Fricis Ešmits ir latviešu tēlnieks, kurš cienīja klasiskās mākslas tradīcijas, darbos attēlojot cilvēka ķermeņa skaistuma valodu vizuāli izteiksmīgās dekoratīvās skulptūrās, portretos, sīkplastikā un memoriālās tēlniecības darbos. Viņa darbu skulpturālā apjoma kompozīcija un detaļas atspoguļo akadēmisma estētiku; to veiksmes formulas pamatā ir labi ieturēta proporcija starp iztēli un īstenību, kurā uzsvars likts uz klasiskās tradīcijas un radošuma apvienojumu.

F. Ešmits piedzima saimnieka, zemnieka un uzņēmēja Jēkaba Ešmita un viņa sievas Edes Ešmites ģimenē kā trīspadsmitais bērns. Saimniecība bija viena no turīgākajām visā apkārtnē, papildus pamatdarbībai lauksaimniecībā tajā darbojās ķieģeļu ceplis. Kopīgi ar vecākiem saimniekojot Veclīciemos, F. Ešmits regulāri rūpējās par ķieģeļu dedzināšanas ražotnes paplašināšanos un modernizāciju, kas nodrošināja nemainīgi labu ražojumu kvalitātes līmeni. Papildus ķieģeļiem tika virpoti vienkārši, neglazēti saimniecībai visvairāk nepieciešamie trauki, kam bija labs noiets. Saimniecības labo ienākumu dēļ F. Ešmits varēja atļauties par saviem līdzekļiem braukt studiju ceļojumos uz Rietumeiropas mākslas centriem. Pēc Vīķu pamatskolas absolvēšanas 1906. gadā F. Ešmits uzsāka mācības Alojas draudzes skolā, bet 1909. gadā pārgāja uz Valmieras pilsētas skolu, kur zīmēšanas skolotājs bija Teodors Ūders. Viņa klasesbiedrs bija vēlāk pazīstamais mākslinieks Arvīds Brastiņš. T. Ūders vairākus apdāvinātus skolēnus pamudinājis nodoties mākslai, tostarp arī F. Ešmitu. F. Ešmitam nepatika zīmēšana, jo viņš uzreiz bija ieinteresēts tēlniecībā; vairāki viņa izveidotie darbi ieguva T. Ūdera atzinību. 

Valmieras pilsētas skolu F. Ešmits nepabeidza, jo 1913. gadā tēvs aicināja atgriezties Veclīciemos un uzņemties saimnieka pienākumus. F. Ešmits zemkopja darbu veica ļoti apzinīgi, cerot, ka kādreiz varēs studēt mākslu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, mākslinieku mobilizēja Krievijas armijā (1914), un pēc apmācībām Valmierā dislocētajā 95. Krasnojarskas kājnieku pulkā viņš nonāca 271. Krasnoseļskas kājnieku pulkā. Pirmā pasaules kara laikā F. Ešmits piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Austrumprūsijā un Polijā. Kaujās Polijā (mūsdienās Suvalkijā, Lietuvā), pie Marijampoles, 1915. gada februārī F. Ešmitu smagi ievainoja kaklā un pēc izārstēšanās demobilizēja invaliditātes dēļ. Viņam vajadzēja mācīties staigāt no jauna. 1919. gada martā F. Ešmits iestājās Latvijas armijā un 4. Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījās Ziemeļvidzemes atbrīvošanā, kā arī kaujās ar Pāvela Bermonta (Павел Рафалович Бермонт-Авалов) Rietumu brīvprātīgo armiju. 1920. gada februāri F. Ešmitu pie Zilupes ievainoja un atvaļināja. Dienesta laikā viņš sasniedza virsnieka vietnieka pakāpi. 

1921. gadā F. Ešmits iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas Konstantīna Rončevska (Konstantin Ronczewski) vadītajā tēlniecības meistardarbnīcā. 1927. gadā viņš pārtrauca studijas un 1928. gadā kopā ar tēlnieku Kārli Zemdegu studiju nolūkos devās uz Itāliju. Nākamais brauciens uz Rietumeiropu 1930. gadā notika kopā ar tēlnieku Kārli Jansonu, kad viņi apmeklēja Vācijas, Francijas un Itālijas muzejus. Pēc atgriešanās F. Ešmits turpināja mācības Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņš īpaši papildināja un noslīpēja zināšanas dažādu materiālu apstrādē, kompozīcijā un stilu mācībā Burkarda Dzeņa lietišķās tēlniecības meistardarbnīcā. No 1932. gada līdz 1935. gadam F. Ešmits apguva granīta ciršanu un apstrādi K. Jansona darbnīcā Cēsīs, jo Latvijas Mākslas akadēmijas mācību plānā tolaik nebija paredzēts darbs materiālā. 1932. gadā ar diplomdarbu – divu figūru kompozīciju “Kurbada cīņa ar raganu” F. Ešmits absolvēja tēlniecības meistardarbnīcu. Darba forma veidojuma kustību ekspresijā ir tapusi franču impresionisma tēlnieka Ogista Rodēna (François-Auguste-René Rodin) ietekmē, kura daiļrade īpaši tika pētīta otrā Rietumeiropas brauciena laikā. 

