Zemgale ir vēsturisks Latvijas novads, kura administratīvās robežas pirmo reizi noteiktas 2021. gada Latviešu vēsturisko zemju likumā. Zemgalē lietotais latviešu valodas vidus dialekts bija pamats, uz kura izveidojās latviešu literārā valoda. Novadu vēsturiski raksturojusi izteikta saimnieciskā attīstība, nozīmīgu izglītības centru izveidošanās, aktīva sabiedriskā dzīve. Tradicionāli Zemgale ir dēvēta par “Latvijas maizes klēti”, kurā lauksaimniecībai labvēlīgā vide nodrošināja veiksmīgu uzņēmējdarbību. No Zemgales cēlušies daudzi nozīmīgi Latvijas sabiedriskie un politiskie darbinieki, tajā skaitā pirmie četri Latvijas Valsts prezidenti. Zemgalei kā latviešu vēsturiskajai zemei ir 2012. gadā apstiprināts ģerbonis un 2023. gadā apstiprināts karogs.

Nosaukuma “Zemgale” izcelsme saistāma ar etnonīmu “zemgaļi”, baltu sentautu, kura kopš 5. gs. dzīvoja Latvijas vidienē un Ziemeļlietuvā.

Zemgaļu apdzīvotā zeme 11.–13. gs. avotos saukta: rūnu rakstos Simkala, latīņu valodā Semigallia, vācu Semegallen un Semegallen lant, senkrievu Зимъгола, viduslaiku un jauno laiku avotos – Semigallia.

Zemgales robeža ar Lietuvu tika formēta jau Livonijas krusta karu laikā, tā vairākkārt regulēta Livonijas periodā 1367., 1426. un 1473. gadā, Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā 1584. gadā, bet visu 17. gs. turpinājās robežstrīdi tieši hercogistes Zemgales daļā ar Lietuvu. 1920. gadā starptautiskā robežkomisija, precizējot Latvijas un Lietuvas robežu, no Kauņas guberņas Zemgalei pievienoja tikai Brunavas pagastu un vēl dažas mazākas teritorijas. Zemgales un Vidzemes robežas tika formētas Livonijas laikā, kad tika izveidots Rīgas patrimoniālais apgabals, kura robeža vēlāk kļuva par daļu no poļu (kopš 1622. gada – zviedru) Vidzemes robežas ar Kurzemes un Zemgales hercogisti. Līdz 17. gs. vidum zviedru kontrolē nonāca arī Doles (ieskaitot Ķekavas muižu) un Pulkarnes muižas, atbīdot Zemgales robežu līdz Baldonei un Daugmalei. Formāli Vidzemes pakļautībā nonāca vēl daži nelieli teritoriju anklāvi, kas atradās Daugavas krastā Zemgales pusē, – ķoniņu zemes iepretim Saulkalnei, Berkavas muiža iepretim Ikšķilei, kā arī neliela teritorija iepretim Lieljumpravai. Taču, tā kā šīs teritorijas no pārējās Zemgales nenorobežoja nekādi dabiskie šķēršļi, to nedaudzajiem iedzīvotājiem sakari ar Daugavas krastu Vidzemes pusē bija sarežģītāki nekā ar formāli Zemgalē, bet faktiski līdzās dzīvojošajiem kaimiņiem. Šī iemesla dēļ nav pamats uzskatīt, ka šīs teritorijas būtu ārpus Zemgales.

Tā kā Zemgales robežas ar Sēliju un Kurzemi ir visai nosacītas, tad kartēs, kas atrodas Latviešu vēsturisko zemju likuma pielikumā, tās noteiktas pa mūsdienu pagastu robežām. Sēlijas gadījumā tā sākas zīmīgā vietā, kur Latvijas un Lietuvas robežupe Mēmele strauji met līkumu, mainot tecēšanas virzienu uz dienvidrietumiem. Tā sakrīt ar tagadējo Aizkraukles novada robežu, kas pa Taurkalnes līdzenumu stiepjas Daugavas virzienā, sasniedzot to pie Jaunjelgavas. 12. gs. šajā mežainajā un reti apdzīvotajā apvidū saskārās seno zemgaļu, sēļu un lībiešu zemes.

