Viļaka ir pilsēta Latvijas ziemeļaustrumos, Latgales ziemeļos, 7 km no Krievijas robežas, Balvu novadā, izvietojusies Viļakas ezera dienvidrietumu krastā (arī pats ezers ietilpst pilsētas teritorijā), pilsētas dienvidaustrumu robeža iet pa Kiras (Kouras) upi. Atrodas reģionālās nozīmes autoceļu P35 (Gulbene–Balvi–Viļaka–Krievijas robeža) un P45 (Viļaka–Kārsava) krustpunktā. Attālums no Latvijas galvaspilsētas Rīgas ir 246 km, bet no novada centra Balviem – 28 km.

Kopš 2024. gada Viļakā atrodas Balvu novada Viļakas apvienības pārvalde, kurā ietilpst Viļakas pilsēta un pieci pagasti: Medņevas, Susāju, Šķilbēnu, Vecumu un Žīguru. No 2009. gada līdz 2021. gadam Viļaka bija novada centrs, kurā ietilpa iepriekš minētās teritoriālās vienības. Rietumos un ziemeļos Viļaka robežojas ar Susāju pagastu, dienvidos – ar Medņevas pagastu, bet austrumos – ar Vecumu pagastu.

Viļakas pilsētas platība ir 6,2 km² (sauszeme – 4,8 km², ūdeņi – 1,4 km²). Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 1172, apdzīvojuma blīvums – 244 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības tika Viļakai piešķirtas 1945. gada 8. oktobrī, un četras dienas vēlāk tā kļuva par apriņķa centru.

Viļakas pilsētas simbols ir ezis, kas redzams arī pilsētas ģerbonī. Pilsētas ģerbonis apstiprināts 1996. gadā. Tā vairogs ir zilā krāsā, un apakšējā daļā attēlots ezis, kuram ir 49 adatas. Vairoga galva ir zelta krāsā, tajā attēloti trīs zili sešlapu linu ziedi, kas norāda uz kādreizējo pilsētnieku nodarbi – linu audzēšanu un pārstrādi.

Par Viļakas nosaukuma izcelsmi nav droši ticamu datu, tomēr, iespējams, pilsētas nosaukums varētu būt radies no Viļakas ezera vārda. Par to liecina pilsētas latgaliskais nosaukums Vileks – Latgalē senāk ezeriem bija pieņemts dot vārdus vīriešu dzimtē. Ir arī kāda cita versija – vācu valodā Viļaka kādreiz dēvēta par Willah vai Vlech –, kaut gan pilsēta vairāk pazīstama ar citu vēsturisko nosaukumu – Marienhausen –, kas tautas valodā pārveidojās pa Marhauzu. 

Viļaka atrodas uz robežas starp Mudavas (Veļikajas) zemienes Abrenes nolaidenumu un Austrumlatvijas zemienes Adzeles pacēlumu. Viļakas teritoriju ietver Kacēnu–Dzērvēnu paugurgrēda. Viļņoto glaciolimniskā līdzenuma virsmu saposmo atsevišķi šauri un gari vaļņi, kas veido osu grēdām līdzīgu tīklveida sistēmu, kā arī ūdensteču pazeminājumi dienvidrietumu–ziemeļaustrumu virzienā. Viļaka galvenokārt atrodas 88–100 m virs jūras līmeņa, bet visaugstākais paugurs sasniedz 120 m virs jūras līmeņa. Uz tā atrodas Viļakas pareizticīgo baznīca ar kapsētu – kādreiz šeit bija latgaļu Eržepoles pilskalns.

Atbilstoši Latvijas ainavu rajonēšanai pilsēta atrodas Austrumlatgales ainavzemes Abrenes ārainē, kur dominē atklātas ainavas ar vidēji iekultivētu lauksaimniecības zemju dominanti. Starp Viļaku un Latvijas un Krievijas robežu atrodas liels mežu masīvs. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ainavapvidū saimnieciskajos mežos novērojama intensīva mežizstrāde, kuras rezultātā meža masīvi lielākoties ir ļoti fragmentēti.  

