Profesionālā darbība teātrī, nozīmīgākās lomas 20 gadu vecumā A. Dimiters devās uz Valmieru, kur sāka spēlēt Ziemeļlatvijas teātrī pie režisora Žaņa Vīnkalna. Viņa pirmā loma bija Džons Doku Ata lugas “Krišus Laksts” (1935) izrādē. Nozīmīga loma bija arī Jānis Ādolfa Alunāna lugā “Mucenieks un muceniece” (1935). Divas sezonas A. Dimiters aizvadīja Jelgavas Latviešu teātrī. Režisora Žaņa Kopštāla iestudējumos viņš bija Zemgus Raiņa lugā “Spēlēju, dancoju” (1936), Indriķis Augusta Deglava “Vecajā pilskungā” (1936), Gustavs Līgotņu Jēkaba “Bierantos” (1936), Džons Vertings Oskara Vailda (Oscar Fingal O’Flahertie Wills Wild) lugā “Cik svarīgi būt nopietnam” (The Importance of Being Ernest, 1936). Tad aktieris atgriezās Valmierā, pārsteidzot savus skatītājus ar labām vokālajām dotībām un gūstot panākumus kā švītīgi elegants operešu varonis Ž. Vīnkalna iestudējumos. Viņš nospēlēja Edvīnu Imres Kālmāna (Emmerich Kálmán) operetē “Silva” (Silva, 1935, A. Dimiters spēlēja šo lomu no 1936. gada rudens), kā arī Stefanu Koltaju Paula Ābrahāma (Pál Ábrahám) operetē “Pavasara mīla” (Viktoria und ihr Husar, 1936). Ziemeļlatvijas teātrī aktieris iemiesoja arī Kasparu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu “Mērnieku laikos” (1938, rež. Ž. Vīnkalns), Aleksi Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1939, rež. Ž. Vīnkalns) un Kārli Annas Brigaderes “Raudupietē” (1939, rež. Emīls Mačs).
1940. gadā 25 gadu vecumā A. Dimiters tika pieņemts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Dailes teātrī. Viņš kļuva par Dailes teātra mākslinieciskās tradīcijas turpinātāju un režisora Eduarda Smiļģa iecienītu aktieri. A. Dimiteram nebija ilgi jāiziet Dailes teātrī pierastā mazo lomu skola – jau savas pirmās teātra sezonas beigās viņš bija Juris R. Blaumaņa komēdijā “Trīnes grēki” (1941, rež. Kārlis Veics). 40. gados A. Dimiters bija vadošais varoņlomu un mīlētāju tēlotājs Dailes teātrī – to apliecināja viņa aizrautīgais, dumpīgais Mortimers Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) “Marijā Stjuartē” (Maria Stuart, 1943, insc. E. Smiļģis) un romantiskais, temperamentīgi aizrautīgais Romeo Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Romeo un Džuljetā” (Romeo and Juliet, 1943, insc. E. Smiļģis) partnerībā ar Austras Šteinbergas Džuljetu. Jaunā aktiera jaunības svaigums, romantiskā trauksme, ķermeņa un žestu atraisītība pārliecināja un valdzināja skatītājus.
Līdzās mīlētāju un varoņlomām A. Dimitera aizrautīgā dedzība, frivolais dumpīgums un bravūra izpaudās spilgtās raksturotāja un komiķa dotībās. Aktieris nevairījās no košām krāsām, radot trāpīgu komisko efektu. Spilgti A. Dimitera radītie komiskie tēli bija aprobežotais Pietuka Krustiņš Matīsa un Reiņa Kaudzīšu “Mērnieku laikos” (1942, insc. E. Smiļģis), švītīgi izskatīgais, pašpārliecinātais, asprātīgi ironiskais “zelta jaunatnes” pārstāvis Ralfs Dekšenieks Anšlava Eglīša “Kosma simfonijā” (oriģināli “Kosma konfirmācija”, 1943, rež. K. Veics), teoloģijas kandidāts Godiņš Edvarda Vulfa lugā “Svētki Skangalē” (1943, insc. E. Smiļģis).
