Reģistrālā ziņā tas ir tuvs bērnu korim, tomēr aptver plašāku diapazonu (vidēji g–c3) un spēj sasniegt spēcīgāku skanējumu.
sieviešu koris
koris, kurā dzied pieaugušas sievietes
Saistītie šķirkļi
Amerikāņu klasiskā orķestra sieviešu koris izpilda Johannesa Brāmsa opusu Vier ernste Gesänge. Ņujorka, ASV, 15.10.2012.
Satura rādītājs
Sastāvs
Sieviešu kora sastāvs parasti ir četrbalsīgs (1. soprāni, 2. soprāni, 1. alti, 2. alti). Amatierkoru praksē iespējami arī trīs (1. un 2. soprāni, alti; vai arī soprāni, 1. un 2. alti) vai divbalsīgi sastāvi. Sieviešu kora paveids ir meiteņu koris, ja tā dalībnieces pārstāv jauniešu (nevis bērnu) vecumgrupu un dzied atbilstošu repertuāru.
Vēsture
Jau pirmskristietības laikos daudzām tradicionālajām kultūrām bija raksturīga sieviešu koru līdzdalība dažādos rituālos – piemēram, apraudāšanā, ražas svētkos, saulgriežos, kāzās u. tml. Arī sengrieķu traģēdiju uzvedumos nereti piedalījušies sieviešu kori (piemēram, Aishila, Αισχύλος, lugā “Eimenīdas”, Εὐμενίδες, 458. p. m. ē.), tie uzstājušies arī Senās Romas laicīgajos svētkos. Kristietības sākumposmā sieviešu kori dziedājuši arī baznīcā, taču ap 4. gs. beigām sievietes (vispirms laicīgo aprindu piederīgās, bet drīz arī mūķenes) tika gandrīz pilnībā izslēgtas no baznīcas mūzikas dzīves. Iespēja veidot korus tomēr saglabājās sieviešu klosteros. Vācijā un Francijā šādu koru darbība aprobežojās gandrīz tikai ar līdzdalību dievkalpojumos, tomēr bija arī izņēmumi, piemēram, 12. gs. vācu rakstniece, filozofe mistiķe un komponiste Hildegarde no Bingenas (Hildegard von Bingen) sacerēja liturģiskās drāmas, kuru uzvedumos piedalījās sieviešu ansambļi vai kori. Savukārt itāļu klosteros viduslaikos un renesansē ierasta prakse bija sieviešu koru sakrāli dziedājumi arī ārpus dievkalpojumiem.
Sieviešu koru vēsturē būtisks ir 17.–18. gs. Venēcijā, kur tolaik darbojās četras meiteņu konservatorijas. Šajās mācībiestādēs bārenēm tika doti vispārējās un muzikālās izglītības pamati, un vismaz kopš 17. gs. sākuma darbojās meiteņu kori, kuros bija ap 40–70 dziedātājas (vēlāk tajos iesaistījās ne vien bārenes, bet arī citas muzikāli apdāvinātas meitenes un jaunas sievietes); parasti šie kori bija četrbalsīgi (retāk trīsbalsīgi), un to dziedājums izcēlās ar virtuozitāti. Šo koru diriģenti (maestri di coro) bija daudzi slaveni komponisti, piemēram, itāļu komponisti Antonio Vivaldi (Antonio Vivaldi), Domeniko Čimaroza (Domenico Cimarosa), Džovanni Legrenci (Giovanni Legrenzi), Baldasare Galupi (Baldassare Galuppi), Nikolo Džomelli (Niccolò Jommelli), Nikola Antonio Porpora (Nicola Antonio Porpora) un citi. Kori piedalījās svētdienas misēs un vesperēs, kā arī atskaņoja motetes, psalmus un oratorijas. Bieži visu četru konservatoriju apvienotais koris uzstājās svinīgos pasākumos (piemēram, pāvesta viesošanās reizēs). Tika izpildītas arī Venēcijai raksturīgās vairākkoru kompozīcijas. 18. gs. 70. gadu nogalē ekonomisku iemeslu dēļ sākās konservatoriju noriets, ko gadsimta beigās vēl paātrināja Napoleona I (Napoleon I) armijas iebrukums Venēcijā. Citviet Itālijā sieviešu kori no 16. gs. bieži piedalījās laicīgajos (piemēram, galma) svētkos.
