Marta Lange ir nozīmīga tēlnieciskā portreta meistare, kuras daiļrade no 20. gs. 30. gadiem iekļāvās nozīmīgo Latvijas tēlnieku lokā. Strādājusi arī memoriālajā un dekoratīvajā tēlniecībā, kā arī veidojusi sīkplastiku.

M. Lange piedzima galdnieka un Valmieras linu vērptuves strādnieces piecu bērnu ģimenē, agrā bērnībā zaudēja abus vecākus un nonāca radinieku aizbildniecībā. Pirmo izglītību M. Lange guva Valmierā, kur savās skolas gaitās komercskolā no 1912. līdz 1921. gadam viņa saskārās ar tādām izcilām personībām kā zīmēšanas skolotāju Teodoru Ūderu un vēstures pasniedzēju Linardu Laicenu. Viņu vadītās mācību stundas bija gleznainas un interesantas, tās būtiski ietekmēja viņas profesijas izvēli, agri modās interese par literatūru un mākslu. Skolā M. Lange aktīvi darbojās literatūras pulciņā. 1920. gada 5. maijā M. Lange kopā ar vēl vienu skolnieci tika deleģētas uz Rīgu, lai pēc atgriešanās Latvijā no trimdas Šveicē uzaicinātu Aspaziju un Raini apciemot jaunos Valmieras literātus. Pēc mēneša Rainis ieradās Valmierā, un viņa rosinājums M. Langei studēt bija nozīmīgs nākamās tēlnieces aicinājuma atklāsmē.

1921. gadā M. Lange sāka studēt Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, taču saslimšanas ar tuberkolozi dēļ pēc dažiem mēnešiem mācības bija jāpārtrauc. M. Lange atgriezās Valmierā, un pēc ārstēšanās Cēsu sanatorijā daļēji izārstējās.

Pēc atveseļošanās M. Lange 1922./1923.gadā gadu palīdzēja Rainim sagatavot materiālus pirmajam kopotu rakstu izdevumam. Paklausot dzejnieka mudinājumam, viņa 1923. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas Konstantīna Rončevska (Konstantin Ronczewski) vadītajā Tēlniecības meistardarbnīcā ar iestājpārbaudījumu konkursam veidotu Raiņa portretu cilnī. Tomēr studijas netika uzsāktas, jo atkal pasliktinājās veselība un bija jāārstējas. Pateicoties mantojumam no mātes māsas, kura bija emigrējusi uz Amerikas Savienotajām Valstīm, M. Lange 1924.gadā devās ārstēties uz Šveici. Pēc atgriešanās 1927. gadā M. Lange atsāka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā un 1932. gadā pabeidza K. Rončevska Tēlniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbā veidotu, apmēram 2,5 m augstu kapu pieminekļa metu, kura kompozīcijā stāvošas sievietes figūra noliekusies pār sāpēs saļimušu vīrieša figūru. Daudz daiļradi rosinošas ietekmes, kas ietekmēja tēlniecības formu tektoniskās kompozīcijas uzbūves paņēmienus turpmākajā radošajā darbībā, M. Lange 1938. gadā guva braucienā studiju nolūkos uz Itāliju, Grieķiju un Ēģipti.

Pirmajos jaunrades gados pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības meistardarbnīcas absolvēšanas māksliniece visvairāk strādāja memoriālajā un dekoratīvajā tēlniecībā. M. Langes radītie memoriālās tēlniecības darbi būtiski ir bagātinājuši Latvijas kapu skulptūru klāstu.

1937. gadā no Allažu šūnakmens tika realizētais piemineklis Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai brāļu kapos Valmieras Jāņa (Dīvala) kapsētā. Pieminekļa pīlāru atdarinošās stēlas stabu noslēdz slīps altāris ar šūnakmenī kaltu ozollapu vainagu un bruņucepuri. Starp agrīnā daiļrades perioda memoriālās tēlniecības darbiem jāizceļ arī emocionāli spēcīgā un reizē formās atturīgā reālisma valodā 1939. gadā realizētais kapa piemineklis ārstam Eduardam Ozolam “Bāri” Valmieras novada Kauguru kapsētā, kurā reālistiski vienkāršotās formās atveidotas ārsta meitiņas, kas ieradušās atvadīties no tēva, līdzi ņemot viņa dāvāto rotaļu lācīti. Senās Ēģiptes tēlniecības valodas tradīcija redzama kapa piemineklī Olgai Ansonei (1938) Valmieras pilsētas centra kapos, kurš veidots kā klasiska stēla, uzsverot arhaiskas plastikas līniju un formu lakonismu. No starp Latvijas starpkaru posmā darinātajiem pieminekļiem īpaši izceļams ir 1939. gadā veidotais kapu piemineklis jaunajai pianistei Anitai Sleikšai Rīgas Meža kapos, kurā ritmiski skaistā sievietes siluetā atveidota figūra. Kompozīcijas pamattēma bija komponista Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) motīvs “Mans gulbi klusais”. Plašu ievērību ieguva žanriski sižetiski plaši risinātais piemineklis Latvijas Universitātes profesora Gustava Klaustiņa kapu pieminekļa kompozīcijā (1940–1941) Rīgas Meža kapos. Pieminekļa kompozīcijas pamatā ir granītā kaltas simboliskas ērģeļu stabules, kuru pakājē pēkšņi sabrukusi vīrieša figūrā, kas vēl cenšas piecelties. Tēlnieces radošais rokraksts ar konstruktīvu domu un tēlainību dekoratīvās objektu grupās izcēlās arī dekoratīvās tēlniecības darbos.

