Dobele atrodas 76 km attālumā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas, 28 km no Jelgavas, 73 km no Bauskas, 33 km no Auces, 55 km no Saldus un 46 km no Tukuma. Pilsētas teritorijas platība ir 8 km², iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 8589.     

Pirmo reizi Dobeles vārds rakstītajos avotos minēts 1254. gadā, kad starp Vācu ordeni Livonijā, Rīgas arhibīskapu un arhibīskapijas domkapitulu tika noslēgts Zemgales dalīšanas līgums. Lai gan rakstītos avotos vēsturē Dobeles nosaukums tika atveidots dažādi, 19. gs. vācu valodā tas nostiprinājās kā Doblen.

Dobeles pilsētas ģerboņa vairogs veido Latvijas valsts karoga krāsu dalījuma principu – sarkans fons, ko dala sudraba josla. Pāri visām trim joslām, vērsts uz vairoga augšējo kreiso stūri, attēlots balts zobens ar zelta rokturi, kas simbolizē zemgaļu cīņas pret krustnešiem.

Dobeles pilsētas karogs ir divu krāsu auduma taisnstūris, kuru veido balts rombs ar pilsētas ģerboni tā centrā un divi tumši zili trīsstūri, kuru hipotenūzas veido līnijas, kas vilktas no karoga kreisā apakšējā un labā augšējā stūra un ir paralēlas Dobeles ģerbonī redzamā zobena asij.  

Pilsētas teritorijas platība ir 8 km², tajā ietilpst Ķestermeža masīvs, cauri pilsētas teritorijai tek Bērzes upe. Pilsēta robežojas ar Dobeles novada Bērzes, Krimūnu, Auru un Dobeles pagastu. Dobeles teritorija ietilpts vienīgā Latvijas meteorīta krātera teritorijā. Dobeles meterorīta krāteris ir 4,5 km diametrā liels, šis no virspuses nesaskatāmais veidojums ir iekļauts pasaules meteorītu krāteru sarakstā. Dobeles teritorija ietilpts Zemgales līdzenumā, klimata un bagāto augšņu dēļ šajā teritorijā attīstījušies lapkoku meži, dominē oši, ozoli, baltalkšņi, bērzi un apses.

Senākā apdzīvotība konstatēta Dobeles pils apkārtnē, Bērzes upes labajā krastā – keramikas lauskas, akmens, krama rīki konstatēti jau no pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Livonijas krusta karu laikā līdz pat 1289. gadam Dobeles pilskalnā atradās seno zemgaļu koka pils ar nocietinājumiem. Pirms krusta kariem Dobele bija viena no septiņām Zemgales zemēm un pilskalns bija tās centrs.

1254. gadā noslēgtajā Zemgales dalīšanas līgumā paredzēts, ka Dobelei jānonāk Vācu ordeņa pakļautībā. Viens no nozīmīgākajiem 13. gs. rakstītajiem avotiem – Atskaņu hronika – atspoguļo uzbrukumus Dobelei un blakus pilskalnam izvietotās senpilsētas dedzināšanas. Laikā no 1279. līdz 1289. gadam Dobeles zemgaļu koka pilij un senpilsētai uzbrukts vismaz piecas reizes; uzbrukumos tika nodedzināta senpilsēta un izpostīta apkārtne. 1289. gadā zemgaļi pieņēma lēmumu Dobeles pili pamest, koka pils tika nodedzināta.

1335. gadā, mestra Eberharda no Monheimas (Eberhard von Monheim) laikā, Vācu ordeņa Livonijā brāļi Dobeles pilskalnā sāka celt mūra pili. Tā tika pilnveidota un uzlabota vēl mestra Gosvina no Herikes (Goswin von Herike) valdīšanas laikā (1345–1359).

