Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” ir nozīmīgākais Latvijas filmu nozares pasākums, kurā profesionāli izvērtē Latvijas jaunākās filmas un kinoprofesionāļu darbu, godina Latvijas kino tradīcijas, popularizē Latvijas filmu nozari un veicina sabiedrības izpratni par kinomākslu un filmu nozares sasniegumiem, pasniedzot balvas nominācijās.

Jaunāko Latvijas filmu izvērtēšana, publiski nosaucot labākos, aizsākās 1977. gadā kā Latvijas Kinematogrāfistu savienības (LKS) iniciatīva un LKS biedru balsojums gadskārtējās konferences ietvaros. Balvas idejas autori ir režisors Ansis Epners un operators, tobrīd LKS priekšsēdētājs Miks Zvirbulis; viņi arī ierosināja balvai piešķirt nosaukumu “Lielais Kristaps” kā atsauci uz mītiskā Daugavas pārcēlāja, aizbildņa un sargātāja tēlu.

Kopš 1985. gada filmu vērtēšanu papildināja publiskas skates kinoteātros, 90. gados tika izvērsts pasākumu komplekss, ko nosauca par Nacionālo filmu festivālu, bet 2016. gadā, kad balvas tika pasniegtas 28. reizi, “Lielais Kristaps” ieguva Nacionālās balvas statusu. “Lielā Kristapa” ietvaros tradicionāli notiek balvām nominēto filmu seansi ar autoru piedalīšanos, pirmizrādes, studentu filmu skates, diskusijas, preses konferences u. c. pasākumi; “Lielā Kristapa” kulminācija ir balvu pasniegšanas ceremonija, kura kopš 1990. gada televīzijas (TV) translācijā pieejama plašai auditorijai.

Pirmo reizi “Lielā Kristapa” balvas pasniedza 18.03.1978. Rīgas Kino namā, izvērtējot 1977. gada filmas, – LKS organizētās radošās konferences “Problēma un tās kinematogrāfiskais risinājums Rīgas kinostudijas 1977. gada mākslas filmās” otrajā dienā. Sākotnēji filmu vērtēšana radās kā nozares iekšēja nepieciešamība, loģiski iekļaujoties ikgadējās analītiskajās konferencēs un LKS kongresos.

Ārpus noslēgtās profesionāļu vides filmu vērtēšana aizsākas 80. gados – 1984. gada filmas pirmoreiz vērtē arī skatītāji pēc publiskām filmu skatēm. Pirmās “Lielā Kristapa” Skatītāju balvas saņem spēlfilma “Aveņu vīns” (rež. Arvīds Krievs) un dokumentālā filma “Sieviete starp diviem romāniem” (rež. Ivars Seleckis). 1988. gada filmām balvas pirmoreiz pasniedz ar publisku šovu – ceremoniju Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Operas un baleta teātrī 14.02.1989.; nākamā balvu pasniegšana 24.03.1990. notika Latvijas Televīzijas (LTV) studijā Zaķusalā, un pasākuma ieraksts bija iekļauts TV programmā.

Tradicionālais ikgadējais ritms, pēc kura aizvadītā gada filmas vērtē nākamā gada pirmajos mēnešos, pārtrūka 90. gadu sākumā, kad Latvija atguva neatkarību un līdz ar to radikāli mainījās situācija filmu nozarē. Pēc 1991. gada filmu izvērtēšanas, kas notika 1992. gada marta sākumā, nākamā “Lielā Kristapa” pasniegšana notika tikai 15.03.–19.03.1994., vērtējot kopā 1992.–1993. gada filmas; to organizēja 1991. gadā dibinātais Latvijas Nacionālais kinematogrāfijas centrs (LNKC) sadarbībā ar LKS un Rīgas Kino muzeju. Šajā festivālā tika pieņemts lēmums turpmāk filmu vērtēšanu organizēt reizi divos gados, tomēr izrādījās, ka filmu nozares sarežģītajā situācijā ar šādu ritmu nepietiek pilnvērtīgai spēlfilmu konkurencei – 1996. gada martā žūrija balvu labākajai spēlfilmai nepasniedza, jo aizvadītajā periodā tika uzņemtas tikai divas filmas. Šajā gadā pirmoreiz tika apbalvots labākais TV seriāls “Lai tev labi klājas!” (rež. Virdžīnija Lejiņa, LTV); turpmāk šī balvu kategorija netika uzturēta līdz pat 2019. gadam, kad balvu saņēma Latvijas simtgades svinību ietvaros radītais seriāls “Sarkanais mežs” (2018, rež. Armands Zvirbulis un Normunds Pucis, LTV).

