Kurši dzelzs laikmetā un viduslaikos apdzīvoja mūsdienu Lietuvas un Latvijas rietumdaļu.

Kuršu valodu agrākie pētnieki pieskaitīja somugru, vēlāk pierādīja tās piederību baltu valodu grupai, plaši diskutējot par tās austrumbaltisko (pārejas dialekts starp latviešu un lietuviešu valodu) vai rietumbaltisko (senprūšu) izcelsmi. Mūsdienās vairs netiek apstrīdēta kuršu valodas piederība rietumbaltu grupai. Atsevišķi pētnieki izsaka pieņēmumu, ka kuršu valoda, pateicoties ilgstošai saskarei ar kaimiņiem, bija kļuvusi tuvāka austrumbaltiem. Vēlāk latviešu un lietuviešu valoda asimilēja kuršu valodu.

9. gs. rakstīto avotu autori baltu etnosā sāk izdalīt atsevišķas tautas, tajā skaitā kuršus. Lai arī kurši visagrāk rakstītajos avotos minēti saistībā ar Brovallas kauju ap 750. gadu, ko Saksis Gramatiķis (Saxo Grammaticus) attēlojis 13. gs. sākumā sarakstītajā Dānijas vēsturē (Gesta Danorum), tomēr tiek apšaubīts, vai tāda kauja vispār ir notikusi. Senākais drošais rakstītais avots, kurā pieminēti kurši (Cori, Curones), ir Hamburgas-Brēmenes arhibīskapa Rimberta (Rimbertus) ap 865.–876. gadu sarakstītais Svētā Anskara dzīves apraksts (Vita sancti Anskarii), stāsts par dāņu un zviedru iebrukumiem Kursā 9. gs. vidū. Turpmākajos gadsimtos informācijas daudzums ievērojami palielinās, par kuršiem vēsta gan skandināvu sāgas, gan vācu garīdznieki un hronisti. 11. gs. otrajā pusē Brēmenes Ādams (Adam Bremensis) darbā Gesta Hammaburgensis ecclesiae pontificum min Chori un Churland, tāpat Skandināvu sāgās, kurši saukti arī par Kurum, Kurir. Latvijas teritorijā sarakstītā Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici chronicon Livoniae) kurši apzīmēti kā Curones, bet Atskaņu hronikā (Livländische Reimchronik) – kā Kûren. Franču bruņinieks Žilbērs de Lanuā (Ghillebert de Lannoy) savā 15. gs. sākuma ceļojuma aprakstā kuršus apzīmē kā Corres.

Kuršu priekštečus saista ar apbedījumiem līdzenajos kapulaukos, kas kopš 1. gs. bija izplatīti Lietuvas rietumu daļā, kur zināmi apmēram 35 šī perioda kapulauki (Banduži, Palanga u. c.), kuros mirušie apbedīti nesadedzināti, zemē izraktās bedrēs, apkārt veidojot akmeņu riņķus, un ar šīs kultūras perifēriju Latvijas dienvidrietumos (Kalnazīverti, Ošenieki), kur paraža kapu bedrēm veidot akmeņu riņķus izpaudās vāji, atsevišķos kapulaukos virsū vēl uzbērts neliels uzkalniņš (Mazkatuži, Medzes Kapsēde), kas vai nu ir iepriekšējā perioda reminiscence, vai kaimiņu ietekme. 4. gs. otrajā pusē–5. gs. sākumā akmeņu riņķu kapulauku areālā vērojama demogrāfiskā krīze. Jūras vidusteces rajonā šie kapulauki vairs netika izmantoti. Piejūras rajona kapulaukos samazinājās apbedīto skaits. Akmeņu riņķu veidošanas tradīcija sāka izzust, un pēc 6. gs. tie vairs nav sastopami. Šis laiks saistāms ar zināmu krīzi (satricinājumiem), kas izpaudās, gan pārejot uz līdzenajiem skeletapbedījumiem bez akmeņu riņķa, gan arī materiālajā kultūrā. Daļa kapulauku šajā laikā beidza pastāvēt, citos apbedīšana vēl turpinājās, bet vēl citi radās no jauna.