Otrā pasaules kara beigās aktieris slēpās Kurzemē un pēc kara beigām, 1945. gada pavasarī, atgriezās Dailes teātrī. Te repertuārā bija ienākusi padomju okupācijas laika dramaturģija. A. Dimiters bija draisks brašulis strēlnieks Opmanis Viļa Lāča lugā “Uzvara” (1945, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere, E. Mačs) un nekaunīgi ciniskais, pašpārliecināti iznesīgais Aleksejs Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков) lugā “Jegors Buličovs un citi” (Егор Булычов и другие, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, E. Mačs). Lielinieku apvērsumam uzticīgs varonis bija A. Dimitera pilnasinīgi bravūrīgais matrozis Švandja Konstantīna Treņova (Константин Андреевич Тренёв) “Ļubovā Jarovajā” (Любовь Яровая, 1952, rež. E. Smiļģis).
Taču vislielākos panākumus aktieris guva ar nabadzīgā, dzīvespriecīgā, dienvidnieciska temperamenta pilnā, romantiski poētiskā čigānu klaidoņa Rekalo lomu Borisa Lavreņova (Борис Андреевич Лавренёв) “Par tiem, kas jūrā” (За тех, кто в море, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) un poručika Rževska lomu Aleksandra Gladkova (Александр Константинович Гладков) varoņkomēdijā “Sendienās” (Давным-давно, 1946, insc. Aleksandrs Leimanis). Šajās lomās valdīja aktiera iznesība, mutuļojošais temperaments, spēles prieks, artistiskums, asprātība un humors. A. Dimiters kļuva par vienu no pēckara jaunatnes iemīļotākajiem aktieriem. Viena no A. Dimitera radošās biogrāfijas virsotnēm ir Merkucio V. Šekspīra traģēdijā “Romeo un Džuljeta” (1953, rež. E. Smiļģis) – šajā lomā izpaudās romantisma kvintesence no draiskulīga dzīvesprieka un dzirkstoša viegluma līdz smeldzīgam traģismam. Aktieris iemiesoja dzejnieku Raini Friča Rokpeļņa “Raiņa jaunībā” (1948, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), viņš bija Vladimirs Dubrovskis Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) “Dubrovskī” (Дубровский, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Indulis Raiņa “Indulī un Ārijā” (1950, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) un Uldis izrādē “Pūt, vējiņi!” (1955, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), grāfs Leičesters F. Šillera “Marijā Stjuartē” (1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).
Jaunas, traģiskas stīgas ieskanējās A. Dimitera dziļi izjustajā tēlojumā dzīves iedragātā kara veterāna Džordža Devera lomā Artura Millera (Arthur Asher Miller) lugā “Džo Kellers un viņa dēli” (All My Sons, 1948, insc. E. Smiļģis, rež. Marga Tetere).
20. gs. 50. gados A. Dimitera daiļradē parādījās arvien vairāk raksturlomu, kas pamazām kļuva par noteicošajām. Komiskās raksturlomas tika veidotas ar vieglumu, veiklību un eleganci, aktieris vienmēr bija spilgts, interesants un negaidīts. Šādas lomas bija improvizācijā dzirkstošais vieglprātīgais, omulīgi apaļīgais Stīvs Oblonskis Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Annā Kareņinā” (Анна Каренина, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), aristokrātiski gudrais, asprātīgi viltīgais un rafinētais grāfs Bolinbroks Ežēna Skriba (Augustin-Eugène Skribe) lugā “Glāze ūdens” (Le Verre d’eau, 1950, rež. F. Ertnere), asām, satīriskām kontūrām zīmētais auksti bezjūtīgais aprēķinātājs Krečinskis Aleksandra Suhovo-Kobiļina (Александр Васильевич Сухово-Кобылин) komēdijā “Krečinska kāzas” (Свадьба Кречинского, 1950, galv. rež. E. Smiļģis, rež. Kārlis Pabriks), dzīves apliecinātājs, līksmes un prieka idejas nesējs lietuviešu karalis Oļģerds Aspazijas “Vaidelotē” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).