Nākamais festivāls notika 1998. gada jūnijā, un papildinājumi festivāla programmā liecināja par sarežģīto situāciju filmu nozarē – paralēli konkursa skatei notika arī informatīvā skate, kur bija iekļautas dažādu uzņēmumu un organizāciju apmaksātas pasūtījuma filmas, tobrīd svarīgs izdzīvošanas instruments kinoprofesionāļiem, jo valsts finansējuma nepietika pilnvērtīgai nozares darbībai. 1998. un 2000. gadā “Lielā Kristapa” ietvaros tika rīkota arī eksperimentālo filmu skate “KrisTapa Tapa”.

No 1998. gada sākās pamanāmas izmaiņas festivāla norises laikā – 2000. gadā tas vēl notika maijā, bet 2001. gadā tas pirmo reizi notika novembrī; ar 2003. gadu nostabilizējoties rudens sezonā (septembra beigās), bet ar 2017. gadu – novembrī. Arī festivāla galvenā norises vieta (90. gados izmēģinot gan Rīgas Kino namu, gan Kongresu namu, Latviešu Biedrības namu u. c.) no 1998. gada atkal bija kinoteātris “Rīga” (vēlāk Splendid Palace), kur filmu skates notika jau kopš 80. gadu vidus. 

21. gs. pirmās desmitgades beigās “Lielais Kristaps” pirmoreiz parādījās interneta vidē – tikko izveidotajā Nacionālā Kino centra (NKC) portālā filmas.lv, kur 2009. gadā tika ievietota atsevišķa programma un norisinās skatītāju balsojums par studentu filmām. 2015. gadā pēc noslēguma ceremonijas īpaši atlasīta 14 apbalvotu filmu programma bija pieejama par maksu platformā Vimeo, bet 2020. gada nogalē Covid-19 pandēmijas ierobežojumu apstākļos jau lielākā daļa konkursa filmu un citas programmas bija pieejamas tikai tiešsaistē, savukārt apbalvošanas ceremonija – tikai TV tiešraidē. 

Kopš 2015. gada “Lielais Kristaps” atkal tiek rīkots katru gadu, jo filmu ražošanas apjoms nozarē pieaug un katru gadu ir iespējams nodrošināt pietiekamu konkurenci konkursā. 2021. gada filmu izvērtēšana, kas bija plānota novembrī, pandēmijas dēļ tika pārcelta uz 2022. gada februāri.

Pirmajos gados labākās filmas un kinoprofesiju pārstāvjus noteica LKS biedru aizklāts balsojums, aizpildot anketas; balvas piešķiršanai bija nepieciešams saņemt vismaz 50 % + vienu balsi. Spēcīgas konkurences apstākļos šī sistēma izradījās problemātiska, jo balsis sadalījās vienmērīgi un neviena filma nesaņēma nepieciešamos 50 %, tāpēc jau par 1985. gada filmām balvas piešķīra LKS valdes izveidota žūrijas komisija. Pirmajos gados tika komplektētas trīs dažādas žūrijas: atsevišķi spēlfilmām, dokumentālajām un animācijas filmām; tajās katrā ietilpa 5–7 dažādu kinoprofesiju pārstāvji. Tomēr arī žūrijas dažādu iemeslu dēļ vairākkārt izvēlējās balvas nepiešķirt, tāpēc 1988. gada filmu vērtēšanas procesā tika izstrādāts jauns nolikums, atgriežoties pie aizklātas LKS biedru anketēšanas. Balsojums bija brīvprātīgs, bet biedru atsaucība nebija liela – jau pirmajā gadā filmu vērtēšanā piedalījās mazāk nekā 50 % LKS biedru, tāpēc kopš 1991. gada filmu vērtēšanā ir nostabilizējies žūrijas princips (pirmajā gadā 9 žūrijas locekļi, pēc tam – visbiežāk 7, atsevišķos finansiālu grūtību gados – 5), un “Lielā Kristapa” nolikumā tika iekļauts nosacījums, ka balva labākajai filmai noteikti jāpiešķir.