Par kuršu etnoģenēzi pastāv atšķirīgi viedokļi. Daži autori uzskata, ka kurši atstājuši līdzenos kapulaukus ar akmeņu riņķiem, tāpat arī, ka kuršu agrīnā vēsture jeb viņu attīstības sākuma stadija aizsākās pēc 6. gs., kad akmeņu riņķu kapulauku kultūras teritorija panīka un sadrumstalojās, un pēc šīm piedzīvotajām pārmaiņām attīstījās jauns etnokulturāls veidojums, kas pārauga vikingu laikmeta kuršu kultūrā. Citi pētnieki uzskata, ka kurši, līdzīgi kā citas baltu tautas (zemgaļi, žemaiši, skalvji u. c.), formējās 5.–6. gs., piedzīvojot savas materiālās kultūras un apbedīšanas rituālu pārvērtības. Vēl citi autori uzskata, ka nepastāv tieša ģenētiska saikne starp 2.–7. gs. līdzeno kapulauku ar akmeņu riņķiem kultūru un 8.–13. gs. kuršiem. Pēc Vlada Žulkus (Vladas Žulkus) domām, kuršu etnoss izveidojās no senajiem kuršiem – akmeņu riņķu tradīcijas turpinātājiem, jau jauktiem kuršu izcelsmes ļaudīm, kas atgriezušies no tautu staigāšanas karagājieniem, kuršu izcelsmes ļaudīm, kas līdz 5. gs. dzīvoja rietumžemaišu zemēs, un daļēji no svešiniekiem, domājams ziemeļģermāņiem.

Sākot ar 8. gs. beigām, līdzās inhumācijai (mirušos apbedīja nekremētus) parādījās pirmie kremētie apbedījumi (Laivji), līdz pat 10.–11. gs. vienlaicīgi pastāvēja kremācija un inhumācija. Tādējādi diezgan ilgu laiku abas apbedīšanas paražas pastāvēja blakus. Kremēšanas paraža intensīvi sāka izplatīties tikai 10. gs. un dominēt – 11. gs.

Par pāreju uz mirušo kremāciju ir izskanējuši dažādi viedokļi. Agrākie pētnieki (Karls Engelss, Carl Engels, Francis Balodis u. c.) to saistīja ar ģermāņu vai skandināvu ietekmi, citi (V. Žulkus, Audrone Bliujiene, Audronė Bliujienė, u. c.) – ar prūšu ietekmi un sociālajām izmaiņām, sociālo identifikāciju. Mūsdienās par galveno izvirzījies uzskats, ka kremācijas paraža caur Lamatas zemi izplatījās no prūšiem. Sākotnēji to sāka piekopt bruņotu vīriešu apbedīšanā, kuru apbedījumos bija daudz dažādu papildu kapu piedevu. 10.–11. gs. turīgākie kopienas locekļi kremēja savus mirušos divas līdz trīs reizes biežāk nekā cilvēki ar vidēju un zemāku sociālo statusu.

Sākot ar 11. gs. vidu, kurši sāka iespiesties Baltijas somu apdzīvotajā teritorijā, tā ietekmē norisinājās plaši etniskie procesi, kuru rezultātā kurši pakāpeniski sajaukušies un asimilējuši tur dzīvojošos Baltijas somus, pakļaujot savas materiālās kultūras ietekmei to ekonomiskās varas centrus (Talsi, Mežīte). Daļa šo Baltijas somu, Indriķa Livonijas hronikā minētie vendi, kuršu ekspansijas rezultātā pārcēlās uz Vidzemi, bet palikušie tika kuronizēti. Militārās aktivitātes rada atspoguļojumu arī bēru tradīcijās – apbedījumos, īpaši Kursas ziemeļdaļā (Sāraji, Pasilciems, Vilkmuižas ezers), pieauga ieroču skaits (šķēpu gali, zobeni, kaujas cirvji, bruņucepures).

Pāreja no ugunskapiem uz skeletkapiem nedaudz atšķirīgi noritēja Kursas ziemeļu un dienvidu daļā. Dienvidkursā šis process norisinājās 12.–13. gs. (ar atsevišķiem izņēmumiem 14. gs., kad vairs nerodas jauni ugunskapi). Ziemeļkursā atsevišķos kapulaukos līdz 14. gs., vietām līdz pat 15. gs. sākumam konsekventi ievērota mirušo kremācija (Kazdangas Roņi, Vilkmuižas ezers), lai gan atsevišķos kapulaukos (Sāraji) pāreja uz inhumāciju aizsākusies jau 13. gs. Šis pārejas process ar reģionālām atšķirībām ildzis vairāk nekā 200 gadu kristīgās baznīcas ietekmē. Katoļu baznīca uzstāja, ka mirušie jāapglabā iesvētītās kapsētās ar galvu rietumu virzienā.

