Dramatisko poēmu “Pērs Gints” (Peer Gynt) H. Ibsens sacerēja 1867. gada desmit mēnešos Itālijā, Romā, Iskjā un Sorento. Tā bija rakstnieka nākamā luga pēc lielajiem panākumiem, ko sagādāja dramatiskās poēmas “Brands” (Brand, 1866) publikācija iepriekšējā gadā un kas ievērojami stabilizēja autora materiālo stāvokli. Turklāt Norvēģijas parlaments (stortings), novērtējot “Branda” nozīmību, nolēma piešķirt H. Ibsenam ikgadēju stipendiju literārajam darbam. Dramatiskā poēma “Pērs Gints” ir radusies šajā optimisma pilnajā laikā. Tajā pa daļai turpinātas “Brandā” aizsāktās tēmas, tomēr tās risinātas intonatīvi atšķirīgi. “Pērā Gintā” H. Ibsens iestrādājis pieredzi, ko jaunībā bija guvis, vācot un arī literārajos darbos izmantojot norvēģu folkloras motīvus. Viņa interpretācijā stāsts par pārgalvīgo Pēru Gintu ieguva gan teiksmainu, gan ironisku nokrāsu, un lugas centrālais tēls H. Ibsena izpratnē zināmā mērā kļuva par norvēģiem tipisku rakstura vājību vispārinājumu. Tajā pašā laikā rakstnieka izteiksme ir arī ļoti poētiska, un šāds salikums līdz ar labi pazīstamu motīvu ievijumu lugas norisēs acīmredzot arī izskaidro tās tūlītējo un noturīgo popularitāti norvēģu sabiedrībā.

H. Ibsena dramatiskajā poēmā atklāti tās centrālā tēla – Pēra Ginta – dzīves nozīmīgi krustpunkti. Sākotnēji viņš ir tēlots kā divdesmit gadu vecs pārgalvīgs un piedzīvojumu kārs jauneklis, kuram viss šķiet iespējams. Pērs iejaucas kāzu norisēs un nolaupa līgavu Ingrīdu, kuru aizved sev līdzi kalnos, bet pēc tam pamet; viņš nonāk troļļu karaļa alā un ir gatavs precēt tā meitu, Zaļo sievieti; tāpat Pērs ir sajūsmā par mīlestību, ko viņam dāvā jauna un bikla meitene Solveiga. Pēra būvētās sapņu pilis saduras ar realitāti vienīgi tad, kad mirst viņa māte Ose (arī Oze), un arī tad, kad, Zaļās sievietes neglītā bērna vajāts, viņš izšķiras atstāt Solveigu vienu jaunceļamā meža būdā un bēgt no savas pagātnes. Nākamais Pēra dzīves posms tēlots, kad viņš jau ir elegants pusmūža kungs, kas savu pārticību nodrošinājis ar apšaubāmiem tirdzniecības darījumiem, ar kuriem arī diezgan neslēpti lepojas. H. Ibsens lugas vidusdaļā notikumus risinājis galvenokārt Ziemeļāfrikā, Marokā un vēlāk Ēģiptē, kur Pēra Ginta liktenis piedzīvo gan uzplaukumu, gan vilšanos, līdz beidzot viņš savu iedomu – kļūt par ķeizaru – paradoksālā kārtā piepilda, kad viņu šajā vārdā dēvē trako nama iemītnieki Kairā. Lugas pēdējā cēlienā H. Ibsens tēlojis Pēra Ginta atgriešanos dzimtajā Norvēģijā. Šajā posmā viņš ir joprojām spēcīgs, bet nu jau vecs vīrs, kura atgriešanās modina viņā jaunības atmiņas un pārdomas par nodzīvoto dzīvi. Sastopot dažādus, pa daļai alegoriskus tēlus (piemēram, Pogu lējēju), Pērs Gints tiek konfrontēts ar to, ka, pretēji vienmēr pasludinātajam mērķim, viņš nekad nav bijis viņš pats. Tā kā Pērs nav piepildījis savu dzīves uzdevumu – būt mirdzošai pogai pie pasaules vestes, viņš ir jāpārkausē, un tas nozīmētu arī to, ka viņa pēdas tiks dzēstas un viņš būs visu aizmirsts. No šī likteņa Pēru glābj vienīgi Solveigas nemainīgi glabātā uzticība un mīlestība, kas sniedz mierinājumu Pēra Ginta mūža noslēgumā.