Mūsdienās Zemgales robeža ar Kurzemi sākas Tīreļa līdzenumā pie Ķemeriem un tālāk ved pa Ventspils šoseju, kas vienlaikus ir arī Slampes un Smārdes pagastu robeža. Pirms Tukuma, pagriežoties dienvidu virzienā, cauri Spārnenes līdzenumam un gar Lestenes un Jaunpils pagastu robežām tā sasniedz Saldus novadu. Pa Saldus un Dobeles novadu robežu tā stiepjas dienvidu virzienā cauri Lielauces paugurainei. Sasniedzot Vadakstes līdzenumu, kas atrodas Lietuvas pierobežā, līdz robežupei Vadakstei Zemgales robeža aptver arī Jaunauces un Rubas pagastus, aptuveni iezīmējot seno zemgaļu apdzīvoto teritoriju 13. gs.

Zemgalē ir sešas pilsētas – Auce, Baldone, Bauska, Dobele, Iecava, Jelgava – un Ķeguma pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā. Nozīmīgākā pilsēta ir Jelgava. Līdz 19. gs. otrajai pusei kā Kurzemes hercogistes (vēlāk guberņas) galvaspilsēta tā bija otra lielākā Latvijas pilsēta un kultūras centrs. Liela daļa Jelgavas vēsturiskās apbūves gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, 1944. gada vasarā Sarkanajai armijai ieņemot pilsētu, bet pēckara gados to aizstājot ar padomju okupācijas laikam raksturīgo tipveida apbūvi. Neraugoties uz to, Jelgavā saglabājušies arī nozīmīgi arhitektūras pieminekļi (Jelgavas pils, Academia Petrina u. c.). Jelgavā ir 65 000 iedzīvotāju (šeit un turpmāk 2021. gada dati blīvi apdzīvotās vietas robežās, kas var nesakrist ar administratīvajām robežām: Jelgavas gadījumā iekļauti arī Ozolnieki un citi Jelgavai piegulošie ciemi), tā ir ceturtā lielākā Latvijas pilsēta un trešais lielākais saimniecības centrs valstī (pēc uzņēmējdarbībā radītās pievienotās vērtības). Nozīmīgas Zemgales pilsētas ir novadu centri – Bauska (13 000 iedzīvotāju) un Dobele (10 600 iedzīvotāju). Abu pilsētu centrālajā daļā saglabājusies vēsturiskā apbūve un viduslaiku pilis. Bauska un Dobele, tāpat arī Iecava (5500 iedzīvotāju) ieņem būtisku vietu ne tikai Zemgales, bet arī Latvijas saimniecībā. Kādreiz ievērojamā Baldones (3800 iedzīvotāju) kūrorta iedzīvotāju lielākā daļa mūsdienās ekonomiski saistīti ar Rīgu. Tāpat kā Zemgales Lietuvas rietumu pierobežas centrs Auce (3000 iedzīvotāju), Baldone Zemgalē pilda lokālas nozīmes centra funkcijas.