Līdz 13. gs. Kursā jau bija mēģinājums izplatīt kristīgo ticību, jo pēc Brēmenes Ādama informācijas kāds dāņu tirgotājs bija uzcēlis baznīcu. Tas gan uz 11.–12. gs. kuršu ticējumiem jūtamu ietekmi neatstāja.

11. gs. īpaši aktivizējās kuršu sirojumi Baltijas jūras telpā, saistībā ar pārmaiņām Skandināvijas valstu iekšpolitikā un pārvaldes struktūrā izbeidzās skandināvu vikingu dominante, un to vietu Baltijas jūrā ieņēma kurši un igauņi, kontrolējot noteiktus jūras ceļus gan tirdzniecībai, gan laupīšanai.

12. gs. vidū Dienvidkursā vērojams vispārējs kuršu kultūras pagrimums, kas saistīts ar nespēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem Baltijas jūras mainīgās politikas un ekonomiskās realitātes dēļ. Kuršu tautsaimniecība saglabājās vikingu laikmeta līmenī. Turklāt pēc Hanzas pilsētu uzplaukuma izjuka izveidoto maršrutu tīkls, un dienvidkuršu plaukstošie centri panīka.

Kurši 1201. gadā noslēdza miera līgumu ar krustnešiem, ko acīmredzot ievēroja līdz 1210. gadam, kad kuršu kuģiem Baltijas jūrā pie Gotlandes neveiksmīgi uzbruka krustneši. Tam savukārt sekoja kuršu uzbrukums Rīgai. Kaut kuršiem neizdevās ieņemt pilsētu, tas bija nopietnākais mēģinājums iznīcināt krustnešu galveno centru. Sekoja arī citas kuršu aktivitātes. Piemēram, kurši kopā ar zemgaļiem 1228. gadā ieņēma un nodedzināja Daugavgrīvas klosteri. Tam sekoja krustnešu uzbrukums kuršu zemēm. 1230. gadā Ziemeļkursas valdnieks Lamekins (rex Lammekinus, Lammechinus), lai izvairītos no turpmākiem konfliktiem, pieņēma politisku lēmumu, noslēdzot līgumu ar pāvesta vicelegātu Alnas Balduīnu (Balduinus de Alna) par pakļaušanos Romas pāvestam. Šāda notikumu gaita neapmierināja ordeņbrāļus, krustnešus un jaunatnācējus, un viņi no jauna 1232. gadā iebruka Ziemeļkurzemē. Pēc 1236. gada Zobenbrāļu sakāves Saules kaujā kurši nogalināja bīskapu un atkrita no pieņemtās katoļticības. 1243. gadā atsākās militārās darbības Ziemeļkurzemē. 1253. gadā visa Kursa tika sadalīta starp Livonijas ordeni un Kursas bīskapu. Pēc Durbes kaujas 1260. gadā notika plaša sacelšanās pret Livonijas ordeni, kurā iesaistījās prūši, kurši un zemgaļi. Tai sekoja sīvas cīņas, un 1267. gadā kurši atkal bija spiesti slēgt miera līgumu, ar ko arī beidzās Kursas iekarošana. 

No 1. gs. līdzenajos kapulaukos nesadedzinātus mirušos apbedīja zemē ieraktās bedrēs, apkārt veidojot akmeņu riņķus. Kapu inventārā uzietas bronzas rotas, uzmavas cirvji, šķēpu gali, izkapts, romiešu monētas, kā arī māla miniatūrtrauciņi. Latvijā plašāk pētīts kapulauks Rucavas Mazkatužos.

Ap 6. gs. vidu akmeņu riņķi faktiski bija izzuduši, un mirušos sāka apbedīt līdzenajos kapulaukos bez akmeņu konstrukcijām. Mirušie guldīti izstieptā stāvoklī uz muguras vienkoča šķirstos samērā ciešās rindās, vīrieši – ar galvu dienvidu virzienā, bet sievietes – ar galvu ziemeļu virzienā. Sieviešu apbedījumos līdzi dotas rotas – kaklariņķi, rotadatas, saktas, gredzeni –, darbarīki: naži, vārpstu skriemeļi. Vīriešu kapiem raksturīgi cirvji, šķēpi, naži, izkaptis, šķiļamdzelži, galodas. Laika gaitā līdzi doto priekšmetu klāsts mainījās un papildinājās.

