Vija Artmane bija ievērojamākā 20. gs. otrās puses Dailes teātra aktrise, kura plašu atpazīstamību bijušajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) guva kino lomu dēļ. Paralēli aktrises darbam viņa bija aktīva padomju sabiedriskā darbiniece. V. Artmane bija precējusies ar Dailes teātra aktieri Artūru Dimiteru. Laulībā ir dzimis dēls – mūziķis Kaspars Dimiters – un meita – māksliniece Kristiāna Dimitere; mazmeita – māksliniece Berta Vilipsone.

V. Artmane ir dzimusi laukstrādnieku ģimenē. Tēvs Fricis Arnolds Artmanis nomira 1929. gada martā, 19 gadu vecumā, nesagaidījis meitas nākšanu pasaulē. Kad V. Artmanei bija pieci gadi, māte Anna Regīna (dzimusi – Zaborska) pārcēlās dzīvot uz Rīgu, kur strādāja par mājkalpotāju.

V. Artmane 1944. gadā pabeidza Rīgas 48. pamatskolu, mācījās Rīgas 6. vidusskolā (1944–1947, 8.–10. klase), Rīgas 3. vidusskolā (1947–1948, 11. klase, 12. klasi nepabeidza). Mācoties vidusskolā, 1946. gadā iestājās Dailes teātra 2. studijā, ko pabeidza 1949. gada oktobrī. Vairāki studiju biedri bija nākamie kolēģi Dailes teātrī: Voldemārs Bērzājs, Osvalds Bērziņš, Vera Gribača, Alfons Kalpaks, Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls, Pēteris Pētersons, Rasma Roga, Valentīns Skulme, Ruta Šleiere, Venta Vecumniece.

V. Artmane Dailes teātrī  nostrādāja gandrīz  50 gadus – no 31.10.1949. līdz 23.02.1998., kad pārgāja darbā uz Jauno Rīgas teātri, tur nospēlējot divas lomas Alvja Hermaņa iestudējumos: grāfieni Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) "Pīķa dāmā" (Пиковая дама, 1998) un Stendālu (Marie-Henri Beyle, Stendhal) viņa “Traktātā par mīlestību” (De l'amour, 1999).

Dailes teātrī 49 darba gados V. Artmane nospēlēja aptuveni 90 lomu. Jau pēc pirmā gada teātrī tika novērtēts viņas radošais temperaments, daudzšķautņainais dabas dotais talants, kas turpmākajos gados ļāva ar panākumiem spēlēt dažādu žanru un stilu darbos. V. Artmanei piemita skatuviskā pievilcība, bet aktieriskā elastība, izcilā formas izjūta palīdzēja atrast oriģinālu ārējo izteiksmi, arī izmantojot pavisam skopus tēlojuma līdzekļus, lai atklātu tēla būtību. Nozīmīgs faktors, kas veicinājis aktrises meistarības attīstību, tehnikas izkopšanu, ir darbaspējas, kas dēvētas par ārkārtējām.

Dailes teātra dibinātāja un galvenā režisora Eduarda Smiļģa iestudējumos un inscenējumos V. Artmane interpretēja daudz ārzemju klasikas un latviešu autoru varoņu, piemēram, Džuljetu (Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet), 1953), Ilzi (Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušais dēls”, 1954), Baibu (Raiņa “Pūt, vējiņi!”, 1955, rež. Felicita Ertnere), Jakobīni (Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precības”, 1958, rež. Nora Vētra-Muižniece), grāfieni Donu (Selmas Lāgerlēvas (Selma Lagerlöf) “Gesta Berlings” (Gösta Berling), 1958, rež. F. Ertnere, N. Vētra-Muižniece), Mirdzu (Aspazijas “Vaidelote”, 1958, rež. F. Ertnere), Ofēliju (V. Šekspīra “Hamlets” (Hamlet), 1959,  rež. F. Ertnere), Elenu Bezuhovu (Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Karš un miers” (Война и мир), 1960, rež. F. Ertnere, N. Vētra-Muižniece). V. Artmane spēja organiski pieņemt Dailes teātra estētiskos principus un atklāt tos darbībā. Viņa veidojās par stipru personību, kam E. Smiļģa teātrī vienmēr bijusi svarīga loma, lai kļūtu par galveno lomu tēlotāju un autoritāti. 

Nozīmīgas ir vairākas V. Artmanes interpretētās Raiņa dramaturģijas varones. Atbilstoši autora un režisora iecerei viņa ar precīzu psiholoģisku pamatojumu un emocionāli iedarbīgu spēli izaudzēja idejisko vispārinājumu, kas ieguva simbola nozīmi; tādas lomas bija: Lelde (“Spēlēju, dancoju”, 1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Latigora (“Ilja Muromietis”, 1962, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) un Laimdota (“Uguns un nakts”, 1965, insc. P. Pētersons, rež. F. Ertnere). V. Artmane apliecināja sevi kā izcilu traģisko un dramatisko lomu aktrisi.

