Rēzekne ir viena no 10 Latvijas valstspilsētām, kas dažkārt tiek dēvēta par Latgales sirdi vai arī pilsētu Latgales sirdī. Izvietota Latgales centrālajā daļā, Rēzeknes upes vidustecē. Rēzekne atrodas Pēterburgas–Varšavas (1860) un Rīgas–Maskavas (1904) dzelzceļa līniju, kā arī Eiropas nozīmes automaģistrāļu E22 un E262 krustpunktā. Attālums pa autoceļu līdz Rīgai – 242 km.

Rēzeknē atrodas gan valstspilsētas dome, gan Rēzeknes novada pašvaldība. Pilsēta robežojas ar Rēzeknes novada Vērēmu pagastu ziemeļos, Griškānu pagastu austrumos, Ozolaines pagastu dienvidos, Ozolmuižas pagastu rietumos un Audriņu pagastu ziemeļrietumos. Dienvidrietumos Rēzeknes pilsēta saplūst ar Ozolaines pagasta Pleikšņu ciemu.

Rēzeknes pilsētas platība ir 17,5 km². Apbūvētās zemes aizņem 1211 ha, no kuriem 250 ha ir rūpnieciskā zona, zaļie apstādījumi un meži aizņem 214 ha, lauksaimniecības zemes – 232 ha, ūdeņi – 74 ha. Iedzīvotāju skaits 2022. gadā – 26 481, apdzīvojuma blīvums – 1547 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru (Rēzekne ir viena no visblīvāk apdzīvotajām pilsētām Latvijā). Pilsētas tiesības Rēzeknei tika piešķirtas 1773. gadā, kad tā kļuva par Krievijas Impērijas Pleskavas guberņas apriņķa centru un arī otru vecāko pilsētu Latgalē pēc Daugavpils. Kopš 1802. gada Rēzeknes pilsēta atradās Vitebskas guberņas sastāvā. 

Rēzeknes pilsētas ģerbonī uz debeszila fona attēlots zelta grifs ar vairogu Latvijas karoga krāsās. Ģerbonis apstiprināts 1925. gadā. Rēzeknes pilsētas karogs ir ar trīs horizontālām joslām: augšējā un apakšējā josla ir gaiši zilā krāsā, vidējā josla – baltā krāsā, ievērojot Latvijas valsts karoga krāsu sadalījuma proporcijas. Karoga centrā attēlots Rēzeknes pilsētas ģerbonis. Jaunais pilsētas logotips tika apstiprināts 2020. gadā un tam ir burta R forma.

Tiek uzskatīts, ka Rēzeknes pilsētas nosaukums radies no Rēzeknes upes nosaukuma, bet par tā izcelsmi un nozīmi ir pretrunīgas versijas. Apdzīvotās vietas vārds mainījies valdošās varas un tās oficiālās valodas ietekmē. 1285. gadā tai bija vāciskais nosaukums Rositten, nokļūstot Žečpospoļitas sastāvā (1561) nosaukums mainījās uz polisko Rzežyca, bet Krievijas Impērijas sastāvā (pēc 1772. gad) pilsēta oficiāli tika saukta – Režica (Режица). Latviskais nosaukums – Rēzekne – pilsētai ir kopš 1920. gada, retumis tiek lietots arī latgaliskais pilsētas un upes nosaukums Rēzne. 

Rēzekne atrodas Latgales augstienes ziemeļu daļā Rēzeknes upes pazeminājumā. Uz ziemeļiem no pilsētas paceļas Burzavas pauguraine, bet uz dienvidiem – Rāznavas pauguraine. Augstākie punkti tiešā pilsētas tuvumā atrodas Ančupānu kalnos (186 m virs jūras līmeņa), kur ir uzcelts 28,5 m augsts skatu tornis, kā arī Pleikšņu kalnā (187 m virs jūras līmeņa). Rēzeknes pilsētas zemāko daļu aizņem Rēzeknes upes ieleja aptuveni 130 m virs jūras līmeņa. Pilsētas un tās tuvākās apkaimes reljefs ir stipri saposmots, lielāko pauguru un paugurgrēdu relatīvais augstums pārsniedz 30 m, kas padara Rēzekni par ģeomorfoloģiskā ziņā vienu no interesantākajām pilsētām Latvijā – Rēzekne tiek dēvēta par “Pilsētu uz septiņiem pakalniem”.

