Dzelzs laikmets tiek datēts apmēram no 1200. gada p. m. ē. līdz 340. gadam, bet Eiropas ziemeļos un Austrumbaltijā līdz 1050.–1200. gadam.

Terminu “dzelzs laikmets” 1836. gadā ieviesa dāņu arheologs Kristians Jirgensens Tomsens (Christian Jürgensen Thomsen), iedalot arheoloģiskos priekšmetus pēc to izgatavošanas materiāla – akmens, bronzas un dzelzs. 1843. gadā dalījumu trīs laikmetos izstrādāja K. J. Tomsena pēctecis Dānijas Nacionālā muzeja (dāņu Nationalmusset) direktors Jenss Vorso (Jens Jacob Asmussen Worsaae). 1849. gadā J. Vorso darbs tika publicēts angļu valodā un guva plašu ievērību, aizstājot iepriekšējo iedalījumu sabiedrības attīstības pakāpēs – “mežonība”, “barbarisms”, “civilizācija”. Franču arheologs Gabriēls de Mortje (Louis Laurent Gabriel de Mortillet) 1882. gadā iedalīja vēsturi divos lielos periodos – aizvēstures un vēstures (rakstītās vēstures) periodos, aizvēsturi sadalot trīs laikmetos, kurus savukārt sadalīja vairākos atsevišķos periodos, detalizēti izstrādājot akmens laikmeta periodizāciju. Pakāpeniski tika izstrādāts arī dzelzs laikmeta iedalījums un hronoloģija, kas katrā reģionā ir atšķirīga, atkarībā no tā, kad sākas šī perioda rakstītā vēsture. Līdz ar to senās civilizācijas, lai gan pazina dzelzi, parasti netiek uzskatītas par dzelzs laikmeta kultūrām.

Angļu arheologs Entonijs Snodgrāss (Anthony Snodgrass) dzelzs laikmetu pēc dzelzs nozīmes citu materiālu vidū iedalīja trīs stadijās – pirmajā dzelzs bija sastopama reti un no tās izgatavoja greznuma priekšmetus, otrajā no dzelzs izgatavoja atsevišķus darbarīkus un ieročus, bet pārsvarā tika lietoti bronzas rīki, trešajā dzelzs kļuva par galveno materiālu, kamēr krāsainie metāli un cēlmetāli tika izmantoti greznumpriekšmetu izgatavošanai. 

Pirmie dzelzs izstrādājumi bija iegūti, apstrādājot meteorītu dzelzi. No meteorītu dzelzs gatavoti priekšmeti bija pazīstami senajā Divupē (Irānas teritorijā 6.–4. gadu tūkstotī p. m. ē., Irākas – 5. gadu tūkstotī p. m. ē.). Senākais Ēģiptē zināmais dzelzs artefakts – maza krelle, izkalta no meteorīta dzelzs, datēta ar 3200. gadu p. m. ē. Priekšstats par dzelzs noderīgumu un priekšrocībām neveidojās uzreiz. Dzelzs kausēšana kļuva iespējama tikai pēc tam, kad tika izgudrotas plēšas, ar kurām kausēšanas procesā tika pievadīts auksts gaiss. Sākotnēji dzelzs rūdu ievietoja bedrēs, kuras no augšas nosedza, vēlāk sāka izmantot māla krāsnis. Par dzelzs apstrādes aizsācējiem uzskata hetus.

Hetu tekstos dzelzs minēta no 2. gadu tūkstoša sākuma p. m. ē. Par dzelzs priekšmetu izgatavošanu Hetu valstī liecina arī ēģiptiešu faraona Tutanhamona (twt-ˤnḫ-ı͗mn; ap 1350. gadu p. m. ē.) kapenēs atrastais dzelzs duncis – nepārprotama hetu dāvana faraonam.

Plašu pielietojumu dzelzs metalurģija ieguva 1200. gadā p. m. ē., kad sākās dzelzs priekšmetu izgatavošana Anatolijā, kur ar to nodarbojās hetu pakļautās ciltis. Anatolijā pirmie dzelzs priekšmeti apstrādāti jau 3. gadu tūkstotī p. m. ē., bet dzelzs laikmets sākas ar 1200. gadu p. m. ē.

