Iespējams, ka Rīgas Brāļu kapi ietekmējuši vairāku padomju laika memoriālu celtniecību: padomju karavīru brāļu kapu ansambli Treptova parkā Berlīnē (1946–1949, arhitekts Jakovs Belopoļskis, Яков Борисович Белопольский, tēlnieks Jevgeņijs Vučetičs, Евгений Викторович Вучетич); Piskarjovas kapsētas ansambli Sanktpēterburgā (1960, arhitekti Aleksandrs Vasiļjevs, Александр Викторович Васильев, Jevgēņijs Levinsons, Евгeний Адoльфович Левинсoн, tēlnieki – Vera Isajeva, Вера Васильевна Исаева, Roberts Taurits, Роберт Карлович Таурит), kara memoriālus ar sērojošas sievietes skulptūru Latvijā – Ludzā (1963, tēlnieks Jānis Zariņš), Tukumā (1985, tēlniece Lilija Līce).
Brāļu kapos 20. gs. 30. gados un turpmāk apbedīja militārpersonas (padomju okupācijas laikā arī nomenklatūras darbiniekus) atbilstoši valdošā režīma prasībām un politiskajai konjunktūrai. Tomēr, neraugoties uz padomju varas centieniem “sovjetizēt” Brāļu kapus, K. Zāles talanta radītās skulptūras un ansambļa harmoniskais koptēls ļāva saglabāt memoriāla pamatideju, un tas joprojām ir simboliska latviešu karavīru piemiņas vieta.
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ansamblis ir nozīmīgs nacionālās identitātes un valsts neatkarības simbols, politisku un militāru ceremoniju vieta. Brāļu kapus apmeklē oficiālas valsts delegācijas un diplomātiskais korpuss, piemiņas pasākumus vēsturiski nozīmīgos datumos rīko Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki, sabiedriskas organizācijas, piemēram, Latvijas akadēmiskās slēgtās mūža organizācijas, 18. novembra rītā dodas svētku gājienā no Latvijas Universitātes galvenās ēkas Raiņa bulvārī 19 līdz Brāļu kapiem (tradīcija iedibināta 18.11.1920., pasākumu organizējot Latvijas Universitātei un piedaloties visiem studentiem; mūsdienās pasākumu organizē studentu korporāciju Prezidiju konvents un piedalās studentu organizācijas).