Filmas uzņemšanas un izplatīšanas process Režisors R. Kalniņš pie “Cepļa” ķērās pēc vairāku cenzūras – kino ražošanu uzraugošo institūciju, kas darbojās LPSR, aizliegtu filmu “Akmens un šķembas”(1966) un “Četri balti krekli” (1967) veidošanas.
“Ceplis” salīdzinājumā ar minētajām filmām bija tematiski neitrālāks, jo filmas pamatā – pazīstams literārs darbs. Filmas scenāriju pēc P. Rozīša romāna veidoja scenārists V. Lorencs, ar kuru R. Kalniņš bija strādājis kopā pie filmas “Akmens un šķembas”.
Par principiālu var uzskatīt režisora R. Kalniņa vēlmi strādāt ar materiālu, kura ekranizācijas procesā ir nepieciešams radīt Latvijas starpkaru perioda vidi. Padomju okupācijas režīma apstākļos šo Latvijas vēstures posmu bija iespējams atainot tikai kritiski, satīriski, tā dēvētās, “buržuāziskās sabiedrības ērtības” atmaskojoši. Tomēr R. Kalniņam un viņa kolēģiem – filmas radošajai grupai – izdevās radīt pārliecinošu, jēdzieniski daudzslāņainu darbu, kurā īpaša uzmanība tika pievērsta starpkaru perioda Latvijas vides – telpu, ārskatu un priekšmetiskās vides radīšanai. Daudzās filmas epizodēs atsevišķi elementi atgādināja par Latvijas zaudēto neatkarību un to Latvijas vēstures posmu, kas padomju okupācijas laikā uz ekrāna parādījās ļoti reti. Piemēram, akciju sabiedrības “Ceplis” dibināšanas un valdes pārvēlēšanas epizodēs sarkanbaltsarkanie aizkari, kas nosedz zāles logus, uzskatāmi atgādina Latvijas Republikas karogu – to tonālais risinājums ir nepārprotams.
Visi filmā izmantotie kino valodas elementi meistarīgi papildina cits citu. Būtiska nozīme filmas vizuālā tēla veidošanā bija filmas operatoram G. Skultem un māksliniekam U. Pauzeram, kuri bija radījuši īpašu filmas vizuālo dramaturģiju.
Īpaša nozīme filmā “Ceplis” tika piešķirta krāsai, veidojot katru filmas epizodi noteiktā tonalitātē. U. Pauzers katrai epizodei bija izstrādājis noteiktu krāsu gammu, kuriem attiecīgi tika pieskaņoti visi vides elementi – dekorācijas, priekšmeti, aktieru kostīmi. Piemēram, Cepļa viesībās iezīmējas pelēki pērļainie toņi, restorāna skatā, kur “Ceplis” izklaidējas ar sekretāri Austru, telpa veidota, izmantojot piesātinātu sarkano toni ar zelta dekoriem, kas rada smagnējības, grēcīguma noskaņu. Virsnieka Sausā un Valentīnas kāzu skatā greznības efekts panākts, izmantojot spoguļu atspulgus.
Savdabīgi risinātas arī epizodes, kas filmētas dabā. Nereti vide, kurā tās tika filmētas, tika pakļautas kadra prasībām un pārveidota. Filmas operators G. Skulte izmantoja īpašu tehniku (garā fokusa optiku), lai radītu nosacītības un gleznieciskuma sajūtu filmas ārskatos. Kostīmu mākslinieces I. Kundziņas veidotie kostīmi lieliski iekļāvās filmas vidē, piešķirot elegances un ekstravagances akcentus. Par nozīmīgu elementu laikmeta faktūras radīšanā kļuva arī komponista M. Zariņa mūzika.
Nozīmīgs filmas veiksmes faktors bija izcilie, pārsteidzošie aktierdarbi. Aktieru atlase galvenajai – Cepļa – lomai bija sarežģīts process. Daudzu priekšstatos Cepļa tēls asociējās ar aktiera Jāņa Oša darbu režisora Alfrēda Amtmaņa Briedīša iestudētajā izrādē “Ceplis” (1953) toreizējā LPSR Akadēmiskajā Drāmas teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālais teātris). Filmas sagatavošanās periodā J. Osis tika minēts kā viens no iespējamajiem Cepļa lomas atveidotājiem, tomēr aktieris no šīs iespējas atteicas. Par vienu no Cepļa lomas kandidātiem tika uzskatīts arī G. Cilinskis, kas filmā pēcāk nospēlēja fabrikantu Nagaini. Aktieris pirmo reizi savā karjera varēja izmantot spilgtus, kariķējošus aktierspēles paņēmienus, kas kontrastēja ar viņa līdzšinējo pieredzi, atveidojot varoņlomas. Par Cepļa lomas atveidotāju kļuva E. Pāvuls, kuram šī loma ir kļuvusi par vienu no viņa kinokarjeras spožākajām virsotnēm.
Ar filmu “Ceplis“ kino ienāca vairākas jaunās paaudzes aktrises un aktieri. Ar Cepļa kundzes Bertas lomu kino spilgti debitēja Liepājas teātra aktrise H. Dancberga. Ar izcilu aktierdarbu rezultējās ir R. Kalniņa izvēle koķetās Austras lomu uzticēt neprofesionālei – dejotājai R. Razumai, kura līdz šim bija spēlējusi tikai epizodisku lomu Oļģerta Dunkera filmā “Tauriņdeja” (1971). Mietpilsoniskās Valentīnas lomā debitēja V. Straume. Debitanti bija arī R. Zagorskis centīgā grāmatveža Cēzara Caunes un A. Siliņš leitnanta un karjerista Edmunda Sausā lomā. Kolorītu, nabadzīgās sievas Sausenes lomu filmā nospēlēja izcilā aktrise L. Freimane.
Filmas uzņemšana sākas 11.04.1972. Lielākā daļa filmas tika nofilmēta dekorācijās Rīgas kinostudijas paviljonā, filmas sākuma epizodi – karaspēka parādi – filmēja Pārdaugavā, Nagaiņa slazdu fabriku – Vecmīlgrāvī, ķieģeļu fabriku – Kuldīgas apkaimē. Filmēšanas process noritēja bez īpašiem šķēršļiem – atšķirībā no vairākām iepriekšējām R. Kalniņa filmām, kino ražošanu uzraugošajām instancēm nebija būtisku iebildumu ne pret filmas sižetu, ne tās māksliniecisko risinājumu.
Filmas “Ceplis” pirmizrāde notika 07.12.1972. Rīgas kino namā, kam sekoja filmas izplatīšana visā Latvijā, kā arī ārpus tās robežām.