17.–18. gs. Francijas laicīgajā mūzikas dzīvē savukārt nozīmīga loma bija meiteņu korim, kas darbojās Sensīrā (St. Cyr), Luija XIV (Louis XIV) otrās sievas, marķīzes Fransuāzas dʼObiņē Mentenonas (Françoise d'Aubigné, Marquise de Maintenon) audzināšanas iestādes paspārnē. Šis kolektīvs nereti uzstājies arī galmā.
18. gs. sieviešu loma sabiedriskajā dzīvē pamazām pieauga; it īpaši kopš gadsimta vidus viņas sāka arvien biežāk iesaistīties arī jauktajos koros, kuros gan pārsvars joprojām bija vīriešiem. Tas viss gatavoja augsni intensīvai sieviešu koru darbībai 19. gs. Vācijā to sekmēja arī izglītības sistēma, kurā liela nozīme bija kordziedāšanai. No 18. gs. beigām daudzviet Vācijā tika dibinātas arī speciālas dziedāšanas skolas.
Īpaši intensīvi sieviešu kori attīstās 20./21. gs., kas ir viena no liecībām sievietes sociālās lomas pieaugumam. Līdzīgi kā citus kora tipus, arī sieviešu korus šajā laikmetā raksturo neakadēmiskās mūzikas elementu ienākšana (bārberšopa, džeza kori u. tml.).
Velsas dāmu koris, saiņojot savas īpašās velsiešu cepures gaidāmajiem koncertiem Glāzgovā. 06.09.1938.
Izvietojums
Sieviešu kora izvietojumā sastopami dažādi modeļi. Viens no mūsdienās bieži lietotajiem modeļiem:
1. tālākā(s) rinda(s) 2. soprāni 1. soprāni 2. alti 1. alti
2. tuvākā(s) rinda(s) 2. soprāni 1. soprāni 2. alti 1. alti diriģents
Iespējami arī citi izkārtojumi, piemēram:
a) 1. un 2. soprāni tiek izvietoti tuvāk diriģentam, pārējās balss grupas – turpmākajās rindās,
b) 1. soprāni un 1. alti tiek izvietoti tuvāk diriģentam, pārējās balss grupas – turpmākajās rindās.
Izteiksmes iespējas
Sieviešu kora izteiksmes iespējas pirmām kārtām nosaka tā tembrālā daudzveidība – vieglais, gaišais vai pat mirdzošais kolorīts, kas piemīt soprānu dziedājumam, apvienojumā ar altu samtaino, dziļo un reizē apvaldīto, sonoro skaņu. Šīs iezīmes ļauj atklāt sievietes emocionālo pasauli visā tās pilnībā. Dziedāšana sieviešu korī arvien bijusi nozīmīga iespēja pašām sievietēm apliecināt savas radošās spējas, savukārt klausītājiem tā sniegusi liecību par sieviešu māksliniecisko talantu, tādējādi līdzās citām nodarbēm pamazām likusi mainīt vēsturiski iesakņojušos priekšstatus par sievietes mazāk nozīmīgo sociālo lomu.
Repertuārs
Sieviešu kora repertuāra pirmsākumi ir atsevišķi viduslaiku skaņdarbi, piemēram, mūķeņu korim rakstītās H. fon Bingenas 77 vienbalsīgās dziesmas (12. gs. 40.–60. gadi), kas ap 1175.–1190. gadu apkopotas mūzikas un dzejas krājumā “Debesu atklāsmju harmonijas simfonija” (Symphonia Armonie Celestium Revelationum). Arī renesanses laikā tapuši dziedājumi sieviešu klosteru koriem, piemēram, 16. gs. itāļu mūks Serafīno Raci (Serafino Razzi) publicējis trīs- un četrbalsīgas laudas (sakrālās dziesmas), ko dziedājušas Florences mūķenes.
