Luga “Brands” (Brand) ir norvēģu rakstnieka H. Ibsena pirmais dramaturģijas darbs, kas tapa pēc tam, kad viņš 1864. gada pavasarī aizbrauca no Norvēģijas un apmetās uz dzīvi Romā. Šādu iespēju autoram deva Norvēģijas parlamenta (stortinga) piešķirtā viena gada stipendija, bet turpmāko materiālo nodrošinājumu sagādāja literārā daiļrade. H. Ibsena lugas sižets un tā risinājums ir cieši saistīts ar rakstnieka skeptisko attieksmi pret garīgajiem un politiskajiem procesiem dzimtenē, kā arī dziļo vilšanos, ko izraisīja Skandināvijas valstu nespēja vienoties par vienotu rīcību tālaika ģeopolitiskajos jautājumos; šīs pasivitātes rezultātā Dānija palika bez atbalsta militārajā konfliktā ar Prūsiju 1864. gadā un zaudēja daļu teritorijas. Uzvarētāju parāde Berlīnē notika laikā, kad H. Ibsens tur atradās pa ceļam uz Itāliju, raisot viņā pazemojuma sajūtu. Romā rakstnieks galvenokārt uzturējās skandināvu aprindās, un būtiska nozīme materiālās situācijas stabilizēšanā bija tam, ka izdevās panākt vienošanos par viņa darba izdošanu prestižajā Gyldendal apgādā Kopenhāgenā. “Brands” sākotnēji tika iecerēts kā episka poēma, taču darba procesā rakstnieka domas mainījās un literāro tekstu viņš veidoja dramaturģiskā formā. Lugas publikācija kļuva par literāru sensāciju, kas padarīja H. Ibsenu par Skandināvijas mērogā ievērotu un novērtētu rakstnieku.
Saistītie šķirkļi
Henrika Ibsena luga "Brands". Kopenhāgena, izdevniecība Gyldendalske Boghandel, 1866. gads.
Satura rādītājs
H. Ibsena dramatiskās poēmas risinājumā nozīmīgas ir psiholoģiskas, sociālas un filozofiskas problēmas. Tās sižeta centrā ir jauns mācītājs vārdā Brands, kuru dziļi sarūgtinājis reliģiskajās institūcijās valdošais dogmatisms un ideālu trūkums sabiedrībā. Viņš ir apņēmības pilns rast argumentus, lai pārliecinātu cilvēkus dzīvot garīgi pilnvērtīgu dzīvi, kas nav pakļauta vienīgi materiālajām interesēm. Tas ir mērķis, kura sasniegšanai ikvienam ir daudz jāziedo, un par to liecina Branda izvirzītā prasība “visu vai neko”. Sižeta risinājumā viņa pārliecība spēj aizraut arī citus, tomēr tā saduras gan ar praktisko dzīves gudrību un divkosību, kāda piemīt pragmatiskajam politiķim Fogtam, gan ar Prāvesta pausto oficiālās baznīcas nostāju. Abi vadoņi, kuriem pieder politiskā un reliģiskā vara sabiedrībā, visos iespējamos veidos pretojas jebkādām pārmaiņām, un lugas finālā viņiem izdodas panākt, ka no Branda novēršas arī viņa draudze. Sekojot savai pārliecībai, Brands ir darījis visu, kas ir viņa spēkos, taču ar to izrādās nepietiekami, un dramatiskās poēmas traģiskajā noslēgumā viņu aprok kalnu šļūdonis.
Aina no Henrika Ibsena lugas "Brands" iestudējuma. Stokholma, 1913. gads.