Dzelzs darbarīki un ieroči, salīdzinājumā ar bronzas priekšmetiem no iepriekšējā perioda, bija mazāk izturīgi lietošanas laika ziņā, jo bija pakļauti korozijai, bet tie bija izturīgāki pret mehāniskiem bojājumiem. Viens no iemesliem, kas veicināja pāreju uz dzelzs rīkiem, varēja būt alvas un vara rezervju izsīkšana, kamēr dzelzs rūda bija pieejama daudz plašāk.

Sengrieķu tradīcijā par dzelzs atklājējiem tika uzskatīta halibu tauta, ko grieķi dēvēja par “dzelzs tēvu”. Halibu dzelzs ieguvi aprakstījis Aristotelis (Ἀριστοτέλης). No Mazāzijas dzelzs izmantošana izplatījās Ēģiptē – ap 1200. gadu p. m. ē. Dzelzs kaujas rati, kurus lietojuši filistieši un heti, minēti Bībelē, Vecās Derības tekstos. Egejas jūras reģionā dzelzs izmantošana sākās apmēram 1000. gadā p. m. ē., bet Donavas baseinā – apmēram 750. gadā p. m. ē.

Eiropā dzelzs metalurģija ienāca caur Grieķiju – Balkāniem, vai caur Grieķiju – Itāliju – Ziemeļbalkāniem; vēl viens izplatības ceļš gāja caur Kaukāzu – Krievijas dienvidiem – Karpatu baseinu. Viens no rajoniem, kur agri sākās dzelzs apstrāde ir Armēnija – tur to lieto kopš 9. gs. p. m. ē. Dzelzs priekšmetus plaši lietoja Urartu valstī mūsdienu Armēnijā un Austrumturcijā – 8. gs. p. m. ē.

Viena no agrajām dzelzs laikmeta kultūrām – skitu kultūra – izplatīta laikā no 7. līdz 3. gs. p. m. ē. plašā Eirāzijas teritorijā Melnās jūras ziemeļu piekrastē, no Donavas līdz Donai, Altajā. Skitu kultūras ciltis bija gan klejotāji, gan pusklejotāji – zemkopji, gan zemkopji. Skiti pieder irāņu valodu grupai, valodas un kultūras ziņā tiem līdzīgi sarmati, saki un masageti. Raksturīgi apbedījumi kapu uzkalniņos, starp kuriem ar bagātu kapu inventāru izceļas virsslāņa apbedījumi – “valdnieku kurgāni”.

Grieķijā dzelzs laikmets sākās pēc vēlā bronzas (Mikēnu) laikmeta (1600.–1050. gadā p. m. ē.). Grieķijas dzelzs laikmetu pēc keramikas ornamenta stiliem iedala pirmsģeometriskajā (1050./1000.–900. gads p. m. ē.) un ģeometriskajā (900.–700. gads p. m. ē.) dzelzs laikmetā. Laiku no 12. līdz 8. gs. p. m. ē. dēvē par “tumšajiem gadsimtiem”, jo par to ir maz rakstīto liecību. Nākošais periods (700.–490./480. gads p. m. ē.) jau ir antīkās civilizācijas arhaiskais periods. Kopš 900. gada p. m. ē. Grieķijā jūtami Mezopotāmijas kultūras iespaidi. 9.–8. gs. p. m. ē. sāka veidoties nocietinātas pilsētu tipa apmetnes. Apbedījumi ar zirglietām norāda uz jātnieku militārā slāņa veidošanos. 

Itālijā dzelzs laikmeta kultūra sāka veidoties ap 10.–9. gs. p. m. ē., dzelzs laikmeta kultūra ir etrusku kultūra (9.–1. gs. p. m. ē.). Etruski dzelzs rūdu ieguva Elbas salā. Dzelzs un tās izstrādājumi piesaistīja grieķu un feniķiešu tirgotāju interesi un veidoja etrusku labklājības pamatu.