17.–18. gs. daudzi vokālinstrumentāli darbi ar sieviešu kora līdzdalību sacerēti speciāli Venēcijas konservatoriju meiteņu koriem, piemēram, vācu komponista Johana Ādolfa Hases (Johann Adolf Hasse) sākotnējā Miserere versija (1735), kā arī viena no A. Vivaldi pazīstamā darba Gloria trim versijām (RV 588).
Sensīras meiteņu korim tapuši, piemēram, franču komponista Žana Batista Moro (Jean-Baptiste Moreau) trīsbalsīgie kordziedājumi franču dramaturga Žana Rasina (Jean Racine) drāmu “Estere” (Esther, 1689) un “Atālija” (Athalie, 1691) cēlienu noslēgumiem. Šie dziedājumi vairākkārt skanējuši arī Luija XIV galmā. Korim rakstījuši arī citi franču autori.
19. gs. sākumā repertuāra priekšplānā izvirzījās laicīgās dziesmas sieviešu balsīm (tostarp korim) ar klavierpavadījumu vai a cappella. Nozīmīgus darbus šajā jomā radījuši austriešu komponists Francis Šūberts (Franz Schubert), vācu komponisti Roberts Šūmanis (Robert Schumann; 6 romances sieviešu korim (6 Romanzen für Frauenstimmen) op. 69 un op. 91, 1849) un Johanness Brāmss (Johannes Brahms; pats diriģējis Hamburgas sieviešu kori), norvēģu komponists Edvards Grīgs (Edvard Grieg, “Pie dienvidu klostera”, Foran Sydens Kloster, 1871), austriešu komponists Hugo Wolfs (Hugo Wolf, “Elfu dziesma”, Elfenlied, 1888) un citi. Sakrālo repertuāru kormūzikas jomā radījuši, piemēram, vācu komponisti Fēlikss Mendelsons Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy, Sešas motetes op. 79, 1846) un J. Brāmss (Ave Maria sieviešu korim un orķestrim, 1858). Sieviešu korim sacerējuši arī itāļu komponisti Džoakīno Rosīni (Gioachino Rossini), Džuzepe Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi), ungāru komponists Ferencs Lists (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt), franču komponisti Hektors (Ektors) Berliozs (Hector Berlioz) un Klods Debisī (Claude-Achille Debussy), krievu komponists Nikolajs Rimskis-Korsakovs (Николaй Андрeевич Рuмский-Кoрсаков), austriešu komponists Gustavs Mālers (Gustav Mahler) un citi. F. Lista “Dantes simfonijā” (Dante-Sinfonie, 1856) līdzās orķestrim izmantots zēnu un sieviešu koris.
Ievērojami sieviešu kori 19. gs. operās ir līgavas draudzeņu (Brautjungfern) koris no vācu komponista Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria von Weber) operas “Burvju strēlnieks” (Der Freischütz, 1821), Mūķeņu koris no Dž. Verdi operas “Trubadūrs” (Il Trovatore, 1853) un Priesterieņu koris no viņa operas “Aīda” (Aida, 1871).