Visu lugas norišu centrā ir Brands, kura raksturs un pārdomas atklātas gan izvērstos monologos, gan dialogos ar citām personām. Pirmajā cēlienā Brands definē galvenos šķēršļus cilvēka gara attīstībai – vieglprātību, gara trulumu un ārprātu, kas viņam ir jāpārvar, uzsākot cīņu par savu ideālu īstenošanu. Otrajā cēlienā viņš apliecina spēju ziedoties citu labā, uzņemoties pārdrošu braucienu pāri fjordam, lai sniegtu pēdējo mierinājumu kādam mirējam. Šajā lugas daļā aizsākti arī motīvi, kas saistīti ar paša Branda dzīvi. Viens no svarīgākajiem ir viņa konflikts ar māti, ar kuru Brands ir pārtraucis attiecības, un nevēlas tās atjaunot, ja māte neatteiksies no visas kopdzīvē ar nemīlamo, bet bagāto vīru iegūtās mantas. Brands paliek nepielūdzams visā lugas gaitā un atsakās būt arī pie mātes nāves gultas. Par Branda sapratēju un viņa ideju galveno atbalstītāju kļūst Agnese, kuru aizrauj viņa ideju mērogs. Taču arī viņai nākas bezgala sāpīgi izjust Branda nepiekāpību. Pārņemts ar domu, ka viņa idejas iespējams īstenot vienīgi tad, ja viņš pats būs paraugs ikvienam it visos jautājumos, Brands atsakās atstāt savu draudzi, kas atrodas tālu ziemeļos. Šis lēmums, kas tiek pieņemts lugas trešā cēliena finālā, izrādās liktenīgs viņa un Agneses dēlam Alfam, kuram šie dzīves apstākļi izrādās pārāk skarbi. Kad ceturtajā cēlienā Brands liek Agnesei atteikties arī no visām mirušā Alfa drēbītēm, viņa tās ziedo, taču šis pārbaudījums ir neizturami smags, un no pārdzīvotā mirst arī Agnese. Lugas piektajā cēlienā ir uzcelta jaunā baznīca, kurai Brands ziedojis visu naudu, ko mantojis no mātes; taču viņā rodas pārliecība, ka šī baznīca nekļūst par gara atbrīvotāju, un, iesviedis tās atslēgas fjordā, Brands aicina draudzi sekot sev kalnu augstumos. Viņam izdodas uz brīdi aizraut un pārliecināt cilvēkus, taču pavisam drīz šāds kāpiens izrādās par grūtu, un Fogtam izdodas apmānīt ļaudis ar ziņu, ka fjordā ir parādījies neaptverami liels siļķu bars, kas būs viņu glābiņš no nabadzības. Atstāts un pamests, Brands apjauš, ka viņa liktenīgā kļūda, iespējams, ir bijis žēlsirdības trūkums, kas novedis pie tā, ka ideālu vārdā viņš ir lēmis dziļām ciešanām sev tuvākos cilvēkus. Tā reizē ir arī viņa paša bojāeja.
Agnese dramatiskajā poēmā ir tēlota kā sieviete, ko dziļi aizrāvis Branda garīgais spēks un izvirzītais dzīves mērķis. Lugas sākumā tieši viņa palīdz Brandam nokļūt pāri satrakotajiem fjorda ūdeņiem; Branda ietekmē Agnese atsakās no attiecībām ar gleznotāju Einaru, kura vēlmes ir saistītas ar dzīves baudīšanu, savukārt Agnesē radusies pārliecība, ka Einaram trūkst nopietnu mērķu. Nesavtība un cildenā daba mudina Agnesi sekot Brandam, taču arī viņa nespēj izturēt vīra nesaudzības uzliktos smagos pārdzīvojumus. Branda māte ir tēlota kā savtīga sieviete, kura apprecējusies mantas dēļ, un arī pēc vīra nāves viņu interesējušas vienīgi materiālās vērtības; tieši tas bijis par pamatu, kāpēc Brands no viņas atsvešinājies un faktiski atteicies, saraudams ģimenes saites. Gleznotājs Einars lugas sākumā tēlots kā gaišs un rotaļīgs cilvēks, kura hedonismu var uzlūkot kā pretstatu Branda askēzei. Savukārt noslēguma daļā Einars parādās kā baudītājs, kurš izniekojis savu dzīvi un nav atstājis nekā