Atbilstoši laikabiedru izpratnei Livonijas krusta kari 13. gs. bija Romas pāvesta sankcionēts “svētais karš” (bellum sacrum) pret kristīgās ticības un Romas baznīcas ienaidniekiem – pagāniem, no ticības atkritušajiem, herēzē apsūdzētajiem un citām grupām. Šāda kara mērķis bija aizsargāt kristiešus un atjaunot mieru (pax universalis) kā dievišķu vērtību. Tā dalībniekiem, kuri Dieva un baznīcas priekšā deva dalības apsolījumu, tika garantēta pilnīga grēku un/vai garīgo sodu atlaide, kā arī personas un īpašuma aizsardzība prombūtnes laikā. Livonijas krusta kari savā statusā nekad nav tikuši pielīdzināti krusta kariem Svētajā Zemē Palestīnā. Krusta kari bija globāla viduslaiku sabiedrības parādība, kas, radusies 11. gs. beigās Eiropā, aptvēra teritoriju no Ibērijas pussalas Eiropas dienvidrietumos līdz Palestīnai Vidusjūras austrumu piekrastē un no Ziemeļāfrikas līdz Baltijai.

Livonijas krusta kari, līdzīgi citiem Romas baznīcas radītiem politikas instrumentiem, bija pakļauti kanonisko normu un institucionalizētas prakses iedibinātajai universālai kārtībai. Saskaņā ar to leģitimēt krusta karus varēja vienīgi augstākā universālās garīgās varas autoritāte – pāvests. Kad pāvests Urbāns II (latīņu Urbanus II; īstajā vārdā Odons no Lažerī, franču Odon de Lagery) pirmoreiz Rietumu kristietības vārdā Klermonas (Clermont) koncilā 11.1095. aicināja visus kristiešus – pilnīgā paļāvībā uz Dievu – doties bruņotā “svētceļojumā” (pregrinatio, arī passagium) jeb “krusta karagājienā”, lai atbrīvotu Svēto Zemi, savu aicinājumu viņš pamatoja ar teoloģiskiem un politiskiem argumentiem, ka šāds karš ir taisnīgs un attaisnojams politikas līdzeklis. Livonijas krusta kariem bija jāiekļaujas šajā Romas baznīcas formētajā tradīcijā. Tāpēc tiesības ierosināt krusta karagājienu topošās Livonijas telpā no 12. gs. beigām bija garīgās un laicīgās varas hierarhijā augstākajai personai – Ikšķiles, vēlāk Rīgas bīskapam, no 1255. gada – arhibīskapam. Bīskaps lūdza Romas pāvestam palīdzību un atļauju aicināt “ar krustu iezīmētos” (cruce signati) bruņotos “svētceļniekus” kristīgās misijas atbalstam viņa diecēzes teritorijā. Šo lūgumu viņš argumentēja ar “pagānu” vardarbīgas pretestības un apdraudējuma briesmām. Ja pāvests šo lūgumu atbalstīja, tad bīskaps vērsās pie kristiešiem konkrētos kristīgās Eiropas reģionos, kā arī pie baznīcu augstākās garīdzniecības un garīgo ordeņu vadītājiem ar mudinājumu, netaupot spēkus, doties palīgā jaunajai baznīcai un misionāriem Livonijā. Publiski deklarētais mērķis, uzsākot krusta karagājienu uz Livoniju, tika formulēts atbilstoši Romas kūrijas retorikai: krusta karu galvenais uzdevums bija atbalstīt kristīgo misiju, misionāru, kristiešu un jaunkristīto (neophiti), kā arī baznīcas institūciju un to īpašuma aizsardzību. Kristīgās misijas radītā sociālā dinamika autohtonajās līvu, letu, estu un citās sabiedrībās izraisīja interešu polarizēšanos un pastāvējušo sociālo attiecību krīzi; tā savukārt raisīja vardarbīgus konfliktus gan savā starpā, gan ar misionāriem un ieceļojušajiem kristiešiem. Jautājums par veco/jauno kultu un ticību dziļākajā būtībā bija par sabiedrības organizācijas modeļu maiņu, citādu – Rietumu tipa – sociālo hierarhiju un politisko varu. Rīgas bīskapam krusta karš deva iespēju paplašināt bīskapijas teritoriju un tādējādi iegūt zemes varas leģitimitāti.