Pilsētas apkaimē dominē atklātas ainavas ar lielu lauksaimniecībā izmantojamo zemju īpatsvaru un nelieliem meža nogabaliem. Vismežainākais apvidus atrodas uz dienvidaustrumiem no pilsētas Janopoles apkaimē, savukārt Rēzeknes ziemeļu pievārtē paceļas Ančupānu kalni ar jaukto koku mežu, kas ir iecienītas pilsētnieku atpūtas vieta.

Rēzeknes upe (kopgarums 116 km) savieno abus lielākos Latvijas ezerus – Rāznu un Lubānu. Cauri pilsētas teritorijai upe plūst apmēram 10 km garumā, veidojot izteiktu ieleju Rēzeknes pazeminājumā, un sadala Rēzekni aptuveni uz pusēm – labajā krastā atrodas pilsētas ziemeļu un rietumu daļa, bet kreisajā – austrumu un dienvidu daļa. Pilsētas teritorijā upi šķērso divi dzelzceļa tilti, seši autotransporta tilti un septiņi tiltiņi jeb laipas gājējiem un velosipēdistiem. Upes straume Rēzeknē ir gana spēcīga, tāpēc tā aizsalst vien bargās ziemās. Savulaik Rēzeknē un tās tuvākajā apkaimē darbojās četras ūdensdzirnavas. Pirmās ziņas par ūdensdzirnavām Rēzeknē attiecas uz 16. gs., visas dzirnavas smagi cieta karadarbības dēļ 1944. gadā, un mūsdienās saimnieciski vairs netiek izmantotas. Rēzeknes upes vidustece ir piemērota ūdenstūrismam, tomēr problēmas sagādā bieži vien zemais ūdens līmenis un upes aizaugums vasarā, kā arī lielā sadzīves atkritumu koncentrācija lejpus pilsētas. 

Pilsētas teritorijā Rēzekne uzņem vairākas pietekas, starp kurām lielākā ir mākslīgi veidots kanāls, pa kuru upē tiek novadīts ūdens no pilsētas teritorijā esošā Kovšu ezera. Kanāls tika izrakts 19. gs. 50. gados Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnijas būves dēļ (satiksme atklāta 1861. gadā), bet upīte, kas iepriekš iztecēja no ezera, tika aizbērta, jo tā apgrūtināja būvdarbus.

Kovšu ezers (platība – 22 ha, vidējais dziļums – 2,6 m, maksimālais dziļums – 3,7 m) ir vienīgais ezers pilsētas teritorijā – reizēm tiek dēvēts arī par Rēzeknes ezeru. Tas ir caurteces ezers, kurā ietek Kovšupe no Ritiņu ezera un grāvis no Tēviņu ezera. Kovšu ezers ir iecienīta rēzekniešu un pilsētas viesu atpūtas vieta ar labiekārtotu pludmali, pastaigu promenādēm un plašu rekreācijas iespēju klāstu. 2018. gadā tika uzsākta Kovšu ezera parka izveide, kas aktīvi turpinās arī mūsdienās.      

Rakstītajos avotos Rēzeknes vārds pirmo reizi minēts 1285. gadā ar nosaukumu Rositten – tas noticis saistībā ar Vācu ordeņa Livonijā bruņinieku uzbrukumu pleskaviešiem Atzelē, un šis notikums ir ticis atspoguļots kā senkrievu, tā vācu hronikās. Vācu ordeņa Livonijā no laukakmeņiem uzbūvētā mūra pils Rēzeknē rakstītajos avotos pirmoreiz minēta 1324. gadā – tā tikusi uzcelta bijušā latgaļu pilskalna vietā, kas mūsdienās atrodas Rēzeknes upes labajā krastā pašā pilsētas centrā. Pils bija centrs novada (fogtejas) pārvaldei, savukārt Rēzeknes fogts bija pakļauts Daugavpils (Dinaburgas) komturam – no 1348. līdz 1559. gadam ir zināmi 17 Rēzeknes fogtu vārdi. Pils vairākkārt (1324, 1481) cieta karu rezultātā – sevišķi lielus postījumus nodarīja Livonijas karš, kad krievu karaspēks nopostīja pili un iedzīvotājus aizveda gūstā uz Pleskavu.

1561. gadā Latgale nonāca Polijas pakļautībā, tomēr karadarbība nerimās un ik pa laikam Rēzekni ieņēma zviedru un krievu karapulki (1577, 1625, 1654, 1656). 1712. gadā no kādreiz varenās Rēzeknes pils bija atlikušas vien akmens drupas – vietējie iedzīvotāji tās izmantoja kā izejmateriālu ēku būvniecībai.

Pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Rēzekne nonāca Krievijas Impērijas sastāvā, 1773. gadā ieguva apriņķa pilsētas tiesības. Te izvietojās administratīvās iestādes – maģistrāts, tiesa, zemste un citas. 1778. gadā imperatore Katrīna II (Екатерина II) apstiprināja Rēzeknes pilsētas plānu un ģerboni. Ģerboņa augšdaļā – melns krievu ērglis uz zelta pamata, apakšējā daļā – jātnieks ar sarkanām zvaigznītēm greznotā baltā laukā. Pēc apbūves plāna pilsēta izvietojās Rēzeknes upes kreisajā krastā un tika sadalīta kvartālos. Tomēr pilsētas izbūves projekts cieta neveiksmi un tā sāka panīkt. 

Ar laiku Rēzeknes pilsētas teritorija paplašinājās – apbūves plāns upes labajam krastam tika apstiprināts 1836. gadā, kad tika atklāta satiksme pa jaunuzbūvēto Sanktpēterburgas–Varšavas lielceļu (traktu) – tas veicināja pilsētas saimniecisko uzplaukumu. Jaunu impulsu pilsētiņas attīstībai deva Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnijas atklāšana 1861. gadā, kad Rēzekne kļuva par vērā ņemamu satiksmes mezglu. 1885. gadā Rēzeknē bija reģistrēti 10 042 iedzīvotāji, šeit darbojas daudzi sīki tirdzniecības un ražošanas uzņēmumi, arī divas rūpnīcas – alus darītava un tabakas fabrika.

1903. gadā cauri Rēzeknei tiek atklāta kustība pa Ventspils–Ribinskas dzelzceļa līniju – strauji attīstījās rūpniecība un tirdzniecība, bija vērojams grandiozs demogrāfiskais sprādziens. Pirms Pirmā pasaules kara 1914. gadā Rēzeknē bija 22 800 iedzīvotāji. Diemžēl pilsēta smagi cieta abos pasaules karos, tāpēc tās iedzīvotāju skaits 20 tūkstošu robežu atkal pārsniedza vien 20. gs. 50. gadu beigās, kad Rēzekne veidojās par nozīmīgu padomju okupētās Latvijas rūpniecības centru.

1917. gada 26.–27. aprīlī (pēc vecā stila) Rēzeknē norisinājās Pirmais Latgales kongress, kurā tiek pieņemts vēsturiskais lēmums par novada atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējiem latviešu apdzīvotajiem novadiem – Vidzemi un Kurzemi. Atzīmējot kongresa simtgadi, tā norises vietā 2017. gada 5. maijā tika atklāts piemineklis “Latgales kongresam – 100”, uz kura izlasāmi Latgales sabiedriskā darbinieka un politiķa Franča Trasuna vārdi: “Varai pīdar laiceiba, taisneibai – myužeiba”.

1920. gada 21. janvārī Latvijas armijas vienības (2. Ventspils kājnieku pulks un Latvijas vācu zemessardze) Latgales atbrīvošanas operācijas gaitā no Rēzeknes padzina lieliniekus. Starpkaru periodā (20.–30. gadi) Rēzekne kļuva par Latgales izglītības un kultūras centru – te darbojās Rēzeknes Valsts skolotāju institūts, latviešu, krievu un ebreju ģimnāzijas, komercskola, Rēzeknes Latviešu biedrība “Tautas pils” un citas iestādes. Tomēr saimnieciskais uzplaukums nebija tik liels un iedzīvotāju skaits Rēzeknē bija aptuveni 2 reizes mazāks nekā Pirmā pasaules kara – uzņēmumi pārsvarā bija ļoti mazi, ar nelielu apgrozījumu un strādājošo skaitu.

1939. gada 8. septembrī Rēzeknē tika atklāts Latgales atbrīvošanas piemineklis “Vienoti Latvijai” – tautā saukts par “Latgales Māru”, kas ir kļuvis par pilsētas simbolu un sakrālo centru. Piemineklis tika izveidots par tautas saziedotiem līdzekļiem, bet padomju okupācijas gados divas reizes tika demontēts (1940, 1950) – atjaunots 1992. gada 13. augustā Pirmās pasaules latgaliešu konferences laikā.   