Izplatoties mirušo kremācijas paražai, agrākie ugunskapi ļoti atgādina skeletapbedījumus, sākotnēji ievērojot arī rindas, kur kremācijas atliekas iebērtas kapu bedrēs, saberot kaudzē vai izkaisot pa visu kapu, un kauli, iespējams, tika novietoti anatomiskā secībā. Savukārt kapu piedevas, kas nebija sadegušas, novietotas tāpat kā skeletapbedījumos. Atsevišķos gadījumos mirušo kremācija notika turpat uz vietas, kapa bedrē. Kuršu kremācijas tālākā attīstība liecina par lielu paražu daudzveidību, kas saistāma gan ar hronoloģiskajām, gan teritoriālajām atšķirībām. Kremētie pīšļi izkaisīti dažāda diametra un dziļuma bedrēs kopā ar veselām, deformētām (salauztas, saliektas, vēlākā posma ugunskapos sagrieztas un sacirstas), kusušām vai ugunī neskartām senlietām, kas novietotas kompakti, izkaisītas pa visu kapu vai ievietotas vācelē, nelielā kastītē vai ietītas audumā. Atsevišķos gadījumos sārta paliekas sabērtas urnā un ieraktas zemē, senlietas novietojot gan urnas iekšpusē, gan tai apkārt.Vēlākajos apbedījumos var izšķirt gan mazus individuālus ugunskapus, kas aizņem 1–4 m² lielu teritoriju, gan kolektīvos ugunskapus, kas var pārsniegt 10 m² un kuros konstatēti pat līdz septiņiem vienlaicīgi apbedītiem mirušajiem. Daļa pētnieku 11.–12. gs. kolektīvos ugunskapus saista ar karavīru apbedījumiem, izdalot tos kā atsevišķu profesionālu slāni (Palanga, Durbes Dīri un citi). Kā atsevišķu apbedīšanas veidu pētnieki izdala kuršu apbedījumus zem ūdens, lai gan līdz šim konstatēts tikai viens šāds kapulauks – Talsu Vilkmuižas ezers. Tomēr atsevišķi pētnieki izteikuši viedokli, ka senlietas zem ūdens nonākušas ūdens svārstību rezultātā.

Agrākās ziņas par kuršu apbedīšanas paražām atrodamas Indriķa Livonijas hronikā: kurši uzbrukumā Rīgai 1210. gadā, pārtraucot tās aplenkumu, “atkāpās no pilsētas, savāca savus kritušos un, atgriezušies pie kuģiem, pārcēlās pāri Daugavai. Tur viņi trīs dienas vadīja mierā, sadedzināja savus mirušos un apraudāja tos.”

Ž. de Lanuā piezīmēs ir norādes, ka 15. gs. sākumā pie kuršiem, “kas jau padarīti par kristiešiem ar varu, ir kāda sekta, kas savus mirušos, ietērptus un labākām rotām izrotātus, apbedīšanas vietā sadedzināja kādā tuvākā birzī vai mežā, ceļot sārtu no tīras ozolu malkas, un viņi domā, ka tad, ja dūmi ceļas stāvus pret debesīm, dvēsele ir glābta, bet ja tos nes sāņus, dvēsele pazudusi”.

Nozīmīgākās liecības par 9. gs. kuršu vīrieša apģērbu sniedz Tīras purva depozīts. Vīriešu kapos likti darbarīki (izkapts, cirvis), ieroči (zobens, šķēps, cirvis), zirglietas, tirgotāju piederumi, jostas un rotas, bet sievietēm galvenokārt ir rotas, darbarīki (nazis, īlens) un citas lietas. Greznākās kuršu rotadatas bija ar sudrabu platētās krustadatas. Apģērbu saspraušanai lietotas pakavsaktas un stopu-šķēršu saktas. Zīmīgākie no kuršu gredzeniem – vairoggredzeni. Lentveida aproces izpildījuma ziņā ir krāšņākās un visbiežāk atrastās kuršu sieviešu rotas, kas valkātas uz abām rokām – 6 līdz 10 aproces uz katru roku noteiktā kārtībā. Kuršu senkapi (Dīri, Kuldīga, Pasilciems, Sāraji) devuši unikālus atradumus – sešas bruņucepures un liecības par bruņukrekliem. Kuršu kultūrai raksturīgi āvas cirvji, kas lietoti kopš 11. gs., šķēpu gali un citi. Kopš 9. gs. vīriešu apbedījumos sastopami divasmens zobeni. Īpaši izceļamas ar sudrabu inkrustētas zirglietas. 14., 15. gs. apbedījumos vairs nav atrodami zobeni, svariņi un atsvariņi, atslēgas un slēdzenes, izkaptis un zirglietas. Vīriešu kapos dominē pakavsaktas, gredzeni, naži, šķiļamdzelži, šķēpi un cirvji. Sieviešu kapos šim laikposmam raksturīgas riņķsaktas. Sieviešu kapos sastopamas apavu sprādzes, kas liecina par raksturīgu apavu sastāvdaļu Kurzemē 14. gs. beigās–15. gs. sākumā.