Livonijas krusta karu gadījumā pastāv skaidrs nošķīrums starp krusta karu un kristīgo misiju: ar krusta karu var atbalstīt misiju, bet nevar to aizstāt. Taču laikabiedru – pilsētnieku, tirgotāju, augstdzimušu bruņinieku un citu laju – priekšstatos robeža starp abiem šiem uzskatiem un metodēm bija daļēji izzudusi. Tieši šī iemesla dēļ radās vairākas konfliktsituācijas Livonijas krusta karu norisēs, kurām atrisinājums tika meklēts Romas kūrijā.

Romas kūrijas politiskajā retorikā arvien tika īpaši uzsvērts, ka pāvests apsola pilnu grēkatlaidi “līdzīgi kā” cīnoties par Svēto Zemi, taču tas nenozīmēja “tādu pašu” statusu “svētceļojumam” uz Livoniju. Arī gadījumos, kad pāvests svētceļniekiem slimības vai nabadzības dēļ atļāva mainīt (commutare) dotā apsolījuma mērķi, lai Palestīnas vietā dotos uz Livoniju, tad ar šo, piemēram, Honorijs III (latīņu Honorius III; īstajā vārdā Čenčio Savelli, itāļu Cencio Savelli) 1222. gadā, nekādā gadījumā krusta karu Livonijā nepielīdzināja svētajam karam Palestīnā.

Sarežģīts ir Livonijas krusta karu hronoloģiskā ietvara jautājums: tradicionāli pieņemts tā sākumu datēt ar 1171., 1193., 1195./1196. vai 1198. gadu, bet beigas – ar 1290. gadu. Neviens no šiem datējumiem nav korekts. Rakstīto vēstures avotu zinātniski kritisks lasījums dod pamatu koriģēt Livonijas krusta karu hronoloģijas sākuma un beigu atskaites punktus – no 1199./1200. līdz 1265. gadam.

Livonijas krusta kari iekļāvās kopējā Romas katoļu baznīcas vadītā Eiropas krusta karu kustībā 12.–13. gadsimtā. Livonijas krusta kari ir Baltijas jūras reģiona un Ziemeļeiropas krusta karu norišu daļa. Krusta karu kustību no 12. gs. vidus līdz 13. gs. sākumam raksturo tas, ka tās darbības rādiusā arvien vairāk nonāca Eiropas ziemeļu un ziemeļaustrumu apgabali. Šo apgabalu autohtonās sabiedrības skāra kristīgās misijas radītās sociālās transformācijas, tajos tika izmēģināta un intensīvi lietota jauna politikas stratēģija – “svētais karš”. Rietumu historiogrāfijā tika norādīts uz krusta karu izraisītiem atšķirīgiem sabiedriskiem un politiskiem procesiem. Šo procesu vēsturiskās atšķirības dēļ, piemēram, Baltijas vai Ziemeļu kusta kari, jākonkretizē atšķirīgs viduslaiku vēstures fenomens kopējā krusta karu kustības kontekstā. Lietojot šos apzīmējumus – Baltijas vai Ziemeļu krusta kari – tiek uzsvērta vēsturisko notikumu konteksta specifika: to raksturo 1147. gadā uzsāktais krusta karš pret Elbas baseina slāviem (vendiem) un dāņu misionāru aktivitātes pie Baltijas jūras slāviem 12. gs. 70.–80. gados, piemēram, Rīgenes salā, kā arī norises Austrumbaltijas telpā no 12.–13. gs. mijas, kad sāka formēties Livonija. Šo procesu pamatlīnijās noteica krusta karu idejas un prakse topošās Livonijas politikā, tāpēc vēstures zinātnē kopš 20. gs. 80. gadiem tiek lietots termins “Livonijas krusta kari”.