Laikā no 5. līdz 12. gs. Latvijas vidienē, Lielupes baseinā, un Ziemeļietuvā izveidojās zemgaļu kultūra. 13. gs. Zemgale dalījās vairākās zemēs (latīņu terra, vācu landt) – Upmale, Tērvete, Dobele, Spārnene, Dobe, Žagare, Silene, Sidrabene jeb Sidrabes. 13. gs. sākumā Tērvetes valdnieks Viestards (Viesthard, Vester) pretendēja uz varu pār visiem zemgaļiem, bet 13. gs. otrās puses valdnieku Nameisi (Nameise) jeb Nameiku (Nameyxe; literārā versijā Namejs) Franciska no Moliano (Franciscus de Moliano) izmeklēšanas protokolā 1312. gadā dēvēja par Zemgales karali (rex Semigalie). Viņš saukts arī par karavadoni (houbet, houbetman). Zemgales pakļaušana Livonijas krusta karu laikā bija vajadzīgs viss 13. gs. Jau to sākumā, 1200. gadā, pāvests Inocents III (Innocentius III), piedraudot ar baznīcas lāstu, aizliedza apmeklēt Zemgali, īpaši tās ostu (portu Semigallie). 13. gs. sākumā Viestards meklēja sadarbību ar bīskapu Albertu (Alberts no Bukshēvdenes, vācu Albert von Buxhoeveden, latīņu Albertus Rigensis) un Zobenbrāļu ordeni, bet atteicās pieņemt kristietību. Pēc tam, kad 1219. gadā Mežotnes zemgaļi aizsardzībai pret lietuviešiem ļāva pilī izvietot kristiešu karaspēku, sākās atklāta konfrontācija starp Viestarda vadītajiem zemgaļiem un kristiešiem. Zemgaļi gan pieņēma kristietību, gan atkārtoti no tās atkrita. Zemgales dalīšana starp Rīgas arhibīskapu Albertu II (Alberts Zuerbērs, vācu Albert Suerbeer, latīņu Albertus Westphalus (Saurbier)) un Vācu ordeni Livonijā notika 1254. gadā. 1259. gadā zemgaļi sava vadoņa Šābja (Schabe) vadībā sacēlās pret arbīskapu un ordeni – izraidīja fogtus un atguva galvenās pilis. Vācu ordeņa un krusta karotāju uzbrukumi zemgaļu un kuršu pilīm Dobelē, Mežotnē, Tērvetē un Kuldīgā noslēdzās 1272. gadā ar atkārtotu zemgaļu pakļaušanu. 1279. gadā pēc ordeņa sakāves kaujā pie Aizkraukles zemgaļi Nameiša vadībā atkrita vēlreiz. Cīņas turpinājās līdz 1290. gadam, kad zemgaļi pameta pēdējās pilis – Rakti, Dobeli un Sidrabeni. Pēc Vecākās atskaņu hronikas (Älteste Livländische Reimchronik, 13. gs. beigas, iespējams, 14. gs. sākums) ziņām zemgaļi lielā skaitā devušies uz Lietuvu.

Vācu ordeņa vara Zemgalē nostiprinājās tikai 14. un 15. gs, kad sāka celt mūra pilis.

14. gs. Zemgales hercoga (princeps et dux Semigallie) titulu lietoja Lietuvas valdnieks Ģedimins (Gediminas).

Laikā no 1226. līdz 1251. gadam Romas pāvesta tiešā pakļautībā pastāvēja Zemgales bīskapija (episcopatus Semigallie, espiscopatus Semigallorum) ar sēdekli Mežotnē, kurā bija paredzēts iekļaut ne tikai visas zemgaļu, bet arī sēļu un žemaišu apdzīvotās zemes. 1251. gadā Zemgales bīskapija tika likvidēta un sadalīta starp bīskapu Nikolaju no Nauenas (vācu Nikolaus von Nauen, latīņu Nicolaus de Nauen) un Vācu ordeni.

1562. gada 5. martā, likvidējot Vācu ordeņa Livonijas atzaru, tika izveidota jauna valsts – Kurzemes un Zemgales hercogiste (Ducatus Curlandiae et Semigalliae).