Viļakas klimatu nosaka tās atrašanās vieta pašos Latvijas ziemeļaustrumos tālu no jūras un aiz Alūksnes un Vidzemes augstienēm. Klimats ir kontinentālāks nekā pārejā Latvijas teritorijā – ziemas šeit ir aukstākas, vasaras – nedaudz siltākas, bet nokrišņu daudzums atbilst caurmēra rādītājam Latvijā. Gada vidējā temperatūra ir aptuveni +5⁰ C.

Salīdzinot ar citā Austrumlatvijas pilsētām, Viļakā ir samērā īpatnēja zemes lietojuma veidu struktūra: pilsētā ir vislielākais ūdeņiem klātās teritorijas īpatsvars – 25,3 % –, savukārt vismazākais zaļās zonas un mežu īpatsvars – tikai 5,8 %. Apbūvētās platības Viļakas pilsētā aizņem tikai 31,2 % no tās teritorijas, lauksaimniecībā izmantojamās zemes – 37,7 %. Tādējādi Viļakas ainaviskais veidols vairāk atgādina laukus, nevis pilsētu – Viļakā ir mazākais apdzīvojuma un ielu tīkla blīvums starp visām Latgales pilsētām.  

Viļakas ezers ir glaciālas izcelsmes caurteces ezers, kas izvietojies starpmorēnu ieplakā. No ezera iztek Kiras pieteka Vēžupīte, un tas atrodas Mudavas (Veļikajas) sateces baseinā. Ezera platība ir 1,38 km² km, vidējais dziļums ir 3,3 m, bet lielākais – 5,6 m. Ezerā ir viena aptuveni 2 ha liela sala, uz kuras atrodas Viļakas (Marienhauzenes) pilsdrupas.

Viļakas pilsētas vēsture ir saistīta ar latgaļu Atzeles zemi, kas 10.–12. gs. atradās starp Tālavu rietumos un Pleskavas kņazisti austrumos. Viļaka bija Atzeles zemes Purnavas novada centrs – latgaļu koka pils atradusies Eržepoles pilskalnā, pilsētas ziemeļrietumu malā. 13. gs. sākumā novada teritorija nonāca Rīgas arhibīskapa pārvaldībā – Livonijas robežu aizsardzības sistēmā tam bija īpaša nozīme. 1293. gadā Rīgas arhibīskaps Johanness fon Fehtens (Johannes von Vechten), lai ieviestu katoļticību savā Atzeles īpašumā un aizsargātu pret Novgorodas kņazu iebrukumiem, pavēlēja cisterciešu ordeņa mūkiem uz Viļakas ezera salas uzcelt nocietinātu klostera ēku Marienhauzu (Marienhausen) jeb Marijas māju. 1509. gadā Rīgas arhibīskaps Jaspers Linde (Jasper Linde) klosteri pārbūvēja par nocietinātu mūra pili, lai aizsargātu pret Maskavijas karaspēka iebrukumiem.

Livonijas kara laikā (1558–1583) Marienhauzenes pils tika izpostīta, bet, nonākot Polijas karaļa Stefana Batorija (Stefan Batory) īpašumā, tā tiek atjaunota un nostiprināta. 17. gs. sākumā pili divas reizes ieņēma zviedri (1601, 1625) un atkal to izpostīja, tomēr poļi uzskatīja, ka vietai ir stratēģiska nozīme, un pili vienmēr atjaunoja. Pēc Altmarkas pamiera noslēgšanas (1629) Viļaka kļuva par Marienhauzenas stārastijas centru, tomēr Viļakas stārasti – ievērojami fon Hilzenu (von Hülsen) dzimtas magnāti – šeit uzturējās reti, un pils galvenokārt bija garnizona apmetne.

