1924. gada 2. februāra Pieminekļu valdes sēdē pieņemts lēmums par priekšdarbu sākšanu, lai izveidotu Brīvdabas muzeju. Bija jānoskaidro atbilstoša vieta un jāapzina piemērotas senceltnes. 1928. gadā Centrālā zemes ierīcības komisija piešķīra Izglītības ministrijai 75 ha zemes bijušās Baložu jeb Bonaventuras muižas robežās Pieminekļu valdes Brīvdabas muzeja izveidošanai – daļēji ar priedēm apmežotas kāpas, bez apbūves un ceļiem. Senceltņu apzināšanu veica Pieminekļu valdes darbinieki, iesaistot arhitektūras un mākslas studentus, un daļa no šiem materiāliem arī publicēta. Pirmā celtne – 18. gs. 80. gados celtā rija no Vestienas pagasta Rizgu mājām pārvesta 1928. gadā, bet 1932. gada 13. maijā tiek oficiāli atklāts Brīvdabas muzejs – Vidzemes sētas sešas celtnes – dzīvojamā māja, slietenis jeb vasaras virtuve, maltuve ar rokas dzirnavām, klēts, rija un no Latgales pārvestā pirts, kas turpmākajos gados pārvietota pie citām Latgales ēkām.
Pirmā uzstādītā senceltne Brīvdabas muzejā 1928. gadā – Vidzemes vidienes rija, pārvesta no Madonas apriņķa Vestienas pagasta "Rizgu" mājām, būvēta ap 1780. gadu.
1932. gadā izdotajā ceļvedī arhitekts Pauls Kundziņš definē muzeja izveidošanas jēgu, minot, ka Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā un organiskā apvienībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušos laikos, kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, to apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos.
Kurzemes sētas ierīkošana uzsākta 1932. gadā ar Latvijas Universitātes studentu vienotnes “Līdums” atrasto, pārvesto un uzstādīto krāšņo lokailu lieveņa klēti no Kuldīgas pagasta Dižlīķ(č)iem. Tikai no 1938./39. gada muzejā ir dzīvojamā māja no Nīcas pagasta Tupešiem un lielais divleņķu jeb pakavveida laidars, kura 81 m garais jumts apvienoja 13 telpas.
Latgali, sākot ar 1934. gadu, pārstāvēja dūmistaba no Gaigalavas pagasta Meirānu sādžas, bet 1936. gadā tika izveidota Latgales sēta.
Zemgales sētas celtņu uzstādīšana sākta 1936. gadā ar rinku – plānojumā pakavveida celtni ar deviņām telpām trīs kalpu ģimeņu mantām, lopiem un to barībai, bet jau 1937. gada beigās zem jumtiem bija dzīvojamā māja, lauku sētai monumentālā rija, klēts un pirts.
Līdz 1941. gadam tika pārvesta un atjaunota arī Valmieras dzīvojamā rija, vējdzirnavas, darvas ceplis, Usmas un Bornes baznīcas, 66 m garais Priedes krogs, brāļu draudzes jeb hernhūtiešu saiešanas nams no Plāņu pagasta Jaunmežuļiem, pabeigta Liepājas ostas “Bezdelīgas” noliktavas uzstādīšana. Otrā pasaules kara gados, atjaunojot Pieminekļu valdes darbību, tika apzinātas un iegūtas vairākas celtnes, bet tikai divas – Sēļu pagasta Jaunrūnu pirts ar dzīvojamo kambari un Nīcas pagasta Spirēnu māju pirts – tika pārvestas, bet uzstādītas jau pirmajos pēckara gados.
1704. gadā celtās Usmas baznīcas nojaukšana pārvešanai un uzstādīšanai Brīvdabas muzejā. Kuldīgas apriņķa Rendas pagasts, 1935. gads.
20. gs. 50. gados uz muzeju pārvietota sēta, kas raksturo 19. gs. 2. puses atvaļināta kareivja dzīves veidu, Latgales podnieka māja un ceplis, smēde un dzīvojamā rija no Jeru pagasta Ārluikām.
Pēc muzeja ģenerālā plāna izstrādes un pieņemšanas 1964. gadā mērķtiecīgi tika realizēta ar mājokļu attīstību un dažādām nodarbēm (amatu) saistītu celtņu pārvietošana – Vidzemes piekrastes zvejnieka sēta (1966), Piebalgas audēja (1964) un ratiņdreimaņa sētas (1975), Vidzemes podnieka darbnīca-ceplis (1968), holandiešu tipa vējdzirnavas (1974). Tai pat laikā, lai pilnīgāk raksturotu Latgales iedzīvotāju dzīves veidu sādžas tipa apbūvē pirms 20. gs. 20. gadu agrārās reformas, tika iegūta un uzstādīta sīkzemnieka sēta (1974), krievu zemnieka sēta ar tai raksturīgo apbūves veidu – slēgto pagalmu (1976), kokamatnieka sēta ar ēku izvietojumu paralēlā trīsrindu saistījumā (1983), Pareizticīgo baznīciņa (1974) bez interjera un katoļu Eleonorvillas kapela (1975), divas rijas (1972, 1992) un uzstādīti divi autentiski krucifiksi (1990, 1992).
Kurzemes lībiešu materiālo kultūru un dzīvesveidu 19. gs. un 20. gs. sākumā ataino no Lūžņas ciema 1971. gadā pārvietotās Dēliņu sētas septiņas ēkas, no kurām vecākā – klēts – celta 1819. gadā un saturiski iekļaujas Juglas ezera krastā izveidotajā Kurzemes piekrasti raksturojošā zvejniekciemā. Tā 14 celtnes uzstādītas laikā no 1981. līdz 1989. gadam un pārstāv ģeogrāfiski attālinātas zvejnieku saimniecības: no rietumu krasta – Rucavas pagasta Lurķu dzīvojamā māja kā sētas vienojošais objekts, bet no austrumu krasta – Rojas pagasta Mauru māja un tai atbilstošās saimniecības ēkas no Rīgas līča Kurzemes piekrastes. 20. gs. 20.–30. gadu lauku būvniecības tendences un dzīves veidu raksturo no 1991. līdz 1996. gadam izveidotā sēta, kurā ir sešas 20. gs. 20. gadu agrārreformas rezultātā ierīkoto jaunsaimniecību celtnes.
Laidars. Kurzeme, celts ap 1850. gadu Rucavas pagasta "Vecķērvēs".
