Īstenojot agrāro reformu Latgalē, vienlaikus Valsts zemes fonda (VZF) sadalīšanai jaunsaimniecību ierīkošanai, reformas galvenie uzdevumi bija likvidēt te vēsturiski izveidojušās agrārās problēmas – sādžu šņoru (biržu) saimniekošanas veidu un vispārēju zemes trūkumu. Latgalē bezzemnieku īpatsvars bija salīdzinoši mazs, absolūtais vairākums te bija sīkzemnieki. Tāpēc VZF zeme Latgalē lielākoties bija paredzēta sādžu sīksaimniecību papildu zemes (piegriezumu) piešķiršanai.

Pirms agrārās reformas Latgalē sādža (aizgu­vums no lietuviešu sodžià ‘ciems', 'sā­dža’; sastopams arī apzīmējums "sala" (sola)) bija izplatītākais zemnieku apmetnes veids, kur vairākas zemnieku ģimenes dzīvoja vienkopus. Sādžu lielums bija dažāds – no dažām saimēm līdz vairākiem desmitiem ģimeņu. Visas saimniecības ēkas sādžā atradās atsevišķi no lauku zemes. Vienam saimniekam parasti piederēja pastāvīga mājas vieta, uz kuras tika celtas ēkas, iekopts augļu un sakņu dārzs pastāvīgai lietošanai, aramzeme – izkaisīta pa visiem sādžas tīrumiem šņorveidīgi, pļavas – lietojamas šņoru veidā, ganības – visiem saimniekiem kopīgas. Kopīgās pļavas un ganības ik gadus pārdalīja. Šņorēs atradās apmēram 3/4 Latgales sādžu zemes. Šņoru zemes izveidojās, pastāvot tradīcijai dalīt saimnie­cības zemi visu pieaugušo dēlu starpā. Tā kā galvenais princips zemes dalīšanā bija piešķirt visiem mantiniekiem vienāda labuma zemi, tad zemi parasti dalīja gareniski. Tā, mainoties paau­dzēm, izveidojās 2–3 ha lielas saimniecības ar šņorēs sadalītu zemi. Nereti vienas sētas saimnieka zeme sastāvēja no 50 līdz 80 un pat vairāk šņorēm. Katra šņore dažreiz bija tikai 2–3 m plata, 100 un vairāk metrus gara. Vienas saimniecības šņoru zeme parasti bija izkaisīta pa visu sādžu starp citu saimnieku, muižas vai citu sādžu zemēm. Šņoru zemju sistēma noteica visai sādžai kopīgus zemes apstrādāšanas laikus, apsaimniekošanas veidus un metodes. Sējas, ražas novākšanas un pļaujas darbiem visā sādžā bija jānotiek vienlaicīgi, lai nekaitētu kaimiņa laukam. Minētie apstākļi ne tikai apgrūtināja zemes racionālu izmantošanu sādžās, bet darīja to pat neiespējamu.

Zemes ierīcības darbu speciālisti Latgales sādžu zemju sadalīšanu viensētu saimniecībās dēvēja pat par otro lielo agrāro reformu. Reformas sākumā apmēram 80 % Latgales saimniecību atradās sādžās. 901 sādža (18 %) bija jau sadalīta Krievijas Impērijas laikā. Agrārās reformas gaitā bija plānots sadalīt 5264 sādžas, plānojot 78 383 viensētas.

Tā kā sādžu saimniecības Latgalē bija pārāk mazas, tās bija tiesīgas saņemt piegriezumus no VZF. Daļa sādžinieku savas zemes bija paplašinājuši pirkšanas ceļā, iegūstot nelielus zemes īpašumus no muižniekiem. Pēc vecām paražām sādžu zemniekiem bija ganību servitūtu tiesības uz daļu no muižas zemes gabaliem. Visu veidu zemes (šņoru zemes, piegriezumus no VZF, par likvidētājiem ganību servitūtiem saņemtās zemes un pirktās zemes) vajadzēja juridiski un praktiski apvienot vienā viensētā. Mērnieki izstrādāja sadalīšanas projektu, bet pašas viensētas projektēja uz vienošanās, vērtēšanas vai mazāksolīšanas (torgu) pamata. Torgu princips noteica: ja bija vairāki pretendenti uz vienu zemes gabalu, tad viensētu tajā vietā dabūja tas, kurš prasīja no viņam katra piederošā hektāra vismazāko normu. Piemēram, saimniekam bija tiesības uz 12 ha no kopējās zemes. Mazāksolīšanā viņš pieprasīja katra hektāra vietā 0,80 ha. Ja mazāk neviens nebija prasījis, tad šis pieprasītājs saņēma viensētu ar zemes platību 12 x 0,80=9,60 ha. Pašiem sādžiniekiem lielākās raizes sagādāja māju un saimniecības ēku pārcelšana uz jauno viensētas vietu. Ēkas pilnīgi no jauna bija jāceļ apmēram ap 30 % sādžu saimniecību.