Lielā Ziemeļu kara laikā, 18. gs. sākumā, Krievijas cara Pētera I (Пётр I) karapulki pili sagrāva pilnībā, un tā vairs netiek atjaunota. Līdz mūsdienām ir saglabājušies vien atsevišķi pils mūra sienu fragmenti un zemes vaļņi – Marienhauzenes pils ir atzīta par valsts nozīmes arheoloģijas pieminekli. 1770. gadā iepretim salai ezera krastā bija katoļu baznīca ar vairākām ēkām, ap kuru sāka veidoties ciems.

18. gs. sākumā tika izveidota Viļakas muiža, kas sākotnēji piederēja fon Hilzenu dzimtai. Pēc 1738. gada  inventarizācijas redzams, ka muiža bija sadalīta trīs “galos” – Viļakas (19 sādžas), Timšānu (17 sādžas) un Balvu (14 sādžas). Pēc Polijas un Lietuvas kopvalsts pirmās dalīšanas (1772) Viļakas stārastija līdz ar pārējo tagadējās Latgales teritoriju tika iekļauta Krievijas Impērijas sastāvā un administratīvi tika iekļauta vispirms Pleskavas, tad Vitebskas guberņas Ludzas apriņķī.

Viļakas muiža kā kroņa muiža nonāca Katrīnas II (Екатерина II) rīcībā, kura to ar 3112 vīriešu kārtas zemniekiem uzdāvināja savam galma padomniekam Ivanam Jelaginam (Иван Перфильевич Елагин). Ap muižu izvaidojās miests, kura iedzīvotāji pārsvarā nodarbojās ar sīktirdzniecību. Muižai vairākkārt mainījās īpašnieki; 1824. gadā tā nonāca grāfu Lippe-Lipsku (Lippe-Lipsk) dzimtas īpašumā līdz 1920. gada agrārajai reformai. 19. gs. beigās Viļakas muiža bija trešā lielākā muiža Latgalē. 1918. gadā muižas pils, pārvaldnieka māja un daudzas saimniecības ēkas tika nodedzinātas.

Latvijas Neatkarības kara laikā, 1920. gada 9. janvārī, Viļaku Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācijas ietvaros ieņēma 8. Daugavpils kājnieku pulks. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas daudz pūļu tika veltīts, lai attīstītu Latgales pierobežas pagastus, – Viļakā tolaik darbojās katoļu, pareizticīgo un luterāņu draudzes, divas pamatskolas un mežkopības skola. 1925. gadā Jaunlatgales apriņķa Viļakai tiek piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss. Ciemā bija apmēram 150 mājas un aptuveni 800 iedzīvotāju – Viļaka kļuva par apkārtējā lauksaimniecības novada (230 km²), kas atradās mežu un purvu ielenkumā, centru. Bijušajās muižas ēkās darbojās linu fabrika, bija arī ķieģeļnīca. 

1931. gadā uz Viļakas muižas pamatiem uzbūvētā ēkā tika atklāta Viļakas ģimnāzija, savukārt 1935. gadā dzīvojamo ēku skaits bija pieaudzis līdz 313, darbojās 90 veikali, vairāki rūpniecības un amatniecības uzņēmumi, kā arī divas pamatskolas. No ciema iedzīvotājiem 59 % bija latvieši, 29 % – ebreji un 7 % – krievi.

Pēc Otrā pasaules kara Viļakas apkaimes mežos ļoti aktīvi darbojās nacionālās pretestības kustības dalībnieki – 1995. gadā netālu no katoļu baznīcas tika atklāts piemineklis apkaimē kritušajiem Ziemeļlatgales nacionālajiem partizāniem.

Padomju okupācijas gados Viļakā darbojās ražošanas apvienību “Latvijas lini”, “Sarkanais rīts” un “Daiļrade” filiāles, pienotava, maizes ceptuve, dažādas sadzīves pakalpojumu kombinātu darbnīcas, remonta un celtniecības iecirknis, šeit atradās arī sovhoza “Viļaka” centrs.

Viļaka bija Viļakas apriņķa centrs (1945–1949), Abrenes rajona centrs (1950–1959), pēc tam tika iekļauta Balvu rajonā. 2009. gada Latvijas administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Viļaka kļuva par novada centru. Viļakas novads pastāvēja līdz 2021. gadam, kad reformas rezultātā tika pievienots Balvu novadam.

