Atzeles zeme atradās latgaļu apdzīvotās teritorijas perifērijā. Etnokulturāli tās teritorija bija baltu, Baltijas somu un slāvu (kriviču) kultūru saskarsmes zona. Vēlajā dzelzs laikmetā šo apgabalu apguva latgaļi. Atzeles ģeogrāfiskais novietojums sekmēja kontaktus ar Izborsku un Pleskavu. Krievu hronikas vēstī par novgorodiešu un pleskaviešu atkārtotiem iebrukumiem latgaļu zemēs 12. gs. Iespējams, ka senākais Atzeles (Очела) pieminējums attiecināms jau uz 1111. gadu Novgorodas pirmajā hronikā (Новгородская первая летопись; aptver 1016.—1471. gada notikumus, saglabājusies 14.–15. gs. redakcijās). Par Atzeli zināms maz. Indriķa Livonijas hronikas (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) autors par to nestāsta. Atzeles zeme tika pakļauta un sadalīta vienlaicīgi ar Tālavu 1224. gadā, Rīgas bīskapam un Zobenbrāļu ordenim vienojoties par katrai pusei piederīgām teritorijām. Nav skaidrības vai Atzele bija Tālavas daļa vai patstāvīga.

Vietvārds Adsele (Adsela, rekonstruēta forma), iespējams, ietver Baltijas somu valodas vārdu akja (rekonstruēta forma) ‘mala’, ‘robeža’ (pētnieki Krišjānis Ancītis, Aleksandrs Jansons). Zemes nosaukums nav cēlies no pils nosaukuma, kā tas bieži sastopams, bet gan pils nosaukta vārdā, kā tajos laikos sauca noteiktu apdzīvoto teritoriju. Analizējot senākās vārda formas Очела, Agzele un Adsele, secināts, ka šis toponīms ietilpst vienā grupā ar tādiem 13. gs. lībiešu vietvārdiem kā Sattesele, Cubbesele u. c. Toponīmu no Baltijas somu valodas pārņemot latviešu valodā, cēlies vēsturiskās Atzeles zemes mūsdienās lietotais vietvārds “Malēnija” un tās iedzīvotāju apzīmējums (demonīms) “malēnieši”.

Atzele pletusies no Gaujas augšgala līdz Mudavas (Veļikajas) baseinam. Ziemeļos tā robežojusies ar igauņu zemēm, austrumos – ar Novgorodai pakļauto Pleskavas kņazu zemi, dienvidos un rietumos – ar citām latgaļu zemēm. Daļa pētnieku uzskata Atzeli par Tālavas daļu, jo abu zemju dalīšana fiksēta vienā dokumentā. Uz to norādot arī ar Tālavas vārdu saistīti toponīmi Pleskavas apkaimē (Arveds Švābe, Ēvalds Mugurēvičs). Savukārt citi (Indriķis Šterns) uzskata, ka Atzele ar Tālavu vienojās par sadarbību nepieciešamības gadījumos. Pēc vēsturnieka A. Švābes domām Atzele apvienoja sešus novadus – Gaujieni, Alūksni, Purnavu, Bērzeni, Abeleni un Abreni.

Gaujienas pilsnovads saistāms ar Gaujienas un Zvārtavas apkārtni Gaujas augšdaļā. Senajās kartēs Atzele iezīmēta Gaujas krastā, tagadējā Gaujienā. A. Švābe uzskatīja, ka Vācu ordenis Livonijā savu pili (Schloss Adsel), uzcēlis latgaļu koka pils vietā. Ordeņa pils celta uz zemesraga, uz kādiem tika būvēti arī pilskalni, taču pagaidām nav citu arheoloģisku pierādījumu tam, ka ordeņa pils vietā būtu atradusies senāka dzīvesvieta. Arī citu novada pilskalnu raksturs neliecina par to nozīmīgumu. Gaujiena ir dabiski nošķirta no citiem Atzeles novadiem, iespējams, tā piederējusi Tālavai un tikai kopš 1224. gada saistīta ar Atzeli (Muntis Auns).

Alūksnes pilsnovads pletās uz austrumiem no Gaujienas, apgabalā starp Melnupi, Pededzes un Paparzes upi. Ziemeļos novads robežojās ar igauņu zemēm. Alūksnes apvidus bija cieši saistīts ar Pleskavu un Izborsku. Tās vārds (Alyst, Volyst) minēts Pleskavas hronikās (Псковские летописи; atspoguļo notikumus no 9. gs. līdz 17. gs. vidum; hroniku senākā daļa saglabājusies 15.–16. gs. norakstos) 13. gs. otrajā pusē. Domājams, ka Alūksnes pilsnovada un arī visas Atzeles zemes centrālā pils atradusies Alūksnes Tempļa kalna pilskalnā. Arheoloģiskie izrakumi apliecina nozīmīgu 8.–14. gs. apdzīvotu pilskalnu, kura pakājē atradusies apmetne, netālu – arī kapulauks. Novada teritorija bagāta ar pilskalniem un vēlā dzelzs laikmeta kapulaukiem.