Mainoties teātra galvenajiem režisoriem un mākslinieciskajiem rokrakstiem, ar labu intuīciju, radošu patstāvību un racionālu, analītisku prātu apveltītā V. Artmane prata pielāgoties, piezemējot E. Smiļģa proponēto teatralitāti, romantiski piepacelto stilu, veidojot daudz dažādu raksturu, piemēram, tādus kā Pastniece-Biļešu kontroliere-Gleznu sargātāja (Imanta Ziedoņa, P. Pētersona dzejas iestudējumā “Motocikls”, 1967, rež. P. Pētersons), Nastasja Fiļipovna (Fjodora Dostojevska (Фёдор Михaйлович Достоевский) “Idiots” (Идиот), 1969, rež. P. Pētersons), Ieva (R. Blaumaņa “Indrāni”, 1970, rež. Juris Strenga), Ārija (Raiņa “Indulis un Ārija”, 1971, insc. Edgars Zīle, rež. F. Ertnere), Elizabete (V. Šekspīra “Ričards III” (Richard III), 1972, insc. A. Liniņš, rež. F. Ertnere), Maksina Fouka (Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams) “Leguānas nakts” (The Night of the Iguana), 1973, rež. A. Liniņš). 

Viņa radīja reljefus tēlus un spilgtas lomas plašā izteiksmes amplitūdā, piemēram, tādas kā Nadežda Monahova (Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков, Максим Горький) “Barbari” (Варвары), 1974, rež. Arkādijs Kacs), Anne-Maija (Enna Vetemā (Enn Vetemaa) “Svētā Zuzanna jeb Meistaru skola” (Püha Susanna ehk Armastuse kool), 1975, rež. A. Dimiters), Frīda Simsone (Ervīna Štritmatera (Erwin Strittmatter) “Bišu Ole” (Ole Bienkopp), 1975, insc. A. Liniņš), Arkadina (Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Kaija” (Чайка), 1976, insc. A. Liniņš, rež. Kārlis Auškāps), Elizabete (Ferdinanda Bruknera (Ferdinand Bruckner) “Elizabete, Anglijas karaliene” (Elisabeth von England), 1980, insc. A. Liniņš, rež. Aina Matīsa), Rasma (Gunāra Priedes “Zilā”, 1982, rež. A. Liniņš), Ksenija (Edvarda Bonda (Edward Bond) “Vasara” (Summer), 1985, rež. A. Liniņš), Janīna Galēja (Paula Putniņa “Mūsu dēli”, 1986, rež. A. Liniņš).

V. Artmane bija sava laika skaistuma etalons. Viņa novecoja uz skatuves, taču tēli ieguva aktrises dzīves pieredzi, kas papildināja profesionālo meistarību. To viņa turpināja apliecināt gan dramatiskās, gan komiskās lomās, kā Telva (Alehandro Kasonas (Alejandro Casona) “Rītausmas dāma” (La dama del alba), 1988, rež. K. Auškāps), Trīne (R. Blaumaņa “Trīnes grēki”, 1989, rež. A. Liniņš), Džuljetas aukle (V. Šekspīra “Romeo un Džuljeta”, 1994, insc. K. Auškāps, rež. Z. Stungure), Rakēna kundze (Emīla Zolā (ÉmileZola), Ludmilas Razumovskas (Людмила Николаевна Разумовская) “Terēza Rakēna” (Therese Raquin), 1996, rež. Mihails Gruzdovs), De Rozmona kundze (Kristofera Hemptona (Christopher Hampton) “Bīstamie sakari” (Les Liaisons dangereuses), 1996, rež. K. Auškāps).

Teātrī V. Artmane attīstīja profesionālo meistarību un kļuva par vienu no visu laiku ievērojamākajām Latvijas aktrisēm. Kopš debijas kino ar Rutas lomu Rolanda Kalniņa filmā “Pēc vētras” (1954, Rīgas kinostudija) V. Artmane dzīves laikā nospēlēja gandrīz 50 kino lomu un kļuva par latviešu padomju kino ikonu. Plašu popularitāti viņa iemantoja, pateicoties Soņas lomai studijas “Ļenfilm” (Ленфильм) filmā “Dzimtas asinis” (Родная кровь, režisors Mihails Jeršovs (Михаuл Ивaнович Ершов), 1964). V. Artmane par savu pirmo nozīmīgo kino lomu uzskatīja aktrisi Daci Pāvela Armanda filmā “Kā gulbji balti padebeši iet” (1956). Nozīmīga aktrises karjerā ir Kristīnes loma Leonīda Leimaņa filmā “Purva bridējs” (1966, Rīgas kinostudija) un aktrises Džūlijas Lambertes loma Jāņa Streiča filmā “Teātris” (1978, Rīgas kinostudija). Citas lomas: Ona Vītauta Žalakēviča (Vytautas Žalakevičius) filmā “Neviens negribēja mirt” (Niekas nenorejo mirti, 1966, Lietuvas kinostudija), Liena Voldemāra Pūces filmā “Mērnieku laiki” (1968, Rīgas kinostudija), leitnante Gita/vecā Kņopiene Ērika Lāča filmā “Dāvana vientuļai sievietei” (1973, Rīgas kinostudija), Anna J. Streiča filmā “Svešās kaislības” (1983, Rīgas kinostudija), nabagmājas komendante Vara Braslas filmā “Emīla nedarbi” (1985, Rīgas kinostudija), klostera priore Aloiza Brenča filmā “Anna” (1996, Rīgas kinostudija), Regīna Valtere Krievijas detektīvseriālā “Kamenska” (Каменская, režisors Jurijs Morozs (Юрий Павлович Мороз), 1. sezonas 2. filma (3., 4. sērija, 2000)).