Sākotnējās Etrūrijas apmetnes izplatījušās mūsdienu Toskānas piejūras zemienēs ap 9. gs. p. m. ē. beigām. Romieši etruskus sauca par tuskiem. Etruski pilsētas cēla kalnu galos, tās nocietinot. Ap 6. gs. p. m. ē. jau bija izveidojušās spēcīgas Etrūrijas pilsētas — Tarkvīnija (Tarquinii), Veija (Veii) un citas. Etruski savu ietekmi pakāpeniski izplatīja pa visu Po upes ieleju līdz Adrijas jūrai. Etrusku kultūras noriets sākās 4. gs. p. m. ē., etruskiem saplūstot ar romiešiem. Divu romiešu cilšu nosaukumi – ramni (Ramnes) un lūceri (Luceres) ļauj tās saistīt ar etruskiem. Romieši no etruskiem aizguva armijas organizāciju pēc centūriju principa, pilsētu plānošanu, villas un togas. Līdz ar Romas iekarojumiem dzelzs laikmetu nomainīja antīkās kultūras periods.

Centrāleiropas priekšromiešu dzelzs laikmets tiek iedalīts Halštates (Halstatt; 800.–450. gads p. m. ē.) un Latēnas (La Téne; 450.–15. gads p. m. ē.) dzelzs laikmetos. Šo dalījumu 1874. gadā ieviesa zviedru arheologs un numismāts Hanss Hildebrands (Hanss Hildebrand).

Halštates kultūras nosaukums cēlies no Halštates pilsētas Zalckamergūtas apkaimē Austrijā. Šeit veiktie izrakumi, kas sākās 1846. gadā, deva nosaukumu visai kultūrai. Līdzīgi priekšmeti atrasti arī citos Austrijas reģionos un Bavārijā. Halštates kultūras areālā zināmi ap 1300 dzelzs laikmeta kapulauki. Halštates laiku iedala četros periodos, ko apzīmē ar burtiem no A līdz D. Sākotnēji dzelzs bija materiāls prestižu priekšmetu izgatavošanai. Ap 6. gs. iezīmējas pārmaiņas tehnoloģijā, sabiedrības struktūrā, apbedīšanas veidā. Lielākā daļa dzelzs priekšmetu – zirglietas, naži, iegūti kapulaukos. Izcils priekšmets ir ar zeltu rotātais Mindelheimas (Mindelheim) zobens, kura forma aizgūta no agrākajiem bronzas zobeniem un apliecina tā lietotāja augsto sociālo statusu. Halštates kultūras bagātības avots bija sāls raktuves. Sāls ieguve notikusi ar dzelzs instrumentiem. Raksturīgas nocietinātas apmetnes. Dzelzs laikmeta beigas un pāreja uz antīko kultūru (romiešu ķeizaru laiku) notika līdz ar šo apgabalu ieļaušanu Romas Impērijā.