Par Zemgali kā atsevišķu politiski administratīvu teritoriju var runāt, sākot ar 1595. gadu, kad pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera (vācu Godthartt Kettler, latīņu Gothardus Kettler) nāves 1587. gadā, hercogisti mantoja viņa dēli – Frīdrihs Ketlers (Friedrich Kettler) un Vilhelms Ketlers (Wilhelm Kettler). 1573. gada testamentā G. Ketlers vecākajam dēlam Frīdriham bija novēlējis Zemgali, bet Vilhelmam – Kurzemi. 1595. gada 23. maijā Jelgavā brāļi noslēdza savstarpēju vienošanos par varas sadali, – katram no viņiem bija savs galms, saimnieciskā pārvalde un zemākā tiesvedība. Landtāgs palika kopīgs, tāpat nedalīta augstākā tiesu iestāde – galma tiesa. Zemgalē, kur tika iekļautas Jelgavas un Sēlpils virspilskungu tiesas, valdīja F. Ketlers. 1622. gadā, kad Zemgales hercogisti īslaicīgi okupēja zviedru karaspēks, pēc Jelgavā parakstītā pamiera noteikumiem tā atkal tika apvienota ar Kurzemes hercogisti. Šis īsais Zemgales valstiskuma posms nav būtiski ietekmējis Zemgales visai nosacītās robežās ar Kurzemi un vēl jo mazāk ar Sēliju, kas bija viena no Zemgales hercogistes daļām. 17.–20. gs. atrodoties vienā politiski administratīvajā veidojumā (vispirms hercogistē, bet vēlāk guberņā), Zemgale ar Kurzemi un Sēliju veidoja vienotu saimnieciski politisko sistēmu, kurā spēkā esošā likumdošana un ārējās robežas galvenokārt noteica tās iedzīvotāju dzīves apstākļus un attīstības iespējas teritorijā. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes inkorporācijas Krievijas Impērijā 1795. gadā un, mainot hercogistes statusu uz guberņu, Zemgales vārds netika saglabāts, turpmāk to dēvēja par Kurzemes guberņu (krievu Курля́ндская губерния,vācu Kurländisches Gouvernement).

Neraugoties uz to, ka turpmāk administratīvi Zemgale netika vairs izdalīta, tradicionāli par Zemgali uzskatīja Zemgales līdzenuma aptverto teritoriju. Izņēmums starpkaru neatkarīgajā Latvijā bija Zemgales tiesu apgabals, kas aptvēra plašāku teritoriju – Tukuma, Jelgavas, Bauskas, Jēkabpils un Ilūkstes apriņķus. Arī pēc neatkarības atjaunošanas reģionālās plānošanas vajadzībām izveidotais Zemgales plānošanas reģions (arī statistikas reģions) ietver ne tikai Zemgales līdzenumā esošos Dobeles, Jelgavas un Bauskas novadus, bet arī abos Daugavas krastos izvietotos Aizkraukles un Jēkabpils novadus.

2021. gadā Zemgalē bija 175 200 iedzīvotāju (1935. gadā – 167 400, 1989. gadā – 234 300).

Tradicionāli lielākā daļa Zemgales iedzīvotāju bijuši luterticīgie. Vienīgi Lietuvas pierobežā pie Skaistkalnes un Brunavas iedzīvotāju vairākumu veidoja katoļticīgie. Lai arī mūsdienās ticīgo iedzīvotāju īpatsvars samazinājies, to reliģiskais sastāvs Zemgalē kļuvis daudzveidīgāks. Līdzās luterāņu baznīcām, katoļu baznīcas mūsdienās darbojas visos lielākajos Zemgales centros. Pieaudzis arī baptistu draudžu skaits, īpaši Jelgavas un Dobeles novadā. Jelgavā, Iecavā un Bauskā darbojas pareizticīgo draudzes, bet Valgundes pagastā kopš 1894. gada – pareizticīgo sieviešu klosteris.

Pēc Zemgales pakļaušanas 13. gs. beigās daļa zemgaļu no Rietumzemgales devās uz Lietuvu. Pēc reformācijas uzvaras 16. gs. sākumā Zemgales pamatiedzīvotājus uzskatīja par latviešiem (latvjiem), bet Zemgalē, Dienvidkurzemē un Vidzemes vidienē izplatītais vidusdialekts veidoja latviešu literārās valodas pamatu. 15.–19. gs. Bauskas apkārtnē dzīvoja somugru valodu saimei piederīgie voti, tautā saukti par “krieviņiem”, kurus Vācu ordeņa Livonijā mestrs Heinrihs Finke no Oferbergas (Heinrich Vinke von Overberg) pēc iebrukuma Novgorodas zemē kā kara gūstekņus atveda un nometināja Bauskas apkārtnē.

Starpkaru perioda neatkarīgās Latvijas laikā apmēram 90 % Zemgales iedzīvotāju bija latvieši. Lietuvas pierobežas pagastos dzīvoja arī lietuvieši, bet pilsētās – arī vācu un ebreju kopienas. Īpaši ietekmīga vācu kopiena bija Jelgavā, bet ebreju kopiena – Bauskā. Turīgajās Zemgales zemnieku saimniecībās lielā skaitā tika nodarbināti arī sezonas viesstrādnieki no Polijas un Lietuvas, kā arī no Latgales. Tas dažādoja latviskās Zemgales etnisko kolorītu, ieviešot tajā arī katoļticīgo zemēm raksturīgos elementus.