Žūrijā visbiežāk tiek aicināti nozares profesionāļi, dažkārt tajā merkantilu apsvērumu dēļ tiek iekļauts kāds sponsoru pārstāvis vai politiķis. 2007. gadā “Lielā Kristapa” žūrija konceptuāli tika veidota tikai no kinokritiķiem, žūrijas vadību uzticot sociālantropologam Robertam Ķīlim. 2014. gadā, kad “Lielais Kristaps” notika jaundibinātā Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) ietvaros, žūrija pirmoreiz bija starptautiska, un tajā strādāja seši Latvijas profesionāļi un trīs kinoteorētiķi no Krievijas, Vācijas un Norvēģijas.

90. gadu sākumā “Lielā Kristapa” rīkošanā iesaistījās jaundibinātais LNKC, kurš 2005. gadā pilnībā pārņēma atbildību par festivāla organizēšanu turpmākajos gados, tomēr 2012. gadā tika pasludināts, ka “Lielais Kristaps atgriežas mājās”, un tā rīkošanu atkal uzņēmās LKS, pārveidojot filmu atlases sistēmu – vispirms filmas vērtēja un nominācijām izvirzīja nozares profesionālās organizācijas un ģildes, bet festivāla laikā žūrija lēma par balvu piešķiršanu. Arī turpmākajos gados saglabājās princips, ka pirmajā atlases posmā visas iesniegtās filmas vērtē profesionālo organizāciju deleģēta atlases komisija, bet žūrija laureātus izvēlas no balvai nominētajām konkursa filmām. Vienīgi 2015. gadā, kad pēc LKS kopsapulces bija nomainījusies organizācijas vadība, arī “Lielā Kristapa” filmu vērtēšanas pamatprincips tika radikāli mainīts – atlases posma nebija, balsošana par visām iesniegtajām filmām notika aizklāti īpaši izveidotā tīmekļa vietnē, kurai ar parolēm varēja piekļūt apmēram 400 nozarē strādājoši profesionālo organizāciju un radošo savienību biedri. Tos visus kopā rīkotāji nodēvēja par festivāla žūriju jeb ““Lielā Kristapa” forumu”, par piemēru ņemot Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Eiropas kinoakadēmiju pieredzi. Tomēr jau nākamajā gadā – 2016. –, atzīstot jaunā modeļa nepilnības, LKS atgriezās pie pārbaudītiem un tradicionāliem filmu atlases un vērtēšanas principiem.

2016. gadā, kad festivālam tika piešķirts Nacionālās balvas statuss, tam seko arī finansējums no Kultūras ministrijas budžeta un noteikums rīkotājus izvēlēties NKC izsludinātā konkursā. Pateicoties ilgu gadu pieredzei, konkursā uzvarēja LKS. Kopš 2020. gada līdzdarbības līgums par Nacionālās kino balvas rīkošanu ar LKS ir noslēgts uz trim gadiem.

Kopš “Lielā Kristapa” balvu piešķiršanas pirmsākumiem izvirzīto kategoriju un balvu skaits ir mainīgs. Bieži tas atkarīgs no filmu un profesionāļu vērtēšanas modeļa vai konkrētā gada filmu klāsta, turklāt balvas nolikumā vienmēr teikts, ka žūrijai “ir tiesības mainīt, tajā skaitā samazināt, apbalvojamo kategoriju skaitu vai apvienot tās, kā arī piešķirt īpašās balvas”. Nemainīgs kopš 1977. gada saglabājies tikai pamatprincips, ka balvas piešķir gan labākajām filmām, gan atsevišķu kinoprofesiju pārstāvjiem. Filmu kategorijās vērtē atsevišķi spēlfilmas, dokumentālās un animācijas filmas, dažkārt apvienojot īsfilmu kategorijas; epizodiski tiek apbalvotas īpašas kategorijas – labākā populārzinātniskā vai labākā kinoamatieru filma, labākā TV koncertfilma vai labākais kinožurnāls. Kopš 2000. gada atsevišķi tiek noteikta labākā debijas filma, kopš 2003. gada – labākās studentu filmas. 