Latēnas kultūra (nosaukums pēc apdzīvotas vietas Latēnas Šveicē pie Neišateles ezera) pēc dzīvesvietu tipa un keramikas stiliem turpina Halštates tradīcijas. Latēnas kultūras pārstāvji dzīvoja lielās, nocietinātās apmetnēs pakalnu virsotnēs, lietoja garus dzelzs zobenus ar cietāku metāla serdi un mīkstākas dzelzs ārējo kārtu, kuru viegli varēja uzasināt. Lietoja podnieka ripu, zirgu vilktus kaujas ratus, kala monētas. Latēnas kultūras lielākais uzplaukums ir no 500. gada p. m. ē. līdz romiešu iekarojumiem 1. gs. p. m. ē. Ap 400. gadu p. m. ē. sākās Latēnas kultūras izplatība uz ziemeļiem no Alpiem – Po upes ielejā, kur Latēnas kultūras piederīgos pēc antīko autoru ziņām pazīst kā gallus. Citas grupas izplatījās Balkānu virzienā. Halštates un Latēnas kultūras tradīcijas izplatījās arī Britānijā un Ibērijas pussalā, kur mijiedarbība ar vietējiem iedzīvotājiem izveidoja ķeltu–ibēriešu mākslas stilu. Lielākā daļa aizvēstures pētnieku Latēnas kultūru saista ar ķeltiem, kuru vārds Keltoi, Celtae ap 500. gadu p. m. ē. parādās antīko autoru darbos. Ķelti bija zemkopji – audzēja govis un aitas, zirgus izmantoja jāšanai. Ķeltus pazina kā kareivīgus cīnītājus. Otrā pūniešu kara laikā 218.–202. gadā p. m. ē. ķeltibēriešu un gallu algotņiem bija svarīga loma kartāgiešu uzvarās pār romiešiem, tai skaitā kaujā pie Kannām (216. gadā p. m. ē.). Ķeltu sabiedrības virsslāni veidoja klanu vecāko ģimenes, no kurām tika ievēlēts vadonis, kura varu ierobežoja cilts brīvie vīrieši. Savu statusu šīs ģimenes nostiprināja, kontrolējot importa prestižu lietu, īpaši Itālijas vīnu, sadali. Priviliģēto slāni, bez klanu vecākajiem, veidoja priesteri – druīdi. Zemāko slāni veidoja vergi.

Rakstība ķeltiem nebija izplatīta, tāpēc ziņas par viņiem snieguši grieķu un romiešu autori. Ķelti pielūdza sauli, jūru. Svētvietas bieži tika ierīkotas alās, ezeros ziedoti ieroči un rotas, kas pirms ziedošanas sabojātas. Cilvēku upurēšana, mirstīgās atliekas nogremdējot purvā, dzelzs laikmetā bija izplatīta plašā teritorijā ziemeļrietumu Eiropā – Dānijā, Ziemeļvācijā, Anglijā, Īrijā. Upurēja gan vīriešus, gan sievietes. Pazīstamākais ir Dānijā Jitlandes pussalā Tollundā atrastais Tollundas cilvēks (dāņu Tollundmanden, angļu Tollund man), kas pēc radioaktīvā oglekļa ¹⁴C datējuma miris laikā no 375. līdz 210. gadam p. m. ē.

Halštates un Latēnas mākslu iespaido klasiskā grieķu kultūra, kas aizgūta ar etrusku starpniecību. Saktas veidotas pēc etrusku parauga, ornamentā lapu vītnes, palmetes. Raksturīgas stilizētas sejas maskas, dzīvnieku attēlojums gan piekariņu veidā, gan attēlos un figūrās. Biežāk attēlotie dzīvnieki, tai skaitā putni, bija krauklis, zirgs, vērsis, mežakuilis, suns. Solārs simbols ir ritenis. Latēnas kultūra atstāja iespaidu uz skandināvu dzelzs laikmeta kultūru.

Ziemeļvācijā dzelzs laikmets tiek iedalīts pirmsromiešu dzelzs laikmetā (ķeltu dzelzs laikmets; 750.–30./60. gads p. m. ē.), kas dalās senajā pirmsromiešu dzelzs laikmetā (750.–480. gads p. m. ē.), jaunākajā pirmsromiešu dzelzs laikmetā (480.–30./60. gads p. m. ē.) un romiešu dzelzs laikmetā (Romas ķeizaru laiks; 30./60. gads p. m. ē.–375. gads), kas iedalās senākajā Romas ķeizaru laikmetā (30./60. gads p. m. ē.–160. gads) un jaunākajā Romas ķeizaru laikmetā (160.–375. gads), ko nomaina ģermāņu dzelzs laikmets (tautu staigāšanas laikmets, pēcromiešu dzelzs laikmets; 375–455. gads). Dzelzs laikmetam Rietumeiropā sekoja viduslaiki. 7. gs. p. m. ē. dzelzs izstrādājumi sasniedza Ziemeļeiropu. Pirmā dzelzs laikmeta kultūra Skandināvijā ir Jastrorfas (Jastorf) kultūra, kas sākas ap 500. gadu p. m. ē. un bija izplatīta Vācijas ziemeļos un Dienvidskandināvijā. Skandināvijas dzelzs laikmetu iedala priekšromiešu dzelzs laikmetā (5.–1. gs. p. m. ē.), romiešu dzelzs laikmetā (1.–4. gs.), ģermāņu dzelzs laikmetā (5.–8. gs.). Zviedrijā un Goltlandē romiešu dzelzs laikmetam seko Vendeles laikmets (550.–800. gads), kuru nomaina vikingu laikmets (800.–1050. gads). Baltijā pirmie dzelzs priekšmeti tika ievesti 5. gs. p. m. ē., bet dzelzs tika iegūta un apstrādāta kopš mūsu ēras sākuma. 