Livonijas krusta karu norisēs piedalījās dažādi ārējie un iekšējie spēki: Romas pāvestam un kūrijai, kā arī Svētās Romas Impērijas ķeizaram bija krustu karu leģitimējošas funkcijas. Brēmenes (1200) un Lundas (1206/1208) arhibīskapiju augstākā garīdzniecība, kā arī Dānijas karalis Valdemārs II (Valdemar Sejr) aktīvi iesaistījās kristīgās misijas, baznīcas organizācijas izveides un krusta karu norisēs ar mērķi paplašināt garīgā un/vai laicīgā valdījuma teritoriju; zviedru karaļa Jūhana I Sverkersona (Johan Sverkersson) militārā iesaistīšanās 1220. gadā – interese par Ziemeļigauniju – bija epizodiska. Visus šos krusta kara dalībniekus vienoja vēlme palielināt savu ietekmi topošās Livonijas vēsturiskajā telpā; grāfi un firsti, kā arī zemākai bruņniecībai piederošie ministeriāļi, galvenokārt no Lejassaksijas un Saksijas zemēm, pilsētu elites un neelites grupu – tirgotāju, amatnieku un palīgamatu – pārstāvji, brīvie zemnieki no Rietumfrīzu salām, impērijas baznīcu augstākie un zemākie garīdznieki no 1200. gada ieradās Livonijā uz vienu vai vairākiem gadiem kā krusta karotāji. Viņus vadīja ne tikai reliģioza motivācija, bet arī sociāli ekonomiska un politiska interese ar cerībām uz dvēseles glābšanu un sodu izpirkumu, kā arī uz sabiedriskā statusa nodrošinājumu.

No apmēram 1225. gada krusta karotāji, ierodoties Rīgā, organizējās korporatīvā apvienībā (communitas peregrinorum), kas savā statusā bija līdztiesīga tirgotājiem un pastāvēja līdz 1298. gadam. Viņi pakļāvās Rīgas bīskapam vai to pārstāvošai personai (arī personu grupai). Iekšējos spēkus, līdzās Livonijas garīdzniecībai, pārstāvēja Zobenbrāļu ordenis (1202) un Vācu ordeņa Livonijas atzars (no 1237. gada), kā arī kristītie lībieši, leti/latgaļi, esti, zemgaļi un citi, kas periodiski atbalstīja šīs krusta karu ekspedīcijas. Garīgo ordeņu – cisterciešu, premonstriešu, franciskāņu un dominikāņu – brāļi, kuri galvenokārt bija aktīvi misionāri, bija krusta karu sprediķotāji gan Livonijā, gan ārpus tās. Livonijas baznīcas, sākotnēji Rīgas bīskapijas, politiskie mērķi bija tās vadītās kristīgās misijas un garīgo institūciju iedibināšana, kā arī stabilas zemes varas izveidošana.

Jaunu bīskapiju dibināšana autohtono (cilšu) sabiedrību teritorijās bija iespējama, ja krusta kara gaitā tās tika pakļautas, lai nodrošinātu tajās stabilitāti un mieru Rietumu vērtību izpratnē. Tas bija veids, kā risināt garīgās un laicīgās zemes varas jautājumu.

Livonijas krusta kariem kā vēstures procesa iedalījumam konkrētos posmos ir nosacīts raksturs. Atsevišķie notikumi, kas tikai retrospektīvi sniedz iespēju novērtēt to vēsturisko svarīgumu pēc radītajām sekām, ir vienīgie pieturas punkti, lai varētu veidot mūsdienās izprotamu kopainu par šiem kariem. Pirmais posms sākās ar Rīgas bīskapa Alberta (Alberts no Bukshēvdenes, vācu Albert von Buxhoeveden, latīņu Albertus Rigensis) organizēto un pāvesta kūrijā Romā sankcionēto militāro ekspedīciju 1200. gada vasarā. Šī ekspedīcija tika virzīta pret Daugavas lejteces līviem, kad bīskaps savā diecēzē atgriezās grāfa Konrāda (Konrāds no Meiendorpas; vācu Conrad von Meyendorff, latīņu Conradus de Meyendorpe) un kāda ministeriāļa pavadībā kopā ar “daudziem krustnešiem”. Leģitimitāti šī spēka piemērošanai pret “barbariem”, kuri apdraud kristīgo baznīcu, piešķīra 05.10.1199. pāvesta Inocenta III (latīņu Innocentius III; īstajā vārdā Lotario Konti, grāfs Senji, itāļu Lotario dei Conti di Segni) aicinājums Saksijas un Vestfālenes kristiešiem. Ap 1205. gadu krustnešu spēks tika virzīts pret Gaujas līviem. 1207. gadā tika pakļautas arī Daugavas līvu apdzīvotās teritorijas, tādējādi paplašinot Rīgas bīskapijas varas telpu un uzsākot tās sadali. 1206. gadā Valdemārs II devās savā pirmajā krusta karagājienā pret Sāmsalas igauņiem, bet cieta neveiksmi. Šajā laikā aizsākās krustnešu ofensīva pret Tālavas un Jersikas letu (letgaļu), kā arī sēļu zemēm, šīs teritorijas 1208. gadā un 1209. gadā pakļaujot Rīgas baznīcai, ar ko noslēdzās pirmais Livonijas krusta karu posms.