Profesiju kategorijās visdetalizētākais dalījums tika uzturēts 80. gadu beigās, kad paralēli strādājošās žūrijas apbalvo atsevišķi ne tikai spēlfilmu un dokumentālo filmu režisorus un operatorus, kā tas turpinās arī 21. gs., bet arī scenāristus, skaņu režisorus, montāžas režisorus un citus. 1989. gadā Mārtiņš Brauns saņēma uzreiz divus “Lielos Kristapus” – kā labākais spēlfilmas komponists par Aivara Freimaņa filmu “Dzīvīte” un kā labākais dokumentālā kino komponists par A. Epnera filmu “Olimpiskais strops”.

21. gs. pirmajos festivālos vērtēto kinoprofesiju kategoriju skaits saruka līdz 12, kopš 2009. gada nostabilizējušās 17 kategorijas. 2009. gadā gan žūrija divās kategorijās – aktieris un aktrise galvenajā lomā – izvēlējās pat neizvirzīt nominētos pretendentus, jo lielākā daļa filmu veidotas kā aktieru ansambļa darbi.

Paralēli tradicionālajām filmu un profesiju kategorijām dažādos gados ir piešķirts apjomīgs skaits visdažādāko speciālbalvu, kuru laureātus izvēlas filmu nozares institūcijas un nevalstiskās organizācijas, “Lielā Kristapa” sadarbības partneri un sponsori; arī “Lielā Kristapa” žūrija un rīkotāji bieži izmanto tiesības papildināt balvu skaitu.

Kopš 1994. gada “Lielajā Kristapā” savu balvu, izceļot mākslinieciski iespaidīgas un novatoriskas filmas, piešķir starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI (Fédération Internationale de la Presse Cinématographique) Latvijas nodaļa (dibināta 28.06.1993.), savā ziņā turpinot ideju, ar kādu 1988. gadā tika dibināta un vienīgo reizi piešķirta kritiķu balva “Rolands” – “labākajai filmai jebkurā kino veidā par nozīmīgāko ieguldījumu latviešu kinomākslā”.

1998. gada “Lielā Kristapa” ietvaros oficiāli ir nodibināta balva par mūža ieguldījumu kinomākslā (lai gan arī iepriekš dažkārt piešķirtas atsevišķas balvas ar līdzīgu formulējumu). Pirmais to saņēma aktieris Eduards Pāvuls.

1977. gadā pirmā balva “Lielais Kristaps” bija vienu metru augsta koka figūra, kuru veidoja koktēlnieks Mārtiņš Zaurs, savā rokrakstā atdarinot vēsturisko “Lielā Kristapa” statuju, kas kopš 17. gs. bijusi novietota Vecrīgā. Šādu balvu saņēma gada labākā spēlfilma, bet labākie kinoprofesijās tika apbalvoti ar “Lielā Kristapa” medaļām un diplomiem. Nākamajā gadā (1978) tāda pati koka figūra tika izgatavota arī dokumentālo filmu kategorijai.

Sākotnēji “Lielais Kristaps” bija ceļojošā balva – lielo koka figūru pamatnē tika piestiprināta plāksnīte ar iegravētu apbalvotās filmas nosaukumu, bet līdz nākamā gada ceremonijai laureātiem balva bija jānogādā atpakaļ rīkotājiem. Trešo koka figūru labākajai animācijas filmai nolēma pasniegt tikai 1988. gadā, taču līdz apbalvošanas ceremonijai 1989. gada februārī statuete vēl nebija gatava, tāpēc režisorei Rozei Stiebrai un māksliniekam Aivaram Rušmanim par filmu “Skatāmpanti” (1988) pasniedza koka bluķi. 