Katrā raksturā A. Dimiters meklēja kādu īpaši akcentētu iezīmi gaitā, kustībās, runas veidā, intonācijā, žestos. Vērienīgi veidoti, monumentāli tēli bija viņa ekspresīvi baisais Kungs Raiņa “Spēlēju, dancoju” (1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), baisi šausminošais un reizē valdzinošais Sintrams Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gesta Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), bīstamais Hamleta pretinieks Klaudijs V. Šekspīra “Hamletā” (Hamlet, 1959, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), draudīgais kņazs Vladimirs Raiņa “Iljā Muromietī” (1962, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).
Satīriskā raksturotāja dotības ieviesa A. Dimitera komisko lomu galerijā spilgtas krāsas un sulīgu kolorītu. Viņš radīja traktējumā negaidītus, savdabīgus tēlus. Aiz labsirdības maskas nežēlīgu varmākas dabu slēpa viņa Puntila Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) darbā “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (Herr Puntila und sein Knecht Matti, 1962, rež. Pēteris Pētersons). Skatītājus priecēja A. Dimitera Nozdrevs Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь-Яновский) darbā “Mirušās dvēseles” (Мёртвые ду́ши, 1952, rež. E. Smiļģis, F. Ertnere), Nariškins Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precībās” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. Nora Vētra-Muižniece), feldkurāts Kacs Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) “Šveikā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1961, insc. E. Smiļģis, rež. N. Vētra-Muižniece, Luijs Šmits), iznesīgais, nolūkos nekrietnais Matisons Miervalža Birzes darbā “Pie “Melnā Medņa”” (1965, rež. Venta Vecumniece), blēdis Volpone Bena Džonsona (Benjamin Jonson) komēdijā “Volpone jeb Viltīgais lapsa” (Volpone, 1973, rež. Jānis Zariņš). Smalks un izglītots “barbars” bija A. Dimitera inženieris Ciganovs M. Gorkija lugā “Barbari” (Варвары, 1974, rež. Arkādijs Kacs, Аркадий Фридрихович Кац).
Eleganti un izsmalcināti bija aktiera iemiesotie aristokrāti – Bakingemas hercogs V. Šekspīra traģēdijā “Ričards III” (Richard III, 1972, insc. Arnolds Liniņš, rež. F. Ertnere) un lords Sesils Ferdinanda Bruknera (Ferdinand Bruckner) drāmā “Elizabete, Anglijas karaliene” (Elisabeth von England, 1980, insc. A. Liniņš, rež. Aina Matīsa). Reālo un metafizisko dimensiju sapludināja viņa Garāmgājējs, Gēte, virsprokurors Lērings, Prokurors Hermaņa Heses (Hermann Karl Hesse) “Stepes vilkā” (Der Steppenwolf, 1982, rež. Kārlis Auškāps). Aktiera pēdējā loma bija sers Džons Ronalda Hārvuda (Ronald Harwood) lugā “Karalis un viņa ģērbējs” (The Dresser, 1985), ko A. Dimiters iestudēja savai 70 gadu jubilejai. Stāsts par aktieri, kurš mirst uz skatuves, simboliski iemiesoja A. Dimitera aktiera mūža kopsavilkumu un raksturoja viņa dzīvi un domas par aktiera sūtību. Nerealizēta palika A. Dimitera iecere iestudēt M. Zīverta lugu “Minhauzena precības”, kuru pēc A. Dimitera nāves pārņēma A. Liniņš.
Kā režisors A. Dimiters iestudēja Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) un Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) darba “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1956, 1976) koncertizrādes Akadēmiskajā operas un baleta teātrī, pirmajā iestudējumā pats tēlojot Pēra Ginta lomu, savukārt otrajā iestudējumā uzticot to Harijam Liepiņam. A. Dimiters iestudēja arī Enna Vetemā (Enn Vetemaa) lugu “Svētā Zuzanna jeb Meistaru skola” (Püha Susanna ehk Meistrite kool, 1975) Dailes teātrī, pats spēlējot remontmeistaru Antonu Albertu.
