Latvijas kultūras kanonā (LKK) ir iekļautas Latvijas kultūru raksturojošas vērtības dažādās jomās, ar kuru palīdzību tiek veidots ikviena Latvijas iedzīvotāja kultūras pieredzes pamats un piederības izjūta Latvijai.

LKK tapa kā politisks projekts, atsaucoties uz “Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās 2006.–2015. gadam. Nacionāla valsts” nosprausto stratēģisko mērķi – stiprināt nacionālo identitāti un Latvijas pilsoniskās sabiedrības saliedētību. Iniciatīva veicināt LKK veidošanu radās tā brīža kultūras ministrei Helēnai Demakovai,  aizgūstot ideju no Dānijas Kultūras kanona (Kulturkanonen, 2006).

LKK pēc Dānijas parauga uzsāka veidot 2007. gada nogalē, kad konferencē “Latvijas kultūras kanons – saliedētas sabiedrības stūrakmens” ministre pamatoja tā nepieciešamību. Gada laikā ekspertu darba grupas septiņās dažādās nozarēs (kā Latvijai būtisku nozari iekļāva arī tautas tradīcijas) izvēlējās 99 kanona vērtības. Kanona izstrādes procesā bija kritiskas iebildes presē un diskusijas. Turpmākās kanona popularizēšanas ieceres nerealizējas ekonomikas krīzes dēļ, tāpēc LKK reducējās līdz statiskas interneta mājaslapas izveidei.

2012. gadā darbu pie LKK atsāka Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija. Pēc Saeimas komisijas ierosmes Kultūras ministrijā 2012. gada novembrī tika izveidota starpinstitucionāla darba grupa, kuras sastāvā bija vairāku ministriju un kultūras institūciju pārstāvji (Izglītības un zinātnes ministrija, Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrija, Valsts izglītības un satura centrs, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Nacionālais kino centrs). Tās uzdevums bija izstrādāt priekšlikumus kanona papildināšanai un aktualizēšanai sabiedrībā.

Uzdevuma izpildei pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma 2013. gadā biedrība “CULTURELAB” kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centru veica pētījumu “Latvijas kultūras kanona veidošanas metodoloģiskie kritēriji un principi”, kura secinājumus un ieteikumus ņēma vērā turpmākajā darbā.

Vairākas kultūras institūcijas, tostarp Nacionālais kino centrs, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kā arī Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) un Latvijas publiskās bibliotēkas, pēc pašu iniciatīvas piedāvāja dažādus veidus, kā izmantot LKK izglītojošiem mērķiem, piemēram, popularizējot tā vērtības pašvaldību publiskajās bibliotēkās Latvijas reģionos, kā arī organizējot radošās darbnīcas bērniem. Par ilgtspējīgu projektu izvērtās Latvijas Kultūras akadēmijas (no 2012. gada) rīkotais konkurss vidusskolēniem ar mērķi rosināt viņus iepazīt kanona vērtības un radoši diskutēt par tām. Konkurss aizvien notiek ik gadu, atbilstoši aktualitātēm mainot tēmu.

Pēc 2015. gada LKK projektu savā paspārnē pārņēma LNB, apvienojot kultūras atmiņas institūcijās pieejamos digitalizētos resursus un 2017. gadā izveidojot interaktīvu, pastāvīgi papildināmu, galvenokārt jauniešu auditorijai domātu daudzfunkcionālu mājaslapu. LNB piedāvā arī citas ar kanonu saistītas aktivitātes kā, piemēram, orientēšanās spēli LNB un viktorīnu “Ziemassvētki kanonā”.

2021. gadā LKK tika papildināts ar jaunu sadaļu – Ainava. Jaunais kultūpolitikas pamatnostādņu dokuments 2022.–2027. gadam “Kultūrvalsts” paredz attīstīt LKK.

LKK ir vairāki mērķi:

1) stiprināt nacionālo identitāti, izglītojot un informējot sabiedrību par mākslinieciski augstvērtīgām un kultūrvēsturiski nozīmīgām Latvijas kultūras vērtībām;

2) sekmēt sabiedrības integrāciju un kopīgas sociālās atmiņas veidošanu;

3) definēt kultūras vērtības un artefaktus, kas visprecīzāk raksturo Latvijas nacionālās kulturālās identitātes būtiskākās pazīmes un veido latviešu kultūras nācijas unikalitāti.

Kanonu veido 108 kultūras vērtības, kas strukturētas astoņās nozarēs:

1) Arhitektūra un dizains;

2) Kino;

3) Literatūra;

4) Mūzika;

5) Skatuves māksla;

6) Tautas tradīcijas;

7) Vizuālā māksla;

8) Ainava.

Ekspertu darba grupām, kas veidoja LKK, netika noteikti vienoti kritēriji, dodot pilnīgu izvēles brīvību un paļaujoties uz viņu profesionalitāti. Katras nozares eksperti paši lēma, pēc kādiem kritērijiem atlasīt izcilākos darbus savā kultūras segmentā, ņemot vērā arī atšķirīgo specifiku, kāda, piemēram, ir vizuālās mākslas darbam vai teātra iestudējumam. LKK vērtību pamatojums veidots ar profesionālu kompetenci katrā no nozarēm un izveidojies kā profesionāļu kopas vienošanās rezultāts.