Paralēli aktrises darbam V. Artmane mērķtiecīgi padomju sistēmā attīstīja politisko karjeru, kļūstot par okupētās Latvijas mākslas oficiālo pārstāvi. 1955.–1959. gadā viņa ievēlēta par Rīgas pilsētas Kirova (mūsdienās – Centra) rajona deputāti. 1968. gadā kļuva par Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) biedri. 1971. gadā bija Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) 21. kongresa un PSKP 24. kongresa delegāte, LKP Centrālkomitejas (CK) locekļa kandidāte, 1976. gadā — LKP 22. kongresa delegāte. No 1980. līdz 1987. gadam V. Artmane bija LPSR Augstākās padomes deputāte. 1980. gadā kļuva par Padomju Savienības Miera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētāja vietnieci.

Vairākkārt ievēlēta par Dailes teātra partijas biroja sekretāri (20. gs. 70. gadi), bijusi teātra Mākslinieciskās padomes locekle (kopš 60. gadu vidus). V. Artmane aptuveni 20 gadus bija arī VEF kultūras un tehnikas pils Mākslinieciskās padomes priekšsēdētāja (kopš 60. gadu vidus), Rīgas kinostudijas Mākslinieciskās padomes locekle (70. gados). No 1983. līdz 1985. gadam V. Artmane bija Latvijas PSR Teātra biedrības valdes priekšsēdētāja. 

V. Artmanei piešķirts LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums (Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija dibināts apbalvojums, ko piešķīra par izciliem sasniegumiem, nākamais (augstāks) – Tautas skatuves mākslinieks, augstākais – PSRS Tautas skatuves mākslinieks, 1956), LPSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukums; PSRS kinematogrāfijas teicamnieka nozīme (1965), PSRS Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukums (1969), apbalvojums Latvijas PSR XVII Teātru pavasara skatē par Nadeždas Monahovas lomu izrādē “Barbari” (1975), apbalvojums Latvijas PSR XVIII Teātru pavasara skatē par Frīdas Simsones lomu izrādē “Bišu Ole” (1976), Ļeņina ordenis par lieliem nopelniem padomju mākslas attīstīšanā (1979), LPSR Valsts prēmija par 1977.–1979. gadā Dailes teātrī un kino radītajām lomām (1980), Latvijas PSR XXVII teātru skates apbalvojums par Janīnas Galējas lomu P. Putniņa “Mūsu dēli” un Ksenijas lomu E. Bonda “Vasara” iestudējumos (1985), Lilitas Bērziņas balva (Teātra darbinieku savienības dibināta balva (1987), ko piešķir aktrisei par izcilu, spilgtu aktierdarbu teātrī iepriekšējo sezonu laikā, 1987), “Spēlmaņu nakts” balva kategorijā “Labākā aktrise 2. plāna lomā” par Džuljetas aukles lomu izrādē “Romeo un Džuljeta” Dailes teātrī un Amāli izrādē “Lielais loms” Nacionālajā teātrī (1995), Bertas Rūmnieces balva (Teātra biedrības dibināta balva, ko piešķir aktrisei par labāko mātes lomu vai raksturlomas atveidojumu, 1996), “Spēlmaņu nakts” balva kategorijā “Labākā aktrise 2. plāna lomā” par Rakēnas kundzi izrādē “Terēza Rakēna” un de Rozmona kundzi izrādē “Bīstamie sakari” (1997), Kultūras ministrijas Atzinības raksts un naudas prēmija par mūža ieguldījumu teātra un kino mākslā; Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina (Борис Николаевич Ельцин) piešķirts Draudzības ordenis (Орден Дружбы) par nopelniem kinomākslas attīstībā un auglīgu darbu starptautisko kultūras sakaru nostiprināšanā (1999), “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2003), “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinematogrāfijā; Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira – Ordeņa virsnieks, 2007), V. Artmanes vārdā nosaukta kinofestivāla “Baltijas pērle” balva par mūža ieguldījumu kinomākslā.