Talsu novada Lībagu pagastā esošo Sāraju māju vārds arheoloģiskajā kontekstā pazīstams kopš 1930. gada, kad netālu no mājām tika atrasts arābu dirhēmu depozīts. Tas sastāvēja no 57 monētām, no kurām 55 nonāca toreizējā Valsts Vēsturiskajā muzejā (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Veselās monētas un to fragmenti datējami ar laiku no 7. gs. beigām līdz 9. gs. 60. gadu otrajai pusei un saistāmas ar laiku, kad Latvijā sāka ieplūst dirhēmi.

Pirmās ziņas par vēlā dzelzs laikmeta senkapiem Sāraju māju tuvumā attiecināmas uz 20. gs. 70. gadu beigām–80. gadu sākumu, kad laukā uz rietumiem no Sāraju mājām tika veikti plaši, ar reljefa izmaiņām saistīti meliorācijas darbi, kam sekoja lauksaimnieciskā apstrāde un iegūti pirmie senlietu savrupatradumi. Arheoloģiskie izrakumi Sāraju senkapos veikti 1989. un 1990. gadā arheologa Jāņa Asara vadībā, izpētot visu saglabājušos senkapu teritoriju.

Senkapi tika lokalizēti plaša lauka paaugstinātajā dienvidrietumu stūrī, ko veido pret nelielo Lībagupīti izvirzīts zemesrags. Tā augstākā daļa, domājams, nolīdzināta meliorācijas darbu laikā, kad izpostīta arī daļa apbedījumu. Sakarā ar to, ka uzskatāms, ka meliorācijas darbu rezultātā neizpostītā senkapu daļa arheoloģiski pilnībā izpētīta, vieta netika iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un joprojām tiek lauksaimnieciski apstrādāta. Pieļaujams, ka vēl pirms arheoloģiskās izpētes aršanas rezultātā atsevišķas senlietas pārvietotas ārpus to sākotnējās atrašanās vietas, tādēļ ir ziņas, ka vietu vēl joprojām apmeklē mantrači, izmantojot metāldetektorus.

Arheoloģisko izrakumu mērķis, kas arheologa Jāņa Asara vadībā Sāraju senkapos tika veikti 1989. un 1990. gadā, bija noskaidrot senkapu saglabātības pakāpi un precizēt hronoloģiju. Kopumā tika izpētīta gandrīz 1070 m² liela platība un iegūts vairāk nekā 1300 senlietu. Izpētes gaitā tika atklāti 46 apbedījumi, to skaitā septiņi dubultapbedījumi, tādējādi kopā atsegti vismaz 53 indivīdu kapi, no kuriem gandrīz puse bija postīta agrāk veiktās lauksaimnieciskās apstrādes rezultātā. Sāraju senkapos visi atklātie apbedījumi (izņemot divus bērnu kapus) bija ugunskapi. Samērā bieži atrastas arī nededzinātas senlietas, kas kapa bedrē liktas pirms vai pēc tam, kad tajā tika guldīti mirušā kalcinētie kauli un kopā ar viņu sadedzināto priekšmetu atliekas.

Kapu bedres aizņēma 1,5–3 m² lielus iegarenus, pārsvarā ziemeļaustrumu–dienvidrietumu virzienā orientētus, laukumus; dubultapbedījumos to platība sasniedza 6 m². Sākotnējais kapu bedru ierakšanas dziļums (tās iezīmējās zem velēnas kārtas, sākot ar 12 cm dziļumu), ņemot vērā meliorācijas laikā mainīto reljefu un vietas ilgstošo lauksaimniecisko apstrādi, grūti nosakāms.

Sieviešu apbedījumos dominē rotas lietas – masīvi vītie bronzas kaklariņķi un to fragmenti, bronzas lentveida aproces un aproces ar zvērgalvu galiem, pakavsaktas, gredzeni, spirālīšu un važiņu fragmenti, kā arī iedzīves priekšmeti – dzelzs naži, īleni un ar apbedīšanas rituāliem saistītie dzeramo ragu apkalumi. Vienā no sieviešu apbedījumiem mirušajai līdzi dota arī bronzas važiņu rota ar rombveida un monētveida piekariņiem, starp kuriem bija arī viens grāfu Dītriha I (Dietrich I.) vai Dītriha II (Dietrich II.) fon Katlenburgu (von Katlenburg) Giteldes sudraba denārs.

Savdabīga Sāraju senkapu iezīme ir tajos konstatētais samērā lielais vīriešu apbedījumu skaits (63 %). Vīriešu apbedījumos dominē ieroči – dzelzs uzmavas un iedzītņa šķēpu gali, divasmens zobeni vai to detaļas, dzelzs āvas cirvji. Papildus ieročiem lielu kuršu vīriešu kapu inventāru daļu veido zirglietas (dzelzs un bronzas iemauktu siksnu sadalītāji, siksnu galu apkalumi, pieši, retāk dzelzs divposmu laužņi un viens kāpslis) un darbarīki – dzelzs izkaptis un naži. Arī vīriešu apbedījumos atrasti kuršiem raksturīgie miniatūrie priekšmeti (dzelzs cirvīši, bronzas nazīši, celu dēlīši un vārpstiņas), kas citos kuršu senkapos pārsvarā atrasti sieviešu apbedījumos. Unikālu atradumu vidū minama 36. kapā atrastā ar bronzas sloksnītēm apkaltā dzelzs skārda slokšņu bruņucepure, kā arī kā savrupatradumi atrastie līdzīgas bruņucepures fragmenti. Vairāk nekā pusei vīriešu apbedījumu līdzi dotas arī rotaslietas – bronzas pakavsaktas ar rēdžu un daudzskaldņu galiem, aproces ar zvērgalvu galiem, kaklariņķi, gredzeni.

Procentuāli lielā un ieročiem bagātā vīriešu apbedījumu skaita dēļ Sāraju senkapos pieļaujams, ka šeit varētu būt apglabāta daļa to kuršu karavīru, kuri krita vai tika ievainoti un vēlāk mira pēc pirmajām kaujām ar krustnešiem 13. gs. pirmajā pusē.

Vienā no bērnu kapa inventāriem bez kremācijas pazīmēm uz kaklariņķa cilpiņā bija uzvērts Osnabrikas bīskapa Gerharda (Gerhard) denārs, kas šo apbedījumu ļauj droši datēt ar 13. gs. Tādēļ arheologs Vitolds Muižnieks izteicis viedokli, ka mirušo kremācijas tradīcijas aizstāšana ar inhumāciju kuršu apdzīvotajā teritorijā aizsākusies jau 13. gs. Neskatoties uz salīdzinoši nelielo atsegto apbedījumu skaitu, Sāraju senkapi ir līdz šim plašāk pētītais 11.–13. gs. kuršu kapulauks Latvijas teritorijā.