Pēc iedzīvotāju skaita Viļaka ir mazākā Latgales pilsēta, un tas joprojām mūsdienās turpina sarukt.

Pēc konfesionālās piederības pilsētā visvairāk ir katoļu un pareizticīgo, ievērojami mazāk ir luterāņu. Katoļticīgie pieder pie Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu draudzes, kas pastāv kopš 1712. gada. Viļakas katoļu baznīca, kurai ir 46 m augsti torņi, ir pilsētas vertikālā dominante. Dievnams tika uzcelts 1891. gadā par Marienhauzenas muižas īpašnieces grāfienes Adelīnas Lippe-Lipskas (Adelina (Alina) Lippe-Lipska) līdzekļiem – tā būvniecība izmaksāja 90 000 cara laika rubļu. Baznīca celta neogotikas stilā, un tajā atrodas valsts nozīmes mākslas pieminekļi – 3 ozolkoka altāri, 13 vitrāžas un 22 reģistru ērģeles, kas ir vienas no lielākajām un vizuāli izteiksmīgākajām Latgalē. 

1936. gadā Viļakā ieradās kapucīnu ordeņa mūki un sāka klostera ēkas būvniecību, kas tika pabeigta 1940. gadā. 1944. gadā klosteris tika slēgts, un tā darbība nav atjaunota. Viļakas evanģēliski luteriskā draudze dibināta 1920. gadā, bet pēc Jāņa Cīruļa projekta neogotikas stilā celtais dievnams iesvētīts 1928. gadā. Viļakas Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo dievnams ir krustveida plānojuma Bizantijas tipa baznīca ar pieciem simetriski izvietotiem kupoliem. Tā tika uzcelta 1871. gadā latgaļu Eržepoles pilskalnā; 1964. gadā dievnams nodega un tika atjaunots 1990. gadā. 

Viļakā nav lielu rūpniecības vai būvniecības uzņēmumu, tāpēc vairums nodarbināto strādā pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, Valsts robežsardzē, izglītības un veselības aizsardzības iestādēs, mazumtirdzniecībā, nelielos transporta pakalpojumu, servisa un kokapstrādes uzņēmumos. Lielākais uzņēmums ir SIA “Ķira” (lauksaimniecība, dārzkopība, mežsaimniecība, tirdzniecība).

Pilsētā ir pārtikas, apģērbu, galantērijas, grāmatu un būvmateriālu veikali. Par nemainīgu tradīciju ir kļuvuši pavasara Jura dienas (23. aprīlī) un rudens Pokrova (1. oktobrī) gadatirgi. Viļakā ir pasta nodaļa.

Viļaka ir vietējas nozīmes transporta mezgls, pilsētā ir autoosta, starppilsētu autobusu maršruti Viļaku savieno ar Alūksni, Balviem, Rēzekni un Rīgu. 

Pilsētā veselības aprūpes pakalpojumus līdz 2024. gada nogalei sniedza SIA “Viļakas Veselības aprūpes centrs”, bet tad tas tika likvidēts, telpas un inventāru pārņemot pašvaldībai, tomēr ārstu privātprakses ir saglabājušās (ģimenes ārsti, acu ārsts, zobārstniecības pakalpojumi), pilsētā ir arī aptieka. Bijušajā Viļakas slimnīcas ēkā (celta 1891. gadā) darbojas Viļakas Sociālās aprūpes centrs ar veco ļaužu pansionātu. 

Viļakā atrodas vairākas izglītības iestādes: Viļakas vidusskola (1996.–2023. gadā Viļakas Valsts ģimnāzija, dibināta 1931. gadā), Viļakas pirmsskolas izglītības iestāde “Namiņš” (ar šādu nosaukumu kopš 2011. gada), Viļakas Mūzikas un mākslas skola (2024. gadā reorganizēta un darbojas kā Balvu Mūzikas skolas un Balvu Mākslas skolas filiāle). Viļakas Bērnu un jaunatnes sporta skola kā filiāle tika pievienota Balvu Sporta skolai (2022). Pilsētā atrodas bibliotēka, darbojas literātu biedrība “Viļakas Pegazs” (kopš 2009. gada).

