E. Grīgs bija saistīts ar nacionālo romantismu un norvēģu tautas mūziku. Viņš vēlējās radīt jaunu un norvēģu tautas mūzikas skaņkārtās balstītu mākslu un iedvesmojās no tautasdziesmām un to dažādajiem ritmiem. Viņš ir arī viens no pasaulē slavenākajiem romantisma laikmeta komponistiem un viens no harmonijas attīstības pionieriem 19. gs. beigās. E. Grīga muzikālais portrets nākamajām paaudzēm palīdzēja raksturot un izkopt norvēģu mūziku. 

E. Grīga sieva Nīna Hagerupa (Nina Hagerup) ieguva dziedātājas izglītību. Viņa bieži izpildīja vīra vokālo mūziku, solodziesmas.

E. Grīgs bija sekmīga tirgotāja – Aleksandra Grīga (Alexander Grieg) – dēls. Būdams jauneklis, Edvards pirmo muzikālo izglītību ieguva no mātes Gesīnes Hagerupas (Gesine Judithe Hagerup), Edvarda Hagerupa (Edvard Hagerup) meitas. Pēc slavenā norvēģu vijolnieka Ūles Bulla (Ole Borneman Bull) lūguma 15 gadus vecais E. Grīgs 1858. gadā devās uz Leipcigu. Šeit viņš vairākus gadus mācījās pie Ignaca Mošelesa (Isaac Ignaz Moscheles), Ernsta Ferdinanda Vencela (Ernst Ferdinand Wenzel), Morica Hauptmana (Moritz Hauptmann), Karla Reinekes (Carl Heinrich Carsten Reinecke) un Ernsta Frīdriha Rihtera (Ernst Friedrich Eduard Richter). 1861. gadā viņš debitēja kā pianists Karlshamnā, Zviedrijā. Nākamajā gadā dzimtajā Bergenā sarīkoja ļoti veiksmīgu koncertu, no kura daļa bija viņa skaņdarbi.

1863.–1865. gadā viņš studēja ziemeļvalstu mūziku Kopenhāgenā. Šeit viņš smēlās bagātīgus impulsus no Nilsa Vilhelma Gādes (Niels Wilhelm Gade) un Juhana Hartmaņa (Johan Peter Emilius Hartmann) darbiem. 1863. gadā viņš tikās ar Rikardu Nurdroku (Rikard Nordraak), kurš kopā ar Ū. Bullu viņam daudz nozīmēja. E. Grīgs nu atrada ceļu uz nacionālo garu, kas ir viņa mūzikas galvenais balsts. Uzturoties Kopenhāgenā, viņš piedalījās mūzikas apvienības Euterpe dibināšanā. Tā mērķis bija radīt un spēlēt ziemeļvalstu skaņdarbus. Koncertā Tivoli dārzos, Kopenhāgenā, 1864. gadā tika pirmatskaņotas E. Grīga vienīgās simfonijas trīs pēdējās daļas. Tas ir viņa pirmais lielais orķestra darbs – jaunības darbs, kuru pēc kāda laika viņš vairs nevēlējās izpildīt. 

1867. gadā E. Grīgs apprecējās ar māsīcu N. Hagerupu, kura sniedza lieliskas vīra dziesmu interpretācijas. Vesela virkne darbu radās, iedvesmojoties no dzīvesbiedres, to skaitā vieni no kvalitatīvākajiem skaņdarbiem. 

Pirms gada E. Grīgs bija apmeties Oslo. Šeit viņš uzsāka nozīmīgu darbu ar koncertu, kurā skanēja tikai norvēģu mūzika. E. Grīgs pārņēma Filharmonijas biedrības (Det filharmoniske selskap) vadību, pats sniedza koncertus un bija mūzikas pasniedzējs. 1871. gadā viņš nodibināja Mūzikas biedrību (Musikforeningen) un to vadīja vairākus gadus – daļēji sadarbībā ar Juhanu Svensenu (Johan Severin Svendsen). 1874. gadā E. Grīgs tika iecelts par komponistu Stortingā un pameta regulāro darbu Oslo. Neskatoties uz to, vēlāk viņš tur rīkoja daudzus mūzikas vakarus ar saviem darbiem. Tieši orķestra koncerti ietilpa pilsētas muzikālās dzīves notikumos.

Dažus nākamos gadus pēc pārcelšanās uz Oslo viņš kā diriģents un pianists pavadīja koncertbraucienos uz ārzemēm ar savām kompozīcijām, reizēm arī Hardangerā un Bergenā. 1880.–1882. gadā viņš vadīja mūzikas orķestri (Musikselskabet Harmonien). 1885. gadā tika uzcelta villa Trolhaugenā, Fanā (tagad Bergena), un tā kļuva par viņa pastāvīgo dzīvesvietu uz visu atlikušo mūžu, īpaši vasarās. Pēc viņa iniciatīvas Bergenā 1898. gadā notika liels Norvēģijas mūzikas festivāls, kurā piedalījās arī Concertgebouw orķestris no Amsterdamas.

