Instrumenta galvenās uzbūves sastāvdaļas ir rāmja konstrukcija, metāla rezonatori un sarkankoka plāksnītes. Marimba tiek spēlēta ar vālītēm, ar tām uzsitot pa plāksnītēm. Marimbas nozīmīgākās izcelsmes vietas ir Āfrika un Meksika, un, pretstatā vijolei, flautai vai klavierēm, tā ir salīdzinoši jauns mūzikas instruments. Mūsdienās marimba ir nostabilizējusies gan kā izteikts soloinstruments, gan kā orķestru un kameransambļu sastāvdaļa.

Precīzi nav iespējams pateikt, no kurienes ir cēlies vārds “marimba”, bet lielākoties pierādījumi par lingvistisko izcelsmi nāk no Āfrikas, īpaši no bantu valodās runājošo reģiona.

Mūsdienās marimbas diapazons ir piecas oktāvas – no lielās oktāvas Do līdz ceturtās oktāvas Do. Tomēr praksē plaši izmantotas arī dažādas diapazona variācijas atkarībā no instrumenta modeļa un komplektācijas. Bieži vēl ir sastopama četru vai 4,3 oktāvu, atsevišķās Latīņamerikas zemēs – sešu vai sešarpus oktāvu marimba. 

Skaņas nokrāsas un tembra ziņā marimbai ir maigs, sulīgs un dziļš skanējums. Plašā diapazona un zemo reģistru dēļ tā tiek lietota gan kā orķestra, gan kā soloinstruments. 

Instrumenta galvenais skaņas avots ir sarkankoka plāksnītes, kas izkārtotas hromatiskā secībā (līdzīgi kā klavierēm, ērģelēm vai klavesīnam). Ievērojot secību, tās tiek savērtas uz auklas, kas tiek iestiprināta rāmja konstrukcijā ar nelielu metāla plāksnīšu palīdzību. Metāla plāksnītēm ir izurbti ‘o’ vai ‘u’ burta formas caurumi, kuros ieguļas plāksnīšu aukla. Ir pieejami arī citi materiāli plāksnīšu izgatavošanai, piemēram, stikla šķiedra vai plastmasa, tomēr tembrāli tie ļoti atšķiras no instrumentiem ar sarkankoka plāksnītēm. 

Lai skaņa būtu spēcīgāka un izteiktāka, zem katras plāksnītes ir novietots rezonators – vieglmetāla caurule ar noteiktu garumu. Caurules apakšējais gals ir slēgts, augšējais – atvērts, tāpēc veidojas konkrētajai notij atbilstošs gaisa stabs, kas rezonē līdzi, nodrošinot skaņas pastiprināšanas efektu.

Lai katra plāksnīte būtu vajadzīgajā skaņas augstumā, zem tām ir izslīpētas noteikta izmēra arkas. Jo zemāka skaņa, jo plānāka izslīpēta plāksnīte. Vidējais arkas dziļums, kas tiek izslīpēts instrumentu augšējiem reģistriem, ir 5–10 % vai vairāk, zemajiem reģistriem – līdz 75 % no plāksnītes biezuma. 

Pirmie marimbai līdzīgie instrumenti atrodami jau ap 2000. g. p. m. ē. Austrumāzijas reģionā. Mūsdienās šī teritorija zināma kā Ķīna. Arī Āfrikā ir sameklējami instrumenta paveidi un to saknes. Galvenokārt instrumenti bija veidoti kā dažāda izmēra koka plāksnes. Tās tika sarindotas virs zemē izgrebtām bedrītēm, kas kalpojušas kā skaņas apstiprinātāji jeb rezonatori. Lai radītu vēlamo skaņu, koka plāksnes tikušas sistas ar koka mietiem, radot dažādus skaņu augstumus. Ar laiku bedres aizstāja ar izgrebtiem ķirbjiem. Savukārt, lai radītu zumēšanai līdzīgo pieskaņu, atsevišķos reģionos ķirbju atveres tika noklātas ar papīra membrānas kārtu. Zināmākie marimbas priekšteči ir gambangs Bali, ranats Āzijas un balafons Āfrikas teritorijā.

Neskatoties uz marimbas īpašo saistību ar Āfrikas zemēm, tās pastāvīgs lietojums nostiprinājās tikai laikā, kad no Āfrikas uz Latīņameriku tika izvesti vergi. Ar viņiem aizceļoja arī tā laika marimbas priekštecis – ksilofons, kas īpaši attīstījās Meksikā, Gvatemalā un Brazīlijā. Te instruments ieguva un nostiprināja jauno nosaukumu – “marimba”. Izdobtie ķirbji tika aizstāti ar precīzi izgatavotiem koka rezonatoriem. Joprojām lietoja tajos iestrādātās plānās membrānas, saglabājot specifisko zumēšanas pieskaņu, ar ko šo reģionu instrumentu skanējums ir tik īpašs.