Atlasīto vērtību kopums katrā no nozarēm nav uzskatāms par noslēgtu autoritatīvu vērtību kopu, bet Latvijas nacionālās identitātes kultūras esenci, kas vēsta par Latvijas kultūras specifiku un paver skatījumu uz Latvijas kultūras daudzveidību. Vienlaikus eksperti pieņēma, ka LKK nav sastingusi un nemainīga dogma, tam vajag mainīties un attīstīties. Viens no tā sagatavošanas mērķiem bija ne tikai identificēt kultūras vērtības, bet arī ieinteresēt visplašāko sabiedrību, rosinot domu apmaiņu un vēlmi izdarīt secinājumus. Tomēr sabiedrība kanona vērtību atlasē netika iesaistīta.

Atšķirīgi tapa kanons Ainava. To aizsāka mājaslapas “Ainavu dārgumi” izveide, kurā ikviens varēja iesūtīt savu priekšlikumu. No tiem tika atlasīti 50 dārgumi (pa pieciem katrā plānošanas reģionā), no kuriem Ainavu padome savukārt atlasīja astoņas kanoniskas ainavas.

Lai gan sākotnēji bija plānots reizi desmit gados kanonu pārskatīt, pieaicinot citus ekspertus, līdz šim tas nav noticis.

LKK izstrādāja eksperti, sabiedrībā zināmi, erudīti un atzīti savas nozares profesionāļi, pēc pašu noteiktiem kritērijiem atlasot izcilākos un būtiskākos mākslas darbu piemērus savā nozarē. Ekspertus izvēlējās kultūras ministre H. Demakova, konsultējoties ar ministrijas nozaru speciālistiem.

LKK izstrādē piedalījās:

1) Arhitektūras un dizaina nozarē: Jānis Dripe, Jānis Lejnieks, Ieva Zībārte, Inese Pētersone, Ilze Martinsone;

2) Kino nozarē: Valentīna Freimane, Dita Rietuma, Uldis Tīrons, Jānis Putniņš, Kristīne Matīsa;

3) Literatūras nozarē: Guntis Berelis, Raimonds Briedis, Gunārs Bībers, Nora Ikstena, Reinis Tukišs;

4) Mūzikas nozarē: Gunda Vaivode, Mikus Čeže, Juris Karlsons, Rolands Kronlaks, Orests Silabriedis;

5) Skatuves mākslas nozarē:  Jānis Siliņš, Silvija Radzobe, Lilija Dzene, Guna Zeltiņa, Līga Ulberte, Gunta Bāliņa;

6) Tautas tradīciju nozarē: Dace Bula, Janīna Kursīte, Māra Mellēna, Valdis Muktupāvels, Signe Pujāte;

7) Vizuālās mākslas nozarē: Māra Lāce, Eduards Kļaviņš, Imants Lancmanis, Laima Slava, Kristiāna Ābele;

8) Ainavu nozarē: Aija Melluma, Oļģerts Nikodemus, Anita Zariņa, Aldis Liepiņš, Sabīne Skudra.

Izvēle apzīmēt atlasīto kultūras vērtību kopumu par kanonu, nevis nosaukt to citā vārdā, jau sākotnēji raisīja prertrunas. Pats jēdziens ‘kanons’, kas pēc definīcijas saistās ar obligātumu, paraugu, bet pēc projekta veidotāju uzstādījuma nebija par tādu jāuztver, piešķirot lielu nozīmi interpretācijai un diskusijām, bija neskaidrs, tā radot potenciālu diskusijām un atšķirīgām interpretācijām.

LKK saturā arī parādās pretrunas starp ekspertu profesionāli izvēlētām kultūras vērtībām un kopienas identitāti veidojošām vērtībām (identitāte = vienošanās par kopīgām vērtībām), tās sakrīt daļēji. Piemēram, sakrīt Dziesmu svētki, Vilhelma Purvīša ainavas, spēlfilma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, bet visticamāk, ka tautas balsojumā kanonā neiekļūtu Ulža Bērziņa dzeja, Egona Spura fotogrāfijas, etnogrāfiskais sēdeklis vai filma “Baltie zvani”. Daļa no ekspertu atzītajām vērtībām, kam ir liela nozīme kultūrā kā izciliem mākslas darbiem, sabiedrībai var būt svešas. Arī izmaiņas ekspertu grupā var radīt nākotnē atšķirīgu sarakstu, par kuru būs jāpanāk jauna vienošanās.

Citi problemātiski aspekti ir saistīti ar LKK paplašināšanas jautājumiem – par tā attīstību, satura izvēles aspektiem un būtiskāko, kas veido latviešu kopējo kultūras apziņu un atmiņu.