Viļakas muzejs piedāvā daudzveidīgu novadpētnieciska rakstura ekspozīciju un rīko dažādas izstādes, arī bijušā kapucīnu ordeņa klostera telpās. No 1996. gada ik gadu vasaras vidū pilsētā norisinās starptautiskais glezniecības plenērs “Valdis Bušs”, kas tiek organizēts sadarbībā ar Daugavpils Rotko muzeju. 

Pateicoties Viļakas kultūras namam (dibināts 1945. gadā), Viļakas pilsētā ir arī aktīva kultūras dzīve. Par tradicionāliem ir kļuvuši dziesmu un deju svētki “Skanošā sestdiena” – vasaras sezonas atklāšanas pasākums jūnija sākumā, kas notiek Viļakas brīvdabas estrādē.

Kultūras nama paspārnē darbojas vairāki mākslinieciskās pašdarbības ansambļi: etnogrāfiskais ansamblis “Abrenīte” (1985), folkloras kopa “Atzele” (1988), sieviešu vokālais ansamblis “Cansone” (1996), vidējās paaudzes deju kopa “Dēka” (1997), jauniešu deju kolektīvs “Bitīt, matos” (2003), bērnu vokālais ansamblis “Pogas” (2004), krievu dziesmu ansamblis “Sudaruška” (2006), līnijdeju kopa “Ziemeļmeitas” (2011), bērnu deju ansamblis “Podziņas” (2011), muzikantu kapela “Atzele” (2011), senioru dāmu deju kopa “Intriga” (2014) un mūsdienu deju grupa “Nola” (2014). 

Viļaka sevi pozicionē kā “Ziemeļlatgales pērli” un aktīvi darbojas tūristu un atpūtnieku piesaistei. Ekspozīciju apskati un ekskursijas piedāvā Viļakas muzejs, apmeklētājiem atvērta privātkolekcija “Abrenes istabas”. Populārākais apskates objekts ir Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca – unikāls sakrālās arhitektūras paraugs. 

Viļakas ezers ir iecienītākā pilsētas un tuvākās apkaimes iedzīvotāju atpūtas vieta un tūristu piesaistes objekts. Ezera krastā ir labiekārtota pludmale, kurai līdzās atrodas tēlnieka Didža Jaunzema veidotais vides objekts “Ūdens”. Uz Viļakas ezera salu ved 144 m garš pontona tilts, un uz salas izveidota apļveida pastaigu taka. Viļakas ezera dienvidu krastā ir izveidota promenāde ar laivu piestātni, kempingu un kemperu vietām. Aktīvās atpūtas uzņēmums “Ezertūre” piedāvā iznomāt plašu dažādu peldlīdzekļu klāstu, caurspīdīgo kajaku nomu piedāvā “Laivotprieks”, iespējams pasūtīt braucienus ar plostu un motorlaivu pa Viļakas ezeru. Cauri pilsētai ved četri velo maršruti, arī “EuroVelo 11” reģionālais atzars, darbojas vairākas velo nomas.

Naktsmītnes piedāvā glempingā “Million stars hotel Latgale”, kā arī atpūtas namiņos ezera krastā, kurus pašvaldība ir iznomājusi zemnieku saimniecībai “Kotiņi”. Pilsētā darbojas tikai viens sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums – pusdienu kafejnīca “Pierobeža”.  

Ar Viļaku saistīts gleznotājs Valdis Bušs, trimdas latviešu sabiedriskais darbinieks Bruno Broņislavs Logins, agronoms, metālmākslinieks un ornitologs Eduards Spravniks, skolotāja un novadpētniece Leontīna Maksimova, dabas un laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs, politiķis un pašvaldību darbinieks Sergejs Maksimovs.