Āfrikā pirmie dzelzs priekšmeti atrasti Nūbijā, Sudānā un Lībijā un datēti ap 6. gs. p. m. ē. Āfrikas dzelzs laikmeta sākums ir 1. gadu tūkstoša otrā puse p. m. ē. Amerikā dzelzs apstrāde attīstījās tikai atsevišķās vietās. Andu kalnos kopš 18. gs. p. m. ē. bija pazīstama zelta un sudraba apstrāde. Peru apstrādāja sudrabu un varu. Metalurģiju maiji apguva tikai 7.–8. gs. Ziemeļamerikā sākotnēji izmantoja varu, bet 1. gadu tūkstotī p. m. ē. Bēringa jūras kultūras ciltis lietoja dzelzi – vispirms meteorītu, vēlāk apguva dzelzs liešanas tehnoloģijas. Austrālijā dzelzi iepazina tikai Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā.

Par dzelzs laikmetu rakstītas liecības atstājuši antīkie autori – Homērs (Ὅμηρος) eposos “Īliāda” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.); Gajs Jūlijs Cēzars (Gaius Iulius Caesar) darbā “Piezīmes par gallu karu” (Commentarii de bello Gallico, 58.–52. gads p. m. ē.), kurā sniegtas ziņas par galliem un britiem; Tacits Pūblijs Kornēlijs (Publius Cornelius Tacitus) etnogrāfiskajā apcerējumā “Ģermānija: par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām” (De origine et situ Germanorum, 98), kurā atrodamas arī pirmās ziņas par baltiem un somiem. Pazīstams mākslas darbs ir 3. gs. p. m. ē. grieķu skulptūras marmora romiešu kopija “Mirstošais galls” (Galata morente). To izgatavot pasūtīja Pergamonas valdnieks Attala I (Ἄτταλος Α΄; valdījis 241.–197. gadā p. m. ē.) pēc uzvaras pār galliem 223. gadā p. m. ē. Skulptūras autors nav zināms, bet uzskata, ka tas varētu būt grieķu skulptors Epigons (Ἐπίγονος).

Dzelzs laikmeta pasaule atspoguļota arī senangļu literatūras nozīmīgākajā darbā varoņeposā “Beovulfs” (Beowulf, 8.–11. gs.). Eposa darbība notiek Skandināvijā – Dānijā un Zviedrijā. Ar “Beovulfā” aprakstītajiem notikumiem skandināvu tradīcijā saista t. s. Eadgila (zviedru Adils, sveju ‘valdnieks’) kapu uzkalniņu Vecajā Upsalā (Gamla Uppsala), kur 3.–4. gs. atradās leģendāro Zviedrijas karaļu no Inlingu (Ynling) dinastijas rezidence. Vecajā Upsalā atradušies 2000–3000 kapu uzkalniņi; līdz mūsu dienām saglabājušies ap 250. Lielākā daļa no tiem attiecas uz Skandināvijas romiešu dzelzs laikmetu un ģermāņu dzelzs laikmetu. Trīs lielākie uzkalniņi – t. s. Karaļu kapi (Kungshögarna) datēti ar 5.–6. gs.

Uzņemta 3D animācijas piedzīvojumu filma “Beovulfs” (Boewulf, režisors Roberts Zemekis, Robert Lee Zemeckis, 2007, Amerikas Savienotās Valstis).