Otrais pasaules karš un okupācija būtiski mainīja Zemgales etnisko sastāvu. Reiz turīgajās zemnieku sētās, kuru saimnieki bija devušies bēgļu gaitās vai deportēti, pēckara gados bieži tika izmitinātas ģimenes no Krievijas un Baltkrievijas. Tādā veidā padomju okupācijas vara centās nodrošināt darbaspēku kolektivizētajai lauksaimniecībai, vienlaicīgi uzlabojot ievesto iedzīvotāju sociālos apstākļus. Paralēli tam tika forsēta industrializācija, kas arī pamatā tika balstīta uz ievesto darbaspēku. Visvairāk tā skāra Jelgavu (mikroautobusu rūpnīcai vien bija nepieciešams vairāk nekā 3000 strādnieku). Līdz 1989. gadam uz krievvalodīgo iedzīvotāju rēķina latviešu īpatsvars, salīdzinot ar 1935. gadu, Jelgavā bija sarucis no 79 % līdz 50 %. Straujš krievvalodīgo iedzīvotāju skaita pieaugums bija vērojams arī Dobelē, kuras apkaimē tika izvietotas lielas padomju armijas bāzes. Latviešu īpatsvars Dobelē 1935.–1989. gadā saruka no 90 % līdz 55 %.Padomju okupācijas varas realizētās imigrācijas politikas rezultātā 1989. gadā latvieši bija kļuvuši par mazākumtautību sešos Zemgales pagastos (Annenieku, Dobeles, Viesturu, Dāviņu, Olaines (tikai daļēji Zemgalē) un Cenas) un divos pilsētciematos (Kalnciemā un Elejā). Kopš neatkarības atjaunošanas latviešu īpatsvars Zemgalē pakāpeniski pieaug, 2021. gadā sasniedzot 72,2 % (Jelgavā 62 %, Dobelē 78,8 %). Saskaņā ar 2021. gada tautas skaitīšanas datiem Zemgalē vairs nebija pagastu, kur latviešu īpatsvars būtu zem 50 %. Tomēr ir pamats uzskatīt, ka to zemgaliešu dzimtu, kas Zemgalē dzīvojušas kopš 20. gs. sākuma, pēcteči veido mazākumu no Zemgales iedzīvotājiem. Tāpēc arī tieši Zemgalei raksturīgo tradīciju saglabājies salīdzinoši maz. Pēckara gados noteicošie faktori Latvijas iedzīvotāju migrācijai uz Zemgali bija salīdzinoši augstais labklājības līmenis un Rīgas tuvums. Īpaša nozīme bija trešās lielākās Latvijas augstskolas esamībai Jelgavā. Latvijas Lauksaimniecības universitātes (mūsdienās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) studenti no dažādiem Latvijas novadiem, beidzot studijas, bieži arī savu turpmāko dzīvi saistīja ar Jelgavu un tās apkaimi. Lai arī mūsdienās iedzīvotāju skaits Zemgalē samazinās (kopš 1989. gada tas sarucis par ceturtdaļu), depopulācija to skārusi mazākos apmēros nekā Kurzemi, Latgali, Sēliju vai Ziemeļvidzemi. Rīgai tuvākajos pagastos – Ozolniekos, Baldonē, Daugmalē un Tomē – migrācijas pozitīvais saldo pēdējo gadu laikā pat nodrošinājis mērenu iedzīvotāju skaita pieaugumu.

60 % no Zemgales iedzīvotājiem dzīvo centros ar vairāk nekā 500 iedzīvotāju.

Auglīgās Zemgales līdzenuma augsnes dēļ Zemgale iemantojusi poētisko apzīmējumu “Latvijas maizes klēts”. Pēc tam, kad 1817. gadā Kurzemes guberņā tika atcelta dzimtbūšana, Zemgalē straujāk nekā citviet Latvijā attīstījās lauksaimniecība, – laikā līdz 1910. gadam saimnieku absolūtais vairākums (līdz pat 99 %) bija izpircis savas mājas no muižas, tādējādi veidojot ekonomiski spēcīgu vecsaimnieku slāni.

