Pirms agrārās reformas Latgalē sādža (aizguvums no lietuviešu sodžià ‘ciems', 'sādža’; sastopams arī apzīmējums "sala" (sola)) bija izplatītākais zemnieku apmetnes veids, kur vairākas zemnieku ģimenes dzīvoja vienkopus. Sādžu lielums bija dažāds – no dažām saimēm līdz vairākiem desmitiem ģimeņu. Visas saimniecības ēkas sādžā atradās atsevišķi no lauku zemes. Vienam saimniekam parasti piederēja pastāvīga mājas vieta, uz kuras tika celtas ēkas, iekopts augļu un sakņu dārzs pastāvīgai lietošanai, aramzeme – izkaisīta pa visiem sādžas tīrumiem šņorveidīgi, pļavas – lietojamas šņoru veidā, ganības – visiem saimniekiem kopīgas. Kopīgās pļavas un ganības ik gadus pārdalīja. Šņorēs atradās apmēram 3/4 Latgales sādžu zemes. Šņoru zemes izveidojās, pastāvot tradīcijai dalīt saimniecības zemi visu pieaugušo dēlu starpā. Tā kā galvenais princips zemes dalīšanā bija piešķirt visiem mantiniekiem vienāda labuma zemi, tad zemi parasti dalīja gareniski. Tā, mainoties paaudzēm, izveidojās 2–3 ha lielas saimniecības ar šņorēs sadalītu zemi. Nereti vienas sētas saimnieka zeme sastāvēja no 50 līdz 80 un pat vairāk šņorēm. Katra šņore dažreiz bija tikai 2–3 m plata, 100 un vairāk metrus gara. Vienas saimniecības šņoru zeme parasti bija izkaisīta pa visu sādžu starp citu saimnieku, muižas vai citu sādžu zemēm. Šņoru zemju sistēma noteica visai sādžai kopīgus zemes apstrādāšanas laikus, apsaimniekošanas veidus un metodes. Sējas, ražas novākšanas un pļaujas darbiem visā sādžā bija jānotiek vienlaicīgi, lai nekaitētu kaimiņa laukam. Minētie apstākļi ne tikai apgrūtināja zemes racionālu izmantošanu sādžās, bet darīja to pat neiespējamu.