Pilsētai smagi cieta Otrā pasaules kara laikā – līdzās Jelgavai un Valmierai Rēzekne bija viena no trim Latvijas pilsētām, kas karadarbības rezultātā cieta visvairāk. 1944. gada 6./7. aprīļa naktī to sabombardēja padomju aviācija, bet jūlija beigās vācieši atkāpjoties uzspridzināja pilsētas ēkas, kas vēl bija saglabājušās. Kara gados Rēzeknē tika nopostītas aptuveni divas trešdaļas sabiedrisko un dzīvojamo ēku.

Rēzeknes atjaunošanas darbi ilga līdz 1950. gadam, pēc tam sākās rūpnieciskās zonas izveide uz ziemeļiem no Rīgas–Maskavas dzelzceļa līnijas – bijušajā Makašānu pagasta lauku teritorijā. Pirmais lielais uzņēmums bija Rēzeknes Piena konservu kombināts (1957), pēc tam tika dibināta Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīca (1962), Rēzeknes elektrisko būvinstrumentu rūpnīca (1971) un citi rūpniecības uzņēmumi. Līdzās attīstījās arī liels daudzstāvu dzīvojamo namu mikrorajons, proti, Ziemeļu mikrorajons, kurā dzīvoja aptuveni trešdaļa pilsētas iedzīvotāju, un arī mūsdienās tā ir visvairāk apdzīvotā Rēzeknes pilsētas apkaime. 

20. gs. 90. gados Rēzeknes kā rūpnieciskā centra nozīme mazinājās – vairākas lielās rūpnīcas bankrotēja, sašaurināja vai pārprofilēja ražošanu. Tikai 21. gs. sākumā Rēzekne sāka saimnieciski atgūties – veidojās jauni rūpniecības uzņēmumi un ar Eiropas Savienības fondu līdzekļiem tika rekonstruēta vai no jauna izbūvēta pilsētas infrastruktūra (ūdensvads, kanalizācija, siltumapgāde, ielu tīkls, apgaismojums) un dažādas sabiedriskās ēkas.              

Avots: Centrālā statistikas pārvalde, tautas skaitīšanu materiāli.

2022. gadā Rēzeknes iedzīvotāju etniskā struktūra bija šāda: latvieši – 47,5 %, krievi – 41,6 %, poļi – 2,1 %, baltkrievi – 1,5 %, ukraiņi – 1,4 %, pārējie – 5,8 %. Ievērojama daļa Rēzeknes latviešu savā starpā sazinās latgaliešu valodā – īpaši vecākās un vidējās paaudzes pārstāvji. Līdzās Kārsavai un Ludzai Rēzekne ir viena no trīs latgaliskākajām pilsētām reģionā, arī pilsētas lingvistiskajā ainavā pieaug zīmju skaits latgaliešu rakstu valodā.  

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pārejot no centralizētas plānošanas ekonomikas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības saimnieciskās sistēmas ietvaros uz brīvo tirgu globālas konkurences apstākļos, ražošanu Rēzeknē vajadzēja uzsākt gandrīz no jauna. Rēzeknes rūpniecība mūsdienās galvenokārt balstās uz vietējo izejvielu izmantošanu. Galvenās rūpniecības nozares pilsētā ir metālapstrāde, kokapstrāde un pārtikas rūpniecība.

Būtiska loma Rēzeknes rūpnieciskā potenciāla attīstīšanā ir Rēzeknes speciālajai ekonomiskajai zonai (RSEZ), kas tika izveidota 1997. gadā, lai veicinātu tirdzniecību, attīstītu rūpniecību un satiksmi, kā arī preču eksportu un importu caur Latviju, piesaistot ieguldījumus ražošanas un infrastruktūras attīstībai, degradēto teritoriju revitalizācijai un jaunu darba vietu radīšanai. 

RSEZ ir lielākā industriālā teritorija Austrumlatvijā un tās kopplatība ir 1155 ha, no kuriem 36 % jeb 418 ha atrodas Rēzeknes pilsētas teritorijā, bet 64 % jeb 737 ha – Rēzeknes novada Vērēmu, Griškānu un Ozolaines pagastā. Vairums no uzņēmumiem darbojas Rēzeknes pilsētas teritorijā – lielākie no tiem ir kokskaidu granulu ražotājs SIA “NewFuels”, elektronisko un elektrisko vadu un kabeļu ražotājs “Opto Elektronika LV”, programmatūras izstrādes uzņēmums SIA “Midis”, tekstilizstrādājumu (virvju, tauvu) ražotājs SIA “Magistr-Fiskevegn Group Mfg”.