19. un 20. gs. mijā, kad notika dzelzceļu būve un Jelgava kļuva par nozīmīgu dzelzceļa mezglu (piecas līnijas), attīstījās rūpniecība. Pamatā tā bija orientēta uz vietējo izejvielu pārstrādi – linu un vilnas pārstrādes fabrikas, pienotavas, spirta brūži, ķieģeļu un kaļķu cepļi. Starpkaru periodā Jelgavā tika uzcelta arī pirmā cukurfabrika Latvijā.

Padomju okupācijas laikā tika forsēta Zemgales industrializācija, tajā (galvenokārt Jelgavā) izvietojot uzņēmumus, kuru produkcijai bija jānodrošina visa Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS). Rūpniecība Zemgalē kļuva par galveno saimniecības nozari. Pazīstamākais Jelgavas (arī Latvijas) ražojums padomju bloka valstīs bija Rīgas autobusu fabrikā (RAF) ražotie mikroautobusi. Vairumam lielo uzņēmumu neizdevās piemēroties brīvā tirgus apstākļiem zemās konkurētspējas dēļ (tajā skaitā RAF). Pēc tam, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, Zemgales ekonomikā, tāpat kā valstī kopumā, vadošais kļuva pakalpojumu sektors, tomēr rūpniecības un lauksaimniecības nozīme vēl aizvien bija un arvien ir ievērojama. Četri lielākie Zemgales uzņēmumi mūsdienās pārstāv tieši šīs nozares. Tie ir: autodetaļu ražotāju SIA “AKG Thermotechnik Lettland” (vācu) un SIA “Dinex Latvia” (dāņu) rūpnīcas Jelgavā, kas orientējas uz pasaules eksporta tirgiem; Baltijas valstīs lielākā olu ražotāja a/s “Balticovo” fabrika Iecavā; Latvijas lielākais graudu pārstrādes uzņēmums a/s “Dobeles dzirnavnieks” Dobelē. Zemgale pēc lauksaimniecības produkcijas apjoma, tāpat kā 20. gs. 20. gados, mūsdienās ieņem vadošās pozīcijas Latvijā.

Zemgales kultūrvide pēc Krusta kariem veidojās lielākajā novada pilsētā Jelgavā un ap Zemgales muižu centriem. 19. gs. daudzi Zemgales zemnieki kļuva tik turīgi, ka varēja atļauties apmaksāt saviem bērniem studijas, tādā veidā sniedzot nozīmīgu ieguldījumu latviešu inteliģences veidošanā. No Zemgales cēlušies vairāki izcili Latvijas kultūras un sabiedriskie darbinieki, piemēram, Aspazija, Anna Brigadere, Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis, Vilis Olavs-Plute, Ansis Lerhis-Puškaitis, Ādolfs Alunāns, Edvarts Virza, Vilis Plūdons, Ģederts Eliass, Krišjānis Zolbergs-Kugra un citi.

Lai gan zemgalieši līdz Latvijas valsts proklamēšanai sevi nereti uzskatīja par kurzemniekiem, 19. gs. otrajā pusē, kad nostiprinājās vecsaimnieku ekonomiskais stāvoklis, formējās arī zemgaliešu īpašā identitāte, kura uzskatāmi parādīta E. Virzas poēmā “Straumēni” (1933) un Arnolda Apses darbos, piemēram, romānā “Lepnā Zemgales bajāru cilts” (1983).

Kopš neatkarības iegūšanas Zemgale kā reģionāls, taču neoficiāls veidojums aptver dažādas kultūras, sporta un sabiedriskās aktivitātes, kalpojot par starpposmu starp nacionāla un vietēja (administratīvo novadu, pagastu; vēsturiski – apriņķu, rajonu) līmeņa aktivitātēm. Vēsturiski un mūsdienās ir norisinājušās šāda līmeņa dažādu jomu skates, saieti, konkursi, sacensības, sporta sacensības. Latvijas armijā viena no divīzijām bija Zemgales divīzija. Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētkos Zemgales administratīvo teritoriju koristi un dejotāji gājienā dodas Zemgales sastāvā. 20. gs. nosaukums “Zemgale” plaši lietots dažādu iestāžu, ansambļu, sporta komandu nosaukumos (galvenokārt novada centrā un lielākajā pilsētā Jelgavā).

