Savu ārējo dotību dēļ pie Eduarda Smiļģa V. Skulme nevarēja spēlēt varoņus un mīlētājus, tādēļ gandrīz desmit gadus Dailes teātrī aktieris spēlēja spilgtas raksturlomas un epizodiskas lomas, piemēram, Donu Bazilio Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) “Figaro kāzās” (Le Mariage de Figaro, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere, Marga Tetere), Kuliginu Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Trīs māsās” (Три сестры, 1951; 1959, atj., rež. F. Ertnere), Parisu Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Romeo un Džuljetā” (Romeo and Juliet, 1953, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), manierīgi ārišķīgo grāfu Donu Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gestā Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, Nora Vētra-Muižniece), Rozenkrancu V. Šekspīra “Hamletā” (Hamlet, 1959, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Kalsno Henrika Juhana Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1964, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Aktiera agrīnajās lomās iezīmējās asa groteska un izteikta individualitāte. Galveno – spāņu mīlētāja Kamiljo – lomu viņam uzticēja režisore F. Ertnere Lopes de Vegas (Lope Félix de Vega Carpio) lugā “Valensijas atraitne” (La viuda valenciana, 1952).
Lūzums aktiera biogrāfijā notika ar studiju biedra Pētera Pētersona ienākšanu režijā – viņiem abiem bija daudz kopīga, un P. Pētersons deva V. Skulmem lielas, atbildīgas lomas, laužot pieņemto uzskatu par aktieri kā raksturkomiķi. Pirmā lielā, pašam V. Skulmem ļoti svarīgā loma P. Pētersona režijā bija Amadejs Ferbels Heinara Kipharda (Heinar Kipphardt) “Steidzīgi jāatrod Šekspīrs” (Shakespeare dringend gesucht, 1956). Sekoja Melnais bruņinieks Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1965, insc. P. Pētersons, rež. F. Ertnere). Visnozīmīgākā loma aktiera radošajā mūžā bija kņazs Miškins Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) “Idiotā” (Идиот, 1969, rež. P. Pētersons). Režisors atzina, ka izvēlēties V. Skulmi Miškina lomai pamudinājis tieši aktiera inteliģences dziļums un kultūras bagātība. Šajā lomā izpaudās V. Skulmes cilvēciskā būtība, bagātā, sarežģītā dvēsele, nospēlējot cilvēcības simbolu, Jēzus Kristus līdzinieku – smalku, jūtīgu cilvēku, kurš pārdzīvo citu bēdas un sāpes vairāk nekā paša. Pēc tam bija Pata loma Paula Putniņa lugā “Lauzīsim galvas dotajā virzienā” (1970, rež. P. Pētersons). Jau no studiju gadiem V. Skulmes sapņu loma bija Ričards III V. Šekspīra “Ričardā III” (Richard III, 1972, insc. Arnolds Liniņš, rež. F. Ertnere). Starp nozīmīgām lomām jāmin Kirils Vladimirovičs Edvarda Radzinska (Эдвард Станиславович Радзинский) “Filma top...” (Снимается кино, 1966, rež. P. Pētersons), Isāks Mendozo Ričarda Brinslija Šeridana (Richard Brinsley Butler Sheridan) lugā “Atjautīgā aukle” (The Duenna, 1974, rež. Aleksandrs Viļkins, Александр Михайлович Вилькин, Maskava), Prāvests H. J. Ibsena “Brandā” (Brand, 1975, rež. A. Liniņš), Pjotrs Nikolajevičs Sorins A. Čehova “Kaijā” (Чайка, 1976, insc. A. Liniņš, rež. Kārlis Auškāps).
Ārkārtīgi populārs kļuva V. Skulmes spēlētais izsmalcinātais, racionālais intelektuālis Šerloks Holmss pēc Artura Konana Doila (Arthur Conan Doyle) stāstu un Viljama Džileta (William Gillette) lugas motīviem tapušajā izrādē “Šerloks Holmss” (Sherlock Holmes, 1979, rež. K. Auškāps), kurai pats V. Skulme bija arī dramatizējuma autors. Zīmīgas lomas bija Potifers Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi” (1981, insc. A. Liniņš, rež. Aina Matīsa) un tēvocis Eižens Slavomira Mrožeka (Sławomir Mrożek) “Tango” (Tango, 1988, rež. Arnis Ozols). V. Skulme atkal satikās ar P. Pētersonu kā režisoru un autoru lugas “Mirdzošais un tumši zilais” (1987) iestudējumā Veča lomā. Pēdējā V. Skulmes loma bija elegantais matemātiķis Lamberts Anšlava Eglīša “Kazanovas mētelī” (1989, rež. K. Auškāps). Kopumā Dailes teātrī V. Skulme nospēlēja vairāk nekā 90 lomu.