Otrais posms aizsākās ap 1211. gadu, kad Livonijā ieradās krusta karotāji, kurus pavadīja Ziemeļvācijas grāfi un vairāki – Padebornas, Raceburgas un Verdenas – bīskapi. 1212. gada vasarā sākušies nemieri Gaujas Siguldas līvu, Idumejas un Autīnas letu teritorijās, kuras Rīgas bīskaps nodeva Zobenbrāļu ordeņa valdījumā, tika apspiesti. Šis posms noslēdzās ap 1217./1218. gadu, atjaunojot līvu un letu vienošanos par pakļaušanos un viņu zemju atkārtotu dalīšanu.

Trešais posms zīmīgs ar to, ka 1219. gadā Valdemārs II uzsāka krusta karu pret Ziemeļigaunijas pamatiedzīvotājiem. Viņam izdevās ieņemt rēveliešu nocietinājumu Lindanisi, kas kļuva par atbalsta punktu dāņu militārajai ekspansijai Austrumbaltijā. 1223. gadā dāņi uzsāka karagājienu pret sāmsaliešiem. Gandrīz ciešot sakāvi, dāņu karaļa spēkus glāba palīgā nākušie bīskapa Alberta aicinātie krusta karotāji. Sāmsalas pamatiedzīvotājus tomēr pakļaut neizdevās. 1224. gadā, apvienojot Livonijas baznīcai uzticamos tirgotājus, vasaļus, Rīgas pilsoņus un krusta karotājus, tika salauzta Sakalas un Igaunijas pamatiedzīvotāju pretestība, atsākta kristīgā misija, atjaunota politiskā ietekme šajās zemēs un to saikne ar Rīgas bīskapiju. Tikai 1226. gada vasarā atsākās krusta karotāju ekspedīcijas gatavošana, ievērojot Livonijas baznīcas intereses Sāmsalā, kas 1227. gada ziemā noslēdzās ar sāmsaliešu pakļaušanu un atkārtotu kristīšanu.