Sākot ar 16. gs., Eiropā pieejamas pirmās ziņas par marimbai līdzīgu tautas instrumentu, kas īpaši attīstījies Polijā, Vācijā, Beļģijā un Nīderlandē. Pretstatā mūsdienu instrumentiem, tobrīd plāksnītes tika izkārtotas četrās rindās virzienā prom no spēlētāja. To vēl joprojām dēvēja par ksilofonu.

Pirmo instrumentu izgatavošana, kas atbilda mūsdienu standartiem, tika uzsākta 20. gs. pirmajā desmitgadē Džona Kalhūna Dīgana (John Calhoun Deagan) sitaminstrumentu ražošanas uzņēmumā. Plāksnītes tika izvietotas tikai divās savstarpēji hromatiski izkārtotās rindās, savukārt marimbas uzbūves pamatprincipi tika aizgūti no Latīņamerikā izveidotā instrumenta, nomainot vien koka rezonatorus ar metāla caurulēm. 

20. gs. 70. gados korporācija YAMAHA sadarbībā ar japāņu marimbisti Keiko Abi (Keiko Abe) uzsāka pasaulē pirmās piecu oktāvu koncertmarimbas ražošanu. Kopš tā laika marimbas uzbūves un skaņveides principos kardināli lielas izmaiņas nav bijušas. Vērā ņemami ir tikai uzlabojumi rezonatoru skaņas pastiprināšanas spējās, sarkankoka plāksnīšu skaņojuma kvalitātē vai arī pārdomātu dizaina elementu izmantošanā instrumenta rāmja konstrukcijās.

Marimba tiek spēlēta, izmantojot vālītes. Vālīšu skaits ierasti ir divas vai četras; retos gadījumos izmantoto vālīšu skaits marimbas spēlē var sasniegt sešas vālītes. Kopumā ir četri satvērienu veidi, kā turēt četras vālītes:

1. tradicionālais satvēriens – senākais satvēriens, vālīšu kātu sakrustojums plaukstā;

2. Stīvensa satvēriens – amerikāņu sitaminstrumentālista, komponista un pedagoga Lī Hovarda Stīvensa (Leigh Howard Stevens) metode, katras vālītes īpaši izteikta neatkarība satvērienā;

3. Masera satvēriens – amerikāņu komponista, sitaminstrumentālista, diriģenta un uzņēmēja Klēra Omāra Masera (Clair Omar Musser) paņēmiens. Šis satvēriens ir līdzīgs Stīvensa satvērienam;

4. Bērtona satvēriens – to izveidojis amerikāņu džeza vibrofonists Gerijs Bērtons (Gary Burton). Balstīts uz tradicionālo satvērienu, bet ar samainītu vālīšu galu krustojumu secību plaukstā.

Marimbas vālīšu garums vidēji ir 42 cm. To kāti tiek veidoti no koka, plastmasas vai rotangas, retos gadījumos – no bambusa. Vālītes galviņas gatavo no dažādiem materiāliem un to kombinācijām, piemēram, no koka, plastmasas, metāla, gumijas, koka ar dziju, gumijas ar dziju, plastmasas ar dziju, koka ar gumiju un dziju, plastmasas ar gumiju un dziju.

Galvenie pamatprincipi, kas jāievēro marimbas spēlēšanā, ir pareizs satvēriens, atvēziens un uzsitiens. Skaņa tiek radīta, turot vālīti rokās, atvēzējoties un uzsitot ar tās galviņu pa plāksnītes vidu. Pamattonis rodas no sarkankoka plāksnītes vibrācijas, taču lielu lomu spēlē arī rezonators, kas piešķir marimbai raksturīgo siltās nokrāsas tembru.

Mūsdienās marimba joprojām piedzīvo attīstības uzplaukuma turpinājumu – tiek izgatavoti jauni modeļi un to variācijas, meklētas iespējas un risinājumi tembrālo krāsu pastiprināšanai un uzlabošanai, tehniskie parametri piedzīvo vēl nebijušas realizācijas. Marimba kā soloinstruments arvien vairāk nostiprinās gan klasiskajā, gan mūsdienu un populārās mūzikas laukā.

Nozīmīgākās kompozīcijas un repertuārs marimbai visuzskatāmāk sāka veidoties 20. gs. otrajā pusē, pateicoties komponistiem, kuri paši ir arī izpildītājmākslinieki: K. Abe, Piuss Čengs (Pius Cheung), Keisijs Kangelosi (Casey Cangelosi), Nejs Rozauro (Ney Rosauro), Emanuels Sežurnē (Emmanuel Sejourne), Ēriks Sammū (Eric Sammut), Deivids Frīdmans (David Friedman), Neboijša Jovans Živkovičs (Nebojsa Jovan Živkovič), Maikls Burits (Michael Buritt), Evelīna Glennija (Evelyn Glennie).

Ievērojamākie Latvijas marimbisti ir Rihards Zaļupe, Guntars Freibergs, Juris Āzers, Elvijs Endelis, Mikus Bāliņš, Elīna Endzele.