Kā pianists E. Grīgs bija lielisks savu darbu interprets. Viņam bija arī milzīgas literārās dotības, kas ieraugāmas vairākos rakstos un ļoti plašā sarakstē. E. Grīgam bija goda doktora grādi no Kembridžas (University of Cambridge) un Oksfordas (University of Oxford) universitātēm. 

E. Grīgs ir apglabāts Trolhaugenā. Bergenas pilsētas parkā uzstādīta tēlnieka Ingebrigta Vīka (Ingebrigt Vik) E. Grīgam veltītā statuja. 

E. Grīgs neapšaubāmi ir bijis Norvēģijas izcilākais komponists – arī tāpēc, ka norvēģu tradicionālā mūzika viņā ir atradusi visskaistāko un vispārsteidzošāko izteiksmes, pašizpausmes veidu. Viņš ir arī viens no svarīgākajiem visa 19. gs. ziemeļvalstu romantisma pārstāvjiem. E. Grīgs droši un mērķtiecīgi vainagoja Halfdana Hjerulfa (Halfdan Kjerulf) un R. Nurdroka iesākto darbu. 

E. Grīgs ne tikai nepastarpināti izmantoja norvēģu tautas mūziku vai nu kā motīvu, vai apstrādājot, interpretējot to, bet arī deva tai jaunu un trāpīgu individuālu izpausmi tonī, ritmā un skanējumā. Tieši tāpēc, ka nacionālās izjūtas bija nešķirami saistītas ar visu viņa personību, arī E. Grīga māksla kļuva universāla. Tādā veidā tā ir spējusi iegūt izpratni un atzinību visā mūzikas pasaulē. E. Grīgs bija izcils liriķis – smalks un jūtīgs, kaislīgs un temperamentīgs. Viņa izteiktās ritmiskās dotības un dramatisma izjūta ir spilgti pamanāmas. Turklāt viņam bija raksturs, kas nebijās no dažādām drosmīgām izpausmēm, eksperimentiem.

Mūsdienās E. Grīga pētnieki ir vienisprātis, ka viņa svarīgākais ieguldījums mūzikas vēstures attīstībā slēpjas harmonijas attīstībā. Viņš bija arī svarīgs impresionisma priekštecis. Turklāt E. Grīgs bija viens no muzikālās atjaunotnes celmlaužiem, kuri 20. gs. sākumā balstījās tautas mūzikā. 

E. Grīga galvenais sniegums līdztekus romancēm bija klaviermūzika. 1861. gada “Opuss Nr. 1”, Četri klavierskaņdarbi, parāda, kur meklējama viņa ierosme un sākumpunkts: vācu romantismā un jo īpaši Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) daiļradē. Neskatoties uz to, viņš agri pamanīja arī norvēģu tautas mūzikas nozīmi. 

Ar desmit “Liriskajiem skaņdarbiem” (Lyriske stykker) E. Grīgs ienesa norvēģu tautas iedvesmoto mūziku miljoniem māju visā pasaulē. Skaņdarbi bieži vien ir guvuši inspirāciju no dabas.

E. Grīgs reizēm tiek dēvēts par “miniatūristu” jeb mazās formas meistaru. Lai gan arī tajā viņš pilnībā atklāja savu muzikālo ģēniju, tāpat kā “Liriskajos skaņdarbos”, ir nepareizi E. Grīga centienus ierobežot tikai ar šo. Turklāt klavieru skaņdarbi (Slåtter) uzrāda izteikti disonējošas saskaņas ārpus tā laika harmoniskajām konvencijām un līdzinās komponista Bēla Bartoka (Bartók Béla) sniegumam un tā saucamā barbarisma tendencēm. Lielo variāciju darbā “Balāde solminorā” (Ballade i g-moll) viņš parāda, ka apguvis arī vienu no plašākajām mūzikas formām. Šis darbs sniedz priekšstatu par E. Grīgu kā dramaturgu.

Romances ir būtiska E. Grīga muzikālā mantojuma sastāvdaļa. Daudzas no aptuveni 170 romancēm ir gandrīz vai skaistākās šā žanra vēsturē. Komponists galvenokārt strādāja pie dzejoļa pamatnoskaņas atveides mūzikā. Tikai retos gadījumos viņš savu laiku veltīja atsevišķu vārdu “gleznošanai”. Tāpēc strofiskajai formai ir liela nozīme E. Grīga daiļradē.

Lai gan E. Grīgs radīja lielu ievērību pelnījušas dramatiskās dziesmas, viņa sirdij tuvāks bija lirisms. 

No visiem E. Grīga darbiem, kas iedibinājuši viņa pasaules slavu, ir divi, kuriem ir īpaša nozīme. Viens no tiem ir mūzika Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugai “Pērs Gints” (Peer Gynt), jo īpaši abas orķestra svītas. Mūzika parāda E. Grīga ievērojamās skatuves muzikālā dramaturga spējas. Otrs nozīmīgs darbs ir “Koncerts laminorā” (A-mollkonserten). 

