Andrejs Jansons bija monumentālists; veidoja piemiņas zīmes un strādāja stājtēlniecībā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atjaunoja sava tēva tēlnieka Kārļa Jansona padomju otrreizējās okupācijas laikā nopostītos pieminekļus Jelgavā, Rēzeknē un Balvos.

Dzimis tēlnieka K. Jansona un Nadeždas Jansones (audžuvecāku uzvārdā Auškāpa, dzimusi Golubkova) ģimenē. A. Jansons bija precējies ar tēlnieci Maiju Baltiņu; ir divi dēli – Kristians Jansons un Matiass Jansons, kurš arī ir tēlnieks.

Pamata un vidējo izglītību A. Jansons ieguvis Cēsu 3. astoņgadīgajā skolā (1945–1950) un Cēsu pilsētas 1. vidusskolā (1951–1955). Pēc tam iestājās mācīties Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Mākslas akadēmijā (1955–1961), kuru pabeidza ar izcilību un diplomdarbu “Brīvība” (1961) K. Jansona vadībā. A. Jansons bija LPSR Mākslinieku savienības biedrs kopš 1962. gada.

A. Jansons strādāja kā tēlnieks savā darbnīcā, izpildot dažādus pasūtījuma darbus. 

Padomju okupācijas laika nozīmīgākā A. Jansona monumentālā skulptūra ir “Mātes karā”, kas izvietota Otrā pasaules kara Sarkanās armijas brāļu kapu memoriālajā ansamblī pie Meža kapiem Cēsīs (1985, telpiskās koncepcijas autore arhitekte Ausma Skujiņa). Kompozīcija balstīta 1962. gadā tapušās stājskulptūras “Viņus paņēma karš” (granīts) iecerē. Lakoniskā, izteiksmīgā kompozīcijā vēsta par kara izraisītajām ciešanām un sērām, tajā ir iekļauts uzraksts ''1941.–1945.'' un mūžīgā rituma simbols – saules pulkstenis. 

A. Jansons arī atjaunoja tēva K. Jansona padomju okupācijas laikā iznīcinātos pieminekļus:

1) Atbrīvošanas pieminekli (“Lāčplēsis un Melnais bruņinieks”) Jelgavā (atklāts 1932. gadā, daļa demontēta 1942. gadā, likvidēts 1950. gadā. Atjaunotais piemineklis atklāts 1992. gadā);

2) Latgales atbrīvošanas pieminekli “Vienoti Latvijai” Rēzeknē (atklāts 1939. gada, pēc Leona Tomašicka meta to darināja K. Jansons, likvidēts 1950. gadā, no jauna izveidots un atklāts 1992. gadā, A. Jansonam sadarbojoties ar Induli Folkmani);

3) pieminekli Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem Balvos (atklāts 1928. gadā, likvidēts otrās padomju okupācijas sākumā, atjaunots 1993. gadā kopā ar I. Folkmani).

Atjaunojis piemiņas zīmi nezināmajam Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīram Ieriķos (1988. gadā, kopā ar M. Baltiņu), Cēsu pulka Skolnieku rotas pieminekli Cēsīs (atklāts 1938. gadā, pēc Jāņa Rozenberga meta, likvidēts 1952. gadā, atjaunots 1992. gadā).

A. Jansons ir darinājis granīta kapa pieminekļus un piemiņas akmeņus Rutai un Martai Bilmanēm Raiņa kapos Rīgā (1960), E. Kantsonei (1963), A. Neibergam (1965), Patmalnieku ģimenei (1965) Meža kapos Rīgā, Jurim Neikenam Umurgas kapos (1975), Edgaram Kauliņam Lāčplēša kapos Lielvārdē (1980), Jānim Dronim Meža kapos Cēsīs (1984), Edmundam Galviņam Ežu kapos Sesavā (1987), selekcionāra R. Dumbrava vecākiem Būriņu kapos Zirņu pagastā (1988), Kārlim un Lizetei Skalbēm Saulrietu kalnā Vecpiebalgā (1992, kopā ar M. Baltiņu un arhitekti A. Skujiņu), Grīnu dzimtai Ļūcānu kapos Rubenes pagastā (1994), Kārlim un Nellijai Sebriem Meža kapos Rīgā (2003).  

Darinājis Mores kaujās kritušo latviešu leģionāru brāļu kapu piemiņas zīmi (1994), piemiņas akmeni komunistiskā terora upuriem Ventspilī, Tilta dārzā (1997, kopā ar arhitekti Daigu Kušķi). Pēc K. Jansona meta 1992. gadā darinājis zemgaļu karavīra statuju kā noslēgumu un papildinājumu Brīvības piemineklim Bauskā (1929, Eduarda Kurau akmeņkaļu darbnīca).

A. Jansons strādāja arī dekoratīvajā tēlniecībā, piemēram, viņš ir veidojis strūklakas skulptūru “Zvejnieks ar samu” Maija parkā Cēsīs (1960).

Tēlnieks izstādēs piedalās no 1956. gada, piemēram, izstāde Rīgā, Aizrobežu mākslas muzeja Velvju zālē, un Cēsu Izstāžu namā (1975, kopā ar M. Baltiņu un grafiķi Maiju Dragūni), Cēsu izstāžu namā (1987, kopā ar A. Skujiņu). 1971. gadā kopā ar M. Baltiņu dzimtas Siļķu mājās izveidoja brīvdabas skulptūru ekspozīciju.

A. Jansons stājtēlniecībā izmantoja galvenokārt granītu (“Klusētājs”, 1987, Latvijas Mākslinieku savienība, LMS), reizēm koku (“Vējos”, 1980, LMS) un citus materiālus.

A. Jansona stilam raksturīgas modernisma ietekmētas plastiskas variācijas latviešu akmentēlniecības skolas tradīciju ietvaros. 20. gs. 70. gados reizēm viņš formu traktēja vispārināti un nogludināti, plūstošām, vispārinātām masām (“Avots”, 1975, pulēts granīts, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM). Darinājis arī nedaudzus portretus (“Pašportrets”, 1980, granīts, LNMM) un medaļas.

A. Jansons ir darinājis vienu no izteiksmīgākajiem un emocionāli patiesākajiem padomju okupācijas laika Otrā pasaules kara karavīru kapa pieminekļiem, attīstot latviešu monumentālās akmentēlniecības tradīcijas. Stājtēlniecībā izstrādāja ar modernisma ietekmētu, individuālu plastisku stilu.

Ļoti nozīmīgs ir A. Jansona darbs padomju okupācija laika ideologu likvidēto pirms Otrā pasaules kara (galvenokārt viņa K. Jansona veidoto) pieminekļu atjaunošanā saistībā ar 20. gs. beigās atjaunotās Latvijas Republikas vēsturiskās kontinuitātes apzināšanos un nacionālās pašapziņas manifestēšanu.

Par Cēsu brāļu kapu skulptūru A. Jansons ir apbalvots ar LPSR Valsts prēmiju (1987); par darbu Latvijas labā apbalvots ar IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni (1997).