Kārlis Jansons ir izcils latviešu monumentālās un memoriālās tēlniecības meistars, ilggadējs Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs.

K. Jansons ir dzimis muižas pārvaldnieka Eduarda Jansona un muižas saimniecības vadītājas Jūlijas Jansones (dzimusi Melbārde) ģimenē. Kopš četru gadu vecuma kopā ar ģimeni dzīvoja Siļķu mājās pie Cēsīm, vēlāk tajās iekārtoja savu tēlnieka darbnīcu. Līdz Pirmajam pasaules karam mācījās Cēsu pilsētas zēnu elementārskolā un Cēsu reālskolā. 1915. gadā ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Tur mācījās komercskolā Kazaņā (Казанское Коммерческое училище, 1915) un 1917. gadā pabeidza Pleskavas komercskolu (Псковскoe Коммерческое училище). Pēc tam studijas turpināja Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kas atradās evakuācijā Maskavā (1917–1919). 1918. gadā  K. Jansons nolēma kļūt par tēlnieku un uzsāka mācības Latvijas Mākslas akadēmijā (1921–1925), kur beidza Konstantīna Rončevska (Konstantin Ronczewski) Tēlniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu “Cīņa ar kentauru” (1925, ģipsis, 1987. gadā atliets bronzā un uzstādīts Maija parkā Cēsīs).

K. Jansons studiju nolūkos apmeklēja Itālijā Florenci un Romu (1926, 1930), Vāciju (1930), Francijā Parīzi (1930) un Somijā papildināja savas bronzas liešanas un akmens apstrādes prasmes (1934, 1938, 1939).

1933. gadā K. Jansons salaulājās ar farmaceiti Nadeždu Auškāpu (dzimušu Golubkova), ķīmiķa, Latvijas Universitātes profesora un rektora, izglītības ministra (1938–1940) Jūlija Auškāpa audžumeitu. J. Auškāps tika apcietināts un pārvests uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, kur Sverdlovskas cietumā tika sodīts ar nāvessodu nošaujot; izsūtīta tika arī viņa sieva Vera Auškāpa (dzimusi Golovkina). K. Jansona dēls ir tēlnieks Andrejs Jansons, vedekla – tēlniece Maija Baltiņa un mazdēls Matiass Jansons arī ir tēlnieks. Brālis Artūrs Jansons bija Latvijas armijas pulkvedis-leitnants, kas tika represēts un nošauts Baltezerā; viņš ir Lāčplēša kara ordeņa kavalieris.

K. Jansons strādāja galvenokārt monumentālajā tēlniecībā, viņš bija viens no iecienītākajiem un kapa pieminekļu autoriem. 20. gs. 30. gados darinājis vairākus sabiedriski nozīmīgus pieminekļus (Jelgavā, Rēzeknē, Balvos). Strādāja Latvijas Mākslas akadēmijā (1937–1972, kopš 1945. gada – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Mākslas akadēmija), kur bija Tēlniecības meistardarbnīcas vadītāja Kārļa Zāles palīgs (1937–1940), ārštata vispārējās veidošanas klases vadītājs (1938–1940); viņš tika atlaists no akadēmijas 1940. gadā. Darbu atsāka 1941. gadā kā Tēlniecības meistardarbnīcas vadītājs, vecākais docents (1942–1944), Cieto materiālu tēlniecības darbnīcas un Plastiskās anatomijas kabineta vadītājs (no 1944) un profesors (no 1966). Savās Siļķu mājās pie Cēsīm 20. gs. 30. gados izveidoja modernu tēlniecības darbnīcu, kurā vasaras prakses laikā akmens apstrādi mācījās daudzi tā laika akadēmijas studenti.

K. Jansons izstādēs piedalījās, sākot ar 1927. gadu. Viņš bija Latvju mākslinieku biedrības biedrs (1928), mākslinieku vienības “Sadarbs” biedrs (1938), LPSR Mākslinieku savienības biedrs (kopš 1945).