No 3. līdz pat 14. gs. apbedījumos likti dzeramie ragi, kas bijuši iedurti kapa malās vai novietoti kapam visos stūros. Iespējams, kapa bedri aizberot, tie bijuši piepildīti ar dzērienu.

Par vienu no spilgtākajām kuršu kultūras pazīmēm uzskatīti miniatūrie priekšmeti, kas ir eksistējošu lietu mazas kopijas. No agrā dzelzs laikmeta sastopami miniatūrtrauciņi, kas ar laiku kļuva aizvien mazāki, un sadzīves priekšmetu miniatūri (jostu aužamie rīki, cirvītis, kalts un izkapts, šķiļamdzelzis, pieši un laužņi), kas parādās 7. gs. beigās–8. gs. un līdz pat 13./14. gs. saglabāja savu formu un raksturu.

Raksturīga iezīme kuršu kapulaukos līdz pat 14./15. gs. ir bezripas māla trauku lauskas, iespējams, šie trauki izmantoti bēru rituālam – mielastam, ēdiena uzglabāšanai vai mirušo pīšļu transportēšanai, domājams, pēc tam tie tikuši sasisti un iemesti kapā līdzi mirušajam.

Kuršiem bija raksturīgi vairāki dzīvesvietu tipi – pilskalni, senpilsētas, nocietinātas patvērumu vietas, lauku apmetnes – ciemi un savrupsētas. Kuršu zemēs zināmi vairāk nekā 120 pilskalni (plašāk pētīti Talsi, Impilte, Apūle, Imbare). Ciemos bija vairākas nelielā attālumā izvietotas sētas. Senākā rakstīto avotu norāde (10. gs. sākums) par sētu ar tur izvietotām ēkām ir Egila sāga (Egils saga Skallagrímssonar). Spriežot pēc 13.–14. gs. dokumentos minētiem vietvārdiem, Kurzemē varēja būt ap 150 ciemu. 9. gs. vidū sarakstītā Rimberta hronika stāsta par kuršu valsti (regnum) ar piecām civitātēm, kas tiek skaidrota ar plašāku apgabalu, kam atbilda jēdziens “zeme”. 13. gs. kuršiem bijušas deviņas zemes (terra, land): Vanema, Ventava, Bandava, Piemare, Duvzare, Ceklis, Pilsāts, Megava, zeme starp Skrundu un Zemgali. Lielākā no kuršu zemēm (ap 2000 km²) bija Bandava Ventas vidustecē. No Kursas vietējiem valdniekiem 13. gs. minams par ķēniņu vai valdnieku dēvētais Lamekins, kas gan pārvaldīja vairākus pilsnovadus, taču visa kuršu apdzīvotā teritorija viņa varā nebija. Kurši vienotu valsti neizveidoja.

Kursas teritorijā bija centri, kurus Ziemeļaustrumeiropas reģiona kontekstā var uzskatīt par pilsētām. To veidošanās un tālākās attīstības procesus pārtrauca krusta kari un to sekas. Kuršu iepriekšējās pilsētveida apmetnes turpināja pastāvēt līdzās jaunatnācēju mūra pilīm un pilsētām Talsos, Sabilē, Aizputē, Kuldīgā. Dokumentos tās sauktas par “pilsātiem” (pilsahten).