Kopš 1998. gada katram laureātam tiek piešķirta “Lielā Kristapa” figūra, ko bronzā atlej tēlnieks Zigmunds Ozoliņš; nelielās statuetes veidotas pēc lielo koka figūru parauga, bet līdzšinējās ceļojošās balvas ir LKS rīcībā un Rīgas Kino muzeja krājumā.

2009. gadā pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos un līdzekļu trūkuma dēļ radās ideja katram laureātam kā balvu noformēt kādu bronzas figūras fragmentu, bet 2012. gadā, mainoties festivāla rīkotājiem, mainījās arī balvas vizuālais tēls – mākslinieks Mārtiņš Milbrets uzzīmēja un tēlnieks Kārlis Alainis izveidoja pulētu bronzas plāksni ar izgrieztu “Lielā Kristapa” siluetu. 2015. gadā, kad tika izvēlēti radikāli citi “Lielā Kristapa” rīkošanas principi, arī balva ieguva jaunu, visai abstraktu dizainu, kura autors bija Jānis Birznieks, bet tehnisko realizāciju no melna ozolkoka un stikla veidoja Tenis Preiss, tomēr jau nākamajā gadā gan festivāla principi, gan balvas dizains atgriezās tradicionālajā gultnē.

Pirmā filma, kas saņēma “Lielā Kristapa” balvu, ir Aivara Freimaņa spēlfilma “Puika” (1977). Nākamajā gadā balvas saņēma Jāņa Streiča spēlfilma “Teātris” (1978) un I. Selecka dokumentālā filma “Sieviete, kuru gaida?” (1978).

Līdz 2020. gadam, to ieskaitot, “Lielā Kristapa” balvas pasniegtas 32 reizes. Šajā periodā labāko filmu kategorijā visvairāk “Lielo Kristapu” ieguvuši režisore R. Stiebra (6 apbalvotas filmas), Laila Pakalniņa (5 filmas), Varis Brasla, Juris Podnieks, Vladimirs Leščovs (katram 4 filmas).

Kinoprofesiju kategorijās balvu skaita ziņā līderi ir komponists M. Brauns (8 balvas), skaņu režisors Anrijs Krenbergs (7 balvas), operatori Dāvis Sīmanis seniors un Gints Bērziņš (katram 6 balvas), kinomāksliniece Ieva Romanova (5 balvas), montāžas režisore Liene Bāliņa (4 balvas), aktieris Andris Keišs (4 balvas) un citi.

Vairāki laureāti dažādos gados ieguvuši balvas dažādās profesiju kategorijās, piemēram, J. Podnieks ir saņēmis balvas par labāko dokumentālā kino režiju (3 balvas), labāko dokumentālā kino scenāriju (2 balvas) un labāko dokumentālā kino operatora darbu (1 balva), Jurģis Krāsons ir apbalvots par labāko spēlfilmu mākslinieka darbu (3 balvas), labāko animācijas mākslinieka darbu (2 balvas) un labāko animācijas režiju (1 balva). Dažiem laureātiem izdevies balvas iegūt vairākus gadus pēc kārtas, piemēram, Raimonds Pauls pēc kārtas saņēma pirmos četrus labākā komponista apbalvojumus (1977–1981), Rasma Prande – pirmās trīs balvas par labāko grima mākslinieka balvu (1978, 1980, 1988) un citi. Dažkārt “Lielā Kristapa” balvas piešķirtas arī pēc nāves – māksliniekam Uldim Pauzeram (1982), aktierim Romualdam Ancānam (2012); divreiz “Lielo Kristapu” par labāko režiju ir saņēmis igaunis Pēters Simms (2000 un 2001).

Balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā ir saņēmuši: E. Pāvuls (1998), Arnolds Burovs (2000), Hercs Franks (2001), Elza Radziņa (2003), Rolands Kalniņš (2005), Vija Artmane (2007), Viktors Šildknehts (2009), Aivars Freimanis (2012), Maija Selecka un I. Seleckis (2014), M. Zvirbulis (2015), J. Streičs (2016), R. Stiebra un Ansis Bērziņš (2017), Miks (Mihails) Savisko un Ābrams Kleckins (2018), V. Brasla (2019), Kalvis Zalcmanis (2020), Ieva Kundziņa (2021).