Par tēlniecības sākotni Latvijā var uzskatīt neolīta plastiskos darinājumus (dzintara aļņa galvu no Sārnates, antropomorfās raga skulptūras no Lubāna mitrāja un citus).

Viduslaikos izceļama Rīgas Doma akmens kalumu būvplastika – pīlāru, konsoļu un kolonnu kapiteļi vēlās romānikas un agrās gotikas formās. Senākās koka skulptūras Austrumbaltijā nākušas no Roņu salas – “Marija ar bērnu”, “Dievmāte” un “Bīskaps” (ap 1320. gadu). Zināmi daži augstvērtīgi ievesti darbi (Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas, ap 1400. gadu; Lielās ģildes virotņu altāra cilnis “Marijas nāve”, ap 1460. gadu), savukārt Triumfa krusts (14. gs. beigas) no Sv. Jēkaba baznīcas varētu būt vietējas izcelsmes. Gotikas un renesanses elementi savijas 16. gs. sākuma laicīgās tēlniecības reljefos “Madonna ar bērnu” un “Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs” no Rīgas pils. 16.–17. gs. galveno tēlniecības produkciju veidoja kokā grieztie baznīcu iekārtas priekšmeti, piemēram, Tobiasa Heinca (Tobias Heintz) Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas lasāmpults intarsijas tehnikā, Ēdoles, Zlēku, Jaunpils u. c. baznīcu iekārtas. Parādījās jaunas tēlniecības formas – epitāfijas un sienas kapenes. 17. gs. beigās–18. gs. sākumā nozīmīgs baroka tēlniecības centrs bija Ventspils kuģu būvētavas koktēlnieku darbnīca, kur darbojās Nikolass Sefrenss Jaunākais (Nicolaus Söffrens der Jüngere), Mihaels Markvarts (Michael Markvart) un Johans Mertenss (Johann Märtens). Šīs darbnīcas veidotie plastiski izteiksmīgie, greznie baznīcu iekārtu ansambļi (Sv. Annas baznīca Liepājā, Lestenes, Ugāles, Landzes baznīcas) atbalso Centrāleiropas baroka tendences. Rīgas akmens tēlniecībā dominēja vairāk klasicizējošs strāvojums (Reiterna un Danenšterna nama dekors).

18. gs. beigās–19. gs. sākumā, nostiprinoties klasicisma iespaidiem, tēlniecības darbi tika lielākoties importēti no Krievijas vai Vācijas. Vairāku pazīstamu Rietumeiropas tēlnieku, piemēram, Bertela Torvaldsena (Bertel Thorvaldsen) un Kristiana Daniela Rauha (Christian Daniel Rauch), darbi bijuši vietējo muižnieku īpašumā. Populāras kļuva dekoratīvas skulptūras parkos un dārzos, parādījās arī pieminekļi pilsētvidē. Dekoratīvajā tēlniecībā svarīga bija 1875. gadā Rīgā ieceļojušā vācu tēlnieka Augusta Folca (August Volz) darbnīca, prasmīgi piekopjot konvencionāla akadēmisma tradīcijas.

Pirmie latviešu izcelsmes tēlnieki (Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns, Burkards Dzenis) vispirms ieguva izglītību Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā (Санкт-Петербургская государственная художественно-промышленная академия имени А. Л. Штиглица) 19.–20. gs. mijā, pēc tam papildinoties Ogista Rodēna (Auguste Rodin) privātajā akadēmijā Parīzē. Stājtēlnieciskas bronzas, marmora un granīta apaļskulptūras un portreti akcentēja psiholoģiskos stāvokļus. Parīzē apgūtā impresionisma formu valoda un neoromantiskais lirisms aizsāka tēlniecības modernizāciju, vēlāk transformējoties jaunos virzienos. T. Zaļkalna darbi “Stāvošā māmiņa” (1915) un “Sēdošā māmiņa” (1916–1923) uzskatāmi par klasiskā modernisma aizsācējiem latviešu tēlniecībā, ar ekspresīvi lakonisku ģeometrizāciju iemiesojot Pirmā pasaules kara bēgļu drāmu. Starpkaru perioda monumentālās tēlniecības virsotnes ir Kārļa Zāles modernisma un arhaizācijas tektoniski izteiksmīgā sintēze Brāļu kapu ansamblī (20. gadu otrā puse) un Brīvības piemineklī (1930–1934). Ģeometrizācijas eksperimenti izpaužas T. Zaļkalna, K. Zāles, Martas Skulmes (“Mana ģimene”, 1920; u. c.), Emīla Meldera (“Rakstnieka Pāvila Rozīša portrets”, 1921; u. c.), Arnolda Dzirkala portretos un figurālajos darbos 20. gs. 20. gadu sākumā, savukārt reālistiskāka izteiksme, impresionistisks virsmas traktējums, dažādas eiropeisko tradīciju interpretācijas un arhaizējošas noskaņas dominēja 30. gados (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega un citi). Figuratīvisms un idealizācija kāpinājās 30. gadu otrās puses autoritārisma gaisotnē.

