Teodors Ūders ir viens no ogles zīmējuma tehnikas pamatlicējiem Latvijā, kura darbu filozofija un radošā rokraksta būtiskākās iezīmes spilgti parāda savrupi īpatnēju Latvijas mākslas nacionālā jaunromantisma, reālisma un simbolisma stila tendenci. Kā mākslas pedagogs viņš konsekventi strādāja, lai veicinātu skolēnu interesi par turpmāko mākslas izglītību. Nozīmīgi ir T. Ūdera estētiskie uzskati, kurus viņš noformulēja vēstulēs savai līgavai Karlīnai Leimanei (vēlāk Ūderei), gleznotājam Aleksandram Petrovam un brālim Konstantīnam Ūderam. Programmatoriskā 07.04.1911. vēstulē par latviešu mākslas nākotni saviem skolniekiem Ernestam Brastiņam un Hermanim Aplociņam viņš teorētiski pamatoja prasības par to, kādai jābūt latviskai (tautiskai) mākslai un vienotai tā dēvētajai ”reālā simbolisma” koncepcijai, kuras stilā sintezējas jaunromantisms, simbolisms un reālisms kā tautiskuma meklējumi un antitēze kultūras pārsmalcinātībai un dekadencei.

T. Ūders ir dzimis skolotāja ģimenē. Pamatizglītību ieguva tēva Jēkaba Ūdera vadībā Valmiermuižas Elizabetes skolā. 1883. gadā absolvēja Valmieras apriņķa skolu. Pēc tam vēlējās mācīties ģimnāzijā, lai vēlāk studētu filozofiju. Tomēr T. Ūdera plānus vecāki neatbalstīja un uzstāja, ka dēlam jāapgūst zemkopība, lai viņš varētu pārņemt mātes Marijas Ūderes tēva Teņa Priedes rentētās Briedes muižas saimniecības vadību. Protestējot pret vecāku nodomiem, 1884. gada pavasarī T. Ūders aizbēga no mājām un salīga darbu uz kuģiem gan kā kuģa pavāra palīgs, gan kā matrozis. No 1890. līdz 1893. gadam viņš dienēja gvardes pulkā Pēterburgā. Pēc atvaļināšanās (apakšvirsnieka pakāpē) no 1893. gada strādāja par mājskolotāju Turaidā, dzīvoja arī Valmierā (1894–1897). Šajā laikā T. Ūders pašizglītojās filozofijā un sāka pelnīt naudu, zīmēdams pēc fotogrāfijām palielinātas ģīmetnes. No 1897. līdz 1899. gadam mācījās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (Центральное училище технического рисования им. А. Л. Штиглица) Pēterburgā, kuru nepabeidza. No 1899. līdz 1902. gadam dzīvoja Voroņežā, bet no 1903. līdz 1905. gadam – Jaltā. Šajā laikā T. Ūders daudz lasīja, studēja valodas un sāka gleznot eļļas tehnikā. 1905. gadā viņš atgriezās Valmierā.

No 1906. līdz 1915. gadam T. Ūders strādāja par zīmēšanas skolotāju Valmieras pilsētas skolā un Valmieras Latviešu Skolu biedrības tirdzniecības skolā. Viņš centās iesaistīt skolēnus savos nākotnes latviskās mākslas projektos un rosināja pievērsties mākslai H. Aplociņu, Arvīdu un E. Brastiņus, Jāni Birzgali, Frici Ešmitu, Pēteri Kļaviņu, Ludvigu Knospiņu, Martu Langi, Emīlu Melderi, Jāni Saukumu, Niklāvu Strunki, Jāni Zariņu, kā arī dzejnieku Kārli Eliasu un citus. Sākot ar 1906. gadu, T. Ūders centās izveidot mākslinieku apvienību Vidzemes jūrmalā pēc citur Eiropā populāru mākslinieku lauku koloniju parauga. Pēdējie desmit mūža gadi Valmierā bija radoši blīvākais daiļrades posms, kad tapa nozīmīgākie darbi. Tomēr T. Ūderam bija gadiem ilgi jāgaida līdz pirmajiem panākumiem. Pirmo reizi mākslinieka veikums tika novērtēts 1913. gadā Trešajā latviešu mākslinieku izstādē.

Ogles zīmējumos T. Ūders emocionāli spēkpilni tēlo zemnieku un zvejnieku ikdienu, 1905. gada revolūcijas tematiku un mītisko pasaku un teiku pasauli. Ogles zīmējumu objektīvā struktūra ļauj piedzīvot simbolismam raksturīgas subjektīvās sajūtas. Darbos neoromantisma impulsi saplūst ar simbolismu un reālismu vienotā “reālā simbolisma” koncepcijā. Kolorēto ogles zīmējumu enerģētika un vizuālo elementu pārklāšanās rada maģiskām zīmēm piesātinātu lauku, kurā reālistiski zīmējumi pārtop unikālās simboliskās zīmēs. 

