13. gs. gaitā no Ziemeļvācijas un Dānijas nākušie misionāri un krusta karotāji pakļāva un pievērsa latīņu kristietībai vienu Austrumbaltijas etnosu pēc otra. Ieguvuši kontroli pār lībiešu, latgaļu, sēļu, igauņu, kuršu un zemgaļu zemēm, jaunie zemeskungi varas īstenošanas un pārvaldes nolūkos sāka veidot jaunas administratīvi teritoriālas vienības. To priekšgalā esošie bīskapi pildīja ne tikai garīgu amatpersonu funkcijas, bet tiem piederēja arī laicīga valdnieka vara. Līdztekus bīskapiem zemes īpašumi un teritoriāla valdnieka tiesības Livonijā piederēja arī Dānijas karalim un garīgi militārai korporācijai – Kristus bruņinieku brāļu jeb Zobenbrāļu ordenim, kura īpašumtiesības un valdnieka funkcijas 1237. gadā pārņēma Vācu ordenis.
Katra no jaunizveidotajām teritoriālajām vienībām radās citā laikā, atšķirīgos vēsturiskos apstākļos un bija saistīta ar dažādām autoritātēm ārpus Livonijas – Romas pāvestu, Svētās Romas Impērijas ķeizaru un Dānijas karali –, kā rezultātā Livonijā izveidojās neviendabīga teritoriāli politiskā struktūra ar vairākiem varas centriem. 13. gs. 20. gadu beigās Livonijā ietilpa Rīgas, Zemgales, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas un Zobenbrāļu ordenim piešķirtā zeme (1210. gadā pāvests apstiprināja regulējumu, saskaņā ar kuru zobenbrāļiem tika piešķirtas tiesības uz ⅓ no pakļautajām zemēm), kā arī Dānijas karaļa Valdemāra II (latīņu Woldemarus, dāņu Valdemar, vācu Waldemar) teritoriālie ieguvumi Igaunijā. Turpmākajos gadu desmitos līdz ar pakāpenisku kuršu un zemgaļu zemju iekarošanu un pakļaušanu Livonijas telpiskais izvērsums turpināja paplašināties, un 13. gs. beigās nostabilizējās tās ārējā robeža, kas vēlāk, ja neņem vērā īslaicīgus dažu nelielu teritoriju ieguvumus vai zaudējumus, vairs būtiski nemainījās.
Paralēli notika agrāk radīto teritoriālo veidojumu daļēja pārstrukturizācija un zemju pārdale. 1234. gadā pāvesta legāts Modenas bīskaps Guljelmo (latīņu Guilielmus, Wilhelmus, vācu Wilhelm) nodibināja Kurzemes bīskapiju. Pēc iznīcinošās sakāves, ko Zobenbrāļu ordenis piedzīvoja 1236. gada Saules kaujā, tā īpašumus 1237. gadā lielākoties pārņēma Vācu ordenis, izveidojot Livonijā autonomu atzaru, kura priekšgalā atradās vietējais zemes mestrs. Daļu bijušo Zobenbrāļu zemju Livonijas ziemeļos legāts Guljelmo, rīkojoties pāvesta uzdevumā, nodeva Dānijai. Tās tika pievienotas šajā apgabalā agrāk iegūtajiem dāņu īpašumiem, un 1238. gada Stensbijas līgumā tika noteikts, ka laicīgā vara pār Ziemeļigauniju (Rēveles, Harju un Viru zemēm) pienākas Dānijai. Savukārt par reliģisko dzīvi minētajā teritorijā, kā arī ordenim piederošajā Jervas zemē, rūpējās Rēveles bīskaps, kurš baznīcas hierarhijā atradās galvenā Dānijas baznīcas centra – Lundas arhibīskapijas – pakļautībā. Dānijas vara Ziemeļigaunijā saglabājās līdz 1346. gadam, kad karalis Valdemārs IV to pārdeva Vācu ordeņa virsmestram Prūsijā, kurš savas valdnieka tiesības un pienākumus šajā teritorijā deleģēja ordeņa Livonijas atzara mestram. Neatkarīgi no šīm pārmaiņām Rēveles bīskapijas kanoniskā pakļautība Lundai saglabājās līdz pat reformācijai 16. gs. Tomēr kopš 15. gs. arī Rēveles bīskapi, formāli nebūdami zemeskungi savā diecēzē, laiku pa laikam iesaistījās Livonijas politiskajās norisēs.
Būtiskas pārmaiņas Livonijas teritoriālais iedalījums piedzīvoja līdz ar Romas katoļu baznīcas struktūras reorganizāciju 13. gs. vidū. 1251. gadā tika likvidēta Zemgales bīskapija un tai piederošās zemes sadalītas starp Rīgas un Kurzemes bīskapijām. 1255. gadā Rīgas bīskapija tika paaugstināta par arhibīskapiju, uzdodot arhibīskapam veikt pārraudzību pār Kurzemes, Sāmsalas-Vīkas un Tērbatas bīskapijām Livonijā, kā arī četrām bīskapijām Prūsijā. Visas bīskapijas ietilpa Romas katoļu baznīcas hierarhijā, bet bīskapi, kas atradās to priekšgalā, reizē savas diecēzes robežās veica arī valdnieka, proti, administratīvas funkcijas. Svarīgi uzsvērt, ka bīskapiem bija pienākums pakļauties Rīgas arhibīskapam tikai ar baznīcu saistītās lietās, bet šī saikne neierobežoja viņu valdnieka tiesības savas bīskapijas ietvaros.
Turaidas pili, kas bija viena no Rīgas arhibīskapa rezidencēm, sāka celt 13. gs. un arī turpmākajos gadsimtos to ik pa laikam turpināja nocietināt un paplašināt. Pateicoties intensīvai izpētei un rekonstrukcijai, kas aizsākās 20. gs. septiņdesmitajos gados, pils turpina atgūt savu vēsturisko izskatu.
Fotogrāfs Michal Szymanski. Avots: Shutterstock.com.
Vislielākā teritorija Livonijā bija Vācu ordenim, uz kura pleciem pēc 1237. gada gūlās galvenais smagums cīņās ar iezemiešiem. Ordeņa Livonijas atzara īpašumi ievērojami paplašinājās 13. gs. otrajā pusē, kad tas ieguva ⅔ no Kursā un Zemgalē iekarotajām zemēm. Pēc Ziemeļigaunijas pievienošanas Vācu ordenim Livonijā piederēja aptuveni 67 000 km2, kamēr Rīgas arhibīskapijas, Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas un Kurzemes bīskapiju teritoriju kopējā platība vien nedaudz pārsniedza 40 000 km2.
13. gs. celtā Vīlandes pils bija viena no lielākajām un vislabāk nocietinātajām Zobenbrāļu (vēlāk Vācu) ordeņa militārajām būvēm Livonijā.
Avots: Regina M art/Shutterstock.com.