Dobeles pils bija ordeņa valsts viena novada pārvaldnieka – komtura – miteklis. Pirmo reizi vārdā nenosaukts komturs no Dobeles dokumentos minēts 1367. gadā. Kopumā laikā no 1373. līdz 1562. gadam zināmi 15 Dobeles komturu vārdi. Iepretī pilij, Bērzes upes pretējā krastā, veidojās Dobeles miests, kas dokumentos pirmo reizi minēts 1444. gadā. Pēdējais Dobeles pils komturs bija Tīss fon der Reke (Mathias (Thiess) von der Recke), kuram mestrs Vilhelms fon Firstenbergs (Wilhelm von Fürstenberg) 1559. gadā piešķīra mūža lietošanā Dobeles pili ar novadu. Sabrūkot ordeņvalstij un izveidojoties Kurzemes un Zemgales hercogistei 1562. gadā, pirmajam hercogam Gothardam Ketleram (Godthartt Kettler) radās domstarpības ar T. fon der Reki par Dobeles novada piederību. T. fon der Reke apbruņoja savus kalpus, nocietinājās Dobeles pilī un atteicās zvērēt uzticību hercogam un atstāt Dobeles pili. Tikai 1566. gadā hercoga spēkiem izdevās T. fon der Reki sagūstīt un viņš bija spiests no Dobeles atteikties. Dobeles pils nonāca hercoga varā, un to pārvaldīja hercoga iecelts pilskungs.

1568. gadā G. Ketlers uzdāvināja Dobeles pili kā atraitnes daļu savai sievai Meklenburgas princesei Annai (Anna von Mecklenburg). Kurzemes un Zemgales hercogistē aptuveni divas piektdaļas no visām hercogistes muižām bija hercogu domēnes. Daļa no šīm muižām bija nodotas hercogieņu īpašumā kā viņu “galda muižas” vai “atraitnes tiesas”. Kad 1600. gadā G. Ketlera dēls hercogs Frīdrihs Ketlers (Friedrich Kettler) apprecējās ar Pomerānijas princesi Elizabeti Magdalēnu (Elisabeth Magdalena von Pommern), viņš jaunajai sievai nodeva muižas, kas piederēja viņa mātei,  un daudzus citus zemes īpašumus, tostarp Dobeles pili.

Poļu un zviedru kara laikā Dobeles pili bez īpašas pretošanās vairākas reizes ieņēma zviedru karaspēks, tas notika 1621., 1625., 1658. un 1659. gadā. Katru reizi pils tika izlaupīta un postīta. Lielā Ziemeļu kara laikā, 1701. gadā, pili atkal ieņēma zviedri, sešas dienas tajā uzturējās Zviedrijas karalis Kārlis XII (Karl XII).  

Līdz 1729. gadam pilī daļa no telpām bija apdzīvotas un kapelā notika dievkalpojumi, pēc tam pils tika pamesta un pakāpeniski pārvērtās drupās. Pilsētas iedzīvotāji pils drupas sāka izmantot kā akmeņu ieguves vietu savu ēku būvniecības vajadzībām.

Līdz 19. gs. Dobeles miests bija neliela apdzīvota vieta – to apdzīvoja pāris simti cilvēku. 1885. gada miesta plānā redzams centrālais pilsētas laukums – Tirgus laukums un septiņas ielas. Pakāpenisku iedzīvotāju skaita pieaugumu sekmēja 1873. gadā atklātā Glūdas–Reņģes dzelzceļa līnija ar pieturu Krimūnās, kas ilgstoši bija Dobelei tuvākais dzelzceļa pieturpunkts. Starp Krimūnām un Dobeli tika uzturēta diližansu satiksme.  

Regulārā satiksme palīdzēja augt miestam un attīstīties tirdzniecībai, 20. gs. pirmajā desmitgadē iedzīvotāju skaits auga, sasniedzot gandrīz 2000. Pirmais pasaules karš iedragāja Dobeles attīstību, un liela daļa iedzīvotāju kara gados devās bēgļu gaitās, iedzīvotāju skaits saruka zem 400 cilvēku.

1917. gada 15. aprīlī Dobelei tika piešķirtas pilsētas tiesības.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Dobeles pilsēta piedzīvoja uzplaukumu un strauji attīstījās tautsaimniecība – darbojās ūdensdzirnavas ar vilnas kārstuvi, pienotava, velosipēdu darbnīca (ražoja zīmola “Dobelnieks” velosipēdus), vairākas viesnīcas un kafejnīcas, kinoteātris un kazino, kā arī attīstījās tipogrāfijas pakalpojumi, tirdzniecība, amatniecība un pakalpojumu sfēra (drēbnieki, kurpnieki, namdari, galdnieki).

