Galvenie normatīvie akti un reformas principi Jau Latvijas Pagaidu valdība izdeva vairākus rīkojumus agrāro lietu kārtošanā. Ar 27.02.1919. Pagaidu valdības rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi tika izveidots VZF. Fondā ieskaitīja valsts muižām, zemnieku agrārbankai un valstij piederošās mežu zemes, kuras bija derīgas zemkopībai. Privāto muižu iekļaušana zemes fondā nebija iespējama, jo Latvijas teritorijā vēl atradās vācu okupācijas karaspēks.
17.–18.04.1920. Satversmes sapulces vēlēšanās visas Latvijas politiskās partijas (izņemot Vācu demokrātisko partiju, kura pārstāvēja muižniecību) savās vēlēšanu platformās ievērojamu vietu ierādīja agrārajam jautājumam. Visradikālāk agrāro jautājumu solīja atrisināt Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Sociāldemokrātu panākumi vēlēšanās (57 deputātu vietas), kā arī viņu aktīvā politiskā darbība lielā mērā noteica Agrārās reformas likuma radikālo raksturu.
Agrārās reformas likums bija galvenais likumdošanas akts agrārajā jautājumā, ko pieņēma Satversmes sapulce. Likuma 1. daļā “Valsts zemes fonds” (pieņemta 16.09.1920.) tika noteikts, ka jaunu saimniecību ierīkošanai un pastāvošo sīksaimniecību paplašināšanai nodibināms VZF. Tajā ieskaitīja visas valsts zemes, bijušās muižas un mežus. Fondā iekļāva 8557 hipotekārās vienības – 1479 muižas, 294 pusmuižas, 171 mācītāja muižu, 202 mājas, 546 atsevišķus zemes gabalus un 5865 nomas zemes gabalus. Kopumā VZF veidoja 3,4 miljonus ha jeb 52 % no visas zemes kopplatības, no kuriem privāto muižu zemes veidoja 79 %. Sadalāmais fonds bija noteikts 1,6 miljonu ha apjomā. VZF nonāca arī 1,6 miljons ha (91 %) Latvijas mežu. Fondā neieskaitīja no muižām pārdoto zemi zemniekiem, ja to bija ieguvuši Latvijas pilsoņi. Bijušajiem zemes īpašniekiem, ja viņi nebija cīnījušies pret Latvijas valsti, paredzēja atstāt neatsavināmo daļu 50 ha platībā, bet izņēmuma gadījumos arī līdz 100 ha.
Satversmes sapulcē tika nolemts, ka jautājums par atlīdzības kārtošanu VZF ieskaitīto zemju un muižu īpašniekiem galīgi jānosaka ar īpašu likumu, atstājot šo jautājumu 1. Saeimai. 14.04.1924. 1. Saeimā tika pieņemts likums, ka muižnieki par atsavināto zemi un visu, kas pie tās pieder, atlīdzību nesaņem.
Nākamajā dienā pēc Agrārās likuma 1. daļas pieņemšanas, tika pieņemta likuma 4. daļa “Zemes ierīcības komitejas” (17.09.1920.). Tā noteica, ka VZF sadalīšanai un zemes piešķiršanai ir dibināmas dažādu līmeņu zemes ierīcības komitejas.
Likuma 2. daļa “Valsts zemes fonda izlietošana” (pieņemta 21.12.1920.) noteica, ka VZF sadalāms pamatā jaunsaimniecību izveidei. Jaunsaimniecības drīkstēja veidot ne lielākas par 22 ha, bet ne mazākas par 15 ha. Tāda lieluma saimniecības varēja apstrādāt viena ģimene bez algota darbaspēka. Lauksaimniecībā nederīgu zemi ar vai bez meža, ūdeņus, purvus varēja piešķirt virs normas, bet ne vairāk par 5 ha, t. sk. arī mežu līdz 3 ha. Zemi piešķīra privātīpašumā par simbolisku samaksu – vidēji 10–20 lati par 1 ha. Šī cena bija 20–27 reizes zemāka par reālo zemes tirgus cenu. Piešķirtā zeme bija jāizpērk 41 gada laikā.
Galvenie zemes sadales principi:
- zeme piešķirama vispirms tiem, kuri šīs tiesības ieguvuši cīņā par Latvijas neatkarību un tiem, kuri jau pierādījuši savu tieksmi un varēšanu saimniekot;
- zeme piešķirama tiem bezzemniekiem – ilggadējiem zemes lietotājiem un rentniekiem, kuri pierādījuši savas saimniekošanas spējas un ieguldījuši šajās saimniecībās darbu un kapitālu;
- zeme piešķirama tiem bezzemniekiem, kuri apņemas un ir spējīgi zemi apstrādāt, nodrošinot to ar savas ģimenes darbaspēku un pietiekamu lauksaimniecības inventāru.
Agrārās reformas likuma 3. daļa “Agrārās reformas nostiprināšana” (pieņemta 03.05.1922.) aizliedza no jauna apvienot viena saimnieka rokās vairāk par 50 ha zemes. Tika aizliegts arī pastāvošos un jauniegūtos lauku zemes īpašumus sadalīt mazākos gabalos par 10 ha. Izņēmumi bija pieļaujami ar valdības atļauju un tikai gadījumos, ja sadalītos zemes gabalus izlietoja ne lauksaimniecības, bet citām vajadzībām.
Agrāro reformu reglamentēja vēl vesela virkne citu likumu un noteikumu, kuri atbilstoši situācijai tika papildināti vai mainīti. Latgales specifiskie agrārie apstākļi noteica speciālu instrukciju izdošanu šim novadam.
Valsts rūpējās par to, lai lauku dzīve tiktu pēc iespējas ātrāk atjaunota. 20. gadu sākumā daudzām karā izpostītajām saimniecībām valdība piešķīra pabalstus, labības sēklas. 1922. gadā tika nodibināta Valsts zemes banka. Bankā varēja saņemt ļoti izdevīgus aizdevumus ēku būvēm, dzīvā un nedzīvā lauksaimniecības inventāra iegādei. Līdz 01.01.1925. par aizdevumiem jaunsaimniecībām procentus nerēķināja, izņemot 1 % bankas izdevumu segšanai. 1925. gadā Valsts zemes banka sāka pārvest jaunsaimniecībām izsniegtos īstermiņa aizdevumus uz ilgtermiņa aizdevumiem pret nekustamā īpašuma ķīlu. Jaunsaimniecību izpirkšanas maksas un aizdevumi ēku būvei bija jāmaksā 4 % gadā un jāatmaksā 41 gada laikā.
1924. gadā pieņēma likumu par kredītiem lauku būvniecībai, kurus daļēji dzēsa, ja ēkas tika būvētas no ugunsdrošiem materiāliem. 1927. gadā izdeva noteikumus par noliktavu, elevatoru un kaltētavu ierīkošanu. 1923. un 1928. gadā tika izdoti noteikumi par valsts pabalstiem meliorācijā.