Ceturtajam posmam raksturīga ģeopolitisko un misijas interešu virziena maiņa ap 1229./1230. gadu, kad notika pirmā Rīgas baznīcas organizētā militārā ekspedīcija pret kuršiem Kurzemes ziemeļaustrumos. Šī Livonijas krusta kara perioda laikā 1251. gadā beidza pastāvēt Zemgales bīskapija, kas tika izveidota 1226. gadā, tās teritoriju iekļaujot Rīgas bīskapijā. Līdz tam Livonijas baznīca ilgstoši cieta neveiksmes, jo zemgaļu pozīcija pretstatā kristietībai bija pragmatiska – kristīšanās (1219; 1224) mijās ar konvertītu atkrišanu no Romas katoļticības (1220; 1226). Tāpēc būtisks pagrieziena punkts bija 1236. gada kauja pie Saules, kurā pret lietuviešiem (žemaišiem?) krita lielākā daļa Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku. Zemgaļu dalība šajā kaujā, ņemot vērā rakstīto avotu pretrunīgos izteikumus, ir hipotētiska. Lai stabilizētu Rīgas bīskapijas pozīcijas zemgaļu apdzīvotajos apgabalos, bija nepieciešama pāvesta un Romas kūrijas ietekmes pastiprināšana Livonijas politiskajās norisēs. Tāpēc 1237.–1245. gadā stratēģiski Livonijas iekšpolitikas jautājumi atkārtoti tika uzticēti pāvesta legātam Vilhelmam no Modenas (latīņu Guillielmum Mutinensis episcopus, vācu Wilhelm von Modena, arī Wilhelm von Sabina), kura iesākto reformu rezultātā notika gan Zemgales (1254) un Sēlijas zemju dalīšana (1256), gan Sāmsalas (atkārtoti 1242; 1251; 1258) un Kurzemes bīskapiju (1245; 1253) teritoriju pārdale starp atbildīgajiem bīskapiem, viņu domkapituliem un Vācu ordeni, kā arī Ziemeļigaunijas (1238) nodošana Valdemāram II. Precīzi tika noteiktas pušu tiesiskās kompetences šo teritoriju pārvaldāmajās daļās un jaunkristīto statusa aizsardzība. Apstākļi, kas 1260. gada vasarā noveda pie Vācu ordeņa Livonijas atzara bruņinieku un krusta karotāju apvienoto spēku sadursmes pie Durbes ar žemaišiem, tiem, iespējams, sabiedrojoties ar kuršiem, tuvāk nav zināmi; kauja beidzās ar kristiešu armijas smagu sakāvi. Šis posms noslēdzās ap 1265. gadu.

Piektais posms ir tikai nosacīti pieskaitāms Livonijas krusta karu laikam. Ap 13. gs. 60. gadu vidu, kad esot atsākusies sporādiska zemgaļu militārā pretošanās, tika mobilizēti skaitliski lieli, ja ticama būtu “Vecākās Livonijas atskaņu hronikas” (Älteste Livländische Reimchronik, 1290–1298) informācija, Livonijas Vācu ordeņa spēki. Šīs bruņinieku krustnešu apvienotās militārās ekspedīcijas pret zemgaļu, kā arī kuršu nocietinātām apdzīvotām vietām (Dobeli, Mežotni, Tērveti, Kuldīgu) noslēdzās 1272. gadā ar to atkārtotu pakļaušanu. Pēc Vecākās atskaņu hronikas vēstījuma un nedaudziem dokumentārajiem avotiem zināms, ka 1279. gada pavasarī notikusī kauja pie Aizkraukles, kurā Vācu ordenis cieta sakāvi, bija ilgstoši briedušu nesaskaņu sekas starp šīs garīgi militārās korporācijas eliti un kristīto zemgaļu vadoni Nameisi. Šim posmam raksturīgs, ka arvien biežāk Vācu ordeņa brāļi sevi dēvēja par krustnešiem (pilgerîme), kuru ekspedīcijas pret Livonijas “pagāniem” ir svētais karš. Šādi veidotam publiskam paštēlam vajadzēja iedvesmot gan ordeņa zemēs Livonijā un Prūsijā kalpojošos brāļus, gan vēl potenciāli rekrutējamos ārpusē – Svētās Romas Impērijas zemēs. Par revanšu pēc Aizkraukles kaujas uzskatāmas Vācu ordeņa ekspedīcijas, kuras atbalstīja ne tikai kurši un esti, bet arī Rīgas arhibīskapa un Livonijas bīskapu vasaļi, sākot ar 1280./1281. gadu līdz 1287. gadam, tās virzot pret Tērveti, Dobeli un citiem zemgaļu centriem. Rakte, Dobele un Sidrabene esot bijušas pēdējās nocietinātās vietas, kuras zemgaļi 1290. gadā zaudējuši Vācu ordenim. Šai sakāvei, pēc Vecākās atskaņu hronikas attēlojuma, sekojusi zemgaļu aiziešana uz Lietuvu. Avotu materiāls atklāj šim posmam pēc Livonijas krusta kariem raksturīgu parādību: pēc 1264./1266. gada, kā liecina dokumentētā pāvestu Urbāna IV (latīņu Urbanus IV; īstajā vārdā Žaks Pantaleons, franču Jacques Pantaléon) un Klementa IV (latīņu Clemens IV; īstajā vārdā Gvido Fuko, franču Gui Foucois, arī Foulques vai Foucault) griba par grēkatlaižu piešķiršanu “svētceļniekiem”, Romas kūrijas un pāvestu atbalsts krusta karu kustībai Livonijas virzienā vairs netika nodrošināts. Taču interese par Livoniju nebija apsīkusi, nemazinājās arī krustnešu plūsma, galvenokārt no Lībekas ostas. Vēstures avoti liecina, ka krusta karotāju klātbūtne Livonijā, it sevišķi Rīgā, bija līdz pat 13. gs. 90. gadu nogalei.

