Arheoloģijā ar terminu “cirvis” tiek saprasta ieroča metāliskā daļa, dažkārt dēvēta arī par cirvja “galvu”. Cirvja galvenā kaujas funkcija bija cirtiens; tas izmantots vidējās tuvcīņas apstākļos. Ierocis līdz 16. gs. bijis piederīgs galvenokārt trūcīgāku kājnieku tuvcīņas bruņojuma komplektam, kurā aizvietojis zobenu. Īsos kātos iekātoti kaujas cirvji izmantoti arī kavalērijā, bet kājniekiem ērtāk bija cīnīties ar garkāta cirvi. Cirvim kā ierocim lielāka nozīme bija laikā, kad nebija izplatīti zobeni. Lai gan ar zobenu apbruņotam pretiniekam kaujā bija lielākas izredzes, cirvis bija lētāk izgatavojams, garā kāta dēļ tas sniedzās tālāk un atstāja ļoti dziļu brūci. Cirvja galvenais trūkums kaujā bija koka kāts, kas nereti nolūza vai pretinieks to pārcirta.
kaujas cirvis
Saistītie šķirkļi
Kaujas cirvis, 16. gs.
Satura rādītājs
Cirvis kaujās izmantots jau akmens un bronzas laikmetā, bet vienīgi kaujas vajadzībām paredzēti cirvji parādījās, sākot ar 8. gs. Par ievērojamāko no šiem kaujas ieročiem, sākot ar 11. gs., kļuva āvas cirvis. Vikingu periodā tika izmantots daudzveidīgs cirvju klāsts, taču 12. gs. ieroča nozīme kaujās mazinājās zobenu skaita palielināšanās dēļ. Funkcionālu pielietojumu kaujas cirvis atkal atguva 14. gs., un tā pamatā bija aizsardzības apbruņojuma pilnveidošanās. Savukārt kopš 15. gs. cirvis kļuva par universālas pielietojamības rīku, bet pie kaujas ieročiem pieskaitāmi tikai pāris varianti. Pārējie cirvji šajā periodā pieskaitāmi mājas jeb zemnieku ieroču kategorijai (vācu Hauswehren jeb Bauernwehren) – vajadzības gadījumā ikdienā izmantotais rīks varēja tikt lietots arī kaujā. Sākot ar 16. gs., cirvis Eiropā galvenokārt lietots kā darbarīks.
Vikingu cirvis ar liektu koka kātu. 11.–13. gs. Ieroča mūsdienu atdarinājums.
Izšķiramas divas metāla cirvju formas: šaurasmens un platasmens. Tos atšķir asmeņu platuma izmēri un forma. Cirvji sīkāk tipos un variantos dalāmi pēc attiecīgo eksemplāru pieta daļu izveidojumiem. Cirvja attīstības vēsturē visilgāk pastāvējusi šaurasmens forma – no metāla izgatavoti eksemplāri sastopami jau kopš bronzas laikmeta. No taisnmuguras formas veidojušies ieliektas muguras šaurasmens cirvji, kas radušies Kaukāza un Ungārijas teritorijās. Savukārt Austrumbaltijā šaurasmens cirvji parādījās bronzas laikmetā un izzuda līdz 10. gs.
Šaurasmens cirvis. Latvijas teritorija, 3. gadsimts. Ieroča mūsdienu atdarinājums.
Daļēji no šaurasmens cirvja, daļēji no cirvju orientālajām formām, t. s. plakanajiem cirvjiem, veidojies platasmens cirvis. Platasmens cirvji sīkāk iedalāmi divās grupās: bārdas un āvas cirvjos. Bārdas cirvis attīstījies, paplašinoties lauztai asmens plāksnes lejasdaļai, veidojot vienu, retāk divus caurlauzumus asmens plāksnes augšdaļā, tādējādi izveidojot bārdas formas asmeni. To 5. gs. sāka izmantot franki, no kā atvasināts šo cirvju agrīnā tipa nosaukums – “franciska”. Klasiskie bārdas cirvji parādījās 7. gs., taču vislielākā cirvju tipoloģiskā daudzveidība vērojama no 8. līdz 11. gs., kad ieroči bija iecienīti Ziemeļeiropas tautām. Šī perioda otrajā pusē Eiropā parādījās arī āvas cirvis. Tas veidojies, paplašinoties asmens plāksnei tās aizmugurē – pēdējā trešdaļā, kamēr asmens priekšpuse palikusi relatīvi šaura. Tādējādi ierocim raksturīgs plats, nereti simetriska vēdekļa formas asmens. Austrumbaltijā platasmens cirvji parādījās 8./9. gs. mijā. Latvijā lielākā cirvju tipoloģiskā daudzveidība vērojama no 10. gs. beigām līdz 12. gs. sākumam, kad strauji mainījās platasmens cirvju forma, izmēri un svars. Savukārt vēlāk cirvju izveidojumu variācijas samazinājās – saglabājoties iepriekšējā posma cirvju formām, parādījās masīvais platasmens cirvis ar stūrainām pieta kontūrām un kāta caurumu, kā arī pilnīgi plakanu pieta virsmu.
Kaujas cirvis bez kāta. Latvijas teritorija, 14.–16. gadsimts.
Kaujas cirvis bez kāta. Latvijas teritorija, 14.–16. gadsimts.
Mūsdienās kaujas cirvju replikas izmanto vēstures rekonstrukcijas klubi savos pasākumos, visbiežāk – imitētos cīņas turnīros.
Cirvis jau kopš tā pirmsākumiem izmantots kā universāls vairāku funkciju rīks, kas lietots sadzīvē, kaujās, retāk – arī medībās. Sadzīvē cirvis izmantots kā darbarīks kokapstrādē un saimniecības darbos. Šos cirvjus pārsvarā atšķir lielāka, masīvāka pieta daļa, kā arī platāks asmens. Izmēros lielāki eksemplāri, kas aprīkoti ar taisnstūra formas asmeni (vācu Beil), lietoti ciršanai, mazākie – tēšanai, savukārt ar ķīļa formas asmeni aprīkotie cirvji (vācu Axt) izmantoti šķelšanai.
Kaujā un medībās cirvis lielākoties izmantots ciršanai, retāk – sišanai. Kaujas cirvjus galvenokārt atšķir dažādi rotājumi, plānāks asmens, mazāks kāta diametrs un svars. Pamatā militāriem mērķim bija paredzēti āvas un franciskas tipa cirvji. Pēdējais bija īpaši pielāgots mešanai. Vajadzības gadījumā ar cirvi kaujā varēja izsist caurumus pretinieka laivās vai aplenkuma apstākļos sacirst nocietinājuma koka elementus. Tāpat ar cirvi bija iespējams aizķeksēt pretinieka karavīru, lai to klupinātu vai pievilktu tuvāk. Īpaši pielāgoti šīm funkcijām bija āvas tipa cirvji; ar tiem bija iespējams, piemēram, arī pieturēt pretinieka kuģi abordāžas mirklī.
Multivide
Kaujas cirvis, 16. gs.
Vikingu cirvis ar liektu koka kātu. 11.–13. gs. Ieroča mūsdienu atdarinājums.
Šaurasmens cirvis. Latvijas teritorija, 3. gadsimts. Ieroča mūsdienu atdarinājums.
Kaujas cirvis bez kāta. Latvijas teritorija, 14.–16. gadsimts.
Kaujas cirvis bez kāta. Latvijas teritorija, 14.–16. gadsimts.