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā Latgalē lauku iedzīvotāju skaits nemitīgi pieauga – divu paaudžu laikā – vairāk kā uz pusi, bet zemes daudzums palika nemainīgs. Agrārās reformas sākumā Latgalē bija ap 75 tūkstošiem sīkzemnieku, no tiem absolūtais vairākums saimniekoja uz 2–10 ha zemes. Lielā daļā sādžu saimniecību šņores bija kļuvušas tik šauras, ka tās vairs nebija iespējams dalīt, zemes bija kļuvis tik maz, ka no tās nevarēja pārtikt. Latgalē vēl prognozēja vismaz 10 tūkstošus bezzemnieku. Jau agrārās reformas sākumā bija skaidrs, ka Latgalē VZF zemju nepietiks, lai nodrošinātu Agrārajā likumā paredzēto zemes normu jaunsaimniecībām.

Viens no pasākumiem bija zemes piešķiršana Latgales sīkzemniekiem Kurzemes un Zemgales brīvajās zemēs. Tika plānots pārcelt divus līdz trīs tūkstošus Latgales sīkzemnieku ģimeņu. Pasākums izdevās tikai daļēji. Tam par pamatu bija naidīgā attieksme no vietējiem iedzīvotājiem un administrācijas, ēku trūkums, sliktāko un nekultivētu zemju rezervēšana. Uz 01.07.1930. Kurzemes, Zemgales apriņķos, t. sk. Ilūkstes apriņķī, Latgales pārceļotājiem tika piešķirtas 530 saimniecības ar kopējo platību 10 242 ha.

Lielākais pasākums papildus zemes iegūšanā Latgalē bija Lubāna ezera klānu nosusināšanas projekts (1922–1939). Nosusinot Lubāna purvus, varēja iegūt lauksaimniecībā izmantojamu zemi vismaz 280–300 Latgales jaunsaimniecībām. Projekta ietvaros tika izrakts papildus kanāls no Lubāna ezera uz upi Aivieksti, kas pazemināja Lubāna līmeni par gandrīz 2 m. Galvenais projekta rezultāts bija tas, ka no Lubāna ezera ikgadējiem pavasara plūdiem tika paglābtas tuvējās zemnieku saimniecības, plašā apkaimē bija iespējams uzsākt zemes ierīcības darbus.

Tika veikti pasākumi Latgales zemkopju izglītošanā un lauksaimniecības kooperācijas veicināšanā, lai sīkzemnieki varētu efektīvāk organizēt savu saimniecību uz jau esošās zemes platības. Latgalē tika izveidots divgadīgās lauksaimniecības skolu tīkls. 1921. gadā nodibināja Latgales Lauksaimniecības vidusskolu Ludzas apriņķa Malnavas pagastā. Tika nodibināta Latgales Lauksaimniecības biedrību savienība (1922–1935).

Latgales sīkzemnieki, meklējot izeju zemes trūkumam, praktizēja peļņā iešanu ārpus savas dzīvesvietas uz turīgākajām pārnovadu saimniecībām un pilsētām. No Latgales ik gadu nāca vairāk nekā 20 tūkstoši laukstrādnieku (ap 12 % no visa laukstrādnieku skaita valstī). Katru gadu apmēram 8 tūkstoši Latgales peļņā gājēji palika uz pastāvīgu dzīvi citos Latvijas novados.

Reformas noslēgumā sadalāmais VZF Latgalē – 322 917 ha – bija sadalīts starp 43 657 zemes ieguvējiem. Latgalē bija maz jaunizveidotu jaunsaimniecību – tikai 15 % no visām saimniecībām. Līdz 01.06.1937. bija sadalītas 4526 sādžas, ierīkojot 67 673 viensētas. Neskatoties uz agrārās reformas pasākumiem, Latgale palika tipiska sīksaimniecību zeme, kur vidējā vienas saimniecības zemes platība bija 11 ha. 

Vienlaicīgi ar zemes piešķiršanu Latgalē tika veikts arī koroborācijas process – nekustamais īpašums, kas agrāk skaitījās visas ģimenes locekļu valdījumā, kļuva par konkrēta saimnieka privātīpašumu. Skaidrība zemes īpašumu piederībā stimulēja jaunos īpašniekus attīstīt savu saimniecību, jo viņi kļuva pilnīgi noteicēji par saimniecību un sava darba augļiem.

Veicot sādžu sadalīšanu atsevišķās viensētu saimniecībās, mainījās Latgales lauku kultūrainava – kompakti apdzīvoto vietu vietā izveidojās viensētas. Mainījās arī bijušo sādžinieku dzīvesveids un saimniekošanas metodes, jo notika pāreja no nosacītās sādžu saimniekošanas kopatbildības uz individuālo atbildību.

Agrārās reformas rezultātā tika sekmēta Latgales agrārās atpalicības pārvarēšana un lauksaimniecībā tika panākts vienāds saimniekošanas veids visā valstī.