H. Ibsena dramatiskajā poēmā ir daudz personu, kuras darbībā iesaistītas atsevišķās tās daļās, savukārt lugas caurviju tēmas risinātas ar Pēra Ginta tēlu. Pērs H. Ibsena lugā iemieso folklorā tradicionālā stiprinieka iezīmes, kādas bija pazīstamas arī no Pētera Kristena Asbjērnsena (Peter Christen Asbjørnsen) apkopotajām norvēģu pasakām. Taču H. Ibsena lugā līdzās centrālā tēla spēkam aizvien uzskatāmāk tiek atklāta arī viņa nedrošība un rakstura vājums, un šo kontrastu pastāvīgs izmantojums nosaka lugas dinamiku. Pērs Gints ir arī stāstnieks un fantasts, kura raksturu lielā mērā veidojusi viņa ģimene. Atšķirībā no vectēva Rasmusa Ginta, kurš visu mūžu vairojis bagātību, Pēra tēvs Juns Gints izcēlies ar plašu un izšķērdīgu dzīvi, un mājās notikušas nebeidzamas dzīres. Kad visa manta iztērēta, palikušas vien ilgas un sapņi pēc lepnas un brīvas dzīves, un Pēra raksturs veidojies tieši šajā salikumā starp vērienīgām vīzijām un realitāti, kas ir gluži atšķirīga. Dramatisko poēmu ievada Pēra Ginta stāstījums mātei par pārgalvīgu jājienu uz brieža, un tajā Pērs atklājas arī kā aizrautīgs aktieris, kura rakstura dažādās šķautnes lugā parādītas kā nemitīga lomu maiņa. Ose, lai gan dēla stāsta aizrauta, drīz vien saprot, ka stāstītais ir vien sapņi un meli, bet realitāte turpretim ir tāda, ka Pērs savos klaiņojumos pavisam aizmirsis rūpēties par savu māju, saimniecības uzturēšanu un kopšanu. Arī citās lugas situācijās atklāts, ka Pēra enerģijas uzplaiksnījumi ir vien mirklīgi, tie aizrauj arī daļu apkārtējo, bet viņam pašam pasāktais drīz apnīk, un viņš meklē citu nodarbi. Lugas noslēguma daļā Pēra rakstura alegoriska atklāsme ir viņa lobītais sīpols, kuram Pērs rod vien mizas, bet nekur neredz kodola.

Simbolisks Pēra glābiņš vairākās lugas situācijās ir tajā tēlotās sievietes. Vispirms tā ir viņa māte Ose, ar kuru kopā pavadīts daudz laika bērnībā, gan rotaļās, gan spēlēs. Un, lai gan Ose dusmojas par sava nu jau pieaugušā dēla vieglprātību, viņas raksturojumā H. Ibsens izcēlis arī bezgalīgu mātes mīlestību. Viena no poētiski smeldzīgākajam lugas ainām ir Oses nāve, kad pie viņas ir arī Pērs, un abi kopā viņi it kā vēlreiz piedzīvo bērnības rotaļu, braucienu kamanās pāri sasalušam fjordam, kas tiek izdzīvots Pēra stāstā. Tālākajā Pēra Ginta liktenī šādu simbolisku glābēja lomu iegūst Solveiga, kura, iespējams, vienīgā saskatījusi Pēra dziļāko, patiesāko būtību, un tieši viņas mīlestība, kas lugas finālā iegūst mātes mīlestības raksturu, ir Pēra dzīves apliecinājums. 

