Edgars Liepiņš ir viens spilgtākajiem traģikomiķiem 20. gs. otrās puses latviešu skatuves mākslā, ilggadējs Jaunatnes teātra aktieris, estrādes mākslinieks. Būdams ļoti plastisks un artistisks, apveltīts ar lielisku humora izjūtu un improvizācijas prasmēm, aktieris radījis gan daudzas formā spilgtas lomas uz teātra skatuves, gan bija iemantojis plašu popularitāti ar koncertprogrammām.

E. Liepiņš piedzima piensaimnieka Jāņa Liepiņa un Ellas Maltenieces-Liepiņas sešu bērnu ģimenē; aktierim bija trīs māsas un divi brāļi (E. Liepiņa jaunākais brālis Pēteris Liepiņš bija Dailes teātra aktieris). 1947. gadā E. Liepiņš pabeidza Rīgas Leona Paegles vidusskolas desmito klasi un, nejauši satikta novadnieka, Latvijas PSR Drāmas teātra (mūsdienās – Latvijas Nacionālais teātris) aktiera Haralda Topša mudināts, 1947. gadā iestājās nesen dibinātajā Teātra un horeogrāfijas vidusskolā. Studiju laikā E. Liepiņš nebija starp labākajiem audzēkņiem, taču ar laiku viņš guva panākumus, kam palīdzēja nopietnā attieksme pret mācībām un apņēmība kļūt par aktieri.

1948. gadā abas Teātra un horeogrāfijas vidusskolas klases tika pievienotas jaundibinātajam Latvijas PSR Valsts teātra institūtam. 1951. gadā E. Liepiņš absolvēja gan Valsts teātra institūtu, gan vidusskolu un sāka strādāt Jaunatnes teātrī.

E. Liepiņš bija precējies ar aktrisēm Benitu Ezernieci, Velgu Vīlipu un Elitu Krastiņu.

20. gs. 50. gadu sākumā Jaunatnes teātrī par galveno režisoru strādāja Boriss Praudiņš, un vēlāk E. Liepiņš lomas tieši viņa un Taisijas Baboliņas iestudētajās izrādes min kā svarīgas profesijas un darba ētikas apguvē. Pirmie desmit gadi Jaunatnes teātrī bija intensīvi, E. Liepiņš spēlēja gandrīz vai katrā jauniestudējumā, taču lielākoties laikmetam atbilstošās, ar padomju ideoloģiju piesātinātās izrādēs, kur aktieris atveidoja otrā un trešā plāna lomas, galvenokārt tā dēvētos pozitīvos varoņus. Piemērotu lomu klāstu sašaurināja arī E. Liepiņa neparastā āriene – izstīdzējušais, stiegrais, plastiskais augums, īpatnējie sejas vaibsti, kas neatbilda tā laika vīrišķo aktieru etalonam.

E. Liepiņa karjeru nākamajā līmenī pacēla sadarbība ar Jaunatnes teātra režisoru Pāvelu Homski (Павел Осипович Хомский), kurš prata novērtēt un izmantot jaunā aktiera dabiskās dotības – ekscentrisko faktūru, dzīvsudrabam līdzīgo ķermeniskumu, artistiskumu un talantu radīt spilgtu ārējo formu. E. Liepiņš spēlēja Burvju mākslinieku un suni Dūzi Sergeja Mihalkova (Сергей Владимирович Михалков) lugas “Smiekli un asaras” (Смех и слёзы, 1954) iestudējumā, Gustavu ar tauri Ēriha Kestnera (Emil Erich Kästner) “Emīlā un Berlīnes zēnos” (Emil und die Detektive, 1957), Tilu Pūcesspieģeli Šarla Kostēra (Charles De Coster) “Leģendā par Pūcesspieģeli” (La Légende et les Aventures héroïques, joyeuses et glorieuses d’Ulenspiegel et de Lamme Goedzak au pays de Flandres et ailleurs, 1966). Tieši Tilu Pūcesspieģeli var uzskatīt par E. Liepiņa nozīmīgāko lomu uz teātra skatuves – tajā viņš pilnasinīgi izpauda savu traģikomiskā aktiera spēju amplitūdu un trauksmaino enerģiju, atveidojot jaunā, nebēdnīgā jokdara Tila pārtapšanu traģiskajā varonī, kas gatavs ziedoties brīvības un atriebības vārdā. “Mans mērķis ir izraisīt skatītājos smieklus, īstas smieklu brāzmas un pēc tam... asaras. Tas ir traģikomiska aktiera sapnis,” savā dienasgrāmatā rakstījis pats aktieris. Tils kļuva par ļoti personīgu E. Liepiņa lomu arī tāpēc, ka privātajā dzīvē aktieris bija ļoti patriotisks un radošajā darbībā nereti pauda kritisku attieksmi pret okupētās Latvijas padomju realitāti.

