Profesionālā darbība teātrī, nozīmīgākās lomas V. Artmane Dailes teātrī nostrādāja gandrīz 50 gadus – no 31.10.1949. līdz 23.02.1998., kad pārgāja darbā uz Jauno Rīgas teātri, tur nospēlējot divas lomas Alvja Hermaņa iestudējumos: grāfieni Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) "Pīķa dāmā" (Пиковая дама, 1998) un Stendālu (Marie-Henri Beyle, Stendhal) viņa “Traktātā par mīlestību” (De l'amour, 1999).
Dailes teātrī 49 darba gados V. Artmane nospēlēja aptuveni 90 lomu. Jau pēc pirmā gada teātrī tika novērtēts viņas radošais temperaments, daudzšķautņainais dabas dotais talants, kas turpmākajos gados ļāva ar panākumiem spēlēt dažādu žanru un stilu darbos. V. Artmanei piemita skatuviskā pievilcība, bet aktieriskā elastība, izcilā formas izjūta palīdzēja atrast oriģinālu ārējo izteiksmi, arī izmantojot pavisam skopus tēlojuma līdzekļus, lai atklātu tēla būtību. Nozīmīgs faktors, kas veicinājis aktrises meistarības attīstību, tehnikas izkopšanu, ir darbaspējas, kas dēvētas par ārkārtējām.
Dailes teātra dibinātāja un galvenā režisora Eduarda Smiļģa iestudējumos un inscenējumos V. Artmane interpretēja daudz ārzemju klasikas un latviešu autoru varoņu, piemēram, Džuljetu (Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet), 1953), Ilzi (Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušais dēls”, 1954), Baibu (Raiņa “Pūt, vējiņi!”, 1955, rež. Felicita Ertnere), Jakobīni (Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precības”, 1958, rež. Nora Vētra-Muižniece), grāfieni Donu (Selmas Lāgerlēvas (Selma Lagerlöf) “Gesta Berlings” (Gösta Berling), 1958, rež. F. Ertnere, N. Vētra-Muižniece), Mirdzu (Aspazijas “Vaidelote”, 1958, rež. F. Ertnere), Ofēliju (V. Šekspīra “Hamlets” (Hamlet), 1959, rež. F. Ertnere), Elenu Bezuhovu (Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Karš un miers” (Война и мир), 1960, rež. F. Ertnere, N. Vētra-Muižniece). V. Artmane spēja organiski pieņemt Dailes teātra estētiskos principus un atklāt tos darbībā. Viņa veidojās par stipru personību, kam E. Smiļģa teātrī vienmēr bijusi svarīga loma, lai kļūtu par galveno lomu tēlotāju un autoritāti.
Nozīmīgas ir vairākas V. Artmanes interpretētās Raiņa dramaturģijas varones. Atbilstoši autora un režisora iecerei viņa ar precīzu psiholoģisku pamatojumu un emocionāli iedarbīgu spēli izaudzēja idejisko vispārinājumu, kas ieguva simbola nozīmi; tādas lomas bija: Lelde (“Spēlēju, dancoju”, 1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Latigora (“Ilja Muromietis”, 1962, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) un Laimdota (“Uguns un nakts”, 1965, insc. P. Pētersons, rež. F. Ertnere). V. Artmane apliecināja sevi kā izcilu traģisko un dramatisko lomu aktrisi.

Dailes teātris. Rainis, “Spēlēju, dancoju”, 1956. gads.
Fotogrāfs Jānis Lerhs. Avots: Dailes teātris.
Mainoties teātra galvenajiem režisoriem un mākslinieciskajiem rokrakstiem, ar labu intuīciju, radošu patstāvību un racionālu, analītisku prātu apveltītā V. Artmane prata pielāgoties, piezemējot E. Smiļģa proponēto teatralitāti, romantiski piepacelto stilu, veidojot daudz dažādu raksturu, piemēram, tādus kā Pastniece-Biļešu kontroliere-Gleznu sargātāja (Imanta Ziedoņa, P. Pētersona dzejas iestudējumā “Motocikls”, 1967, rež. P. Pētersons), Nastasja Fiļipovna (Fjodora Dostojevska (Фёдор Михaйлович Достоевский) “Idiots” (Идиот), 1969, rež. P. Pētersons), Ieva (R. Blaumaņa “Indrāni”, 1970, rež. Juris Strenga), Ārija (Raiņa “Indulis un Ārija”, 1971, insc. Edgars Zīle, rež. F. Ertnere), Elizabete (V. Šekspīra “Ričards III” (Richard III), 1972, insc. A. Liniņš, rež. F. Ertnere), Maksina Fouka (Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams) “Leguānas nakts” (The Night of the Iguana), 1973, rež. A. Liniņš).
Viņa radīja reljefus tēlus un spilgtas lomas plašā izteiksmes amplitūdā, piemēram, tādas kā Nadežda Monahova (Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков, Максим Горький) “Barbari” (Варвары), 1974, rež. Arkādijs Kacs), Anne-Maija (Enna Vetemā (Enn Vetemaa) “Svētā Zuzanna jeb Meistaru skola” (Püha Susanna ehk Armastuse kool), 1975, rež. A. Dimiters), Frīda Simsone (Ervīna Štritmatera (Erwin Strittmatter) “Bišu Ole” (Ole Bienkopp), 1975, insc. A. Liniņš), Arkadina (Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Kaija” (Чайка), 1976, insc. A. Liniņš, rež. Kārlis Auškāps), Elizabete (Ferdinanda Bruknera (Ferdinand Bruckner) “Elizabete, Anglijas karaliene” (Elisabeth von England), 1980, insc. A. Liniņš, rež. Aina Matīsa), Rasma (Gunāra Priedes “Zilā”, 1982, rež. A. Liniņš), Ksenija (Edvarda Bonda (Edward Bond) “Vasara” (Summer), 1985, rež. A. Liniņš), Janīna Galēja (Paula Putniņa “Mūsu dēli”, 1986, rež. A. Liniņš).

Vija Artmane Janīnas Galejas lomā Paula Putniņa lugas "Mūsu dēli" iestudējumā. 1986. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Dailes teātris.
V. Artmane bija sava laika skaistuma etalons. Viņa novecoja uz skatuves, taču tēli ieguva aktrises dzīves pieredzi, kas papildināja profesionālo meistarību. To viņa turpināja apliecināt gan dramatiskās, gan komiskās lomās, kā Telva (Alehandro Kasonas (Alejandro Casona) “Rītausmas dāma” (La dama del alba), 1988, rež. K. Auškāps), Trīne (R. Blaumaņa “Trīnes grēki”, 1989, rež. A. Liniņš), Džuljetas aukle (V. Šekspīra “Romeo un Džuljeta”, 1994, insc. K. Auškāps, rež. Z. Stungure), Rakēna kundze (Emīla Zolā (ÉmileZola), Ludmilas Razumovskas (Людмила Николаевна Разумовская) “Terēza Rakēna” (Therese Raquin), 1996, rež. Mihails Gruzdovs), De Rozmona kundze (Kristofera Hemptona (Christopher Hampton) “Bīstamie sakari” (Les Liaisons dangereuses), 1996, rež. K. Auškāps).