Jaunu tembra krāsu meklējumus 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā atspoguļo sieviešu kora vokalīzes izmantojums orķestra darbos – K. Debisī simfoniskā cikla “Noktirnes” (Nocturnes, 1899) finālā, angļu komponista Gustava Holsta (Gustav Holst) orķestra svītā “Planētas” (The Planets, 1916). Dziesmas sieviešu korim ar vai bez klavierēm 20. gs. rakstījuši vācu komponisti Maksis Rēgers (Max Reger), Pauls Hindemits (Paul Hindemith), čehu komponists Leošs Janāčeks (Leoš Janáček), ungāru komponists Zoltans Kodājs (Zoltán Kodály), somu komponists Einojuhāni Rautavāra (Einojuhani Rautavaara), igauņu komponists Veljo Tormiss (Veljo Tormis) un citi. Franču komponista Fransisa Pulenka (Francis Poulenc) “Litānijā melnajai jaunavai: Rokamadūras Dievmātei” (Litanies à la Vierge noire: Notre-Dame de Rocamadour, 1936) līdzās sieviešu korim izmantotas ērģeles; angļu komponista Bendžamina Britena (Benjamin Britten) “Saulgriežu dziesmās” (A Ceremony of Carols, 1942) sieviešu dziedājumu papildina arfas spēle. Vokālsimfoniski skaņdarbi ar sieviešu kora līdzdalību ir Gustava Holsta “Rigvēdas kora himnas” (Choral Hymns from the Rig Veda, 1908–1912), austriešu un amerikāņu komponista Ernsta Kšeneka (Erst Krenek) “Karalaika kantāte” (Cantata for Wartime, 1943), franču komponista Olivjē Mesiāna (Olivier Messiaen) “Trīs mazas liturģijas” (Trois petites liturgies de la présence divine, 1934), krievu komponista Georgija Sviridova (Геoргий Васuльевич Свирuдов) mazās kantātes (1965) “Snieg” (Снег идёт) un “Skumjās dziesmas” (Грустные песни), un citi skaņdarbi.
20. gs. 2. pusē iezīmējas arī tendence iekļaut sieviešu kori izmeklētos, individualizētos kamersastāvos, piemēram, amerikāņu komponista Vinsenta Persiketi (Vincent Persichetti) “Ziemas kantāte” (Winter Cantata, 1964) sieviešu korim, flautai un marimbai. Nozīmīgas 21. gs. kompozīcijas sieviešu korim ir, piemēram, igauņu komponista Arvo Perta (Arvo Pärt) Peace upon you, Jerusalem (“Miers lai ir ar tevi, Jeruzaleme”, 2002), Brenta Soijera (Brent Sawyer) “Asaras!” (Tears!, 2011), amerikāņu komponista Ērika Vitakra (Eric Whitacre) “Roņa šūpuļdziesma” (The Seal Lullaby, 2007, arī versijās jauktajam un vīru korim) un citas.
Ievērojamākie sieviešu kori
Sieviešu kora atskaņotājmākslā mūsdienās starptautisku ievērību guvuši, piemēram, Ādolfa Fredrika meiteņu koris (Adolf Fredrik's Girls Choir, Zviedrija, kopš 2000), Dievmātes pasludināšanas baznīcas Benediktiešu māsu koris (Benedictine Nuns of Notre-Dame de l'annonciation, Francija, kopš 1979), Carmina Slovenica (Slovēnija, kopš 1964), Vasila Arnaudova vārdā nosauktais Sofijas kamerkoris (Софиuски камерен хор "Васил Арнаудов", Bulgārija, kopš 1966), sieviešu vokālais kamerkoris “Sirēnas” (Les Sirenes Female Chamber Choir, Lielbritānija, kopš 2007), “Milvoku kora mākslinieces” (The Milwaukee Choral Artists, ASV, 1998–2013), sieviešu koris “Elektra” (Elektra Women's Choir, kopš 1987, Kanāda), Igaunijas Televīzijas meiteņu koris (ETV tütarlastekoor, kopš 1990), Budapeštas Zoltāna Kodāja meiteņu koris (Budapest Kodaly Zoltan Girls' Choir) un citi.
Multivide
Amerikāņu klasiskā orķestra sieviešu koris izpilda Johannesa Brāmsa opusu Vier ernste Gesänge. Ņujorka, ASV, 15.10.2012.
Velsas dāmu koris, saiņojot savas īpašās velsiešu cepures gaidāmajiem koncertiem Glāzgovā. 06.09.1938.