Dabīgu robežšķirtņu ierobežoti ir Atzeles austrumu daļas pilsnovadi. Pētnieki izteikuši varbūtību, ka tie veidojuši atsevišķu strukturālu vienību (M. Auns, Arnis Radiņš).

Abelenes novads tiek saistīts ar Baltinavas apkārtni, kur sastopams vietvārds “Obeļeva”. Nelielā mikroreģionā zināmi četri pilskalni, vairākas apmetnes un kapulauki. Visai vienprātīgi Abelenes novada centrs lokalizēts Puncuļevas pilskalnā. Pilskalns dominē ainavā, bijis spēcīgi nocietināts, to apjozis dziļš grāvis un augsts valnis. Izrakumi Baltinavas pilskalnos apliecina, ka Puncuļevas un Svātiunes pilskalns bijuši apdzīvoti ap 13. gs. un arī pirms tam un tajos dzīvojuši latgaļi. Juris Urtāns uzskata, ka ar Abelenes novada centralitāti saistīto vietu komplekss ir bijis plašāks. Nocietinājumu raksturs, kultūrslāņa intensitāte un atradumi liek domāt, ka Svātiunes pilskalns bijis Puncuļevas pilskalnam pakārtots nocietinājums.

Bērzenes (Berezne) novada robežas tiek zīmētas pa Aivieksti un Iču, bet austrumu pusē – Keibas un Tilžas apvidū. Ziemeļu pusē vairāki arheoloģiskie pieminekļi lokalizējas starp Rugājiem un Balviem, taču to hronoloģija neskaidra. Novada centru identificē ar Berzīnes pilskalnu Bērzpilī. Pilskalna tuvumā atrodas divi dzelzs laikmeta līdzenie kapulauki (Slaveiti, Bonifacova), kā arī Domopoles uzkalniņu kapulauks. Bonifacovas kapulaukā 19. gs. atrakti vairāk nekā 100 apbedījumi ar vēlā dzelzs laikmeta latgaļiem raksturīgām kapa piedevām.

Purnavas (Pornuve) novada centra lokalizācijas mēģinājumi saistīti ar Liepas pagastu un Viļaku. Pētnieku vairākums uzskata, ka novada centrs atradies Šķilbēnu pagasta Mistras kalnā. Vietas senu apdzīvotību apliecina netālu no pilskalna ierīkotie Daņilovkas agrā un vēlā dzelzs laikmeta uzkalniņu kapulauki, kā arī blakus esošais līdzenais kapulauks. Viduslaikos šīs vietas nozīmība zuda, priekšplānā izvirzījās Viļaka. Uz ziemeļiem no Viļakas plešas purvains un mežains apgabals, par kura piederību kādam no rakstītajos avotos minētajiem Atzeles pilsnovadiem nav skaidrības. Šajā teritorijā zināmi divi pilskalni ar vāju kultūrslāni, kā arī dažas apbedījumu vietas.

Abrenes novadu pētnieki lokalizē purvu un mežu ieskautajā Ladas upes baseinā starp Rītupi un Ludzas upi Krievijas teritorijā. Iespējams, ka novada centrs bijis pilskalnā Augšpilī (mūsdienās Višgorodka Pleskavas apgabalā, Krievijā).

Teritoriālu savienību izveidošanās aizvēstures beigu posmā bija vietējo sabiedrību attīstības stadija, ko ietekmēja kaimiņzemēs notiekošie procesi. Vēlajā dzelzs laikmetā norisinājās straujas izmaiņas visās cilvēku dzīves sfērās. Ieviesās tehnoloģiski jauninājumi zemkopībā, amatniecībā, paplašinājās tirdznieciskie kontakti. Norisinājās mantiski, sociāli un profesionāli diferencētu sabiedrību veidošanās, kas vērojams vēlā dzelzs laikmeta kapulauku materiālā. Atzele atradās kaimiņos senslāvu zemēm, kurās jau bija izplatīta kristietība un izveidojušās kņazistes ar valdnieku priekšgalā. Kņazistes teritoriju paplašināšanai rīkoja militārus karagājienus un apdraudēja latgaļu un igauņu teritorijas. Ārējie draudi un iekšējās nesaskaņas veicināja iedzīvotāju koncentrēšanos ap spēcīgi nocietinātiem pilskalniem, piļu, ciemu un zemju vecākie organizēja teritoriāli politiskas savienības. Atzeles rietumu daļai cauri gāja tirdzniecības ceļš no Gaujas uz Pleskavu un Novgorodu. Alūksne bija saistīta ar preču kustību un kontroli starp Pleskavu un Izborsku, kas veicināja tās ietekmes pieaugumu.