Radoši auglīga ir arī E. Liepiņa sadarbība ar režisoru Ādolfu Šapiro, kurš aktierim deva iespēju pierādīt sevi gan nopietnās dramatiskās lomās latviešu un ārvalstu literatūras klasikas darbos, gan attīstīt savas klaunādes un groteskas prasmes, kas kļuva par E. Liepiņa rokraksta pamatu. Nozīmīgākie abu sadarbībā tapušie aktierdarbi ir Ļeščs Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков, Максим Горький) “Pēdējos” (Последние, 1967), mācītājs Bertolta Brehta (Bertolt Brecht) “Kuražas mātē un viņas bērnos” (Mutter Courage und ihre Kinder, 1968), Valdis Gunāra Priedes “Ugunskurs lejā pie stacijas” (1972), Šabeļskis Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Ivanovā” (Иванов, 1975), Lipsts Raiņa “Zelta zirgā” (1976), Pristavs Semjona Lungina (Семён Львович Лунгин) un Iļjas Nusinova (Илья Исаакович Нусинов) “Stāstā par vienu atentātu” (История одного покушения: Героическая хроника в двух частях с отступлениями в разных жанрах и фейерверком, 1977), Dovres vecis Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1979), Almants Paula Putniņa “Gaidīšanas svētkos” (1981), Sčastļivcevs Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) “Mežā” (Лес, 1984).

Nozīmīgs režisors E. Liepiņa biogrāfijā ir arī Pēteris Pētersons, kurš savās izrādēs ļāva atklāties aktiera liriskajai, maigajai pusei: E. Liepiņš spēlējis domīgo un kluso Pirmo dzejas metru Latvijas Kultūras kanonā iekļautajā P. Pētersona uzdevumā “Spēlē, Spēlmani!” (1971), kas balstīts Aleksandra Čaka darbos, un mīlētāju Timoteju paša Pētersona lugas “Bastards” iestudējumā (1978).

Par spīti daudzajām lomām teātrī, E. Liepiņu slavas zenītā uznesa Hugo Diegs, karikatūristes Mirdzas Ramanes radīts tēls, ko 1971. gadā aktieri aicināja nospēlēt Latvijas Televīzijā. Kaut arī bija iecerēts uzfilmēt tikai vienu epizodi, lielā skatītāju pieprasījuma dēļ tapa vēl astoņas, un pamazām švītīgais Hugo Diegs ar izteiksmīgajām ūsiņām un komiski ārzemniecisko izteiksmi kļuva par E. Liepiņa firmas zīmi, ko viņš izspēlēja sadarbībā ar Gunāru Placēnu. Hugo Diegs ne tikai līdz asarām smīdināja publiku, bet lika arī no malas paskatīties uz padomju sadzīves absurdu. Visdrīzāk tieši šā iemesla dēļ raidījuma uzņemšana tika pārtraukts, bet E. Liepiņš Hugo Diegu turpināja spēlēt koncertuzvedumos, ar kuriem vairākus gadus apbraukāja izpārdotus kultūras namus un zāles visā Latvijā. Šajā laikā aktieris sastrādājās arī ar vadošajiem latviešu estrādes komponistiem: Mārtiņu Braunu, Juri Kulakovu un Raimondu Paulu. Tieši ar R. Paulu izveidojās īpaši cieša radoša sadarbība, kurā tapa virkne tautā mīlētu dziesmu un koncertprogrammu, tostarp ārkārtīgi populārā latviešu ziņģu programma “Trīs runči” (1979), ko oficiālā platē aizliedza izdot cenzūra, bet kas plaši izplatījās nelegālos ierakstos.

Sadarbībā ar komponistu J. Kulakovu E. Liepiņš piedalījās apvienības “Arprāc ’88” (J. Kulakovs – bungas, Juris un Leons Sējāni – ģitāras, Valdis Muktupāvels – sintezators, akordeons, dūdas) darbībā, izpildot J. Kulakova komponētas dziesmas ar latviešu dzejas klasiķu vārdiem. E. Liepiņa izpildītā dziesma “Maija ziedīte” (Raiņa vārdi) ieguva 18. vietu “Mikrofona ‘87” dziesmu aptaujā. 17.12.1988. Mežaparkā “Ārprāc ‘88” uzstājās E. Liepiņa 60. jubilejas koncertā Mežaparka estrādē.

1988. gadā, pēc 37 gadiem Jaunatnes teātrī pavadītiem gadiem, E. Liepiņš nospēlēja savu pēdējo lomu Oļģerta Krodera izrādē “Smaržo sēnes” pēc P. Putniņa lugas un aizgāja no teātra, iespējams, juzdams tā norietu (teātri pēc četriem gadiem slēdza) un būdams arī slimību mocīts. 80. gadu beigās radoši bija apsīkusi arī E. Liepiņa koncertkarjera. Mūža nogali E. Liepiņš pavadīja vientulībā, trūkumā, cīnoties ar nopietnām veselības problēmām.

E. Liepiņš kino ir spēlējis galvenokārt epizodiskus, spilgtus tēlus, visbiezāk komiskus vai traģiskus. Nozīmīgākākās kino lomas viņam bija filmās: “Nāves ēnā” (1971, režisors Gunārs Piesis), “Ceplis” (1972, rež. Rolands Kalniņš), “Puika” (1977, rež. Aivars Freimanis), “Nepabeigtās vakariņas” (1979, rež. Jānis Streičs), “Īsa pamācība mīlēšanā” (1982, rež. Imants Krenbergs) un citās.

Padomju okupācijās gados E. Liepiņam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums (1967), Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka tituls (1978). E. Liepiņš ir iekļauts Silvijas Radzobes un autoru kolektīva sagatavotajā grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri” (2018).