Pēc studiju beigšanas F. Ešmits atgriezās Veclīciemos, kur palīdzēja vadīt saimniecību un strādāja kā tēlnieks. Vistuvākais materiāls viņam tolaik bija marmors, kurā tika īstenoti liriski patriotiskie tēli un kailfigūru veidojumi klusinātā un liegi plūstošā formas plastiskumā. Kailfigūru veidojumos tēlnieks visbiežāk attēloja sēdošas vai guļošas sievietes figūras vienkāršus kustību stāvokļus. Šiem darbiem raksturīga emocionalitāte un gaiša pievilcība. Savukārt dedzinātā mālā un terakotā veidotos portretos F. Ešmits tiecās atklāt cilvēka rakstura īpatnības. No 1948. gada F. Ešmits bija tēlniecības darbnīcas vadītājs Liepājas mākslas un daiļamatniecības vidusskolā. Pirmās iemaņas veidošanā pie viņa apguva vēlāk pazīstamās tēlnieces Gaida Grundberga, Arta Dumpe, Mirdza Lukaža un Ilga Zandberga. 1950. gadā viņu atlaida no darba skolā padomju okupācijas režīma ideoloģijai nevēlamās biogrāfijas dēļ. K. Jansona aicināts, F. Ešmits pārcēlās uz Cēsīm, kur dzīvoja mazā istabiņā un strādāja par bruģakmeņu smalcinātāju Cēsu komunālā uzņēmuma akmeņkaļu darbnīcā; apstākļu dēļ liela formāta skulptūras veidot nebija iespējams.

Cēsu padomju okupācija laikam neierasti progresīvā, eklektiskā un tradīcijām bagātā mākslinieciskā vide bija piemērota mākslinieciskajai darbībai – laika gaitā F. Ešmits iekārtoja mazu tēlnieka darbnīcu, kurā veidoja nelielus darbus un tos eksponēja sešpadsmit Cēsu mākslinieku kopas rīkotajās izstādēs.

F. Ešmits arī atsaucīgi iekļāvās citos mākslinieku kopīgajos centienos un sadarbības veidos. Viņa tēlniecība saistās ar tradicionālajiem cietajiem materiāliem – marmoru, granītu un bronzu; tiek lietots arī māls, fajanss un porcelāns, izceļot to klasiskās formas tīrības vērtību un eleganci. F. Ešmits darbojās galvenokārt stājtēlniecībā, dekoratīvajā un memoriālajā tēlniecībā. Mākslinieciskā tēla interpretācijā dominē liriskums, kas panākts, apvienojot reālistisko pieeju dabas formām ar teicamu formas un materiāla izjūtu. Dzīvojot Cēsīs, tēlnieks galvenokārt pievērsās portretam, veidojot iejūtīgus un vizuāli skaistus darbus, ļaujot neizpušķotam reālismam savīties ar izjustu romantizētu poētismu.

Kritikas atzinību ieguva “Atjaunotās Latvijas 5 gadu jubilejas svētku izstādē” Rīgas pilsētas mākslas muzejā 1939. gadā izstādītā marmora skulptūra “Diana” (atrašanās vieta nezināma). Kultūras fonda Trešajā Latvijas mākslas izstādē 1936. /1937. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā tika eksponētas sešas mākslinieka skulptūras, tostarp arī diplomdarba “Kurbada cīņa ar raganu” ģipša modelis. Apaļskulptūrā un cilnī tēlnieks ir veidojis pazīstamus mūziķus, rakstniekus un māksliniekus – “Tālivalža Gaumiga portretu” (20. gs. 60. gadi, privātkolekcijā), “Portrets. Gaida Grundberga” (20. gs. 60. gadi, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs), Jāņa Rozenberga krūšutēlu  (bez datējuma, Cēsu Vēstures un mākslas muzejā); kultūras darbinieku, kā arī daudzu cēsnieku un paziņu portretus – “Igauņu meitenes portrets” (1960), “Sēdoša meitene” (1970, abi darbi atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā).

Savos darbos viņš tiecās uz portretisko līdzību un psiholoģisko izteiksmību, lai paustu konkrētā cilvēka cildenumu, skaistumu un personības spēku. 1961. gadā Cēsu muzejā notika F. Ešmita darbu personālizstāde. No 1961. gada F. Ešmits bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Mākslinieku savienības biedrs.

Ar skulptūrām raksturīgo tēlu apgarotību, poētismu un romantiku F. Ešmita darbi ir nezūdoša latviešu tēlniecības mākslas klasikas vērtība, kas apliecina radošā gara brīvību, iestājoties pret padomju okupācijas režīma konjunktūru un sociāistiskā reālisma dogmām.

Starpkaru periodā F. Ešmits tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni (1922); padomju okupācijas laikā viņš tika apbalvots ar Cēsu rajona kultūras nodaļas Goda rakstu (1961).