paliekoša. Pretstatu Branda mērķiem lugā veido arī politiskie un reliģiskie vadoņi. Fogts ir tēlots kā cilvēks, kurš rēķinās tikai un vienīgi ar tiem pienākumiem, kas viņam ir oficiāli veicami; un, lai savu stāvokli sabiedrībā saglabātu, viņš ir gatavs uz jebkādiem kompromisiem. Par to Fogts arī nekavējas klaji pavēstīt Brandam, kad ir izjutis viņu kā ietekmīgu konkurentu, kuru labprāt gribētu padarīt par sabiedroto. Prāvests pārstāv oficiālo reliģiju un ir nodarbināts galvenokārt ar domām par to, lai lieliski izklausītos viņa sagatavotais sprediķis jaunās baznīcas atklāšanā. Kā dogmām pakļāvies cilvēks dramatiskajā poēmā tēlots arī Skolotājs. Savukārt Ārsts ir cilvēcības aizstāvis, gatavs uz beznosacījumu palīdzību ikvienam jebkurā dzīves situācijā, un viņa rīcība tieši šajā ziņā kļūst par nozīmīgāko pretstatu Branda nepiekāpībai, kas vietumis kļūst stindzinoša. Vienkāršie cilvēki H. Ibsena lugā tēloti kā iegrimuši ikdienas rūpēs. Branda idejas viņus spēj īslaicīgi aizraut, tomēr viņu saprast un viņam sekot šie ļaudis nespēj. Savdabīgākais lugas tēls ir piecpadsmit gadus vecā meitene Gerda, kura vientuļa dzīvo kalnos, un dramatiskajā poēmā iezīmētais viņas ārprāts ir kā vispārināta apsūdzība sabiedrībai, no kuras viņa ir izstumta, šajā ziņā iezīmējot paralēli Branda liktenim.
H. Ibsena dramatiskā poēma ir uzrakstīta piecos cēlienos. Viens no centrālajiem principiem tās uzbūvē ir pretstats starp tiecību pretim ideāliem, kas ir saistāmi ar kalnu virsotnēm, un vēlmju pieticību ielejas dzīvē. Lugas sākumā Brands ir augstu kalnos; uzņemoties savu misiju un tiecoties pēc cilvēku garīgas pārveides, viņš nokāpj ielejā, kur skarbos apstākļos fjorda malā risināti tālākie notikumi. Branda māja ir uzcelta zem lielas klints, kas pasargā no šļūdoņiem, bet neļauj tajā iespīdēt saules gaismai. Pieticīgās iespējas nodrošināt ikdienas eksistenci liedz cilvēkiem arī domas un gara plašumu. Kad Brandam neizdodas piepildīt ideju par visas sabiedrības attīstību un draudze no viņa ir atteikusies, viņš dodas vientulībā kalnos, kur lugas finālā arī iet bojā.
H. Ibsena daiļradē dramatiskā poēma “Brands” iezīmē pārejas posmu no viņa sākotnējiem darbiem, kuru pamatā ir norvēģu folkloras un senatnes motīvi, uz pievēršanos laikmetīgajai sabiedrībai. “Brandā” ir skarti aktuāli sociāli jautājumi, tomēr lugas ietvars ir konceptuāls, un konflikta risinājumā vairāk vietas ierādīts ideju risinājumam nekā sadzīves tēlojumam. Ļoti būtiski šī darba tapšanā ir personiskie motīvi, kas saistīti gan ar H. Ibsena neapmierinātību ar skandināvu sabiedrības kūtrumu, gan viņa dzīves robežsituāciju, kritiski izvērtējot iepriekš iespēto un nosodot paša pieļautos kompromisus. Materiālais atbalsts, kas viņam tika piešķirts uz vienu gadu, radīja apstākļus, kuros bija vitāli nepieciešams gūt panākumus, lai rastos iespēja turpināt savu radošo darbu. Dramatiskajā poēmā “Brands” ir gan atklāts augstu ideālu izvirzījums un centrālā tēla gribas maksimāls sasprindzinājums, gan risināta rakstnieka iekšējā cīņa par tiesībām un nepieciešamību ziedot un ziedoties savu mērķu vārdā. Lugas norišu dinamiku palīdz atklāt dzejas forma; tā uzrakstīta, izmantojot atšķirīgus pantmērus, kas palīdz variēt gan intonāciju, gan ritmu.