Lielākie rūpniecības uzņēmumi pilsētā ārpus RSEZ teritorijas ir SIA “Rēzeknes gaļas kombināts” un a/s “Rēzeknes siltumtīkli”, kas 2022. gadā atteicās no Krievijas dabasgāzes izmantošanas un kurina pārsvarā ar šķeldu un dīzeļdegvielu. 2022. gada izskaņā pilsētas centrā ekspluatācijā tika nodota jauna un moderna šķeldas katlumāja. Rēzeknē darbojas arī nozīmīgi būvniecības uzņēmumi – SIA “Ceļi un tilti”, SIA “Latgalija”, SIA “V. J. M. Būve”, kopš 2018. gada betonu ražo SIA “Latgalija betons”.  

Rēzekne ir starptautiskas nozīmes transporta mezgls, kas atrodas Sanktpēterburgas–Varšavas un Rīgas–Maskavas dzelzceļa līniju, kā arī Eiropas nozīmes automaģistrāļu E 22 un E 262 krustpunktā. Rēzeknē ir divas dzelzceļa stacijas – regulāra pasažieru vilcienu satiksme Rēzekni savieno ar Rīgu un Zilupi.

Rēzeknē ir autoosta un starppilsētu autobusu maršruti Rēzekni savieno ar Rīgu, Daugavpili, Valmieru, Alūksni, Cēsīm, Madonu, Jēkabpili, Preiļiem, Krāslavu, Dagdu un citām Latvijas pilsētām. Rēzeknes autoosta apkalpo arī daudzus vietējas nozīmes autobusu maršrutus.

Padomju okupācijas gados Rēzekne bija arī gaisa satiksmes centrs – divas reizes dienā pasažieru lidmašīnas no Rēzeknes devās uz Rīgu un atpakaļ. Pirmais reiss notika 1962. gadā, bet 70./80. gadu mijā lidojumi uz galvaspilsētu tika pārtraukti. Mūsdienās Rēzeknes lidlauks, kas atrodas Audriņu pagasta Kuciņos 10 km no pilsētas centra, pieder Aizsardzības ministrijai – pie lidlauka 2004. gadā tika uzstādīts Ziemeļatlantijas līguma organizācijas pretgaisa aizsardzības radars TPS-117, kas spēj kontrolēt gaisa telpu 450 km rādiusā un 30 km augstumā.

Pasažieru pārvadājumus pilsētas teritorijā un tās tuvākajā apkaimē nodrošina SIA “Rēzeknes Satiksme” (2011). “Rēzeknes Satiksme” apkalpo 22 maršrutus ar 205 pieturām, gada laikā tiek pārvadāti aptuveni 2,4 miljoni pasažieru.  Rēzeknē darbojas arī lieli kravu pārvadājumu uzņēmumi – SIA “SAHO”, SIA “RALL” un SIA “P un K”.

Rēzeknē ir divas pasta nodaļas, kas apkalpo klientus ne tikai pilsētas teritorijā, bet arī tās tuvējā apkaimē. Rēzeknē darbojas SIA “Latgales reģionālā televīzija” (1994) un Latvijas Radio Latgales multimediju studija (2016), savukārt vietējā radiostacija “Radio Rēzekne 105,1” orientējas uz krievvalodīgo auditoriju.

Rēzeknē darbojas vairāki tirdzniecības veikali, ir daudzi nelieli mazumtirdzniecības, ēdināšanas un servisa uzņēmumi. 

Pirmā slimnīca Rēzeknē darbu uzsāka jau 1830. gadā, bet moderna ārstniecības iestāde – Latvijas Sarkanā Krusta slimnīca – tika atklāta 1933. gadā. Tagadējā Rēzeknes slimnīcas ēka tika uzbūvēta 1985. gadā. Mūsdienās Rēzeknes slimnīca ir IV līmeņa daudzprofilu neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstniecības iestāde.

Rēzeknē darbojas arī vairākas privātas ārstniecības un diagnostikas iestādes – medicīnas centrs SIA “Medical plus”, SIA “Medicīnas centrs 36,6⁰”, SIA “E. Gulbja Laboratorija” pieņemšanas punkts, SIA “Centrālā laboratorija” filiāle, pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” laboratorija un citas. 