Gan Pēra Ginta, gan daudzu lugas perifēro tēlu veidojumā atklāta arī H. Ibsena ironija. Efektīgas ir ainas, kurās Pērs nonācis troļļu valstībā Dovres karaļa pilī. Troļļiem, kas norvēģu folklorā tēloti kā naivas būtnes, H. Ibsens savā dramatiskajā poēmā piešķīris noteiktu filozofiju, kas izteikta vārdos: “Esi trollis tikai, un tad – diezgan!” Troļļu pasaules kārtība ironiski atbalso norises cilvēku sabiedrībā, un tikpat ironiski ir tēloti arī Pēra centieni dažādi sevi aizbildināt, kad viņš, domādams par laulībām ar Dovres karaļa meitu, Zaļo sievieti, piemērojas troļļu ieradumiem. Tikai pašā pēdējā brīdi, kad troļļi grasās viņam iešķelt acī, lai viņš vairs nekad nevarētu skatīties uz dzīvi kā cilvēks, Pērs tam pretojas. Tā viņš uz brīdi apliecina savu patstāvību, lai nākamajos soļos to atkal zaudētu. Ironiski raksturoti arī citi tēli, to vidū Kairas trako nama direktors un viņa padotie, kuri, pa daļai līdzīgi kā Pērs, ir katrs savas nākotnes vīzijas pārņemti. Lugas noslēguma daļā, Pēram atgriežoties Norvēģijā, uz tā paša kuģa viņš sastopas ar citu pasažieri, kādu kalsnu personu, kura stipri interesējas, vai savas nāves gadījumā Pērs tai nenovēlētu savu līķi. Šo paša nelabā iemiesojumu Pērs sastop arī vēlāk uz sauszemes; un tas savā veidā ir kā spoguļattēls viņa paša bailēm no nāves un iznīcības, līdzīgi kā Pogu lējējs, kurš, Pēru pirmo reizi sastapis, pēc tam aizvien gaida viņu nākamajās krustcelēs.

Luga veidota piecos cēlienos, un tās uzbūvē izdalāmas trīs svarīgākās daļas. Pirmie trīs cēlieni risinās Norvēģijā, un darbību virza Pēra cerības un sapņi, kā arī viņa saskarsme ar apkārtējo sabiedrību. Tieši šajā lugas posmā H. Ibsenam ir izdevies precīzi un ietilpīgi atklāt norvēģu rakstura un sadzīves nianses, kas koncentrētas gan zemnieku kāzās Hegstadē, gan to ironiskajā spoguļattēlā Dovres karaļa pilī. Lai gan autora skatījums ir kritisks, gan notiekošā atpazīstamība, gan detaļu precizitāte, gan norišu sakņojums folkloras materiālā ir veicinājis lugas trīs pirmo cēlienu īpašo popularitāti. “Pēra Ginta” ceturtajā cēlienā notikumi risināti Ziemeļāfrikā, bet pēdējā, piektajā, atkal Norvēģijā. Lai gan izvēlētās darbības vietas ir dažādas un visai atšķirīgas, lugas kompozīcijā tās vieno svarīgāko notikumu atkārtojumi un to paralēlisms. Piemēram, aina Dovres karaļa pilī sasaucas ar vēlāko Kairas trakonama atveidojumu. Savukārt piektajā cēlienā, kad Pērs Gints vēlreiz sastopas ar troļļu karali, tas nu jau ir pavisam pārvērties, novecojis un zaudējis savu agrāko varenību. Pēra jaunības dēkas ar Ingrīdu, trim kalnu meitām un Zaļo sievieti vēlāk, ceturtajā cēlienā, iegūst turpinājumu viņa attiecībās ar tuksneša meitu Anitru. Tikai šoreiz tās veidojas citādi, jo upura lomā nonāk nu jau krietni vecākais Pērs, kuram Anitra nolaupa dārglietas un no viņa aizbēg. Svarīga nozīme lugā ir Solveigas tēlam. Lai gan viņa atklāta tikai atsevišķos lugas skatos, Solveigas pastāvība lugas sākuma daļā, ceturtā cēliena vīzijā un arī lugas noslēgumā ir pretstatīta Pēra nepastāvīgajam un svaidīgajam raksturam.

H. Ibsens lugā izmantojis daudz personisku motīvu, un darbības risinājums nosacīti raksturo arī viņa paša dzīves posmus. Zīmīgi, ka viskonkrētāk notikumos atklātas lugas sākuma situācijas Norvēģijā, kas balstītas precīzos situāciju un raksturu novērojumos. Tālākais darbības risinājums iegūst vispārināti filozofisku ievirzi un to var uzskatīt arī par nākotnes modelējumu, kas aktualizē jautājumu par cilvēka dzīves piepildījumu un jēgu. Uz dzīvi dzimtenē pats H. Ibsens atgriezās tikai 1891. gadā pēc divdesmit septiņu gadu prombūtnes, un arī šajā ziņā viņa pieredze sasaucās ar Pēra Ginta gaitām.