6. gs. beigu–7. gs. sākuma kuršu apbedījumi liecina par sabiedrības noslāņošanos, jo skaidri nošķiramas indivīdu grupas ar augstu un ļoti augstu sociālo statusu. Aizvēstures beigās kuršu sabiedrība saistāma ar vadonības sabiedrībām. 10.–12. gs. no bagātības un sociālās perspektīvas sabiedrībā var izdalīt trīs galvenos sociālos slāņus: turīgos, ar vidējiem ienākumiem un nabagos (iespējams, vergi). Kursas sabiedrība arī vēl 12.–13. gs. raksturojama kā rombveida modelis ar nelielu augšslāņu un apakšslāņu grupu un plašu sabiedrības vidusslāni.

Tāpat Kuršu sabiedrības aizvēstures beigās bija ļoti militāras, tās pat varētu attiecināt uz militarizētajām sabiedrībām (karadraudzes) ar tendenci uz ārēju ekspansiju (militāri un tirdznieciski kontakti ar Skandināviju, Ziemeļvācijas pilsētām). Islandiešu vēsturnieks Snorri Sturlusons (Snorri Sturluson) savā darbā “Pasaules loks” (Heimskringla, ap 1230) vismaz divas reizes minējis kuršus, kuri līdz ar citām Austrumbaltijas tautām bieži apdraudējuši Dānijas piekrasti. Arī citi rakstītie avoti liecina par aktīviem kuršu sirojumiem Dānijā un Zviedrijā 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā.

Kuršu saimniecībā dzelzs laikmetā līdzīgi kā reģionā kopumā dominēja zemkopība un lopkopība. Zināma nozīme bija medībām, zvejai un dravniecībai. Amatniecībā norisinājās plašs specializācijas process – vispirms (jau pirmajos gadsimtos mūsu ērā) kā patstāvīga nozare izdalījās metālapstrāde. Dzelzs ieguve no vietējās purva rūdas bija tiktāl attīstījusies, ka dzelzs kļuva par galveno materiālu darbarīku un ieroču gatavošanā. Liecību par senāko vietējo dzelzs apstrādi kuršu apdzīvotajā teritorijā iegūts maz, izceļams ar 4.–5. gs. datējamais Rucavas Mazkatužu 19. kaps, kurā mirušajam līdzās uzmavas cirvim, izkaptij, jātnieku piederumiem līdzi doti tādi kalēja rīki kā lūkšas, veseris. Tas ir agrākais un pirmais gadījums, kad apbedījumā atrasti kalēja rīki. Amatnieciskā ražošana sāka koncentrēties atsevišķu meistaru rokās. Iegūtās liecības apliecina dzelzs ražošanas pieaugumu. Kausēšanas krāsnis fiksētas, piemēram, Žardes, Talsu pilskalnos, 12. gs. krāsns atrasta Sabiles senpilsētā (110 kg sārņu).

Maiņa pārveidojās tirdzniecībā līdz ar profesionālu tirgotāju kārtas izveidošanos 1. un 2. gadu tūkstoša mijā, kas darbojās vietējos un reģionālajos tirgos. Lopkopības nozīme saimniecībā neaprobežojās tikai ar pārtikas ražošanu. Tā deva arī izejvielas amatniecībai, resursu maiņai un tirdzniecībai, nodrošināja nepieciešamo vilcējspēku zemkopībā un transportā, kā arī pārvietošanos karā u. c.

Kalēju lielo meistarību apliecina dažādo ieroču izgatavošana, tajā skaitā izmantojot t. s. damascēto tēraudu. Dzelzs izstrādājumi tika inkrustēti ar varu, sudrabu un zeltu. Piemēram, kuršu ieroču meistari bija teicami šķēpu galu, cirvju, nažu – dunču, divasmeņu zobenu darinātāji. No kuršu ieroču meistaru veikuma vēl jāizceļ zirglietas un ar bronzas sloksnītēm apkaltas dzelzs skārda slokšņu bruņucepures. Rotkaļu meistarību raksturo lietoto darba paņēmienu lielā daudzveidība (inkrustēšana, apsudrabošana u. c. tehnikas). Rotkaļu darbnīca, iespējams, konstatēta apmetnē pie Talsu pilskalna, kur 12.–13. gs. celtnē uziets liels daudzums bronzas skārda atgriezumu un stiepļu fragmentu, kā arī bronzas stienīši.

