Nākdams no mākslinieku Skulmju dzimtas, Valentīns Skulme bija spilgta, neikdienišķa personība latviešu aktieru vidū. Viņš bija erudīts intelektuālis, kuram piemita zināms aristokrātisms, garīgs smalkums, bagāta fantāzija, izkopta stāja, kā arī savdabīga humora izjūta un ironiska skepse. V. Skulme bieži tika dēvēts par gara aristokrātu. Vienmēr distancēts, patstāvīgs un savrups, apveltīts ar savdabīgu faktūru un īpatnēji artikulētu valodu – V. Skulme nebija ansambļa cilvēks. Strādājot pie lomām, viņš sāka ar ārējo formu, pamazām pietuvodamies tēla kodolam. V. Skulme bija labs raksturotājs ar pārdomātu stila un formas izjūtu, meistarīgi izkoptu, filigrānu aktiera tehniku un dzīvu ekspresiju. Viņam piemita spožs komiķa talants un artistiskums, kas izpaudās aktiera spēlētajās daudzajās komiskajās lomās. Tajās dominēja ārēja ekscentriska izteiksme, žesti, kustības, improvizācija, plastiski un vizuāli spilgta forma.

Aktiera tēvs Kārlis Valentīns Skulme bija dzelzceļa inženieris, savukārt māte Lūcija Jupe (Lucia Juppe) – vācbaltiešu izcelsmes guvernante. Māte ar bērniem runāja vācu valodā. Neilgu laiku V. Skulme apmeklēja franču bērnudārzu. Jau bērnībā aktieris zaudēja abus vecākus. Viņa tēvs mira 1928. gadā dzelzceļa katastrofā, bet māte – 1934. gadā no smadzeņu audzēja. Pēc vecāku nāves V. Skulme dzīvoja Jēkabpilī pie vecvecākiem. 1936. gadā viņš pabeidza Jēkabpils pilsētas pamatskolu, vēlāk iestājās Rīgas Valsts tehnikumā, pēc tam mācījās Raiņa vakara vidusskolā, ko pameta 1942. gadā. V. Skulmi savās ģimenēs kā aizbildņi audzināja tēva brāļi: gleznotājs un mākslas zinātnieks Uga Skulme un Oto Skulme, kurš bija dekorators Dailes teātrī. 1942. gadā ar tēvoča O. Skulmes atbalstu V. Skulme sāka strādāt Dailes teātrī par rekvizitora palīgu un drīz arī sāka spēlēt nelielas lomas ansambļa skatos. 1943. gadā viņu iesauca vācu armijā transporta daļā, un 1944. gada maijā viņš devās uz Vāciju līdzi armijai. 1945. gada aprīlī Bavārijā V. Skulme nonāca nometnē amerikāņu gūstā. Viņš pieteicās iestāties franču Ārzemnieku leģionā, taču tika atskaitīts veselības stāvokļa un nepietiekamā svara dēļ. Pēc kara, izejot cauri filtrācijas nometnēm, 1945. gada rudenī V. Skulme devās atpakaļ uz Latviju. 1946. gadā viņš atsāka darbu LPSR Valsts Jāņa Raiņa Dailes teātrī, 1947. gadā iestājas Dailes teātra 2. studijā, kuru pabeidza 1949. gadā.

Aktieris bija precējies ar aktrisi Rasmu Rogu, Līviju Piku un Ināru Jēkabsoni.

Savu ārējo dotību dēļ pie Eduarda Smiļģa V. Skulme nevarēja spēlēt varoņus un mīlētājus, tādēļ gandrīz desmit gadus Dailes teātrī aktieris spēlēja spilgtas raksturlomas un epizodiskas lomas, piemēram, Donu Bazilio Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) “Figaro kāzās” (Le Mariage de Figaro, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere, Marga Tetere), Kuliginu Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Trīs māsās” (Три сестры, 1951; 1959, atj., rež. F. Ertnere), Parisu Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Romeo un Džuljetā” (Romeo and Juliet, 1953, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), manierīgi ārišķīgo grāfu Donu Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gestā Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, Nora Vētra-Muižniece), Rozenkrancu V. Šekspīra “Hamletā” (Hamlet, 1959, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Kalsno Henrika Juhana Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1964, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Aktiera agrīnajās lomās iezīmējās asa groteska un izteikta individualitāte. Galveno – spāņu mīlētāja Kamiljo – lomu viņam uzticēja režisore F. Ertnere Lopes de Vegas (Lope Félix de Vega Carpio) lugā “Valensijas atraitne” (La viuda valenciana, 1952).