Praktiskās politikas ieceru īstenošanai 1997. gadā tika izveidots Zemgales plānošanas reģions, kas mūsdienās ietver Dobeles, Jelgavas, Bauskas novadus un Jelgavu no Zemgales kultūrvēsturiskā novada, kā arī Aizkraukles novadu no Vidzemes un Jēkabpils novadu no Sēlijas kultūrvēsturiskā novada.

Tradicionāli par Zemgales teritoriju uzskatītās administratīvās vienības (novadi un pagasti) 2021. gadā pēc Latviešu vēsturisko zemju likuma tika apvienoti latviešu vēsturiskajā zemē Zemgale.

Zemgalē ir daudz kultūrvēsturisku pieminekļu un tūrisma objektu. Atzīmējama Lielupes senieleja no Bauskas līdz Mežotnei, Latvijas Valsts mežu dabas parks Tērvetē ar seno zemgaļu pilskalnu un Tērvetes koka pils rekonstrukciju, Annas Brigaderes memoriālais muzejs “Sprīdīši” Tērvetē, Pētera Upīša Dārzkopības muzejs un ceriņu dārzs Dobelē, Jāņa Čakstes memoriālais muzejs “Auči” Salgales pagastā, Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejs “Pikšas” Bērzes pagastā, Vācu ordeņa un Kurzemes hercogistes laika pilis Bauskā un Dobelē, pilis Rundālē, Jelgavā un Mežotnē, Kurzemes un Zemgales hercogu kapenes Jelgavas pilī, Ziemassvētku kauju muzejs Valgundes pagastā un citi.

Bijušās Academia Petrina telpās iekārtots Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs ar Ģederta Eliasa darbu un Zemgales vēstures ekspozīcijām. Latviešu teātra tēvam Ā. Alunānam veltīts memoriālais muzejs Jelgavā. Plašu popularitāti iemantojuši ikgadējie starptautiskie ledus skulptūru un smilšu skulptūru festivāli, Vispārējie Latvijas piena, maizes un medus svētki Jelgavā. Pasta salā Jelgavā darbojas brīvdabas koncertzāle “Mītava”, kas kļuvusi par konkursa “Gada labākā būve Latvijā 2019” laureāti nominācijā “Koka būve”. Iecienīti ir Pētera Upīša Dārzkopības muzejs un ceriņu dārzs Dobelē, senās mūzikas un kantrīmūzikas festivāli Bauskā.

Zemgales daba un tās cilvēki spilgti parādīti E. Virzas tēlojumā “Zaļā Zemgale” (1923) un poēmā “Straumēni” (1933), bet senatne – poēmās “Karalis Nameitis” (1924), “Hercogs Jēkabs” (1924), kā arī V. Plūdoņa balādē “Salgales Mada loms” (1913), Laimoņa Pura tetraloģijā “Degošais pilskalns” (1962), “Krusts virs pilskalna” (1979), “Tālajos pilskalnos” (1981), “Sūrābele pilskalnā” (1986).

1983. gadā trimdā izdevniecība “Grāmatu draugs” izdeva A. Apses romānu “Lepnā Zemgales bajāru cilts”. Autors attēlo Zemgales ļaužu dzīvi Iecavas un Salgales apkārtnē kopš 19. gs. beigām līdz otrreizējai padomju okupācijai 1944. gadā. Tas ir autora veltījums tai Zemgalei, kura zuda līdz ar Latvijas okupāciju. Izjusts veltījums Latvijai un Zemgalei ir Vizmas Belševicas dzejolis “Tavas saknes tavā zemē”, kuram mūziku komponējis Pēteris Plakidis, bet citā versijā – Einārs Kizjalo un grupa “Krasts”.