Gan “Pērs Gints”, gan “Koncerts laminorā” parāda, ka E. Grīgam bija ievērojamas orķestra komponista spējas. Instrumentu saskaņa ir līdzsvarota, un skanējums ir bagāts un iespaidīgs. Vēl viens darbs, kas uzrāda to pašu, ir svīta “No Holberga laikiem” (Holbergsuiten) stīgu orķestrim – šāda sastāva orķestra kompozīcijas paraugdarbs. 

E. Grīga kamermūzikas darbu saraksts nav visai garš. Tomēr stīgu kvartets solminorā un trīs vijoļsonātes ir jāuzskata par nozīmīgu ieguldījumu žanrā. 

Stīgu kvartetā īpaši svarīgas ir divas iezīmes. E. Grīgs izmantoja muzikanta, spēlmaņa (Spillemænd) motīvu no pirmās H. Ibsena dziesmas kā devīzi visam kvartetam. E. Grīgs nebija pirmais, kurš darīja kaut ko tamlīdzīgu, taču viņš to paveica daudz konsekventāk, nekā tas bija darīts iepriekš. 15 gadus vēlāk Klods Debisī (Claude Debussy) uztvēra gan E. Grīga pamata motīvu, gan ideju par izteiktu un konsekventu moto sava stīgu kvarteta izveidē. Saistībā ar stīgu kvartetiem nozīmīgs ir arī “skanīgais veids”, kādā E. Grīgs izturējās pret instrumentiem.

E. Grīga trīs vijoļsonātes uzrāda nozīmīgus laika posmus viņa mākslinieciskajā attīstībā. Famažora sonātei saknes sniedzas vācu romantismā, bet otrās daļas vidusdaļā viņš izmantoja Hardangera vijoli kā paraugu gan vijoles, gan klavieru izmantošanā. Solmažora sonāte ir daudz vairāk piesātināta ar nacionālo garu. Dominora sonāte ir E. Grīga pēdējais pabeigtais kamermūzikas darbs, kas sarakstīts aptuveni 20 gadus pēc solmažora sonātes. Šajā darbā E. Grīgs savā tonālajā valodā ir integrējis nacionālos elementus tik pilnīgi, ka tie vairs īpaši neizceļas. Ir palicis tikai tipiski grīgiskais, un nacionālo elementu asimilācija ir pilnībā pārkausēta individuālajā stilā. 

Četri 1906. gada psalmi (Fire salmer) parāda E. Grīgu no viņa radikālākās puses. Šajos psalmos teksts izpaužas kā intensīvs sprieguma avots ar vairākām ekstātiskām atspriedzēm. Otrajā dziedājumā E. Grīga harmonijā ir kaut kas unikāls, proti, bitonāls pretstatījums, kur solists dzied tautas melodiju simažorā, bet kora daļa ieturēta siminorā. Darbā ir kolorīti akordu savienojumi, kas tā laika baznīcas mūzikā bija pavisam neparasti.

“Četri psalmi” liecina par reliģiozitāti, kas ir viņpus tā laika kristietības un šaurās piētisma formas. E. Grīga ticības veidols nav piesaistīts konkrētai baznīcai vai reliģiskajai piederībai. Ar šo savu jaunāko opusu viņš paudis apbrīnas vērtu jaunrades gribu. 

Daži no E. Grīga svarīgākajiem un pazīstamākajiem darbiem: 

1. “Koncerts laminorā”;
2. “Pēra Ginta” skatuves mūzika, ieskaitot “Rīta noskaņu” (Morgenstemning), “Kalnu karaļa alā” (I Dovregubbens hall) un “Solveigas dziesmu” (Solveigs sang); 
3. Svīta “No Holberga laikiem”;
4. Klavieru skaņdarbu kolekcijas, kuras sauc par “Liriskiem skaņdarbiem”, ieskaitot “Kāzas Trolhaugenā” (Bryllupsdag på Troldhaugen) un “Pavasarim” (Til våren);
5. Slåtter – norvēģu zemnieku tautas deju svīta;
6. Divas elēģiskas melodijas (To elegiske melodier) un “Vinjes dziesmas” (Vinje-Sanger); abas no tām ietver “Pavasari” (Våren);
7. Stīgu kvartets (strykekvartett);
8. Trīs vijoļsonātes (fiolinsonater);
9. “Četri psalmi”. 

Laulātā pāra mājas Trolhaugenā, viņu dzimtajā pilsētā Bergenā, tika uzceltas 1885. gadā; tagad tas ir muzejs. Bergenā ir Grīga zāle (Grieghallen) un Grīga akadēmija (Griegakademiet); abas ir nosauktas E. Grīga vārdā. 

E. Grīga vārdā nodēvētas arī naftas atradnes. Komponists ir bijis attēlots uz Norvēģijas piecsimt kronu banknotes.