Krustnešu iekarotajās teritorijās daļa vietējo iedzīvotāju virsslāņa saglabāja kā lēņus savus zemes īpašumus, kurus gan Livonijas ordenis, gan Kursas bīskaps izlēņoja iepriekšējiem īpašniekiem. Kā juridiskais pamats tika izmantotas t. s. kuršu lēņu tiesības, kas pirmo reizi minētas 1309. gadā. 13. gs. kuršu vasaļu skaits bija vēl pietiekami liels, bet turpmākajos gadsimtos to skaits ievērojami samazinājās.

Kurši tika izmantoti par karavīriem gan Livonijas ordeņa, gan Kursas bīskapijas karaspēkā. Īpaši atzīmējami kuršu zemnieki-karavīri, t. s. lauksargi, par kuriem rakstītajos avotos atrodamas ziņas kopš 13. gs. vidus; to uzdevums bija veikt izlūku un ziņnešu pienākumus.

Viduslaikos galvenā dzīvesvieta lauku apvidos bija ciems, kura iedzīvotāji dalījās saimniekos – zemnieku sētas īpašniekos, kalpos – bezzemniekos un dreļļos – vergos. Vairāku ciemu apvienība veidoja pagastu, kuru pārvaldīja vecākais.

Pirmajos gadsimtos mūsu ērā kuršu priekšteču apdzīvotais areāls aptvēra šodienas Lietuvas piejūras apgabalu, Minijas baseinu, kas dienvidos sasniedza Minijas grīvu, austrumos – Jūras upes vidusteci, robežojās ar Šventojas upi ziemeļos, bet tā perifērija aptvēra teritoriju līdz Liepājas ezeram Latvijas dienvidrietumos.

7. gs. vidū skandināvu izceļotāji no Zviedrijas centrālās daļas un Gotlandes izveidoja savu koloniju pie Grobiņas, kuršu zemes perifērijā. Tās ne sevišķi blīvā apdzīvotība ļāva apmesties uz patstāvīgu dzīvi šajā reģionā skandināvu kopienām. 9. gs. otrajā pusē, pieaugot kuršu spiedienam ziemeļu un austrumu virzienā, skandināvi tika asimilēti un zaudēja savas materiālās kultūras īpašības. Liecības par skandināviem saglabājušās arī citviet Lietuvā (Palanga) un Kurzemē (Kuldīgas apkārtne, Zlēkas).

Kuršu apdzīvotais areāls laika posmā līdz 10. gs. aizņēma visu mūsdienu Lietuvas piejūras daļu, dienvidu robeža pārsniedza Minijas upi, robežojoties ar skalvju zemēm Nemunas lejtecē un mūsdienu Latvijas dienvidrietumu piejūras daļu. Turpmāk kurši ievērojami paplašināja savu teritoriju ziemeļu virzienā. Sākot ar 11. gs., pieaugot populācijai, kurši sāka iespiesties Baltijas somu apdzīvotajā teritorijā, pamazām sasniedzot mūsdienu Latvijas pašus ziemeļrietumus, kā arī virzījās austrumu virzienā mazapdzīvotajā teritorijā, kuru 13. gs. rakstītajos avotos sauc par “Zemi starp Zemgali un Skrundu”, kur tie apmetās zemgaļu teritorijas rietumu perifērijā.

13. gs. kuršu zemes pakļāva krustneši. 14. gs. Pilsāts tika pievienots Vācu ordeņa pārvaldītajai Prūsijai, bet Ceklis, Megava un daļa Duvzares – Lietuvas dižkunigaitijai, Ziemeļkursa tika iekļauta Livonijas ordeņa valstī un Kurzemes bīskapijā. Visas robežas līdz 1819. gadam no Baltijas jūras puses starp Livoniju un Lietuvu gāja pa Sventājas upi.

Dienvidkursa vairāku gadsimtu militāro konfliktu laikā starp Vācu ordeni, Livonijas ordeni un Lietuvu tika atrauta no pārējām kuršu zemēm un iekļauta Lietuvā, šo konfliktu laikā tā tika stipri postīta un palika gandrīz neapdzīvota. Uz turieni arvien lielākā skaitā sāka pārcelties žemaiši un lietuvieši. Kurši laika gaitā arvien vairāk asimilējās, un šodien par tiem liecina tikai saglabājušies vietu nosaukumi.

