzīšanu, lietuviešu intelektuāļu un jaunās Lietuvas valsts veidotāju vidū nostiprinājās viedoklis par nepieciešamību radīt jaunu karogu, kuru veidotu atšķirīgu krāsu salikums. Balstoties nosacījumā, ka izmantojamas lietuviešu tekstīlijās visbiežāk sastopamās krāsas, kā topošā karoga krāsas izvēlējās zaļu un sarkanu. 1917. gadā Viļņā notika konference ar Lietuvas delegātu sapulci, kas paredzēja neatkarīgas Lietuvas valsts izveidošanu; tās laikā norises telpas rotāja zaļi sarkans karogs. Tā kā šāds krāsu salikums neguva konferences delegātu viennozīmīgu atbalstu, 25.04.1918. Lietuvas pagaidu valdība apstiprināja karogu, kas sastāvēja no trim vienāda platuma horizontālām joslām dzeltenā, zaļā un sarkanā krāsā. Šādā salikumā Lietuvas valsts karogs tika apstiprināts arī 1922. gada Lietuvas valsts konstitūcijā (Lietuvos Valstybės Konstitucijoje) un 1928. gada Lietuvas Republikas konstitūcijā (Lietuvos Respublikos Konstitucija). 1936. gadā Lietuvas sabiedrībā notika debates par karoga krāsu salikumu, rosinot dzelteno joslu novietot karoga vidū vai par valsts karogu izvēlēties mazās Lietuvas zaļi-balti-sarkano karogu. Valsts ģerboņu komisija 08.05.1940. iesniedza valsts prezidentam Antanam Smetonam (Antanas Smetona) projektu, kurā dzeltena, sarkana un balta karoga vienā pusē attēlots valsts ģerbonis un otrā – Ģediminaišu stabi (Gediminaičių stulpai). Šī projekta tālāku virzību pārtrauca padomju okupācija Lietuvā. 

Padomju okupācijas laikā Lietuvas Republikas simbolika, tostarp arī karogs, tika aizliegta. 1940. gadā Lietuvas PSR Augstākās Padomes prezidijs (Lietuvos TSR Aukščiausiosios Tarybos prezidiumas) apstiprināja sarkanu karogu ar zelta sirpi un āmuru kreisajā, augšējā stūrī (kopš 1953. gada – sarkanu, baltu un zaļu karogu ar sirpi un āmuru kreisajā, augšējā stūrī). Padomju okupācijas laikā trīskrāsu karogs slepeni tika izmantots kā pretestības simbols pret režīmu.

Trīskrāsu karogu atkal sāka lietot Lietuvas neatkarības atjaunošanas laikā (1988–1990), kur dažādos pasākumos to plaši izmantoja politiskā organizācija “Sajūdis” (Sąjūdis). 18.11.1988. Lietuvas PSR Augstākā Padome grozīja Lietuvas PSR Konstitūciju un piešķīra valsts karoga statusu dzelteni-zaļi-sarkanajam karogam. Lēmums par karoga maiņu bija spēkā arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), tāpēc Lietuvas trīskrāsu karogs šajā laikā oficiālajos padomju pasākumos tika lietots kopā ar citu PSRS republiku karogiem.

Lietuvas Republikas Augstākā padome (Lietuvos Respublikos Aukščiausioji Taryba) 26.06.1991. pieņēma likumu “Par Lietuvas valsts karogu”. Trīskrāsu valsts karoga statuss 26.10.1992. tika fiksēts arī Lietuvas Republikas Konstitūcijā. Lietuvas Republikas Seims 08.07.2004., grozot likumu “Par Lietuvas valsts karogu”, atjaunoja pirmskara Lietuvas Republikas valsts karoga proporcijas (3:5). Lietuvas karoga diena tiek atzīmēta 01.01., kad 1919. gadā šajā datumā trīskrāsu karogs tika pacelts virs Ģedimina pils (Gedimino pilis) tornī. 

Legalizējot vēsturiskā Lietuvas karoga izmantošanu un balstoties uz 1410. gada Grunvaldes kaujā izmantotā karoga aprakstu, Lietuvas Republikas Seims 08.07.2004., grozot likumu "Par Lietuvas valsts karogu”, noteica, ka līdzās valsts karogam izmantojams arī vēsturiskais Lietuvas valsts karogs. Tā aprakstā norādīts, ka “vēsturiskais valsts simbols ir audekls, kurā uz sarkana fona attēlots sudraba bruņinieks uz balta zirga, labajā rokā turot virs galvas paceltu sudraba zobenu. Jātnieka kreisais plecs ir segts ar zilu vairogu ar dubultu zelta krustu, zirga segli, iemaukti un jostas zilā krāsā”. Karoga platuma un garuma attiecība ir 3:5. Likumā arī noteikts, ka šim karogam pastāvīgi jāplīvo mastā pie Valdnieku pils (Valdovų rūmai) Viļņā, Lietuvas Republikas Seima, pie Valsts prezidenta dzīvesvietas, pie nozīmīgākajām valsts iestādēm – ministrijām, ģenerālprokuratūras un teritoriālajām prokuratūrām, pie pašvaldību domēm, Traķu pilī un laukumā pie Vītauta Dižā Kara muzeja (Vytauto Didžiojo karo muziejus) Kauņā.