Padomju okupācijas periodā visā Latvijā tika izveidoti lauku rajoni. 1950. gadā, pamatojoties uz šo lēmumu, Dobele, kas pirms tam bija piederīga Jelgavas apriņķim, kļuva par jaunizveidotā Dobeles rajona centru. Šajā laikā Dobelē strauji attīstījās rūpniecība – 1958. gadā uz bijušajām ūdensdzirnavām no Rīgas tika pārcelta ķīmiskā fabrika “Spodrība”. 1966. gadā tika pieņemts lēmums no “Spodrības” atdalīt gumijas izstrādājumu ražošanas cehu. Uz ceha bāzes tika izveidots jauns uzņēmums – gumijas izstrādājumu rūpnīca “Dobele”. 1976. gadā tika uzsākta Baltijas lielākā graudu elevatora būvniecība.

Pēc Otrā pasaules kara – 20. gs. 60. gadu sākumā – Dobeles un tās tuvākās apkārtnes teritorijā tika izveidota Padomju Armijas Baltijas kara apgabala kara pilsētiņa, kurā līdz 1992. gadam bāzējās 24. tanku mācību divīzija. Blakus poligonam (mūsdienās Gardenes ciems) atradās virsnieku un palīgpersonāla dzīvojamā zona, karavīru kazarmas, tehnikas angāri, ieroču un munīcijas noliktavas, materiāltehniskā bāze, sporta komplekss un kultūras nams. Dzīvojamais rajons armijas vajadzībām atradās arī tagadējā Dobeles teritorijā – Bērzes un Gaurata ielas apkaimē. 

Dobeles pilsētas un Dobeles novada iedzīvotāju pārstāvību nodrošina to ievēlēta pašvaldības lēmējinstitūcija – Dobeles novada dome 19 deputātu sastāvā. Dome īsteno pārraudzību pār administrāciju. Domi vada domes priekšsēdētājs, priekšsēdētājam ir divi vietnieki – vietnieks tautsaimniecības un attīstības jomā un vietnieks izglītības, kultūras, sporta un sociālajā jomā. Izpildvaru īsteno domei pakļauts izpilddirektors ar vietnieku teritoriālās pārvaldes jautājumos un vietnieku attīstības jautājumos. Domē darbojas četras pastāvīgās komitejas (Finanšu un budžeta, Tautsaimniecības un attīstības, Sociālo un veselības jautājumu un Izglītības, kultūras un sporta komiteja), kā arī 20 komisijas.  

Pašvaldības administrāciju veido 13 nodaļas (administratīvā, sabiedrisko attiecību, attīstības un plānošanas, dzimtsarakstu, finanšu un grāmatvedības, iekšējā audita, juridiskā, komunālā, nekustamo īpašumu, iepirkumu, personāla, informācijas tehnoloģiju nodaļa, būvvalde), Auces pilsētas pārvalde un 13 pagastu pārvaldes.

Dobeles novada pašvaldības struktūrā darbojas vairākas iestādes: Izglītības pārvalde, Sociālais dienests, Kultūras pārvalde, Sporta pārvalde, Pašvaldības policija, Bāriņtiesa, Vēlēšanu komisija, Sociālās aprūpes centrs “Tērvete”, Dobeles Pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalsta centrs.

Dobeles novada pašvaldībai Dobeles pilsētā darbojas vairākas kapitālsabiedrības: SIA “Dobeles enerģija”, SIA “Dobeles komunālie pakalpojumi”, SIA “Dobeles namsaimnieks”, SIA “Dobeles un apkārtnes slimnīca”, SIA “Dobeles ūdens”.