Domājams, ka Kurzemes piekrasti, kā arī Ziemeļkurzemes iekšzemes novadus viduslaikos un jaunajos laikos ir skāris iedzīvotāju pieplūdums no Sāmsalas un Vidzemes lībiešu apdzīvotajiem apgabaliem, kā arī no Zemgales, kas ietekmēja iedzīvotāju valodu un materiālo un garīgo kultūru. Apbedījumi ar kuršu materiālo kultūru atklāti pie Rīgas Doma un Rīgas Sv. Pētera baznīcas. Iedzīvotāju migrāciju varēja sekmēt Rīgas arhibīskapa, Rīgas domkapitula un Livonijas ordeņa iekšējā kolonizācijas politika, kas varētu skaidrot etnonīmu “lībieši”, “zemgaļi” un “leti” parādīšanos 14. gs. (Jaunākā atskaņu hronika) un 15. gs. (Ž. de Lanuā ceļojuma piezīmes) rakstītajos avotos. Senākos – 13. gs. – dokumentos Kurzemē minēti vienīgi kurši.

Kuršu apdzīvotajos novados vēlā dzelzs laikmeta materiālās kultūras atsevišķu pazīmju pēctecība izsekojama līdz 16. gs. sākumam. Vēlāk iezīmējas jauni iespaidi, kuru ietekmē izzudušas ne tikai no dzelzs laikmeta pārmantotās rotas, bet mainījies arī viduslaikos lietoto rotu klāsts un to nēsāšanas veids. 16.–18. gs. ir vērojama rotaslietu materiāla lielāka unificēšanās. Tās kļuva raksturīgas plašākam reģionam un tika gatavotas pēc pilsētu un svešzemju parauga.

Kurši kā patstāvīga tauta no baltu sentautām saglabājās visilgāk. 16. gs. otrās puses Livonijas hronikas autors Johans Renners (Johann Renner, Johannes Renner) sniedz ziņas, ka kuršiem esot sava valoda, taču tajā sazinoties retāk, jo lietojot latviešu valodu. 16. gs. ziemeļkuršu pēcteči jau runāja latviešu, bet dienvidkurši – žemaišu, respektīvi, lietuviešu valodā un tātad bija zaudējuši savu agrāko identitāti.

Kuršu vēsturei veltīta Raita Ābeles un Laura Ābeles īsmetrāžas populārzinātniskā dokumentālā filma “Kurši” (2015) un par baltu ciltīm, tajā skaitā kuršiem, uzņemtā vēsturiskā piedzīvojumu spēlfilma “Baltu ciltis: Eiropas pēdējie pagāni” (2018).

Kurši raduši atspoguļojumu arī daiļliteratūrā. 9. gs. kuršu sirojumiem un cīņai ar skandināviem un citām kaimiņtautām veltīts Valda Rūmnieka un Andreja Miglas vēsturiskais romāns “Kuršu vikingi” (1998). Dzīvās vēstures festivālā “Seeburg 2018” Grobiņā pēc šī romāna tika iestudēts uzvedums “Kurši atgriežas mājās”. Latvijas folkmetāla grupa Skyforger kuršu cīņām veltījusi dziesmu “Kurši” (1998).

Karls Augusts Kitners (Carl August Küttner) 1791. gadā publicēja poēmu ”Kuršu ķoniņi”, kuras darbība risinās 13. gs. vidū. Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš sarakstījis lugu “Indulis un Ārija”, kas publicēta 1911. gadā. Tāpat arī Rainis 13. gs. notikušās Embūtes kaujas apraksta iespaidā sarakstījis traģēdiju “Indulis un Ārija” (1911), kas tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām vēsturiskajām traģēdijām latviešu rakstniecībā. 1912. gadā notika lugas pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī, turpmāk atkārtoti luga iestudēta gan Dailes teātrī, gan Latvijas Nacionālajā teātrī un citur. 1210. gada Rīgas aplenkums atspoguļots Viļa Plūdoņa vēsturiskajā poēmā “Kūri pie Rīgas 1210. gadā” (1934).

Ludolfs Liberts 1935. gadā Rīgas pils interjeram gleznojis nacionālpatriotiskā garā ieturētus valdnieku portretus, tajā skaitā kuršu valdnieku Lamekinu. Vēsturiskiem motīviem pievērsies mākslinieks Ansis Cīrulis gleznā “Senie kurši” (1930) un gleznotājs Voldemārs Vimba, kurš savās gleznās atainojis 13. gs. notikumus, tajā skaitā kuršu cīņas ar krustnešiem.