H. Ibsena luga “Brands” pirmo reizi publicēta 1866. gadā Kopenhāgenā. Sākotnēji tā tika uztverta kā lasāma drāma un uz skatuves pirmo reizi uzvesta tikai 1885. gadā Stokholmā. Latviešu valodā dramatisko poēmu atdzejojis Jānis Akuraters un tā pirmo reizi publicēta 1912. gadā. Atkārtoti luga iespiesta gan atsevišķos izdevumos (1933. un 1938. gadā; 1987. gadā kopā ar dramatisko poēmu “Pērs Gints”, Peer Gynt, 1867), gan kopkrājumos (1956. un 1971. gadā). H. Ibsena darbu “Izlasē” Rīgā 2006. gadā (1. sējumā) J. Akuratera tulkojums publicēts ar Snorres Karkonena-Svensona (Snorre Karkkonen Svensson) un Māras Cielēnas redakcionāliem precizējumiem. Pirmais iestudējums latviešu valodā bija 1914. gadā Jaunajā Rīgas teātrī. To veidoja režisors Aleksis Mierlauks, Branda lomā pārmaiņus bija Eduards Smiļģis un Jānis Ģērmanis. 1935. gadā H. Ibsena dramatisko poēmu Liepājas Jaunajā teātrī uzveda Ēvalds Valters. 1943. gadā luga iestudēta Latvju drāmas ansamblī Rīgā. 1975. gadā Arnolda Liniņa veidotais “Branda” iestudējums Dailes teātrī kļuva par vienu no izcilākajiem skatuves darbiem latviešu teātra vēsturē, kas iekļauts arī Latvijas Kultūras kanonā. Režisora asistents bija Kārlis Auškāps, izrādes scenogrāfiju veidoja mākslinieks Ilmārs Blumbergs, mūzikas autors Raimonds Pauls. Titullomu pārmaiņus atveidoja divi aktieri, Juris Strenga un Harijs Liepiņš. J. Strengas radošajā biogrāfijā Branda loma kļuvusi par viņa izcilāko aktierdarbu, ar kuru lielā mērā arī tiek asociēta šī izrāde. Agneses lomā bija aktrises Ausma Kantāne un Olga Dreģe, Fogts – Kārlis Auškāps, Prāvests – Valentīns Skulme, Ārsts – Ē. Valters, Skolotājs – Miervaldis Ozoliņš. 2023. gadā H. Ibsena luga iestudēta Dailes teātrī Viestura Kairiša režijā, Branda lomā aktrise Ieva Segliņa.
Dramatiskā poēma “Brands” atklāja H. Ibsena talanta mērogu, ko rakstniekam izdevās apliecināt arī viņa turpmākajā daiļradē. Jau 1867. gadā tapa dramatiskā poēma “Pērs Gints” (Peer Gynt), savukārt 1879. gadā uzrakstīta pirmā izcilākā H. Ibsena luga prozā par moderno sabiedrību – “Leļļu nams” (Et dukkehjem). Autors tēloja norvēģu sabiedrību, taču risinātie konflikti guva plašu rezonansi. H. Ibsens ir viens no izcilākajiem 19. gs. skandināvu rakstniekiem, kura darbi jau tobrīd izpelnījās ievērību visā Eiropā, savukārt 20. gs. ieguva globālu nozīmi.
1984. gadā uzņemta Anša Epnera īsmetrāžas spēlfilma “Ibsena motīvs”, kurai ierosmi devusi H. Ibsena dramatiskā poēma “Brands” un “Pērs Gints”. Filmas scenārija autors ir dzejnieks Leons Briedis, tajā filmējušies aktieri Uldis Pūcītis un Juris Strenga.
Multivide
Henrika Ibsena luga "Brands". Kopenhāgena, izdevniecība Gyldendalske Boghandel, 1866. gads.
Aina no Henrika Ibsena lugas "Brands" iestudējuma. Stokholma, 1913. gads.