Lūzums aktiera biogrāfijā notika ar studiju biedra Pētera Pētersona ienākšanu režijā – viņiem abiem bija daudz kopīga, un P. Pētersons deva V. Skulmem lielas, atbildīgas lomas, laužot pieņemto uzskatu par aktieri kā raksturkomiķi. Pirmā lielā, pašam V. Skulmem ļoti svarīgā loma P. Pētersona režijā bija Amadejs Ferbels Heinara Kipharda (Heinar Kipphardt) “Steidzīgi jāatrod Šekspīrs” (Shakespeare dringend gesucht, 1956). Sekoja Melnais bruņinieks Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1965, insc. P. Pētersons, rež. F. Ertnere). Visnozīmīgākā loma aktiera radošajā mūžā bija kņazs Miškins Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) “Idiotā” (Идиот, 1969, rež. P. Pētersons). Režisors atzina, ka izvēlēties V. Skulmi Miškina lomai pamudinājis tieši aktiera inteliģences dziļums un kultūras bagātība. Šajā lomā izpaudās V. Skulmes cilvēciskā būtība, bagātā, sarežģītā dvēsele, nospēlējot cilvēcības simbolu, Jēzus Kristus līdzinieku – smalku, jūtīgu cilvēku, kurš pārdzīvo citu bēdas un sāpes vairāk nekā paša. Pēc tam bija Pata loma Paula Putniņa lugā “Lauzīsim galvas dotajā virzienā” (1970, rež. P. Pētersons). Jau no studiju gadiem V. Skulmes sapņu loma bija Ričards III V. Šekspīra “Ričardā III” (Richard III, 1972, insc. Arnolds Liniņš, rež. F. Ertnere). Starp nozīmīgām lomām jāmin Kirils Vladimirovičs Edvarda Radzinska (Эдвард Станиславович Радзинский) “Filma top...” (Снимается кино, 1966, rež. P. Pētersons), Isāks Mendozo Ričarda Brinslija Šeridana (Richard Brinsley Butler Sheridan) lugā “Atjautīgā aukle” (The Duenna, 1974, rež. Aleksandrs Viļkins, Александр Михайлович Вилькин, Maskava), Prāvests H. J. Ibsena “Brandā” (Brand, 1975, rež. A. Liniņš), Pjotrs Nikolajevičs Sorins A. Čehova “Kaijā” (Чайка, 1976, insc. A. Liniņš, rež. Kārlis Auškāps).

Ārkārtīgi populārs kļuva V. Skulmes spēlētais izsmalcinātais, racionālais intelektuālis Šerloks Holmss pēc Artura Konana Doila (Arthur Conan Doyle) stāstu un Viljama Džileta (William Gillette) lugas motīviem tapušajā izrādē “Šerloks Holmss” (Sherlock Holmes, 1979, rež. K. Auškāps), kurai pats V. Skulme bija arī dramatizējuma autors. Zīmīgas lomas bija Potifers Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi” (1981, insc. A. Liniņš, rež. Aina Matīsa) un tēvocis Eižens Slavomira Mrožeka (Sławomir Mrożek) “Tango” (Tango, 1988, rež. Arnis Ozols). V. Skulme atkal satikās ar P. Pētersonu kā režisoru un autoru lugas “Mirdzošais un tumši zilais” (1987) iestudējumā Veča lomā. Pēdējā V. Skulmes loma bija elegantais matemātiķis Lamberts Anšlava Eglīša “Kazanovas mētelī” (1989, rež. K. Auškāps). Kopumā Dailes teātrī V. Skulme nospēlēja vairāk nekā 90 lomu.

V. Skulme ir nospēlējis ap 30 lomu Rīgas kinostudijas un citu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kinostudiju filmās, galvenokārt spēlējot epizodiskas, bet efektīgas lomas. Viņš debitēja kino epizodiskā lomā filmā “Mājup ar uzvaru” (1947, rež. Aleksandrs Ivanovs, Александр Гаврилович Иванов).

Starp nozīmīgākajām lomām jāmin Barons (“Purva bridējs”, 1966, rež. Leonīds Leimanis), ģenerālis Svensons (“Vella kalpi”, 1970; “Vella kalpi Vella dzirnavās”, 1972, rež. Aleksandrs Leimanis), vectēvs Jāzeps (“Vālodzīte”, 1972, rež. Jānis Streičs), svētais tēvs (“Melnā vēža spīlēs”, 1975, rež. A. Leimanis), lords Tamerlijs (“Teātris”, 1978, rež. J. Streičs), epizodiska loma (“Viktorija”, 1988, rež. Oļģerts Dunkers).

Latvijas PSR teātru pavasara skatē balva par Orķestra diriģenta lomu izrādē “Lai top!” (1969), Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums (1971), Latvijas PSR teātru pavasara skatē balva par profesora Poļežajeva lomu izrādē “Nemierīgais vecums” (Беспокойная старость, 1971), PSRS tautu dramaturģijas un teātra mākslas Vissavienības festivāla Latvijas PSR teātru skatē balva par titullomu izrādē “Ričards III” (1973), atzinības raksts Vācijas Demokrātiskās Republikas dramaturģijas Vissavienības festivālā (1975), Latvijas PSR teātru pavasara skatē balva par Pāvela Batarceva lomu izrādē “Kādas sēdes protokols” (Протокол одного заседания, 1976), Lielā oktobra 60. gadadienai veltītajā skatē balva par Sorina lomu izrādē “Kaija” (1977), Latvijas teātru skatē balva par Veča lomu izrādē “Mirdzošais un tumši zilais” (1987), Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" nominācija “Labākais epizodes lomas tēlotājs” par lomu filmā “Viktorija” (1988), Latvijas teātru skatē balva par tēvoča Eižena lomu izrādē “Tango” (1989), Latvijas teātru skatē balva par Lamberta lomu izrādē “Kazanovas mētelis” (1990).

V. Skulmi gleznojuši mākslinieki O. Skulme, Ojārs Ābols, Džemma Skulme, Laimdonis Grasmanis, Juris Dimiters. Tēlniece Vanda Zēvalde veidojusi aktiera galvas skulptūru ģipsī.