E. Grīgs neapšaubāmi ir bijis Norvēģijas izcilākais komponists – arī tāpēc, ka norvēģu tradicionālā mūzika viņā ir atradusi visskaistāko un vispārsteidzošāko izteiksmes, pašizpausmes veidu. Viņš ir arī viens no svarīgākajiem visa 19. gs. ziemeļvalstu romantisma pārstāvjiem. E. Grīgs droši un mērķtiecīgi vainagoja Halfdana Hjerulfa (Halfdan Kjerulf) un R. Nurdroka iesākto darbu.
E. Grīgs ne tikai nepastarpināti izmantoja norvēģu tautas mūziku vai nu kā motīvu, vai apstrādājot, interpretējot to, bet arī deva tai jaunu un trāpīgu individuālu izpausmi tonī, ritmā un skanējumā. Tieši tāpēc, ka nacionālās izjūtas bija nešķirami saistītas ar visu viņa personību, arī E. Grīga māksla kļuva universāla. Tādā veidā tā ir spējusi iegūt izpratni un atzinību visā mūzikas pasaulē. E. Grīgs bija izcils liriķis – smalks un jūtīgs, kaislīgs un temperamentīgs. Viņa izteiktās ritmiskās dotības un dramatisma izjūta ir spilgti pamanāmas. Turklāt viņam bija raksturs, kas nebijās no dažādām drosmīgām izpausmēm, eksperimentiem.
Mūsdienās E. Grīga pētnieki ir vienisprātis, ka viņa svarīgākais ieguldījums mūzikas vēstures attīstībā slēpjas harmonijas attīstībā. Viņš bija arī svarīgs impresionisma priekštecis. Turklāt E. Grīgs bija viens no muzikālās atjaunotnes celmlaužiem, kuri 20. gs. sākumā balstījās tautas mūzikā.