Sākot ar Kultūras fonda 3. latviešu mākslas izstādi 1935. gadā, M. Lange piedalījās mākslas izstādēs ar stājtēlniecības darbiem. Līdz 1980. gadam māksliniece ir piedalījusies gandrīz četrdesmit Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas, Vissavienības mākslas izstādēs, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības mākslas izstādēs ārzemēs; tēlniecei ir bijušas vairākas personālizstādes.

Latvijas padomju okupācijas gados, kad attieksme pret tēlnieku darbu bija izteikti politizēta, M. Lange pievērsās figurālajai tēlniecībai, veidoja metus monumentāliem pieminekļiem, taču par viņas snieguma būtiskāko daļu kļuva portrets, un vairākus gadu desmitus tēlniece strādāja tikai šajā žanrā, īpaši pievēršoties kultūras un sabiedrisko darbinieku portretēšanai. M. Lange vairākkārt ir veidojusi padomju varas ideologa Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) portretus, kā arī Pētera Stučkas, latviešu sarkano strēlnieku politiskā komisāra Jāna Fabriciusa, padomju partizānu komandiera Otomāra Oškalna, divkārtējās Sociālistiskā Darba Varones slaucējas Martas Semules skulpturālo portretu, kurš 1960. gadā tika uzstādīts Galgauskas ciema centrā (1991. gadā krūšu tēlu demontēja, mūsdienās palicis tikai postaments).

Padomju varu, komunistisko partijas funkcionārus, sarkanos strēlniekus, Otrā pasaules kara padomju partizānu komandierus un sociālistiskā darba varoņus māksliniece attēlojusi vairākos portretos. Tie tika izgatavoti ilustratīvi idealizēti, bieži pārāk detalizēti reālistiski. 1945. gadā M. Lange ar vēl 1937. gadā Rakstnieku pilij Siguldā veidoto Ata Kronvalda portretu tika uzņemta LPSR Mākslinieku savienībā. No 1956. līdz 1958. gadam viņa bija LPSR Mākslas fonda valdes priekšsēdētāja, kā arī darbojās Tēlniecības sekcijas birojā.

Nozīmīgāko M. Langes skulpturālo darbu vairumā valda liriski harmoniskas noskaņas. Ar formas izteiksmību un tēlniecības tehnoloģiju iespēju atklāsme burvīgos ilustratīvos tēlos māksliniece skatītājiem vēsta par brīnumainu cilvēku pilno pasauli ap mums. Tēlnieces veidotajiem portretiem raksturīgs monumentālisms. Tas panākts, veidojot darbu trīs vai četras reizes lielāku nekā dabā esošo, atsakoties no sīkas formas detalizācijas un ievērojot smalku tēlniecisko masu ritmisko līdzsvarojumu savienojumā ar vijīgi plūstošo un pārejām bagāto silueta līnijas tecējumu.

M. Lange galvenokārt strādāja bronzā un granītā, portretus veidojot kā bistes. Īpaši izteiksmīgs ir temperamentīgais, gandrīz vai dēmoniskais Emīla Melngaiļa (1949, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM) bronzas krūšutēls. Reāla īstenības uztvere un emocionalitāte raksturo romantisko, slīpētā granītā veidoto Ausekļa galvas skulptūru, kas 1967. gadā tika uzstādīta dzejnieka dzimtajā pusē pie Alojas vidusskolas. Smalks ritmisko galveno masu kārtojums raksturo komponista Emīla Dārziņa (1975, LNMM) portretu. Tikpat veiksmīgi strukturētas ir Kārļa Zāles (1967, LNMM), dzejnieka un padomju militārpersonas Roberta Eidemaņa /(1968, Valkas muzejs) un komponista Jāņa Ivanova (1977, LNMM) slīpētā granītā veidotās galvas. Stabilā tektonikas būvējumā ar formu lakoniskumu, gludi slīpēto virsmu un aso šķautņu, kā arī galvas un pamatnes skaudri skopajiem pretmetiem M. Lange atklāj cilvēku personības.

M. Langes meistarīgi veidotie skulpturālie portreti ir izcilas un paliekošas Latvijas mākslas vēstures liecības. Strādājot ar savu pārliecību un domām un izmantojot dažādas tematiskas perspektīvas viņas māksla sniedz priekšstatu par ciešu saistību ar sava laikmetu apgarotās, ar it kā īpašas būtības starojumu piepildītās skulptūrās.

Padomju okupācijas laikā tēlniece ir apbalvota ar LPSR Augstākās Padomes prezidija Goda rakstu (1963,1978), LPSR Nopelniem bagātās mākslas darbinieces nosaukumu (1971), LPSR Mākslinieku savienības Mākslas dienu medaļu par labāko jaunrades sniegumu 1977. gadā (1978).