Kopš 1958. gada Dobelē darbojas a/s “Spodrība”. Sākotnēji uzņēmums dibināts Rīgā 1921. gadā kā “J. A. Mednis un biedrs”, pārceļot uz Dobeli – ķīmiskā fabrika “Spodrība”. Uzņēmums nodarbojas ar sadzīves ķīmijas, ķermeņa kopšanas, augu barības un dezinfekcijas līdzekļu ražošanu. Lielākais Dobeles uzņēmums ir 1976. gadā dibinātā a/s “Dobeles dzirnavnieks”, kas nodarbojas ar graudu pārstrādi, pārtikas un lopbarības ražošanu. Mūsdienās “Dobeles dzirnavnieks” ir Baltijas lielākais pārtikas ražošanas uzņēmums un lielākais pastas ražotājs Ziemeļeiropā. 1991. gadā Dobelē dibināts SIA “TENAX” – lielākais būvķīmijas, celtniecības hermētiķu, sendvičtipa paneļu un siltumizolācijas materiālu ražotājs Baltijas valstīs, viens no vadošajiem stikla pakešu hermētiķu ražotājiem pasaulē.  Uzņēmums SIA “Baltic candles Ltd” dibināts 1996. gadā un nodarbojas ar sveču ražošanu. Sveču ražošana Dobelē tika aizsākta rūpnīcā “Dobele” 1966. gadā. Uzņēmums “Baltic candles Ltd” uzskatāms par šīs rūpnīcas mantinieku un tradīciju turpinātāju. 1997. gadā Dobelē darbību uzsāka SIA “East Metal” – viens no lielākajiem Latvijas metālapstrādes uzņēmumiem. 1999. gadā Dobelē dibināts uzņēmums “Nybo Latvia”, kas nodarbojas ar augstas kvalitātes darba apģērba ražošanu. 2007. gadā dibināts lielākais bruģa ražošanas uzņēmums Latvijā SIA “Brikers Latvija”. 2007. gadā dibinātais uzņēmums SIA “Tenachem” ir lielākais stikla pakešu, līmju un hermetizējošo mastiku ražotājs Baltijā.

Dobeles pilsētā darbojas vairāku pārtikas tirdzniecības uzņēmumu veikali, kancelejas, juvelierizstrādājumu un būvmateriālu veikali. Darbojas vietējo uzņēmēju tirdzniecības vietas: “Aģis”, “Deko” un “Stella”. Dobeles tirgū var iegādāties vietējo zemnieku, dārzkopju un puķkopju saražoto produkciju. Tirgus darbojas gan Krišjāņa Barona ielā, gan Meža prospektā izvietotajos tirdzniecības laukumos un nojumēs. Dobelē pieejami vairāki skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēji. 

Autobusu satiksmi ar citām Latvijas pilsētām un divos maršrutos Dobeles pilsētā nodrošina SIA “Tukuma auto”, dzelzceļa transporta pakalpojumus nodrošina a/s “Pasažieru vilciens” līnijā Rīga–Liepāja ar pieturu stacijā “Dobele”. Dzelzceļa līnija ir nozīmīgs kravu pārvadājumu transporta resurss arī Dobelē izvietotajiem rūpniecības uzņēmumiem. 

Nozīmīgākā veselības aprūpes iestāde Dobeles pilsētā ir 2001. gadā izveidotā Dobeles un apkārtnes slimnīca, kas 24 stundas diennaktī sniedz sekundāro neatliekamo medicīnisko palīdzību un pacientu observāciju uzņemšanas nodaļā. Dobeles un apkārtnes slimnīcas pirmsākumi meklējami 1919. gada sākumā, kad ārsta Edgara Francmaņa vadībā Dobelē tika ierīkots pārsiešanas punkts karavīriem. Dobelē darbojas vairākas ģimenes ārstu prakses un zobārstniecības pakalpojumu sniedzēji. 