20. gs. 40. gadu otrajā pusē–50. gadu sākumā tika pieprasīts detalizēts naturālisms, izceļot revolucionāru, partizānu un trieciennieku portretus. Parkos un dārzos tika izvietotas dekoratīvas pionieru, dzīvnieku u. tml. ģipša skulptūras. Oficiāli sankcionētu pacēlumu visā padomju okupācijas posmā piedzīvoja monumentālā tēlniecība, iemūžinot ideoloģiski nozīmīgus vēstures pagriezienus (1905. gada revolūciju, padomju varas nodibināšanu 1919. gadā, Otrā pasaules kara uzvaras un upurus un tā tālāk). Vladimiram Ļeņinam (Владuмир Ильuч Лeнин) veltītie pieminekļi parādījās gandrīz ikvienas mazpilsētas centrā. Kā formas modernizācijas piemērs minams Salaspils memoriālais ansamblis (1967. gads, Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis, Jānis Zariņš) bijušās nacistu nometnes vietā; lakoniskie, traģiskie tēli atbalso brutālisma arhitektūras impulsus. Portreta jomā aktīvi darbojās Lea Davidova-Medene, Marta Lange u. c., izmantojot vienkāršas, mēreni ģeometrizētas formas. 70. gados tika aktualizētas tēlniecības un apkārtējās vides attiecības, nodibinot Skulptūru dārzu pie Rīgas pils, kā arī aizsākot regulārās tēlniecības kvadrinnāles. Ojāra Feldberga ainavisko motīvu skulptūras guvušas turpinājumu tēlnieka izveidotajā Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā, kur notiek lendārta projekti, performances u. c. eksperimenti ar tēlnieciskiem materiāliem.

20. gs. 90. gados līdz ar politiskās sistēmas maiņu un valsts pasūtījumu izsīkumu tēlniecība tradicionālā izpratnē piedzīvoja būtisku kritumu. Daļa tēlnieku (Solveiga Vasiļjeva, Kristaps Gulbis, Aigars Bikše, Ivars Drulle, Ginters Krumholcs u. c.), kas lieto dažādus netradicionālus materiālus, objektus, redīmeidus (jeb standartobjektus) u. c. izteiksmes līdzekļus, dažkārt pievēršoties sociāli aktuālām tēmām, aplūkojami laikmetīgās mākslas kontekstā. Tradicionālākus materiālus, daudzveidīgi interpretējot gan modernisma, gan jaunāku tendenču iespaidus arī pilsētvidē, izmantojuši Igors Dobičins, Gļebs Panteļejevs, Olga Šilova u. c. tēlnieki. Rīgā kopš 1972. gada rīkotas tēlniecības kvadriennāles; kopš 2004. gada tās organizē Mākslas menedžmenta un informācijas centrs kā vērienīgus starptautiskus, aktuālām tēmām veltītus notikumus ar konferencēm, semināriem u. c. pasākumiem, akcentējot objektu un pilsētvides mijiedarbību.

20. gs. 1. pusē Beļģijā darbojās Augusts Bija, kas pazīstams galvenokārt ar medaļām un plaketēm, bet veidoja arī figurālus darbus. Trimdā pēc Otrā pasaules kara vecākās paaudzes mākslinieki (Burkards Dzenis, Rihards Maurs u. c.) lielākoties turpināja ierasto stilu. Augusts Kopmanis radīja memoriālās tēlniecības darbus, Dzintars Mežulis izceļas ar fantastiski sirreāliem tēliem, bet Leo Briedītis-Janis – ar augstu novērtētām abstraktās tēlniecības variācijām publiskajā telpā.