Rēzeknē ir attīstīta sporta infrastruktūra – nozīmīgākie objekti ir Rēzeknes Sporta pārvaldes sporta komplekss ar dabīgā zālāja futbola laukumu un Olimpiskais centrs “Rēzekne” (atklāts 2020). Kompleksā ietilpst ledus halle, daudzfunkcionāla sporta zāle, futbola laukums ar mākslīgo segumu, trenažieru un aerobikas zāles, sportistu viesnīca “Restart” ar iekšējo un āra apsildāmo peldbaseinu. Pilsētas Ziemeļu rajonā darbojas Sporta pārvaldes peldbaseins, Latvijā pirmā piepūšamā futbola halle (2022) un sporta nams “Celtnieks”. 

Populārākais sporta veids daudzu desmitgažu garumā Rēzeknē ir futbols – futbola klubs “Rēzeknes FA/BJSS” spēlē Latvijas otrajā spēcīgākajā futbola līgā. No komandu sporta veidiem populārs ir arī basketbols un florbols, piemēram, rēzeknieši Kaspars Cipruss un Žanis Peiners spēlēja Latvijas basketbola izlasē. No individuālajiem sporta veidiem Rēzeknē populāra ir vieglatlētika – lielākos panākumus ir guvusi daudzcīņniece Aiga Grabuste.

Rēzekne ir nozīmīgs Austrumlatvijas izglītības un kultūras centrs. Savulaik šeit darbojās Rēzeknes Valsts skolotāju institūts (1925–1944), 1993. gada 1. jūlijā tika dibināta Rēzeknes Augstskola.

Rēzeknē darbojas Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāle, kā arī Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas Rēzeknes filiāle. 1992. gadā Rēzeknē tika izveidots robežsargu mācību centrs, kas 2002. gadā pārtapa par Rēzeknes Valsts robežsardzes koledžu.

Rēzeknē darbojas daudzas vispārējās izglītības iestādes – Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzija, Rēzeknes valsts poļu ģimnāzija, Rēzeknes 2. vidusskola un Rēzeknes 4. vidusskola, Rēzeknes 3. pamatskola, Rēzeknes 5. pamatskola un Rēzeknes 6. pamatskola, Rēzeknes pamatskola – attīstības centrs, Rēzeknes sākumskola, Austrumlatvijas Tehnoloģiju vidusskola, Rēzeknes Katoļu vidusskola. Pilsētā darbojas arī 10 pirmsskolas izglītības iestādes un Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs “Zeimuļs” (kopš 2012).

Izglītību var iegūt arī Rēzeknes tehnikumā (2014), Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā (1932), Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā (1959), Zanes mūzikas skolā (2005), Rēzeknes bērnu un jaunatnes sporta skolā (1953).  

Latgales Kultūrvēstures muzejs tika dibināts 1959. gadā kā Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāle un izvietots ēkā, kurā līdz Otrajam pasaules karam atradās Latgales Centrālais muzejs. Muzeja jaunajā piebūvē ir izvietots Izstāžu nams un bibliotēka. Muzejā apskatāma apjomīga Latgales keramikas ekspozīcija, savukārt Mākslas un dizaina vidusskolas Mākslas namā (tautā dēvēts par Skrundu) aplūkojama plaša Latgales glezniecības klasiķu darbu ekspozīcija no Kultūrvēstures muzeja fondiem. Rēzeknē darbojas Centrālā bibliotēka (dibināta 1944. gadā) ar divām filiālēm, kā arī Latvijas Neredzīgo bibliotēkas filiāle.  

Rēzeknē pilsētas Kultūras namā darbojas Rēzeknes Tautas teātris (1959) un vairāki citi pašdarbības kolektīvi, savukārt Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras namā (2004) darbojas profesionālais teātris “Joriks” (1990) un dažādi mazākumtautību pašdarbības kolektīvi.

Rēzeknē atrodas Austrumlatvijas reģionālais daudzfunkcionālais centrs “Latgales vēstniecība GORS” (2013) – pirmā augstas kvalitātes akustiskā koncertzāle Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. 

Rēzeknē dzimis rakstnieks Jurijs Tiņanovs, kinorežisors Frīdrihs Ermlers, etnogrāfs Ivans Zavoloko, satīriķis Valdis Artavs, mākslinieks Bruno Vasiļevskis, mākslinieks un Maskavas Olimpisko spēļu oficiālās emblēmas autors Vladimirs Arsentjevs, šķēpa mešanas trenere Valentīna Eiduka, dziedātāja Aija Kukule, politiķe Ilze Viņķele, kā arī politiķi Jānis Urbanovičs un Aleksandrs Bartaševičs, mūziķis Artūrs Uškāns, literāti Valentīns Lukaševičs un Oskars Seiksts, ērģelniece Iveta Apkalna, operdziedātāja Kristīne Opolais.