Pirmskolas izglītību Dobeles pilsētā var iegūt bērnudārzos “Zvaniņš” (1980), “Jāņtārpiņš” (1983), “Valodiņa” (1961) un “Spodrītis” (1969). Dobeles sākumskolā (1992) tiek realizēta izglītības programma no 1. līdz 6. klasei. Dobelē darbojas Dobeles 1. vidusskola un Dobeles Valsts ģimnāzija. Abas mācību iestādes kā viena skola – Dobeles pilsētas vidusskola – dibināta 1922. gadā, bet 1975. gadā sadalīta divās mūsdienu izglītības iestādēs. Gan vidusskolas programmu, gan profesionālo izglītību iespējams apgūt Dobeles Amatniecības un vispārizglītojošā vidusskolā (2011). Interešu izglītība tiek realizēta Dobeles Mūzikas skolā (1947), Dobeles Mākslas skolā (2006) un Dobeles Sporta skolā (1950). Pieaugušo izglītību nodrošina Dobeles Pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalsta centrs (1996). Kopš 2019. gada darbojas Dobeles novada izglītības iestāžu Dabaszinātņu mācību centrs.

Dobeles pilsētas kultūras dzīvi organizē Dobeles novada pašvaldības Kultūras pārvalde un 1939. gadā dibinātais Dobeles pilsētas kultūras nams, kura paspārnē darbojas vairāki amatiermākslas ansambļi: pūtēju orķestris “Dobele” (1928), tautas deju ansamblis “Drīziņš” (1950), tautas lietišķās mākslas studija “Avots” (1969), sieviešu koris “Vizma” (1972), jauktais koris “Sidrabe” (1973), amatierteātris “Smaids” (1981), vidējās paaudzes deju kolektīvs “Dzīpars”(1984), Dobeles Vācu kultūras biedrības jauktais vokālais ansamblis “Die Lustigen” (1989), bērnu deju kolektīvs “Drellīši” (2005), senioru deju kolektīvs “Dobelnieki” (2011) un jauktais koris “Septiņi sapņi” (2011). 

Dobeles Amatu mājā (2010) tiek īstenota senu un mūsdienu prasmju nodošana iedzīvotājiem un ar amatniecību saistīti kultūras pasākumi.

Dobeles novada Centrālā bibliotēka ir Dobeles novada Kultūras pārvaldes struktūrvienība ar 20 filiālbibliotēkām un trīs pakalpojumu sniegšanas vietām. Pirmā publiskā bibliotēka Dobelē tika dibināta 1909. gadā kā Dobeles dziedāšanas biedrības bibliotēka.

Pilsētā darbojas 2019. gadā atklātā Dobeles Muzikas skolas akustiskā koncertzāle “Zinta”.

1985. gadā dibinātais Dobeles novada muzejs paralēli izpētes un izglītojošajam darbam iedzīvotājiem piedāvā regulāras mākslas un krājuma izstādes, kultūras pasākumus un izglītojošas konferences gan muzejā, gan tā filiālē – Dobeles pilī.

Mūsdienās Dobelē darbojas vairākas reliģiskas organizācijas: Dobeles Evaņģēliski luteriskā draudze, Dobeles Romas katoļu Vissvētās Trīsvienības draudze, Dobeles Evaņģēliskās ticības kristiešu Kristus draudze, Septītās dienas adventistu Dobeles draudze, Dobeles Vasarsvētku draudze.

Sporta dzīvi Dobeles pilsētā organizē Dobeles novada pašvaldības Sporta pārvalde. Nozīmīgākā sporta bāze ir Dobeles sporta centrs, kas nodrošina sporta iespējas gan aprīkotā sporta hallē, gan 2023. gadā renovētā stadionā. 2024. gadā atklāta stadiona otrā kārta ar diviem volejbola, diviem handbola, diviem mini futbola, basketbola un tenisa laukumiem.

Par daudzkārtēju Latvijas čempioni handbolā kļuvusi Zemgales reģionālā handbola kluba “Tenax Dobele” komanda (1996), kas 2024. gadā kļuva arī par Baltijas čempioni. Dobele ir izveidojusies par nacionāla līmeņa handbola centru, kurā regulāri notiek augsta līmeņa sacensības.

Šaušanas sporta kluba “Dobele” (2008) sportisti ar labiem panākumiem startē pasaules līmeņa sacensībās un Olimpiskajās spēlēs.

Kopš 1995. gada Dobelē darbojas riteņbraukšanas klubs “Tandēms”. Attīstot riteņbraukšanas sportu, klubs rīko sacensības “Dobeles kauss” un Ziemeļeiropā vienīgās starptautiskās daudzdienu sacensības jauniešiem “Zemgales daudzdienu brauciens”.