Darinājis vairākus nozīmīgus starpkaru perioda pieminekļus: Jāņa Čakstes pieminekli pie hercoga Pētera ģimnāzijas (mūsdienās Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs) Jelgavā (1930, bronza, iznīcināts 1949. gadā), Jelgavas Atbrīvošanas pieminekli (“Lāčplēsis un Melnais bruņinieks”, 1932, granīts. Melnā bruņinieka figūra no pieminekļa tika nokalta 1942. gadā, bet piemineklis likvidēts 1950. gadā. 1992. gadā to atjaunoja A. Jansons), Latgales atbrīvošanas pieminekli “Vienoti Latvijai” (“Latgales Māra”, 1939, bronza, darināts pēc Leona Tomašicka meta. Piemineklis iznīcināts 1950. gadā. 1992. gadā to atjaunoja A. Jansons sadarbībā ar Induli Folkmani), pieminekli Neatkarības karā kritušajiem Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos (1938, bronza, piemineklis iznīcināts otrreizējās padomju okupācijas laikā. To atjaunoja A. Jansons un I. Folkmanis 1993. gadā). K. Jansons darināja arī pieminekļus ciļņa formā: pieminekli kritušajiem latviešu strēlniekiem Trikātā (1938, smilšakmens) un Līgatnē (1939, granīts).

Padomju okupācijas periodā K. Jansons turpināja aktīvi darboties monumentālajā tēlniecībā, darinot pieminekli padomju karavīriem Cēsu atbrīvotājiem (1946–1947, bronzas cilnis, betona obelisks, 1974. gadā apdarināts ar šūnakmeni, nojaukts 1990. gadā, pieminekļa daļas atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā), Cēsu komjauniešiem (1957, betons, demontēts 1992. gadā. Pieminekli uzstādīja 1950. gadā nojauktā Cēsu Skolnieku rotas pieminekļa vietā, 1938, vara kalums pēc Jāņa Rozenberga idejiskā meta, tēlnieks Rūdolfs Āboltiņš, metālkalējs Jānis Zibens), Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) pieminekli Cēsīs (1959, bronza, arhitekts Māris Gundars. Piemineklis atradās 1951. gadā nojauktā Cēsu Uzvaras pieminekļa vietā, 1924, arhitekts Pauls Kundziņš; demontēts 1990, skulptūra atrodas Cēsu vēstures un mākslas muzeja teritorijā), dekoratīvu  skulptūru “Meža māte“ (1966, granīts, pie ieejas Meža kapos Cēsīs).

K. Jansons ir darinājis vairākus portretpieminekļus: Cēsīs dzimušajam komunistam Imantam Sudmalim (1958, demontēts 1993), komponistam Alfrēdam Kalniņam (1983) – abi Cēsīs, dzejniekam Eduardam Treimanim-Zvārgulim Leukādiju mājās Priekuļu pagastā (1983); ķirurgam, profesoram Paulam Stradiņam pie Viesītes vidusskolas (1987, arhitekts Edvīns Vecumnieks).

K. Jansons daudz strādāja memoriālajā tēlniecībā, bijis viens no iecienītiem kapa pieminekļu autoriem. Tēlnieks veidojis 36 kapa pieminekļus, 21 no tiem Meža kapos Rīgā. Pirmais viņa darinātais piemineklis bija Margaretes Bļodnieces bronzas portreta cilnis Meža kapos Rīgā (1926). Pieminekļi atrodami arī Alojas, Cēsu, Cesvaines, Dobeles, Liepājas, Madonas, Matīšu un Straupes kapsētās.

Lielākais, telpiski izvērstais kapa piemineklis veltīts Latvijas Republikas prezidentam J. Čakstem, kas sastāv no 9 m augstas stēlas ar prezidenta portretu  profilā un diviem ciļņiem, kuros reljefā atveidota sērojoša sieviete un galvu noliecis senlatviešu karavīrs (1935, granīts, Meža kapos Rīgā).