Lai interpretētu 1905. gada revolūcijas tēmas, daudzpusīgi ir izmantoti kristietības tradīcijās sakņoti universāli tēli un sižeti, piemēram, darbos “Ikdiena” (“Mūros”, ap 1914, Valmieras muzejs), “Kristus” (1907/1909, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM), “Nāve” (“Miers”, ap 1910, LNMM), “Drāma” (“Vecums”, 1908/1909, LNMM). Šie simboliski netiešā vizuālajā vēstījumā lietotie sižeti un tēli vēlāk kļuva par zināmiem paraugiem 1905. gada revolūcijas tēmas interpretācijai latviešu mākslā.

Raupjiem ogles vilcieniem zīmētās arāju, celmu lauzēju, nastu nesēju, zvejnieku, jātnieku un arī dzīvnieku figūras kompozīcijās ir tuvinātas priekšplānam, uzsvērti tās palielinot pret zemo horizonta fonu. Līdz ar to tēli ainavā vai arī iekštelpā iegūst viengabalaini spēcīgas un smagnēji lēnas, jēgpilnas rituālas darbības raksturu. To kustības strauji raisās virzienā uz dziļumu, ko izceļ atvērtas durvis vai logs, ja tā ir telpa, vai tāls (ļoti augsts vai pretēji – zems) horizonts – ja ainava. Šādi raksturīgākie darbi ir, piemēram, “Stiprākā tiesības” (“Vīrs iejūdz zirgu”, ap 1909, LNMM), “Jūrmalā” (“Pie jūras”, 1908/1909, LNMM), “Sveicinājums” (ap 1911, LNMM), “Rīts” (“Kāju āvēji”, 1907/1908, LNMM),“Zvejnieki” (1910/1912, LNMM), “Uguns zvans” (“Ugunsgrēks”, 1910, LNMM). Pirmatnējs spēks uzvirmo kompozīcijās, kur šķēršļus pārvar vērsis un zirgs, piemēram, “Sētai cauri” (“Bullītis lauž sētu”, 1910, privātā kolekcijā), “Kumeļš” (“Sētai pāri”, 1910, LNMM), vai arī trakulīgs jātnieks (“Pats jāj savu kumeliņu”, 1910/1911, LNMM). T. Ūdera darbiem piemīt dziļš tautiskums, ko apstiprina mākslinieka darbu pamatīgums un nopietnība, neatstājot vietu artistiskam vieglumam. Dramatisku spriedzi raisa plaši pazīstamais zīmējums “Diendusā” (ap 1910, LNMM) – vīrs un sieva atpūtā –, kur aizmigusī sieva un jūras horizonts fonā “lauž” trauksmainā kustībā attēloto guļošā vīrieša figūru. Nozīmīgu mākslinieka daiļrades daļu veido zīmējumi ar reliģiskas un filozofiskas simbolikas ievirzi, piemēram, “Tas cilvēka dēls” (1907/1908, LNMM), “Ticība” (1907, LNMM), un sarkasma piesātinātā vergošana “zelta teļam” darbā “Ikdiena” (“Zelta teļš”, ap 1908, LNMM). Neparasts, mistikas piesātināts daudzpusīgs mākslinieciskais vēstījums raksturo zīmējumus “Zirga nobīlis” (ap 1909, LNMM), “Mēnesserdzīgā” (1914, LNMM), “Veci laiki” (Senatnes atliekas, 1914, LNMM), “Saucēja zvaniņš” (“Teiksma”, 1907/1908, Valmieras muzejs), “Krusta ceļš” (ap 1909, LNMM), “Vientulis un vārna” (1909–1910, LNMM), “Mākslinieka nāve” (1914, LNMM). T. Ūderu visu mūžu saistīja jūras viļņi, to regulārās kustības noslēpuma mainīgā spēle, lai izprastu viļņu spēju virzīties turp un atpakaļ, no vienas puses uz otru. Šādas spēku pārnesošas svārstības viņš centies atklāt vairākos ogles zīmējumos (“Pusdienas brīze”, “Launaga brīze”, “Dūmakaina diena”, ap 1908. Tukuma muzejs) un citos.

Kā nozīmīga eļļas tehnikas glezna jāmin “Pašportrets ar Rubensu” (ap 1910, Valmieras muzejs), kas ilustrē meistara estētiskos uzskatus. Sevi T. Ūders gleznojis kā enerģisku un optimistisku cilvēku pretstatā rezignēti vērojošajam flāmu gleznotājam. No citu žanru gleznojumiem nozīmīgāko vidū jāmin tematiskā kompozīcija “Celmu laušana” (ap 1910, LNMM), saules gaismas krāsziedā izsmalcināti gleznotais akts “Jūrmalā” (ap 1910, LNMM), kā arī apcerīgais “Mākslinieka kundzes portrets” (1909, Valmieras Muzejs) un krāsziedā tumsinātā smaga ikdienas darba aina “Dzirnavnieks” (“Slūžas”, 1910. Tukuma Muzejs).

T. Ūders noskaņā robusti reālistiskos un saturā simboliski daudzslāņainos ogles zīmējumos ir noformulējis latviešu identitātes pamatiezīmes, un tie ieguvuši gluži kā etalona statusu latviešu tautas zemnieku un zvejnieku dzīves, rakstura un darba mīlestības tēlojumam mākslā. Latvijas mākslas vēsturei nozīmīgi ir arī T. Ūdera estētiskie uzskati.