Atzele bija mežiem un purvājiem klāta mazapdzīvota teritorija. Vidējā dzelzs laikmetā šajā teritorijā bija izplatīti Baltijas somiem raksturīgie akmeņu krāvuma kapulauki. Tie izzuda līdz ar latgaļu līdzeno kapulauku izplatību. 11. gs. parādījās arī uzkalniņu kapulauki. Teritorijas ziemeļaustrumu daļā konstatētas arī svešas ietekmes – apbedījumi žaļnikos, kas ir tipisks apbedīšanas veids Novgorodas votiem un slovēņiem (austrumslāvu grupa, kas kopš 8.–9. gs. apdzīvoja Ilmeņa ezera un Novgorodas apkārtni). Pierobežā vērojama līdzība ar Igaunijas dienvidaustrumu daļas kapulaukiem, kas, iespējams, ir no dienvidigauņiem atšķirīga Baltijas somu etniskā grupa. Neskatoties uz daudzveidību, kapulaukos dominē latgaļiem raksturīgā materiālā kultūra. Atzeles zemes teritorijā zināmi ap 15 pilskalnu un vairāk nekā 20 kapulauku, taču vairums no tiem arheoloģiski nav pētīti.

Par to, kādā veidā Atzele tika pakļauta un pievērsta katoļticībai, rakstītie avoti nevēsta.

Saskaņā ar 1224. gada līgumu ordenim pienācās Alūksnes un Gaujienas apvidus, savukārt bīskaps ieguva pārējos četrus novadus. Atzele nonāca divu zemeskungu varā, zaudēja savu politisko un ekonomisko autonomiju. Vietējie iedzīvotāji savam zemeskungam un baznīcai maksāja nodevas un pildīja klaušas, bet līdz pat 15. gs. saglabāja brīvo ļaužu statusu.

Sākotnēji jauno zemes saimnieku ietekme pakļautajās teritorijā bijusi vāja. Alūksnes Tempļa kalna pilskalnā vietējo iedzīvotāju dzīve turpinājās arī vēl kādu laiku pēc mūra pils uzcelšanas Alūksnes ezera salā. Mūra pilis kā jauno zemes valdnieku vai viņu vasaļu rezidences un atbalsta punkti pakļauto teritoriju pārvaldīšanai un aizsardzībai šajā latgaļu apdzīvotajā apgabalā būvētas vēlāk nekā krustnešiem stratēģiski svarīgākajās teritorijās gar Daugavu un Gauju. Ordenis savas pilis uzbūvēja Gaujienā un Alūksnē. Pils Gaujienā kā komtura rezidence, iespējams, ir celta 13. gs. beigās, pils Alūksnē (Marienburg) uzcelta 1342. gadā. Uzceļot mūra pili Alūksnē, ordenis pietuvojās Novgorodas zemes robežām un nodrošināja atbalsta bāzi militāriem karagājieniem. Nepārtraukti konflikti ar Pleskavas un Novgorodas kņaziem norisinājās kā 13. gs., tā 14. un 15. gs. Austrumos Livonijas teritorija saruka līdz Kuhvas, Rītupes un Ladas baseinam. Augšpilī tika uzcelts krievu nocietinājums.

Rīgas arhibīskaps uzcēla pili Viļakā. Tās senāko daļu attiecina uz 14. gs. Atzeles zemē viduslaiku periodā netika uzbūvētas mūra baznīcas, bet par koka celtnēm nav ziņu. Mirušo apbedīšana turpinājās jau ierīkotajos kapulaukos, pagāniskās apbedīšanas tradīcijas daudzviet tika ievērotas vēl 14. gs.

Vēlākos gadsimtos Atzeles zemes teritorija atradusies poļu un lietuviešu, zviedru un krievu pakļautībā. 17. gs. teritoriju pārdalē starp zviedriem un poļiem teritorija uz austrumiem no Pededzes nonāca poļu rokās, iezīmējot robežu starp divām teritoriālām identitātēm un vēsturiskajiem novadiem – mūsdienu Vidzemi un Latgali.