Krusta karu darbība topošajā Livonijas telpā nodrošināja to teritoriālo bāzi, uz kuras varēja veidoties bīskapijas un garīgo zemes kungu vara. Šis process, lai gan ne tik daudz kā kristīgā misija, tieši un neatgriezeniski mainīja pirms tam pastāvējušo sociālo vidi un sabiedrības organizācijas formas: to vietā veidojās jaunas, Rietumu kultūrā sakņotas sociālo un politisko attiecību struktūras un modeļi, piemēram, lēņa attiecības. Krusta kari mobilizēja dažādas profesionālās, sociālās un etniskās grupas no atšķirīgiem Eiropas reģioniem migrācijai Livonijas virzienā. Šādi radītās saskarsmes rezultātā ar vietējām nekristiešu sabiedrībām tika veicināti ekonomiskās apmaiņas un zināšanu pārneses procesi, kas ļāva topošajai Livonijas sabiedrībai kopš 13. gs. otrās puses iekļauties Rietumu kultūras telpā. Nenoliedzami ir tas, ka arī Livonijā svētā kara ideāliem bija ļoti liela nozīme kolektīvo (dzimtu, brālību u. c.) identitāšu veidošanās procesos.

Līdz ar romantisma dzimšanu 19. gs. sākumā aizsākās romantizēta krusta karu estetizācija britu, vācu un citu lielo Eiropas nāciju mākslā – literatūrā, glezniecībā un mūzikā – viduslaikus tēloja kā lielu un varonīgu laikmetu, kurā esot dzimusi kristietībā sakņota Eiropas visu tautu kopība. Centrālā tēma šajos idealizētās pagātnes tēlojumos bija krusta kari, tādēļ daļa Eiropas nāciju 19. gs. pirmajā pusē sevi apzinājās par varonīgo un upurim gatavo kristīgās ticības cīnītāju pēctečiem.

Latviešu nacionāli romantiskajā literatūrā kopš dzejnieka Ausekļa veidojās cita tendence, kas vēlīnās apgaismības literātu ietekmē pauda nosodošu attieksmi pret krusta kariem Baltijā: tie tika attēloti kā agresīva vācu ekspansija, kuras dēļ “latvieši” zaudēja brīvību un, par spīti “varonīgai pretestībai”, kļuvuši par “vergu tautu”. Rainis vairākiem 20. gs. sākumā tapušiem dramatiskās dzejas darbu sižetiem, piemēram, traģēdijai “Indulis un Ārija” (1912), izmantoja Livonijas krusta karu epizodes. Latviešu un vācbaltiešu vēsturiskajā glezniecībā Livonijas krusta karu tematikai pievērsās Bernhards Borherts, Arturs Baumanis (“Jauns līvu kareivis”, 1889), Voldemārs Vimba (“Saules kauja”, ap 1937), Ludolfs Liberts (“Zemgaļu ķēniņš Nameisis”, 1936) un citi. Ne tikai 19.–20. gs. 1. puses literatūra, bet arī glezniecība radīja mitoloģizētu Livonijas krusta karu attēlojumu.

Zemgaļu brīvības cīnītājs Nameisis attēlots Edvarta Virzas poēmā “Karalis Nameitis” (1925), Aleksandra Grīna romānā “Nameja gredzens” (1931) un Laimoņa Pura kvadroloģijā “Degošais pilskalns” (1962–1986).