Dramatiskā poēma “Pērs Gints” pirmo reizi publicēta 1867. gadā Kopenhāgenā. Publikācija bija gaidīta un izpelnījās lielu ievērību. Sākotnēji literārais darbs bija iecerēts kā lasāma drāma, tomēr par iespējamu tās uzvedumu H. Ibsens domāja jau teksta tapšanas laikā. Kad plāni par iestudējumu konkretizējās, rakstniekam izdevās panākt, lai izrādes tapšanā iesaistītos populārais norvēģu komponists Edvards Grīgs (Edvard Hagerup Grieg). “Pēra Ginta” pirmizrāde notika 1876. gadā Oslo (tolaik Kristiānijā). H. Ibsena dramatiskajai poēmai bijusi daudzveidīga vēlākā skatuves dzīve un, pretēji paša rakstnieka sākotnējam pieņēmumam, šīs darbs ir ļoti populārs arī ārpus Skandināvijas.

Latviešu valodā “Pēru Gintu” atdzejoja Jānis Akuraters un dramatiskā poēma pirmo reizi iespiesta 1914. gadā. Tā atkārtoti publicēta gan atsevišķos izdevumos (1931., 1938., 1939., 1959. un 1996. gadā), gan kopkrājumos (1956., 1971. un 1987. gadā). H. Ibsena darbu “Izlasē” Rīgā 2006. gadā (1. sējumā) J. Akuratera tulkojums publicēts ar Snorres Karkonena-Svensona (Snorre Karkkonen Svensson) un Māras Cielēnas redakcionāliem precizējumiem. “Pēra Ginta” pirmais iestudējums latviešu valodā bija 1921. gadā Dailes teātrī Eduarda Smiļģa režijā, titullomā pats režisors. H. Ibsena lugu E. Smiļģis atkārtoti uzveda arī 1939. gadā un 1964. gadā; pēdējā iestudējumā Pēra lomā bija Eduards Pāvuls. Luga izrādīta arī 1937. gadā Latvju drāmas ansamblī Voldemāra Pūces režijā. 1979. gadā “Pēru Gintu” Jaunatnes teātrī iestudēja Ādolfs Šapiro, izrādes mākslinieks Ilmārs Blumbergs, titullomā Uldis Pūcītis. 1997. gadā iestudējumā Liepājas teātrī režisors Oļģerts Kroders Pēra lomu sadalīja pieciem aktierim, kuri katrs atveidoja Pēru kādā viņa mūža posmā. Latvijas Nacionālajā teātrī dramatiskā poēma 2016. gadā izrādīta Viestura Kairiša režijā ar Uldi Anži Pēra Ginta lomā. Izrādes scenogrāfiju un kostīmus veidoja Reinis un Krista Dzudzilo. Šim iestudējumam tapa arī jauns Edvīna Raupa atdzejojums.

“Pērs Gints” ir viens no populārākajiem H. Ibsena darbiem, kurā smalka raksturu analīze apvienota ar ziemeļu dabas varenības attēlojumu un skarbu romantiku. Lugas tēli – Pērs Gints un Solveiga – ir kļuvuši arī par norvēģu nacionālajiem kultūras simboliem.

Pēra Ginta, Oses un Solveigas attiecību smalkā poēzija rosinājusi atsevišķus lugas fragmentus izrādīt arī koncertuzveduma formātā, izmantojot E. Grīga mūziku. 20. gs. otrajā pusē tie bijuši populāri arī latviešu kultūrā. H. Ibsena lugas tēli snieguši ierosmes daudziem latviešu dzejniekiem, viņu interpretācijas apkopotas Andreja Grāpja sastādītajā krājumā “Pērs un Solveiga: Henrika Ibsena motīvs latviešu dzejā” (1996). 1984. gadā uzņemta Anša Epnera īsmetrāžas spēlfilma “Ibsena motīvs”. H. Ibsena dramatiskās poēmas “Pērs Gints” motīvi radoši attīstīti arī Māras Zālītes lugā “Pērs Gints nav mājās”, kas 2007. gadā izrādīta Dailes teātrī Mihaila Gruzdova režijā.