K. Jansona memoriālās kompozīcijas ir emocionāli izteiksmīgi sēru tēli. Viņš darinājis atlētiskas, saspringtas vīriešu pilnfigūras (pieminekli rakstniekam Augustam Deglavam, 1929, bronza, granīts; ķirurgam Jānim Jankovskim, 1927, bronza, granīts – abi Meža kapos Rīgā; provizoram Pēterim Dolmanim Madonas pilsētas kapos, 1941, granīts). Viņa sieviešu figūru kompozīcijām ir raksturīgs plastisks kompaktums, kas panākts ar garu, dekoratīva krokojuma tērpu (piemineklis ārstam Albertam Stākam, 1933, Miķeļa Vaitnieka ģimenei, 1939, Olgai Ķuzei, 1939, profesoram Aleksandram Liepukalnam, 1967–1970, Jūlijam Ūdrim, 1970, visi granītā, Meža kapos Rīgā un citi). Pieminekļus darināja arī ar kompozīciju reljefā (piemineklis Jūlijam Rimšam, 1928, Aleksandra Aldermaņa ģimenei, 1962, granīts, Meža kapos Rīgā, Augustam Saulietim Ķinderu kapos Cesvainē, 1938, visi granītā, un citi).

Strādājis arī stājtēlniecībā, darinājis portretus (“Jūlijs Auškāps”, 1935, bronza, privātkolekcija, “Rainis” 1946–1976, bronza, Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs), figurālus darbus (“Jauncelsme”, 1948, terakota, privātkolekcija), animālijas (“Vecais medību draugs” 1960, terakota, privātkolekcija) un medaļas (“Leonardo da Vinči”, 1976, bronza, Latvijas Mākslinieku savienība).

K. Jansonam ir bijušas personālizstādes Tēlnieku namā Rīgā (1981) un Cēsu Vēstures un mākslas muzejā (1986).

K. Jansons attīstīja tradicionālismā balstītu stilistiku, ko izveidoja jau studiju laikā K. Rončevska vadībā. Savos darbos ietekmējies arī no Mikelandželo (Michelangelo di Lodovico Buonarroti Simoni) un Ogista Rodēna (Auguste Rodin). Vairākos kapa pieminekļos un monumentālajos darbos formālā valoda ieguva barokālas iezīmes. Vīrieša figūras traktējumā nozīmīga ir anatomiskā struktūra, sieviešu figūras vispārinātas un drapētas. Tērpa ieloču ritmizētais un ornamentālais kārtojums uzrāda starpkaru perioda Rietumu mākslā populārā Art Deco stila iezīmes. Pēc atkārtotās padomju okupācijas K. Jansons turpināja radošo un pedagoģisko darbību, saglabāja latviešu nacionālās tēlniecības skolas tradīcijas, Latvijas Mākslas akadēmijas apmācības sistēmā uzturēja augstā līmenī plastiskās anatomijas studijas. Tādējādi latviešu skola saglabāja saikni ar tēlniecības reālistiskajiem principiem.

K. Jansons bija ļoti nozīmīgs kā tēlnieks monumentālists. K. Jansona talants radoši un daudzveidīgi realizējās kapa pieminekļu kompozīcijās.

Apbalvots ar Latvijas Republikas IV šķiras Atzinības krustu (1939). Piešķirta Kultūras fonda prēmija par A. Deglava kapa pieminekli Meža kapos Rīgā (1930), Latgales atbrīvošanas pieminekli Rēzeknē (1940) un P. Dolmaņa kapa pieminekli  Madonā (1944). Piešķirts Cēsu Goda pilsoņa nosaukums (1979). Apbalvots ar LPSR Augstākās padomes Prezidija Goda rakstu (1976, 1981, 1986).