Jaunatnes futbola centrs “Dobele” (2008) trenē jaunos futbolistus, organizē sacensības un regulāri piedalās arī starptautiskos turnīros.

Nozīmīga Dobeles sporta dzīves sastāvdaļa tradicionāli ir svarcelšana. Dobelē tiek organizētas Latvijas un starptautiska mēroga sacensības.

Kopš 2013. gada reizi mēnesī Dobeles novada pašvaldība izdod informatīvu izdevumu “Dobeles Novada Ziņas”. Vēsturiski Dobelē izdoti šādi laikraksti: “Dobeles Vēstnesis” (1928–1934), “Dobeles Balss” (1930–1934), “Brīvais Darbs” (1950–1962), “Darba Uzvara” (1960–1989), “Komunārs” (1967–1990), kas 1990. gadā tika pārdēvēts par laikrakstu “Zemgale”. Laikraksts “Zemgale” izdots līdz 2023. gadam, kad tika likvidēts.

Nozīmīgākais vēstures piemineklis Dobeles pilsētā ir Dobeles pils, kas atrodas Dobeles pilskalnā. Kopš 2021. gada pils kapela piedzīvojusi konservācijas darbus un izveidota par Dobeles novada muzeja filiāli ar daudzpusīgām ekspozīcijām un kultūras pasākumu piedāvājumu.

Pilsētas vēsturiskajā centrā atrodas valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Dobeles Evaņģēliski luteriskā baznīca, kas celta 1495. gadā. Baznīcas interjerā saglabājušies nozīmīgi mākslas objekti un valsts nozīmes mākslas pieminekļi – epitāfija muižniekam Filipam fon Drahenfelsam (Philip von Drachenfels) un Annas fon Tīzenhauzenas (Anna Von Tiesenhausen) kapaplāksne.

Pilsētas dienvidu daļā izvietots Dārzkopības institūts ar selekcionāra Pētera Upīša ceriņu dārzu un muzeju. Ceriņu dārzā izveidota plašākā ceriņu kolekcija Eiropā, muzejs piedāvā aplūkot ekspozīciju par selekcionāra P. Upīša dzīvi un darbu. Kaut arī dārzs visvairāk tiek apmeklēts ceriņu ziedēšanas laikā maijā, arī oktobrī, kad institūta dārzā nobriest ābolu raža, tiek gaidīti tūristi un rīkoti Ābolu svētki.

Bērzes upes ielokā ar skatu uz Dobeles pili izveidota Pļavas ielas promenāde – labiekārtota un izgaismota pastaigu taka, kas vijas starp purvainu upes krasta teritoriju un piedāvā dabas takas izjūtas pilsētas centrā.

Dobeles novada muzejs izvietots muzejam netipiskā ēkā – bijušajā Dobeles poliklīnikā Brīvības ielā 7. Muzejs piedāvā apskatīt pastāvīgo ekspozīciju par Dobeles vēsturi, tematiskas mainīgās ekspozīcijas un mākslas izstādes.  

Dobeles Atbrīvošanas pieminekli veidojis tēlnieks Kārlis Zemdega Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem karavīriem. Padomju okupācijas vara šo pieminekli 1950. gadā saspridzināja. 1996. gadā piemineklis tika atjaunots un novietots pieminekļa “Tanks”, kas simbolizēja padomju varu, vietā pie Dobeles pils.

Dobelē dzimuši gleznotājs Zigfrīds Bīlenšteins, jūgendstila arhitekts Bernhards Bīlenšteins, ārsts E. Francmanis, selekcionārs un dārzkopis P. Upītis, dzejniece un tulkotāja Veronika Strēlerte, literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds, advokāts un rakstnieks Andris Grūtups, dzejniece, publiciste un redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja Inese Zandere, svarcēlājs un svarcelšanas treneris V. Ščerbatihs. Vācbaltiešu teologs, valodnieks un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins kalpoja Dobeles baznīcā (1867–1906), paralēli veicot pētījumus un iesaistoties pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Dobeles Valdoņu mājās dzīvoja māksliniece un rakstniece Hilda Vīka.